1Satversmes tiesa jau 2006. gada 23. februāra
2sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 5.3. punktā norādījusi, ka
3nevainīguma prezumpcija pati par sevi neliedz noteikt personai
4pagaidu ierobežojumus, kas saistīti ar tās reputāciju, tiktāl,
5ciktāl šādus ierobežojumus pieļauj citas Satversmes normas.
6Tā kā Satversmes tiesa pareizi atzina, ka apstrīdētās normas
7neatbilst Satversmes 5. un 101. pantam, jo apstrīdētās normas
8pārmērīgi ietiecas deputāta brīvā pārstāvības mandāta tiesībās,
9tai jau šā paša iemesla dēļ bija pamats atzīt, ka apstrīdētajās
10normās noteiktie ierobežojumi neatbilst arī nevainīguma
11prezumpcijai.
1Tomēr Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par
2neatbilstošām Satversmes 92. panta otrajam teikumam, jo: 1) tās
3sodot Saeimas deputātu par noziedzīgu nodarījumu, saistībā ar
4kuru viņš izdots kriminālvajāšanai, un 2) kompensācijas
5atstādināšanas gadījumā neesot pietiekamas (sk. sprieduma 20.
6punktu). Šādiem Satversmes tiesas secinājumiem
7nepiekrītam.
Kā izmantot šo tiesību aktu ārpus lasīšanas
Ja Google atveda uz konkrētu pantu, saglabā precīzu atsauci, pārbaudi spēkā esošo redakciju un pieraksti, kā tas saistās ar tavu faktisko situāciju.
Jautājums par šo pantu? Apraksti savu situāciju.Palīgs īslaicīgi nav pieejams. Vēstuļu veidnes strādā arī bez tā — izvēlies situāciju sarakstā ↓