10. pants

Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija" -

pievienojas Pieteikumu iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētais

regulējums neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

Īstermiņa aizdevums pēc savas būtības ne ar ko neesot sliktāks

vai labāks par ilgtermiņa aizdevumu vai citiem aizdevuma veidiem

un finanšu produktiem. Tie esot atšķirīgi produkti, kas atbilstot

atšķirīgām patērētāju vajadzībām. Tādēļ sava rakstura dēļ tie

esot saistīti ar dažādām izmaksām un riskiem, ar ko jārēķinās gan

kredīta devējam, gan patērētājam. Dažādi pētījumi un fakti

norādot uz to, ka īstermiņa aizdevumi ir nepieciešami un to

nepieejamība var nodarīt lielāku kaitējumu patērētājiem nekā to

pieejamība. Likumdevējam esot jāgādā par tāda normatīvā

regulējuma pieņemšanu, kas nodrošinātu ne vien to, ka patērētāji

ir pēc iespējas pasargāti no ļaunprātīgas kredīta devēju rīcības

un citiem riskiem, bet arī to, ka īstermiņa aizdevumu tirgus spēj

pastāvēt un tādējādi šis patērētājiem nepieciešamais pakalpojums

ir pieejams.

Pēc apstrīdētā regulējuma pieņemšanas daudzi kredīta devēji

savus produktus mainot, palielinot gan aizdevuma summas, gan arī

aizdevuma termiņus. Tādēļ patērētāji, kuriem nepieciešami

līdzekļi īstermiņa vajadzību apmierināšanai, esot spiesti

aizņemties lielākas naudas summas, nekā nepieciešams, vai uz

ilgākiem termiņiem, nekā nepieciešams, un tādējādi kredīta

devējiem maksā vairāk nekā pirms apstrīdētā regulējuma

pieņemšanas. Pēc tā spēkā stāšanās daži kredīta devēji savu

darbību esot pārtraukuši vai plānojot pārtraukt.

Lai gan apstrīdētais regulējums esot pietiekami skaidrs un

saprotams nozares profesionāļiem un Patērētāju tiesību

aizsardzības centram, tomēr neesot pārliecības par to, ka

likumdevējam pašam ir skaidrs, ko tieši tas paredzējis.

Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā ticis skaidrots, ka

saskaņā ar to neviena aizdevuma procentu likme nebūs lielāka par

25 procentiem gadā. Tomēr gada procentu likme netiekot

aprēķināta, sareizinot gada dienas ar apstrīdētajā regulējumā

noteikto procentu likmi 0,07. Tā tiekot aprēķināta saskaņā ar

Ministru kabineta 2016. gada 25. oktobra noteikumos Nr. 691

"Noteikumi par patērētāja kreditēšanu" noteikto

formulu. Tādējādi gada procentu likmes aprēķins esot atkarīgs no

vairākiem elementiem, tostarp aizdevuma termiņa un aizdevuma

summas. Aprēķini pierādot, ka aizdevumiem uz īsākiem termiņiem

gada procentu likme ir augstāka nekā aizdevumiem uz garākiem

termiņiem. Tāpat aizdevumiem, kuru summa ir lielāka, gada

procentu likme esot zemāka nekā mazākiem aizdevumiem, pat ja

aizdevumu atmaksas termiņi ir vienādi. Tomēr tas neesot loģiski,

jo īstermiņa aizdevumi objektīvi kredīta devējam izmaksājot

vairāk. Lai turpmāk varētu segt tiešās ar aizdevumu izskatīšanu

saistītās izmaksas, kredīta devēji esot spiesti piedāvāt

patērētājiem aizdevuma produktus uz ilgākiem termiņiem un par

lielākām summām, kuri patērētājiem ir dārgāki un tātad

neizdevīgāki.

Likumdevējs, nosakot apstrīdētā regulējuma izstrādes mērķus,

esot balstījies uz nepatiesiem datiem un apgalvojumiem.

Apstrīdētajā regulējumā ietvertie 0,07 procenti esot bez

aprēķiniem, pamatojuma un analīzes radies skaitlis. Neesot

vērtēta apstrīdētā regulējuma pamatotība, tā piemērošanas

iespējamās sekas un ietekme uz kredīta devējiem, patērētājiem un

tautsaimniecību kopumā. Neesot analizētas arī izmaiņas, kas

notikušas tirgū pēc iepriekšējiem grozījumiem Patērētāju tiesību

aizsardzības likumā, ar kuriem tika ierobežotas kredīta kopējās

izmaksas patērētājam. Pretēji tam, ko apgalvo likumdevējs, pēc

2016. gada 1. janvāra uz termiņu līdz 30 dienām izsniegto

distances patēriņa aizdevumu skaits esot strauji samazinājies.

Tāpat neesot ņemtas vērā kompetento institūciju un lietpratēju

paustās šaubas par apstrīdētā regulējuma kvalitāti. Tādējādi,

apstrīdēto regulējumu pieņemot, likumdevējs varbūt esot ievērojis

formālos tā pieņemšanas noteikumus, taču labas likumdošanas

princips esot pārkāpts.