16. pants

Pieteikumu iesniedzējas lūdz izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam, jo uzskata, ka tā

ierobežo viņu tiesības uz īpašumu un pārkāpj arī tiesiskās

paļāvības principu.

Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām augstāka

juridiska spēka tiesību normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā

izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 8.

punktu).

16.1. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam

Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma

piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, izvērtējama

vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem

trim teikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 7.

jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 18. punktu un 2015. gada

13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1. punktu).

Tā kā izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu

atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, apstrīdētā norma vērtējama

Satversmes 105. panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā.

16.2. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā

ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

atvasinātais tiesiskās paļāvības princips, kas aizsargā vienīgi

tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties

likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā

tiesību principa kodols. Savukārt valstij ir pienākums savā

darbībā šo principu ievērot.

Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības

principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot

nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir tas, ka

indivīds var paļauties, ka valsts rīkojas tiesiski un

konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā

uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības principa kā viena no vispārējiem

tiesību principiem pastāvēšana ir saistīta ne tikai ar

uzticēšanos valsts varai, bet arī ar tiesību normu adresātu

rīcības brīvības īstenošanas iespējām. Tiesiskās paļāvības

princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona

var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā

esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā tiks saglabātas un

īstenotas. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka

indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas tiesiskā veidā.

Proti, šis princips nedod pamatu paļauties, ka reiz noteiktā

tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir arī tas, ka šādā

gadījumā likumdevējs nosaka "saudzējošu" pārejas

periodu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma

lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).

Izskatāmajā lietā tiesiskās paļāvības princips ir cieši

saistīts ar iespējamo tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Proti,

Pieteikumu iesniedzējas esot paļāvušās uz to, ka likumdevējs ir

paredzējis konkrētus noteikumus komercdarbībai - patērētāju

kreditēšanai - un tās, ievērojot šos noteikumus, varēs šo darbību

veikt. Tādējādi, pārbaudot iespējamo personas tiesību uz īpašumu

ierobežojumu, jāņem vērā arī tiesiskās paļāvības princips.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilstība tiesiskās paļāvības principam vērtējama kopsakarā ar

iespējamo tiesību uz īpašumu ierobežojumu.