Satversmes tiesas tiesnešu Sanitas Osipovas un Inetas Ziemeles atsevišķās domas lietā Nr. 2015-19-01 "Par Kriminālprocesa likuma 657. panta pirmās, trešās un piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam"

1Satversmes tiesa 2016. gada 29. aprīlī spriedumā

2lietā Nr. 2015-19-01 "Par Kriminālprocesa likuma 657. panta

3pirmās, trešās un piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas

4Satversmes 92. panta pirmajam teikumam" (turpmāk -

5Spriedums) atzina Kriminālprocesa likuma 657. panta pirmo, trešo

6un piekto daļu (turpmāk - apstrīdētās normas), ciktāl tās pieļauj

7to, ka prokurors, kurš kriminālprocesā veicis izmeklēšanas

8darbības, izmeklēšanas uzraudzību, kriminālvajāšanu vai uzturējis

9valsts apsūdzību, izlemj jautājumu par šā kriminālprocesa

10atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, par neatbilstošām

11Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta

12pirmajam teikumam.

1Apstrīdētās normas nosaka kārtību, kādā ierosināma

2procedūra - kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem

3apstākļiem. Savulaik Satversmes tiesa lietā Nr. 2001-10-01 jau ir

4vērtējusi šā tiesību institūta regulējuma atbilstību Satversmes

592. panta pirmajam teikumam. Uz jautājumu, vai minētais tiesību

6institūts ietilpst tiesību uz taisnīgu tiesu saturā, tika dota

7pozitīva atbilde (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

8spriedumu lietā Nr. 2001-10-01). Jau 2002. gadā Satversmes

9tiesa norādīja, ka tas pats prokurors, kurš uzturējis apsūdzību

10lietā, nav tiesīgs līdz galam izlemt jautājumu par to, vai lietā

11ir jaunatklāti apstākļi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5.

12marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 10.

13punktu). Tāpēc Satversmes tiesa Spriedumā pamatoti norādīja,

14ka apstrīdētais regulējums jau iepriekš konstatēto problēmu nav

15novērsis (sk. Sprieduma 16.3. punktu).

1Tomēr jāņem vērā tas, ka kopš 2002. gada tiesību

2sistēma ir attīstījusies un cilvēktiesību standarti

3pilnveidojušies. Tieši tāpēc Satversmes tiesa Spriedumā pamatoti

4atzina, ka prasījums par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

592. panta pirmajam teikumam nav atzīstams par jau izspriestu

6(sk. Sprieduma 10.6. punktu). Taču Spriedumā netika

7izdarīti atbilstoši secinājumi un pēc būtības Spriedums nepasaka

8neko tādu, ko Satversmes tiesa jau nebūtu pateikusi 2002. gada 5.

9marta spriedumā.

10Tāpēc mēs nepiekrītam Spriedumā

11ietvertajam pamatojumam par apstrīdēto normu neatbilstību

12Satversmes 92. panta pirmajam teikumam tikai daļā par prokurora

13neitralitāti, pieņemot lēmumu par kriminālprocesa

14atjaunošanu.

1Jāpiekrīt Spriedumā paustajai atziņai, ka tiesības

2uz taisnīgu tiesu ietver gan res judicata principu, gan

3taisnīga sprieduma principu (sk. Sprieduma 12.2. punktu).

4Īpaši vēlamies pievērst uzmanību Sprieduma 12.3. punktam, kurā

5Satversmes tiesa norāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk

6- ECT) aicina Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

7aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) dalībvalstis, ja

8vien tas iespējams, atjaunot tiesvedību lietās, kurās konstatēts

9tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums. Savukārt tad, ja tiesības uz

10taisnīgu tiesu ir pārkāptas tādējādi, ka lietā izmantoti

11pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot spīdzināšanas vai cietsirdīgas

12izturēšanās aizliegumu, Konvencijas dalībvalstīm ir pienākums

13atjaunot tiesvedību. Mēs konstatējām, ka ECT ir skatījusi lietas,

14kas ierosinātas pret Latviju sakarā ar to, ka izmantoti ar

15nelikumīgām metodēm iegūti pierādījumi. ECT šajās lietās ir

16pieņēmusi nolēmumus un konstatējusi tiesību uz taisnīgu tiesu

17pārkāpumu (sk. ECT 2014. gada 11. februāra sprieduma lietā

18"Cēsnieks pret Latviju", pieteikums Nr. 9278/06, 65. un

1978. punktu un 2012. gada 9. oktobra lēmuma lietā "Viktors

20Jeronovičs pret Latviju", pieteikums Nr.44898/10, 13. - 16.

21punktu), bet Latvijas Republikas prokuratūra atsevišķos

22gadījumos ir atteikusies atjaunot kriminālprocesu sakarā ar

23jaunatklātiem apstākļiem, neņemot vērā ECT procesā izdarītos

24secinājumus. Tas, ka prokuratūra šādā veidā izmanto apstrīdētajās

25normās noteiktās tiesības, neatbilst Latvijas Republikas

26starptautiskajām saistībām.

1Latvijas Republikas tiesību sistēmu raksturo

2atvērtība starptautiskajām tiesībām. Atbilstoši monisma doktrīnai

3Latvijas Republikai saistošās starptautisko tiesību normas

4Latvijā tiek piemērotas tieši [sk.: Ziemele I. Starptautisko

5tiesību (vieta) un nacionālo tiesību attiecības. Juristu

6Žurnāls, 1997, Nr. 5; Cilvēktiesību Žurnāls,

71997, Nr. 6, 65.-70.lpp.]. Satversmes tiesa vienmēr

8Satversmes normas ir interpretējusi saskaņā ar Latvijas

9Republikas starptautiskajām saistībām, ciktāl tas nenoved pie

10Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

11(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

12sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu).

13Tādējādi starptautiskās cilvēktiesību normas ir minimālais

14cilvēktiesību standarts. Savukārt Satversmē noteiktās

15pamattiesības vai nu ir identiskas tam, vai arī paredz lielākas

16garantijas. Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmais teikums

17ietver pienākumu atjaunot kriminālprocesu sakarā ar jaunatklātiem

18apstākļiem, ja šie apstākļi ir pierādījumu iegūšana

19kriminālprocesā ar spīdzināšanas vai cietsirdīgas izturēšanās

20metodēm. Apstrīdētās normas prokuratūrai neuzliek pienākumu

21atjaunot kriminālprocesu sakarā ar šādiem jaunatklātiem

22apstākļiem, bet nosaka prokurora tiesības un paredz, ka prokurora

23lēmums par atteikšanos atjaunot kriminālprocesu ir galīgs.

24Kriminālprocesa likuma 655. panta pirmā daļa arī paredz tiesības,

25bet ne pienākumu atjaunot kriminālprocesu (sk. Sprieduma 14.

26punktu).

27Satversmes tiesa nav izvērtējusi

28apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

29teikumam tādā interpretācijā, kas atbilstu Konvencijā

30nostiprinātajam pienākumam atjaunot tiesvedību lietās, kurās

31izmantoti pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot spīdzināšanas vai

32cietsirdīgas izturēšanās aizliegumu.

1Spriedumā skaidrots, ka Latvijā prokuratūra ir tiesu

2varas institūcija un ka šāds prokuratūras statuss ir radīts ar

3mērķi nodrošināt prokuratūras neatkarību no izpildvaras, pēc

4iespējas tuvinot prokurora statusu tiesneša statusam (sk.

5Sprieduma 15. punktu). Tāpat Spriedumā pieminēta Augstākās

6tiesas atziņa, ka nevis jebkurš jaunatklāts apstāklis pats par

7sevi ir iemesls spēkā esoša nolēmuma atcelšanai, bet gan tikai

8tāds apstāklis, kam bijusi izšķiroša nozīme šā nolēmuma

9pieņemšanā (sk. Sprieduma 15. punktu). Ar abiem šiem

10argumentiem ir pamatots Satversmes tiesas apgalvojums, ka

11sākotnējā iespējamu jaunatklātu apstākļu pārbaude prokuratūrā ir

12nepieciešama.

1Var piekrist secinājumam par to, ka prokuratūrai ir

2gan atbilstoša kompetence, gan pietiekamas neatkarības garantijas

3sākotnējās pārbaudes veikšanai. Tomēr, mūsuprāt, spriedumā bija

4jāuzsver, ka tiesību uz taisnīgu tiesu kontekstā prokuratūra

5nevar tikt pielīdzināta tiesai. Uz to skaidri norādījusi ECT

6vairākās lietās. ECT konsekventi noraidījusi tēzi, ka prokuratūru

7varētu uzskatīt par neatkarīgu un objektīvu tiesu Konvencijas 6.

8panta izpratnē, un norādījusi, ka procedūra prokuratūrā neatbilst

9tiesas procesa garantijām, jo, piemēram, pieteikuma iesniedzējs

10nepiedalās pieteikuma pārbaudes procesā; nenotiek publiska

11noklausīšanās; prokuroram parasti ir ievērojama rīcības brīvība

12procesa virzīšanā, turklāt prokurora neitralitāte var tikt

13apšaubīta. Pārsūdzība augstākam prokuroram šos jautājumus

14neatrisina, jo prokuratūra ir centralizēta un hierarhiski veidota

15institūcija. ECT ir skaidri noteikusi: tas, ka prokuratūras

16kompetencē ir sabiedrības interešu aizsardzība, nevar tikt

17uzskatīts par pamatu tam, lai prokuratūru pielīdzinātu tiesai

18(sk. ECT 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā "Zlínsat,

19spol. s r.o., v. Bulgaria", pieteikums Nr. 57785/00,

2078. punktu). Arī lietā "Ternovskis pret Latviju"

21ECT konstatēja, ka personas pieteikuma izskatīšana prokuratūrā

22nebija atbilstoša taisnīgas tiesas procesa garantijām (sk. ECT

232014. gada aprīļa sprieduma lietā "Ternovskis pret

24Latviju", pieteikums Nr. 33637/02, 72. punktu).

1Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmā teikuma

2aspektā jautājums nebūt nav par to, vai prokuratūra var veikt

3sākotnējo personas pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem

4pārbaudi. Nav šaubu, ka prokuratūrai tas ir jādara. Īstenībā

5jautājums ir par to, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums, kas

6paredz, ka prokurora lēmums var būt galīgs, ir savietojams ar

7tādu tiesību uz taisnīgu tiesu izpratni, kas, atbilstoši

8Satversmes tiesas secinājumiem, ietver arī kriminālprocesa

9atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, un jo īpaši tādā

10gadījumā, kad Latvijai, ņemot vērā noteiktus apstākļus, ir

11pienākums atjaunot tiesvedību atbilstoši tās starptautiskajām

12saistībām (sk. Sprieduma 4. un 5. punktu). Apstrīdētās

13normas pamatā piešķir prokuroram rīcības brīvību attiecībā uz to,

14kā virzīt ar pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem saistīto

15procesu. Tās neparedz no noteiktiem apstākļiem izrietošu

16pienākumu. Tādējādi apstrīdētais regulējums ne visos gadījumos

17nodrošina tiesiskas valsts principam atbilstošu līdzsvaru starp

18res judicata principu un tiesībām uz taisnīgu spriedumu.

19Satversmes tiesas secinājumam, kas ietverts Sprieduma 16. punktā,

20var piekrist, kaut arī tas neizriet no šajā punktā ietvertā

21pamatojuma.

1Līdzsvaru res judicata principa un taisnīga

2sprieduma principa kolīzijas gadījumā var nodrošināt tikai tiesa,

3jo tiesības uz taisnīgu tiesu garantē tiesa. Tādējādi arī uz

4jautājumu, vai izspriestā lietā ir ievērotas personas tiesības uz

5taisnīgu tiesu, var atbildēt tikai tiesa. Uz šo jautājumu pēc

6būtības nedrīkst atbildēt prokuratūra.

7Ņemot vērā minēto, secināms, ka

8Sprieduma nolēmumu daļa uz konstitucionālo jautājumu sniedz tikai

9daļēju atbildi.

10Satversmes tiesas tiesnese

11S.Osipova

12Satversmes tiesas tiesnese

13I.Ziemele

14Rīgā 2016. gada 13. maijā