Satversmes tiesas tiesneša Kaspara Baloža atsevišķās domas lietā Nr.2012-20-03 "Par Aizputes novada domes 2012.gada 28.marta saistošo noteikumu Nr.7 "Aizputes novada teritorijas plānojuma 2012.–2023.gadam grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 407.16.3., 434.23. un 572.6.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam"

1Satversmes tiesa 2013. gada 5. aprīlī

2spriedumā lietā Nr. 2012-20-03 (turpmāk - Spriedums) atzina

3Aizputes novada domes 2012. gada 28. marta saistošo noteikumu Nr.

47 "Aizputes novada teritorijas plānojuma 2012. -

52023. gadam grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un

6apbūves noteikumi" (turpmāk - Saistošie noteikumi

7Nr. 7) 434.23. un 572.6. apakšpunktu par atbilstošu Latvijas

8Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantam. Savukārt

9daļā par Saistošo noteikumu Nr. 7 407.16.3. apakšpunkta

10atbilstību Satversmes 105. pantam Satversmes tiesa

11tiesvedību izbeidza.

1Saistošo noteikumu Nr. 7 434.23. un 572.6.

2apakšpunkts (turpmāk arī - apstrīdētās normas) noteic, ka

3lauku teritorijā esoša nekustamā īpašuma atļautā izmantošana var

4būt lielferma, pirms kuras būvniecības un rekonstrukcijas ir

5izstrādājams detālplānojums.

6Uzskatu, ka Satversmes tiesa pamatoti turpināja tiesvedību

7lietā, neraugoties uz Pieteikuma iesniedzēja lūgumu tiesvedību

8lietā izbeigt. Var piekrist Sprieduma 5. punktā izvirzītajam

9tiesvedības turpināšanas mērķim: vadoties no tiesiskās

10noteiktības principa, izvērtēt, vai vietējās pašvaldības rīcība

11atbilst Satversmei, kā arī noskaidrot Satversmes prasības

12attiecībā uz vietējās pašvaldības rīcību.

13Tāpat piekrītu Spriedumā ietvertajam nolēmumam izbeigt

14tiesvedību daļā par Saistošo noteikumu Nr. 7

15407.16.3. apakšpunkta atbilstību Satversmes

16105. pantam, jo sabiedrībai ar ierobežotu atbildību

17"Nygaard International" (turpmāk - Pieteikuma

18iesniedzējs) piederošo zemesgabalu izmantošanas mērķis ir

19lauksaimniecība (sk. lietas materiālu 1. sēj. 138.

20lpp.), bet Saistošo noteikumu Nr. 7

21407.16.3. apakšpunkts attiecas uz ražošanas un tehniskās

22apbūves teritorijām.

23Nepiekrītu Spriedumā ietvertajam

24pamatojumam par apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību

25ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Spriedumā izmantoti

26argumenti un vērtēšanas metodoloģija, kas neļāva pietiekami

27pārliecināties par to, vai nepastāv Pieteikuma iesniedzēja

28īpašuma tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi un vai sabiedrības

29ieguvums ir lielāks nekā Pieteikuma iesniedzējam nodarītais

30zaudējums.

1Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka

2teritorijas plānojumu var uzskatīt par īpašuma lietošanas tiesību

3aprobežojumu, jo ar teritorijas plānojumu tiek ierobežota

4nekustamā īpašuma brīva un netraucēta izmantošana

5(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

6sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu). Var

7piekrist Satversmes tiesas secinājumam, ka apstrīdētās normas

8aizskar Pieteikuma iesniedzēju un ierobežo viņam Satversmes

9105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā noteiktās

10īpašuma tiesības (sk. Sprieduma 7. punktu).

113.1. Lai izvērtētu Satversmes 105. pantā noteikto

12pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai

13tas ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa

14labad un vai tas atbilst samērīguma principam (sk., piemēram,

15Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

16Nr. 2007-01-01 22. punktu).

17Savukārt, lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

18jānoskaidro: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

19leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu

20pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai

21labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

22likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram,

23Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

242010-60-01 23. punktu).

253.2. Var piekrist Spriedumā ietvertajai argumentācijai

26par apstrīdēto normu leģitīmo mērķi un piemērotību leģitīmā mērķa

27sasniegšanai (sk. Sprieduma 10. un 11.1. punktu).

28Savukārt Sprieduma 11.2. punktā pamatoti norādīts uz

29Satversmes tiesas judikatūras atziņu, ka apstrīdētajā normā

30noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi

31līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un ar kuriem personas

32pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir

33nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

34sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

35Tomēr Sprieduma 11.2. punktā nav izvērtēti Pieteikuma

36iesniedzēja argumenti par to, ka likumos "Par

37piesārņojumu" un "Par ietekmes uz vidi

38novērtējumu" esot paredzēti personas tiesības mazāk

39ierobežojoši līdzekļi. Pēc Satversmes tiesas domām, Pieteikuma

40iesniedzējs neesot norādījis, ka pastāvētu kaut vai viens

41iedarbīgs alternatīvs līdzeklis, ar kuru apstrīdētajās normās

42noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt

43tikpat efektīvi. No Satversmes tiesas argumentiem izriet, ka

44saudzējošu attieksmi pret personu jau nodrošina tāda tiesiskā

45regulējuma pastāvēšana, kurš detālplānojuma izstrādes laikā

46personai ļauj nelabvēlīgus lēmumus apstrīdēt administratīvā

47procesa kārtībā. Tāpat Sprieduma 11.2. punktā nav sniegts

48pārliecinošs pamatojums tam, ka tieši apstrīdētās normas ir

49nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

50Satversmes tiesa nav pietiekami

51izvērtējusi argumentus par tādu saudzējošāku līdzekļu esamību,

52kuri Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības ierobežotu mazāk nekā

53apstrīdētās normas.

543.3. Spriedumā secināts, ka sabiedrības labums no

55apstrīdētajām normām esot lielāks par atsevišķa nekustamā īpašuma

56īpašnieka tiesībām nodarīto kaitējumu. Satversmes tiesa norāda,

57ka minētais regulējums neliedz nekustamo īpašumu īpašniekiem

58baudīt tiesības uz īpašumu, bet tikai paredz priekšnoteikumu šo

59tiesību līdzsvarošanai ar citu personu tiesībām. Apstrīdētās

60normas esot nepieciešamas, lai iespēju robežās nodrošinātu

61līdzsvaru starp vietējās pašvaldības, valsts, ieinteresētās

62sabiedrības un atsevišķu nekustamo īpašumu īpašnieku interesēm

63(sk. Sprieduma 12. punktu).

64Lai pamatotu minētos secinājumus, Satversmes tiesa Sprieduma

6511.3. punktā pārbaudījusi, vai Aizputes novada dome,

66izstrādājot un pieņemot teritorijas plānojumu, ir ievērojusi

67vairākus teritorijas attīstības plānošanas principus (turpmāk arī

68- teritorijas plānošanas principi). Spriedumā aplūkoti

69pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un savstarpējās saskaņotības

70principi.

71Noskaidrojot, vai sabiedrības

72ieguvums ir lielāks nekā indivīdam nodarītais zaudējums,

73Satversmes tiesa ir aprobežojusies ar atsevišķu teritorijas

74attīstības plānošanas principu izvērtēšanu.

1Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka,

2plānojot, kāda būs teritorijas atļautā izmantošana, proti, cik

3daudzveidīga atļautā izmantošana attiecīgajā teritorijā nosakāma,

4pašvaldības rīcības brīvību ierobežo gan teritorijas plānošanas

5mērķis - veicināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību, gan arī

6teritorijas plānošanas principi (sk. Satversmes tiesas 2008.

7gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03

824.4. punktu).

94.1. Spriedumā ir konstatēts: Pieteikuma iesniedzējs

10konstitucionālajā sūdzībā norādījis, ka viņa tiesības esot

11ierobežotas nesamērīgi, jo Aizputes novada dome, izstrādājot un

12pieņemot teritorijas plānojumu, pārkāpusi pēctecības, vienlīdzīgu

13iespēju un savstarpējās saskaņotības principus (sk. Sprieduma

1411.3. punktu). Pieteikuma iesniedzējs pieteikumā ir

15norādījis uz minēto teritorijas attīstības plānošanas principu

16iespējamo pārkāpumu, tomēr to nav saistījis ar apstrīdētajās

17normās ietvertā ierobežojuma samērīgumu (sk. lietas materiālu

181. sēj. 5. - 6. lpp.).

19Pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un savstarpējās saskaņotības

20principi ir noteikti Teritorijas attīstības plānošanas likuma

213. panta 2., 3. un 8. punktā. Minētais likums stājās

22spēkā 2011. gada 1. decembrī. Līdz ar to pašvaldībai,

23izstrādājot un pieņemot teritorijas plānojumu, minētie principi

24bija jāievēro.

254.2. Spriedumā norādīts, ka Teritorijas attīstības

26plānošanas likuma 3. pantā norādītie teritorijas plānošanas

27principi ir jāņem vērā, lai taisnīgi līdzsvarotu dažādu personu

28intereses, gan sekmējot teritorijas ekonomisko attīstību, gan

29nodrošinot vides aizsardzības prasību ievērošanu. Tādējādi

30teritorijas plānošanas jomā pamattiesību ierobežojuma atbilstība

31samērīguma principam esot izvērtējama, ņemot vērā to, vai ir

32ievēroti teritorijas plānošanas principi (sk. Sprieduma 11.3.

33punktu).

34Sprieduma 11.3.1. - 11.3.3. punktā ir secināts, ka

35apstrīdētās normas neskar pēctecības un savstarpējās saskaņotības

36principus, kā arī nepārkāpj vienlīdzīgu iespēju principu.

37Pamatojoties uz minēto principu izvērtējumu, Satversmes tiesa

38atzīst, ka sabiedrības labums no apstrīdētajās normās noteiktā

39pamattiesību ierobežojuma ir lielāks nekā atsevišķa nekustamā

40īpašuma īpašnieka tiesībām nodarītais kaitējums.

414.3. Satversmes tiesa ir vispārīgi norādījusi uz

42teritorijas plānošanas principu nozīmi pamattiesību ierobežojuma

43samērīguma noskaidrošanā, taču Spriedumā nav pamatots, kādā veidā

44katrs no Pieteikuma iesniedzēja minētajiem teritorijas attīstības

45plānošanas principiem būtu tieši saistāms ar sabiedrības gūtā

46labuma un indivīdam nodarītā zaudējuma (kaitējuma)

47izvērtēšanu.

48Pēctecības, savstarpējās saskaņotības un vienlīdzīgu iespēju

49principi definēti Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3.

50panta 2., 3. un 8. punktā. Pēctecības princips izpaužas tādējādi,

51ka jaunus teritorijas plānošanas dokumentus izstrādā, izvērtējot

52spēkā esošos attīstības plānošanas dokumentus un to īstenošanas

53praksi. Vienlīdzīgu iespēju princips nozīmē to, ka nozaru un

54teritoriālās, kā arī privātpersonu un sabiedrības intereses tiek

55vērtētas kopsakarībā ar mērķi veicināt attiecīgās teritorijas

56ilgtspējīgu attīstību. Savukārt atbilstoši savstarpējās

57saskaņotības principam teritorijas attīstības plānošanas

58dokumentus izstrādā, tos savstarpēji saskaņojot un izvērtējot

59citos teritorijas attīstības plānošanas dokumentos noteikto.

604.4. Teritorijas attīstības plānošanas principu

61ievērošana nenoliedzami atbilst sabiedrības interesēm. Tomēr

62nevar uzskatīt, ka šo principu ievērošana vien nodrošina

63sabiedrībai tādu ieguvumu, kas ir lielāks nekā indivīdam

64nodarītais kaitējums. Kā jau norādīts iepriekš, apstrīdētās

65normas saskaņā ar Spriedumā noteikto neskar pēctecības un

66savstarpējās saskaņotības principus. Līdz ar to Satversmes tiesas

67secinājums, ka sabiedrības labums ir lielāks par atsevišķa

68nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām nodarīto kaitējumu, būtībā

69ir balstīts vienīgi uz atziņu, ka Aizputes novada dome

70teritorijas plānošanas procesā nav pārkāpusi vienlīdzīgu iespēju

71principu.

72Argumentācijā, kas ietverta Sprieduma 11.3. - 12. punktā,

73Satversmes tiesa nebalstās uz apsvērumiem, kas palīdzētu

74noskaidrot īpašuma tiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma

75principam, bet gan cenšas padziļināti atklāt atsevišķu

76teritorijas attīstības plānošanas principu saturu. Spriedumā

77minēto teritorijas attīstības plānošanas principu izvērtējums

78nevar aizstāt pamatojumu tam, vai sabiedrības labums konkrētajā

79gadījumā ir lielāks par indivīdam nodarīto zaudējumu.

80Samērīguma principa pārbaudes

81prasības nav izpildītas, jo Spriedums neatklāj, kā konkrēti

82izpaužas sabiedrības ieguvumi no apstrīdētajās normās noteiktā

83ierobežojuma un kā tie atsver Pieteikuma iesniedzējam nodarīto

84zaudējumu.

1Lai teritorijas plānojums būtu tiesisks, tam,

2pirmkārt, jābūt noteiktā kārtībā izstrādātam un apstiprinātam un,

3otrkārt, jāatbilst normatīvajiem aktiem (sk. Satversmes

4tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā

5Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 4. punktu). Vai šīs

6prasības ir ievērotas, tas Satversmes tiesai bija jāizvērtē,

7noskaidrojot, vai teritorijas plānojumā paredzētais pamattiesību

8ierobežojums ir noteikts ar likumu.

9Vērtējot teritorijas plānošanas procesu, Satversmes tiesa ir

10norādījusi: ja pieļauti būtiski pārkāpumi, teritorijas plānojums

11vai tā daļa nav pieņemta pienācīgā kārtībā. Teritorijas

12plānošanas principu pārkāpumi ir atzīstami par būtisku pārkāpumu

13(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

14sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 16. punktu).

155.1. Kā norādīts iepriekš, Pieteikuma iesniedzēja

16minētie argumenti par teritorijas attīstības plānošanas principu

17iespējamo pārkāpumu Satversmes tiesai bija jāizvērtē. Satversmes

18tiesas praksē līdz šim tikai vienā spriedumā iespējamie

19teritorijas plānošanas principu pārkāpumi tika sasaistīti ar

20īpašuma tiesību ierobežojuma samērīgumu. Satversmes tiesas 2009.

21gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 "Par Rīgas

22domes 2005. gada 20. decembra saistošo noteikumu Nr. 34

23"Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi"

24grafiskās daļas, kas noteic zemesgabala Kanāla ielā b/n (kadastra

25numurs 0100 128 2003) atrašanos apstādījumu un dabas teritorijā,

26atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un

27Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 6. punktam" 16.

28punktā ir norādīts: "Tātad, lai noskaidrotu, vai

29apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar

30leģitīmo mērķi un ir ievēroti arī nepārtrauktības un pēctecības

31principi, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs

32līdzsvars starp Pieteikuma iesniedzēju īpašuma tiesībām un Rīgas

33pilsētas tiesībām lemt par savas administratīvās teritorijas

34attīstību." Tomēr spriedumā lietā Nr. 2009-09-03 netika

35izmantota samērīguma izvērtēšanas shēma, kas minēta šo atsevišķo

36domu 3.1. punktā. Satversmes 105. panta pārkāpums minētajā

37spriedumā tika konstatēts, neizdarot secinājumu par neatbilstību

38samērīguma principam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

3919. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 18.

40punktu).

415.2. Satversmes tiesa 2008. gada 12. novembra spriedumā

42lietā Nr. 2008-05-03 "Par Lažas pagasta padomes saistošo

43noteikumu Nr. 6 "Liepājas rajona Lažas pagasta teritorijas

44plānojums 2007.-2019. gadam" Teritorijas izmantošanas un

45apbūves noteikumu 3.2.8. punkta piektās daļas "d"

46apakšpunkta un 3.10.6. punkta piektās daļas atbilstību Latvijas

47Republikas Satversmes 105. pantam" teritorijas plānošanas

48principu iespējamo pārkāpumu izvērtēja, noskaidrojot, vai īpašuma

49tiesību ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu (sk.

50Satversmes tiesas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā

51Nr. 2008-05-03 9.2. - 9.6. punktu). Minētā

52lieta bija ierosināta pēc Pieteikuma iesniedzēja savulaik

53iesniegtās konstitucionālās sūdzības par Lažas pagasta

54teritorijas plānojuma normām, kuras liedza būvēt un paplašināt

55lopkopības fermas. Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka tādējādi

56pārkāptas viņam Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz

57īpašumu.

585.3. Var secināt, ka Spriedumā izmantotā teritorijas

59attīstības plānošanas principu izvērtēšanas metodoloģija

60neatbilst Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinātajai atziņai,

61proti, ka no teritorijas attīstības plānošanas principu

62ievērošanas ir atkarīgs tas, vai teritorijas plānojums ir

63izstrādāts un pieņemts pienācīgā kārtībā. Ja lietā par

64teritorijas plānojumā noteiktu īpašuma tiesību ierobežojumu ir

65strīds par teritorijas plānošanas principu ievērošanu, tad

66iespējamie šo principu pārkāpumi izvērtējami, noskaidrojot, vai

67ierobežojums ir noteikts ar atbilstošā kārtībā un procedūrā

68pieņemtu likumu.

69Pieteikuma iesniedzēja argumenti par

70pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un savstarpējās saskaņotības

71principu pārkāpumiem Satversmes tiesai bija jāizvērtē, pārbaudot,

72vai pašvaldības noteiktais pamattiesību ierobežojums ir noteikts

73ar likumu.

1Pamatojot apstrīdēto normu atbilstību samērīguma

2principam, Spriedumā norādīts, ka pienākums izstrādāt

3detālplānojumu visupirms izriet no likuma un spēkā esošajiem

4Ministru kabineta noteikumiem (sk. Sprieduma 11.3.2.

5punktu). Ministru kabineta 2012. gada 16. oktobra

6noteikumu Nr. 711 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas

7attīstības plānošanas dokumentiem" (turpmāk - Noteikumi

8Nr. 711) 35.2. apakšpunkts paredz, ka lauku teritorijā

9detālplānojumu izstrādā, ja plānotā zemes vienību sadalīšana vai

10apbūve rada nepieciešamību pēc kompleksiem transporta

11infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves

12risinājumiem.

13Laikā, kad tika izdoti Saistošie noteikumi Nr. 7, vēl

14nebija stājušies spēkā Noteikumi Nr. 711. Spriedumā nav pamatots,

15kāpēc tā argumentācijā būtu jāizmanto Noteikumi Nr. 711, nevis

16Ministru kabineta 2009. gada 6. oktobra noteikumi

17Nr. 1148 "Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas

18noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1148), kas bija

19spēkā Saistošo noteikumu Nr. 7 izstrādes un pieņemšanas

20laikā. Lietā pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un

21reģionālās attīstības ministrija - pamatoti norādījusi, ka

22Saistošo noteikumu Nr. 7 izstrādē Aizputes novada domei bija

23jāpiemēro attiecīgajā laikā spēkā bijušie normatīvie akti,

24tostarp Noteikumi Nr. 1148 (sk. Sprieduma 4.

25punktu).

26Noteikumos Nr. 711 un Spriedumā lietots jēdziens

27"lauku teritorija". Taču šāda jēdziena nav Noteikumos

28Nr. 1148. Tajos lietots jēdziens "lauksaimniecībā

29izmantojamā zeme" (sk. Noteikumu Nr. 1148

3058. punktu). Spriedumā nav izskaidrots, vai jēdzieni

31"lauksaimniecībā izmantojamā zeme" un "lauku

32teritorija" satura ziņā ir identiski.

33Ņemot vērā minēto, secināms, ka

34Spriedumā sniegtais vērtējums par Saistošo noteikumu Nr. 7

35434.23. un 572.6. apakšpunktā noteiktā pamattiesību ierobežojuma

36samērīgumu nav pietiekams, lai secinātu, ka vietējās pašvaldības

37rīcība atbilst Satversmei.

38Satversmes tiesas tiesnesis

39K.Balodis

402013.gada 19.aprīlī