16. pants

1Pieteikumu iesniedzējas lūdz izvērtēt apstrīdētās

2normas atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam, jo uzskata, ka tā

3ierobežo viņu tiesības uz īpašumu un pārkāpj arī tiesiskās

4paļāvības principu.

5Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām augstāka

6juridiska spēka tiesību normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā

7izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

8atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

92018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 8.

10punktu).

1116.1. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

12tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

13sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

14saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

15vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

16likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

17Gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam

18Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma

19piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, izvērtējama

20vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem

21trim teikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 7.

22jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 18. punktu un 2015. gada

2313. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1. punktu).

24Tā kā izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu

25atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, apstrīdētā norma vērtējama

26Satversmes 105. panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā.

2716.2. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

28neatkarīga demokrātiska republika.

29Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā

30ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

31atvasinātais tiesiskās paļāvības princips, kas aizsargā vienīgi

32tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties

33likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā

34tiesību principa kodols. Savukārt valstij ir pienākums savā

35darbībā šo principu ievērot.

36Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības

37principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot

38nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir tas, ka

39indivīds var paļauties, ka valsts rīkojas tiesiski un

40konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā

41uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības principa kā viena no vispārējiem

42tiesību principiem pastāvēšana ir saistīta ne tikai ar

43uzticēšanos valsts varai, bet arī ar tiesību normu adresātu

44rīcības brīvības īstenošanas iespējām. Tiesiskās paļāvības

45princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona

46var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā

47esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā tiks saglabātas un

48īstenotas. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka

49indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas tiesiskā veidā.

50Proti, šis princips nedod pamatu paļauties, ka reiz noteiktā

51tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir arī tas, ka šādā

52gadījumā likumdevējs nosaka "saudzējošu" pārejas

53periodu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma

54lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).

55Izskatāmajā lietā tiesiskās paļāvības princips ir cieši

56saistīts ar iespējamo tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Proti,

57Pieteikumu iesniedzējas esot paļāvušās uz to, ka likumdevējs ir

58paredzējis konkrētus noteikumus komercdarbībai - patērētāju

59kreditēšanai - un tās, ievērojot šos noteikumus, varēs šo darbību

60veikt. Tādējādi, pārbaudot iespējamo personas tiesību uz īpašumu

61ierobežojumu, jāņem vērā arī tiesiskās paļāvības princips.

62Līdz ar to apstrīdētās normas

63atbilstība tiesiskās paļāvības principam vērtējama kopsakarā ar

64iespējamo tiesību uz īpašumu ierobežojumu.