7. pants

Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

21. panta 2.1 daļa nenodrošina iemaksu un izmaksu

savstarpējo saistību, bet - gluži pretēji - tās atdala. Darba

ņēmējam, kurš, uzsākot legālas darba tiesiskās attiecības, savu

pienākumu pret sociālās apdrošināšanas sistēmu ir izpildījis,

nepamatoti tiek ierobežotas tiesības uz pilnvērtīgu

apdrošināšanas pakalpojumu pēc pensijas vecuma sasniegšanas.

Pilnībā jāpiekrīt Satversmes tiesas secinājumam lietā Nr.

2000-08-0109: "Tā kā sociālās apdrošināšanas iemaksas arī ir

nodoklis, minētā likuma norma pieļauj iespēju, ka darba devējs

var likumīgi neveikt sociālās iemaksas. Bet atbilstoši

apstrīdētajā tiesību normā noteiktajam negatīvas sekas no tā

iestājas aizsargājamai - obligāti sociāli apdrošināmajai -

personai. Līdz ar to netiek ievērots, ka sociālā apdrošināšana

kalpo sociālā taisnīguma un sociālās drošības īstenošanai un

cilvēka cienīgai esamībai un ka ikvienai personai jānodrošina

Satversmes 109. pantā nostiprinātās tiesības uz sociālo

nodrošinājumu".

Satversmes tiesa norādījusi, ka, īstenojot Satversmē

garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts pienākums ir

ne tikai noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, bet arī

izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu. Valsts

pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī

"iedzīvināt" tās un uzraudzīt to piemērošanu. Savukārt

tad, ja šis pienākums netiek pienācīgi pildīts, var uzskatīt, ka

valsts neizmanto visus tai pieejamos līdzekļus sociālo tiesību

īstenošanā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9. punktu).

Tiesas sēdē tika konstatēti vairāki būtiski likuma "Par

valsts sociālo apdrošināšanu" 21. panta 2.1 daļas

trūkumi. Visupirms jau tas apstāklis, ka personai, ja tā vēlas

papildināt pensijas kapitālu par tām sociālās apdrošināšanas

iemaksām, kuras nav veicis darba devējs, ir jāsedz abas sociālās

apdrošināšanas iemaksu daļas. Fakts, ka persona maksā gan savu

daļu, kas vienu reizi no tās atalgojuma jau tika ieturēta, gan

darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksu daļu, uzskatāms par

būtisku apstrīdētās normas trūkumu. Lai gan šī iemaksu veikšana

personai tiek piedāvāta kā iespēja, tomēr nodokļa atkārtota

maksāšana un citas personas nesamaksātās daļas segšana ir

netaisnīga.

Turklāt saskaņā ar šo normu persona sociālās apdrošināšanas

iemaksas ir tiesīga veikt tikai tad, kad sasniegusi pensijas

vecumu. Līdz ar to varētu veidoties tāda situācija, ka

attiecīgais savu tiesību aizsardzības mehānisms ir pieejams tikai

tām personām, kurām tobrīd ir nepieciešamie finanšu līdzekļi,

proti, personas iespējas aizsargāt savas pamattiesības būtu

atkarīgas no tās mantiskā stāvokļa.

Līdz ar to likuma "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" 21. panta 2.1 daļa ir, no

vienas puses, nepietiekams un, no otras puses, netaisnīgs un

indivīdu nesamērīgi apgrūtinošs sociālo tiesību aizsardzības

mehānisms.