13. pants

Pieaicinātā persona - Banku augstskolas

asociētais profesors Dr. iur. Jānis Grasis - uzskata,

ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 105.

pantam.

Apstrīdētais regulējums neparedzot Pieteikumu iesniedzējām

izsniegtās licences anulēšanu vai darbības apturēšanu. Tas

vienīgi nosakot ierobežojumus konkrēta kreditēšanas pakalpojuma

kopējām izmaksām, ko sedz patērētājs. Līdz ar to apstrīdētais

regulējums neliedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību

uz tām izsniegtās licences pamata.

Izvērtējot apstrīdētā regulējuma satversmību, esot jāņem vērā

tas, ka Latvijas iedzīvotāju uzkrājumi ir ļoti mazi, proti,

aptuveni divām trešdaļām sabiedrības locekļu uzkrājumi nav

pietiekami, lai viņu finansiālo situāciju varētu uzskatīt par

stabilu. Tāpat, pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem par

nedeklarētajām jeb "aplokšņu algām", tādas 2018. gadā

esot saņēmuši aptuveni 19 procenti strādājošo. Cilvēkiem, kuri

saņem algu regulāri un legāli, īstermiņa aizdevumi faktiski

neesot vajadzīgi, jo nepieciešamības gadījumā viņi varot izmantot

komercbanku piedāvātos produktus. Turklāt arī finanšu pratības

līmenis Latvijā esot ļoti zems.

Likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto regulējumu, bijis

aizsargāt patērētājus, kuru ienākumi ir mazi un arī finanšu

pratība nav sevišķi augsta. Labums, ko sabiedrība iegūst no tā,

esot lielāks nekā kredītu devējām nodarītais kaitējums.

Apstrīdētais regulējums esot pieņemts Satversmē un Saeimas

kārtības rullī noteiktajā kārtībā, izsludināts un publiski

pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tajā ietvertais

pamattiesību ierobežojums esot pietiekami skaidrs. Apstrīdētā

regulējuma pieņemšanas gaitā esot uzklausīta biedrība

"Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija",

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas

Komercbanku asociācija, kā arī citas ieinteresētās personas. Tas,

ka šo personu viedoklis netika ņemts vērā, nevarot būt pamats

apstrīdētā regulējuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei.

Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot paredzējis

arī pietiekami ilgu pārejas periodu, lai Pieteikumu iesniedzējas

un citi kredīta devēji varētu pienācīgi plānot savu darbību

atbilstoši jaunajam regulējumam. Atsevišķu kredīta devēju

tiesības uz rentablu un ātru peļņu nesošu biznesu, kura labad

nāktos upurēties finansiālās grūtībās nonākušiem cilvēkiem,

nedrīkstot būt svarīgākas par valsts pienākumu aizsargāt

patērētājus un veidot ilgtspējīgu kreditēšanas vidi. Neesot

pamata uzskatīt, ka apstrīdētā regulējuma piemērošana radīs kādas

būtiskas negatīvas sekas tautsaimniecībai kopumā.