4. pants

Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka,

plānojot, kāda būs teritorijas atļautā izmantošana, proti, cik

daudzveidīga atļautā izmantošana attiecīgajā teritorijā nosakāma,

pašvaldības rīcības brīvību ierobežo gan teritorijas plānošanas

mērķis - veicināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību, gan arī

teritorijas plānošanas principi (sk. Satversmes tiesas 2008.

gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03

24.4. punktu).

4.1. Spriedumā ir konstatēts: Pieteikuma iesniedzējs

konstitucionālajā sūdzībā norādījis, ka viņa tiesības esot

ierobežotas nesamērīgi, jo Aizputes novada dome, izstrādājot un

pieņemot teritorijas plānojumu, pārkāpusi pēctecības, vienlīdzīgu

iespēju un savstarpējās saskaņotības principus (sk. Sprieduma

11.3. punktu). Pieteikuma iesniedzējs pieteikumā ir

norādījis uz minēto teritorijas attīstības plānošanas principu

iespējamo pārkāpumu, tomēr to nav saistījis ar apstrīdētajās

normās ietvertā ierobežojuma samērīgumu (sk. lietas materiālu

1. sēj. 5. - 6. lpp.).

Pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un savstarpējās saskaņotības

principi ir noteikti Teritorijas attīstības plānošanas likuma

3. panta 2., 3. un 8. punktā. Minētais likums stājās

spēkā 2011. gada 1. decembrī. Līdz ar to pašvaldībai,

izstrādājot un pieņemot teritorijas plānojumu, minētie principi

bija jāievēro.

4.2. Spriedumā norādīts, ka Teritorijas attīstības

plānošanas likuma 3. pantā norādītie teritorijas plānošanas

principi ir jāņem vērā, lai taisnīgi līdzsvarotu dažādu personu

intereses, gan sekmējot teritorijas ekonomisko attīstību, gan

nodrošinot vides aizsardzības prasību ievērošanu. Tādējādi

teritorijas plānošanas jomā pamattiesību ierobežojuma atbilstība

samērīguma principam esot izvērtējama, ņemot vērā to, vai ir

ievēroti teritorijas plānošanas principi (sk. Sprieduma 11.3.

punktu).

Sprieduma 11.3.1. - 11.3.3. punktā ir secināts, ka

apstrīdētās normas neskar pēctecības un savstarpējās saskaņotības

principus, kā arī nepārkāpj vienlīdzīgu iespēju principu.

Pamatojoties uz minēto principu izvērtējumu, Satversmes tiesa

atzīst, ka sabiedrības labums no apstrīdētajās normās noteiktā

pamattiesību ierobežojuma ir lielāks nekā atsevišķa nekustamā

īpašuma īpašnieka tiesībām nodarītais kaitējums.

4.3. Satversmes tiesa ir vispārīgi norādījusi uz

teritorijas plānošanas principu nozīmi pamattiesību ierobežojuma

samērīguma noskaidrošanā, taču Spriedumā nav pamatots, kādā veidā

katrs no Pieteikuma iesniedzēja minētajiem teritorijas attīstības

plānošanas principiem būtu tieši saistāms ar sabiedrības gūtā

labuma un indivīdam nodarītā zaudējuma (kaitējuma)

izvērtēšanu.

Pēctecības, savstarpējās saskaņotības un vienlīdzīgu iespēju

principi definēti Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3.

panta 2., 3. un 8. punktā. Pēctecības princips izpaužas tādējādi,

ka jaunus teritorijas plānošanas dokumentus izstrādā, izvērtējot

spēkā esošos attīstības plānošanas dokumentus un to īstenošanas

praksi. Vienlīdzīgu iespēju princips nozīmē to, ka nozaru un

teritoriālās, kā arī privātpersonu un sabiedrības intereses tiek

vērtētas kopsakarībā ar mērķi veicināt attiecīgās teritorijas

ilgtspējīgu attīstību. Savukārt atbilstoši savstarpējās

saskaņotības principam teritorijas attīstības plānošanas

dokumentus izstrādā, tos savstarpēji saskaņojot un izvērtējot

citos teritorijas attīstības plānošanas dokumentos noteikto.

4.4. Teritorijas attīstības plānošanas principu

ievērošana nenoliedzami atbilst sabiedrības interesēm. Tomēr

nevar uzskatīt, ka šo principu ievērošana vien nodrošina

sabiedrībai tādu ieguvumu, kas ir lielāks nekā indivīdam

nodarītais kaitējums. Kā jau norādīts iepriekš, apstrīdētās

normas saskaņā ar Spriedumā noteikto neskar pēctecības un

savstarpējās saskaņotības principus. Līdz ar to Satversmes tiesas

secinājums, ka sabiedrības labums ir lielāks par atsevišķa

nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām nodarīto kaitējumu, būtībā

ir balstīts vienīgi uz atziņu, ka Aizputes novada dome

teritorijas plānošanas procesā nav pārkāpusi vienlīdzīgu iespēju

principu.

Argumentācijā, kas ietverta Sprieduma 11.3. - 12. punktā,

Satversmes tiesa nebalstās uz apsvērumiem, kas palīdzētu

noskaidrot īpašuma tiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma

principam, bet gan cenšas padziļināti atklāt atsevišķu

teritorijas attīstības plānošanas principu saturu. Spriedumā

minēto teritorijas attīstības plānošanas principu izvērtējums

nevar aizstāt pamatojumu tam, vai sabiedrības labums konkrētajā

gadījumā ir lielāks par indivīdam nodarīto zaudējumu.

Samērīguma principa pārbaudes

prasības nav izpildītas, jo Spriedums neatklāj, kā konkrēti

izpaužas sabiedrības ieguvumi no apstrīdētajās normās noteiktā

ierobežojuma un kā tie atsver Pieteikuma iesniedzējam nodarīto

zaudējumu.