5. pants

Sprieduma 22. punktā pamatoti norādīts, ka "no

sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums

izstrādāt ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības

labklājības nodrošināšanai".

Tomēr sociāli atbildīgas valsts principu nevar aplūkot atrauti

no pārējiem principiem, jo īpaši tiesiskas valsts principa.

Sociālā drošība ir viens no sociāli atbildīgas valsts pīlāriem,

kura nodrošināšanā valstij ir pienākums ievērot arī tādus

principus kā vienlīdzība, solidaritāte, tiesiskums un laba

pārvaldība. Atbilstoši labas pārvaldības principam valstij ir

pienākums vienkāršot un uzlabot pārvaldes kārtību, kā arī

organizēt to pēc iespējas efektīvi, lai nodrošinātu, ka tiek

ievērotas privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2004-21-01 9.3.1. punktu).

5.1. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi uz

starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē lietotās

interpretācijas izmantošanu, lai atklātu Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu saturu. Arī Sprieduma 15.2. punktā tiesa

atsaukusies uz Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām

un kultūras tiesībām 9. pantu un ANO Ekonomisko, sociālo un

kultūras tiesību komitejas skaidrojumu (turpmāk - Skaidrojums),

kurā atklāts konkrēto normu saturs (sk. UN Committee on

Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No. 19. The

right to social security, E/C.12/GC/19, 4 February 2008).

Skaidrojumā norādīts, ka izveidotā sociālās drošības sistēma

jāaizsargā valstij (sk. Skaidrojuma 5. punktu).

Valsts ir atbildīga par sistēmas efektīvu administrēšanu un

uzraudzību (sk. Skaidrojuma 11. punktu). Līdz ar to

valsts nevar sistēmas sabalansēšanas pienākumu uzlikt indivīdam.

Neapstrīdot personas pienākumu iespējami aktīvi līdzdarboties,

tomēr jāatzīst, ka valsts tā pildīšanu var prasīt vienīgi tiktāl,

ciktāl šo līdzdarbību ir iespējams nodrošināt, ņemot vērā

faktiskos apstākļus. Savukārt līdzdarbībai nozīme ir tikai tad,

ja persona ar to var sniegt reālu ieguldījumu sistēmas darbībā un

savu tiesību aizsardzībā.

Tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošana ietver būtisku

valsts finansiālu līdzdalību. Valstij ir ne tikai jāizveido

nacionālā stratēģija, lai pilnā mērā īstenotu tiesības uz sociālo

nodrošinājumu, bet arī jānodrošina adekvāti šo tiesību

īstenošanai nepieciešamie finanšu un citi resursi (sk.

Skaidrojuma 41. punktu). Valsts pienākums ir novērst trešo

pušu jebkāda veida iejaukšanos tiesību uz sociālo nodrošinājumu

īstenošanā un gan ar likumdošanas, gan citiem pasākumiem vērsties

pret darba devējiem un citām personām, kas neveic iemaksas

sociālās apdrošināšanas sistēmā (sk. Skaidrojuma 45.

punktu).

Kaut arī tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošana ir

saistīta ar izmaksām un iespējamām administrēšanas problēmām,

valsts pienākums ir ne vien nodrošināt adekvātus resursus, bet

arī atbilstoši labas pārvaldības principam vienkāršot un uzlabot

pārvaldes kārtību.

5.2. Izvērtējot to, kā valsts nodrošina sociālās

tiesības un šajā jomā īsteno labas pārvaldības principu,

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka jāņem vērā

vairāki apstākļi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2004-01-01 9.3.1. punktu). Tostarp var

minēt valsts spēju nodrošināt tādu sociālās apdrošināšanas

iemaksu iekasēšanas kārtību un citus noteikumus, kuru mērķis ir

panākt, lai valsts pārvaldes darbs indivīda sociālo tiesību

nodrošināšanā tiktu organizēts, cik vien tas iespējams

efektīvi.

Sprieduma 23. punktā tiesa apstrīdēto normu atbilstību labas

pārvaldības principam ir vērtējusi tikai saistībā ar valsts

pienākumu nodrošināt savlaicīgu sabiedrības informēšanu par

pensiju sistēmas darbības pamatprincipiem un atzinusi šo

informētību par nepietiekamu. Tomēr tiesa nav vērtējusi citas šā

principa izpausmes saistībā ar apstrīdētajām normām, citastarp

to, kā valsts pilda savu pienākumu nodrošināt efektīvu pensiju

sistēmas administrēšanu.

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka pensiju sistēmai

jādarbojas personu interesēs, tādēļ nav attaisnojami tādi

pasākumi, kas gan atvieglo pensiju sistēmas administrēšanu, taču

ierobežo personas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3.2.

punktu).

VID ir valsts iestāde, kas izveidota, lai nodrošinātu nodokļu

maksājumu un nodokļu maksātāju uzskaiti, valsts nodokļu, nodevu

un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu (sk.

likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 1. pantu).

VID šajā jomā administrē valsts pārvaldes funkcijas. Likuma

"Par Valsts ieņēmumu dienestu" 23. pants paredz darba

devēja pienākumu reizi mēnesī līdz obligāto iemaksu veikšanai

noteiktajam termiņam iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam ziņojumu

par obligāto iemaksu objektu un obligātajām iemaksām no darba

ņēmēju darba ienākumiem pārskata mēnesī. Savukārt VID sniedz

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk - VSAA) ziņas

par veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un veiktajiem

sociālā nodokļa maksājumiem. Kā tiesas sēdē norādīja VSAA

pārstāve, VID datus par deklarētajiem ienākumiem un faktiski

veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām nosūtot aģentūrai trīs

reizes nedēļā (sk. Sprieduma 8.punktu).

Līdz ar to nav loģiska izskaidrojuma apstrīdētajās normās

ietvertajai un Spriedumā par efektīvu atzītajai kārtībai. Proti,

tādai kārtībai, kas paredz, ka darba ņēmējam visupirms jātērē

papildu laiks un līdzekļi, lai noskaidrotu, vai darba devējs ir

veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas un kādā apmērā veicis,

bet pēc tam darba ņēmējam ir iespēja par konstatēto iemaksu

neveikšanu ziņot Valsts ieņēmumu dienestam, lai tas uzsāktu

piedziņu. Valsts ieņēmuma dienestam informācija par veiktajām

sociālajām iemaksām ir pieejama neatkarīgi no tā, vai persona

sociālās kontroles pienākumu ir veikusi vai nav veikusi. Arī

likumā paredzētie uzdevumi Valsts ieņēmumu dienestam ir jāpilda

neatkarīgi no tā, vai persona ir veikusi sociālās kontroles

pienākumu.

Līdz ar to secināms, ka apstrīdētās

normas neatbilst labas pārvaldības principam.