12. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes doktorante Mg. iur. Zanda Dāvida

- norāda, ka Eiropas Savienības tiesībās īpaši uzsvērta

nepieciešamība nodrošināt augstā līmenī patērētāju tiesību

aizsardzību. Minētā nepieciešamība esot saistīta ar šīs jomas

sensitīvo dabu, sabiedrisko nozīmīgumu un kredīta ņēmēju

nepietiekamo aizsardzību brīvā tirgus regulējuma apstākļos.

Sabiedrības globalizācijas un digitalizācijas, kā arī

informācijas un dažādu pakalpojumu veidu pārpilnības apstākļos

patērētāju tiesību aizsardzības nozīme tikai pieaugot. Ja

patērētāju tiesību aizsardzība nav pietiekama un efektīva, varot

ne vien tikt apdraudētas vēsturiski klasiskās patērētāju

tiesības, bet arī būtiski negatīvi ietekmēta valsts drošība,

sabiedrības sociālās un ekonomiskās vērtības. Eiropas Savienības

normatīvie akti nenosakot speciālas prasības attiecībā uz

īstermiņa aizdevumiem patērētājam. Tādējādi dalībvalstīm esot

rīcības brīvība, izvērtējot sabiedrības un tirgotāju vajadzības,

valsts sociālo un ekonomisko situāciju, tradīcijas, vēsturi, kā

arī patērētāja portretu un paredzamo rīcību, pieņemt atbilstošāko

regulējumu.

Esot jāņem vērā, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju

atrodas nelabvēlīgā situācijā, īpaši informācijas ziņā, un tāpēc

jāuzskata, ka patērētājs ir ekonomiski vājāks un juridiski mazāk

pieredzējis nekā tirgotājs. Tomēr šo nevienlīdzību varot mazināt

likumdevējs ar savu iejaukšanos. Turklāt mūsdienu modernās

"kredītu sabiedrības" ietvaros aktuāls esot kļuvis

jautājums par nabadzību un nepieciešamību īpaši aizsargāt

patērētājus ar nelieliem ienākumiem.

Likumdevēja argumentēta izšķiršanās par konkrētu patērētāja

tiesību aizsardzības veidu esot politisks lēmums, kas ne vienmēr

sakrītot ar iesaistīto personu izpratni par atbilstošāko

risinājumu. Patērētāju tiesību aizsardzības regulējuma izstrādes

procesā esot svarīgi veikt empīriskus un ekonomiskus pētījumus.

Tomēr esot jāņem vērā, ka šādi pētījumi ir dārgi un to izstrāde

prasa daudz laika. Gadījumos, kad ir šaubas par aizsargājamo

vērtību balansa viduspunktu vai apstākļi spiež likumdevēju ātri

atrisināt problēmsituāciju, prioritāras esot patērētāju

intereses. Turklāt pieņemtajam regulējumam nevajadzētu veicināt

"kredītu sabiedrības" attīstību. Pieņemot apstrīdēto

regulējumu, likumdevējs šos principus esot ievērojis, un šis

regulējums atbilstot Satversmes 1. un 105. pantam.