6. pants

Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109

secināja, ka nodokļu iekasēšanas uzraudzības mehānisms

nepieciešams arī tādēļ, lai faktiski aizsargātu darba ņēmējus,

kas sociālajās tiesībās tiek uzskatīti par vājākām personām un

tādām personām, kam nepieciešama īpaša sociālā aizsardzība.

Satversmes tiesa Spriedumā vispār nav ņēmusi vērā to, ka sociālās

apdrošināšanas attiecībās darba ņēmējs ir vismazāk aizsargātais

attiecību subjekts.

Saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

21. panta otro daļu darba ņēmējs sociālās apdrošināšanas iemaksas

veic ar darba devēja starpniecību, proti, darba devējs aprēķina

un iemaksā speciālajā budžetā gan darba devēja, gan darba ņēmēja

iemaksu daļu. Līdz ar to darba ņēmējs kā sociālās apdrošināšanas

attiecību subjekts savu pienākumu līdzdarboties sociālās

apdrošināšanas sistēmas uzturēšanā ir pilnībā izpildījis ar

brīdi, kad viņš stājies darba attiecībās un sācis pildīt savus

darba pienākumus. Tādu pašu viedokli Satversmes tiesa paudusi arī

Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109.

Pat tad, ja persona ir kontrolējusi savas sociālās

apdrošināšanas iemaksas, tai nav pietiekamu iespēju ietekmēt nedz

darba devēja rīcību, nedz valsts institūciju darba

efektivitāti.

Līdz ar to personai nav iespējas

īstenot savas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu pilnā

apmērā, jo tās rīcībā nav efektīva piespiedu mehānisma, ar kuru

varētu nodrošināt to, ka darba devējs un valsts institūcijas

pienācīgi veic likumā noteiktos pienākumus.