5. pants

Latvijas Republikas tiesību sistēmu raksturo

atvērtība starptautiskajām tiesībām. Atbilstoši monisma doktrīnai

Latvijas Republikai saistošās starptautisko tiesību normas

Latvijā tiek piemērotas tieši [sk.: Ziemele I. Starptautisko

tiesību (vieta) un nacionālo tiesību attiecības. Juristu

Žurnāls, 1997, Nr. 5; Cilvēktiesību Žurnāls,

1997, Nr. 6, 65.-70.lpp.]. Satversmes tiesa vienmēr

Satversmes normas ir interpretējusi saskaņā ar Latvijas

Republikas starptautiskajām saistībām, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu).

Tādējādi starptautiskās cilvēktiesību normas ir minimālais

cilvēktiesību standarts. Savukārt Satversmē noteiktās

pamattiesības vai nu ir identiskas tam, vai arī paredz lielākas

garantijas. Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmais teikums

ietver pienākumu atjaunot kriminālprocesu sakarā ar jaunatklātiem

apstākļiem, ja šie apstākļi ir pierādījumu iegūšana

kriminālprocesā ar spīdzināšanas vai cietsirdīgas izturēšanās

metodēm. Apstrīdētās normas prokuratūrai neuzliek pienākumu

atjaunot kriminālprocesu sakarā ar šādiem jaunatklātiem

apstākļiem, bet nosaka prokurora tiesības un paredz, ka prokurora

lēmums par atteikšanos atjaunot kriminālprocesu ir galīgs.

Kriminālprocesa likuma 655. panta pirmā daļa arī paredz tiesības,

bet ne pienākumu atjaunot kriminālprocesu (sk. Sprieduma 14.

punktu).

Satversmes tiesa nav izvērtējusi

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam tādā interpretācijā, kas atbilstu Konvencijā

nostiprinātajam pienākumam atjaunot tiesvedību lietās, kurās

izmantoti pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot spīdzināšanas vai

cietsirdīgas izturēšanās aizliegumu.