5. pants

1Sprieduma 22. punktā pamatoti norādīts, ka "no

2sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums

3izstrādāt ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības

4labklājības nodrošināšanai".

5Tomēr sociāli atbildīgas valsts principu nevar aplūkot atrauti

6no pārējiem principiem, jo īpaši tiesiskas valsts principa.

7Sociālā drošība ir viens no sociāli atbildīgas valsts pīlāriem,

8kura nodrošināšanā valstij ir pienākums ievērot arī tādus

9principus kā vienlīdzība, solidaritāte, tiesiskums un laba

10pārvaldība. Atbilstoši labas pārvaldības principam valstij ir

11pienākums vienkāršot un uzlabot pārvaldes kārtību, kā arī

12organizēt to pēc iespējas efektīvi, lai nodrošinātu, ka tiek

13ievērotas privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses (sk.

14Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr.

152004-21-01 9.3.1. punktu).

165.1. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi uz

17starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē lietotās

18interpretācijas izmantošanu, lai atklātu Satversmē ietverto

19cilvēktiesību normu saturu. Arī Sprieduma 15.2. punktā tiesa

20atsaukusies uz Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām

21un kultūras tiesībām 9. pantu un ANO Ekonomisko, sociālo un

22kultūras tiesību komitejas skaidrojumu (turpmāk - Skaidrojums),

23kurā atklāts konkrēto normu saturs (sk. UN Committee on

24Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No. 19. The

25right to social security, E/C.12/GC/19, 4 February 2008).

26Skaidrojumā norādīts, ka izveidotā sociālās drošības sistēma

27jāaizsargā valstij (sk. Skaidrojuma 5. punktu).

28Valsts ir atbildīga par sistēmas efektīvu administrēšanu un

29uzraudzību (sk. Skaidrojuma 11. punktu). Līdz ar to

30valsts nevar sistēmas sabalansēšanas pienākumu uzlikt indivīdam.

31Neapstrīdot personas pienākumu iespējami aktīvi līdzdarboties,

32tomēr jāatzīst, ka valsts tā pildīšanu var prasīt vienīgi tiktāl,

33ciktāl šo līdzdarbību ir iespējams nodrošināt, ņemot vērā

34faktiskos apstākļus. Savukārt līdzdarbībai nozīme ir tikai tad,

35ja persona ar to var sniegt reālu ieguldījumu sistēmas darbībā un

36savu tiesību aizsardzībā.

37Tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošana ietver būtisku

38valsts finansiālu līdzdalību. Valstij ir ne tikai jāizveido

39nacionālā stratēģija, lai pilnā mērā īstenotu tiesības uz sociālo

40nodrošinājumu, bet arī jānodrošina adekvāti šo tiesību

41īstenošanai nepieciešamie finanšu un citi resursi (sk.

42Skaidrojuma 41. punktu). Valsts pienākums ir novērst trešo

43pušu jebkāda veida iejaukšanos tiesību uz sociālo nodrošinājumu

44īstenošanā un gan ar likumdošanas, gan citiem pasākumiem vērsties

45pret darba devējiem un citām personām, kas neveic iemaksas

46sociālās apdrošināšanas sistēmā (sk. Skaidrojuma 45.

47punktu).

48Kaut arī tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošana ir

49saistīta ar izmaksām un iespējamām administrēšanas problēmām,

50valsts pienākums ir ne vien nodrošināt adekvātus resursus, bet

51arī atbilstoši labas pārvaldības principam vienkāršot un uzlabot

52pārvaldes kārtību.

535.2. Izvērtējot to, kā valsts nodrošina sociālās

54tiesības un šajā jomā īsteno labas pārvaldības principu,

55Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka jāņem vērā

56vairāki apstākļi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa

57sprieduma lietā Nr. 2004-01-01 9.3.1. punktu). Tostarp var

58minēt valsts spēju nodrošināt tādu sociālās apdrošināšanas

59iemaksu iekasēšanas kārtību un citus noteikumus, kuru mērķis ir

60panākt, lai valsts pārvaldes darbs indivīda sociālo tiesību

61nodrošināšanā tiktu organizēts, cik vien tas iespējams

62efektīvi.

63Sprieduma 23. punktā tiesa apstrīdēto normu atbilstību labas

64pārvaldības principam ir vērtējusi tikai saistībā ar valsts

65pienākumu nodrošināt savlaicīgu sabiedrības informēšanu par

66pensiju sistēmas darbības pamatprincipiem un atzinusi šo

67informētību par nepietiekamu. Tomēr tiesa nav vērtējusi citas šā

68principa izpausmes saistībā ar apstrīdētajām normām, citastarp

69to, kā valsts pilda savu pienākumu nodrošināt efektīvu pensiju

70sistēmas administrēšanu.

71Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka pensiju sistēmai

72jādarbojas personu interesēs, tādēļ nav attaisnojami tādi

73pasākumi, kas gan atvieglo pensiju sistēmas administrēšanu, taču

74ierobežo personas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

7523. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3.2.

76punktu).

77VID ir valsts iestāde, kas izveidota, lai nodrošinātu nodokļu

78maksājumu un nodokļu maksātāju uzskaiti, valsts nodokļu, nodevu

79un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu (sk.

80likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 1. pantu).

81VID šajā jomā administrē valsts pārvaldes funkcijas. Likuma

82"Par Valsts ieņēmumu dienestu" 23. pants paredz darba

83devēja pienākumu reizi mēnesī līdz obligāto iemaksu veikšanai

84noteiktajam termiņam iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam ziņojumu

85par obligāto iemaksu objektu un obligātajām iemaksām no darba

86ņēmēju darba ienākumiem pārskata mēnesī. Savukārt VID sniedz

87Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk - VSAA) ziņas

88par veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un veiktajiem

89sociālā nodokļa maksājumiem. Kā tiesas sēdē norādīja VSAA

90pārstāve, VID datus par deklarētajiem ienākumiem un faktiski

91veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām nosūtot aģentūrai trīs

92reizes nedēļā (sk. Sprieduma 8.punktu).

93Līdz ar to nav loģiska izskaidrojuma apstrīdētajās normās

94ietvertajai un Spriedumā par efektīvu atzītajai kārtībai. Proti,

95tādai kārtībai, kas paredz, ka darba ņēmējam visupirms jātērē

96papildu laiks un līdzekļi, lai noskaidrotu, vai darba devējs ir

97veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas un kādā apmērā veicis,

98bet pēc tam darba ņēmējam ir iespēja par konstatēto iemaksu

99neveikšanu ziņot Valsts ieņēmumu dienestam, lai tas uzsāktu

100piedziņu. Valsts ieņēmuma dienestam informācija par veiktajām

101sociālajām iemaksām ir pieejama neatkarīgi no tā, vai persona

102sociālās kontroles pienākumu ir veikusi vai nav veikusi. Arī

103likumā paredzētie uzdevumi Valsts ieņēmumu dienestam ir jāpilda

104neatkarīgi no tā, vai persona ir veikusi sociālās kontroles

105pienākumu.

106Līdz ar to secināms, ka apstrīdētās

107normas neatbilst labas pārvaldības principam.