17. pants

1Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajā

2normā noteiktā ierobežojuma dēļ tās vairs nevarēšot izsniegt

3neliela apmēra kredītus uz laiku līdz 30 dienām un tādējādi tā

4liedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences

5pamata.

6Savukārt Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas,

7tostarp tiesībsargs un J. Grasis, uzskata, ka apstrīdētā norma

8neliedz Pieteikumu iesniedzējām arī turpmāk veikt patērētāju

9kreditēšanu uz licences pamata. Proti, tā neparedzot jau

10izsniegto licenču anulēšanu vai darbības apturēšanu, bet nosakot

11vienīgi ierobežojumus kredīta kopējām izmaksām. Izsniegtās

12speciālās licences ļaujot Pieteikumu iesniedzējām arī turpmāk

13izsniegt patērētājiem neliela apmēra aizdevumus. Savukārt

14iespējams abstrakts Pieteikumu iesniedzēju peļņas samazinājums

15neesot uzskatāms par tiesību uz īpašumu ierobežojumu.

16Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105.

17pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un tiesiskās paļāvības

18principam, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai šī norma

19attiecīgās tiesības ierobežo.

2017.1. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu

21mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz

22īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

23tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

24rīkoties pēc savas gribas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

2530. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 17.1. punktu un 2012.

26gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑19‑01 9.1. punktu).

27Tas sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo

28īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu

29(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

30Nr. 2006-38-03 11. punktu un 2008. gada 12. novembra

31sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu). Satversmes tiesa

32ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst arī personas

33tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk.,

34piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par

35tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu un 2014.

36gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1.

37punktu).

38No lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Ministru kabineta

392011. gada 29. marta noteikumiem Nr. 245 "Noteikumi par

40speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

41sniegšanai" (turpmāk - Noteikumi Nr. 245) Pieteikumu

42iesniedzējām uz nenoteiktu laiku ir izsniegtas speciālās atļaujas

43(licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai (sk.

44lietas materiālu 1. sēj. 40.-44. lp., Datubāze.

45Kapitālsabiedrības, kuras saņēmušas speciālo atļauju (licenci)

46patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai. Pieejama:

47www.ptac.gov.lv).

48Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju uz licences pamata iegūtās

49tiesības veikt noteikta veida komercdarbību ietilpst Satversmes

50105. panta tvērumā.

5117.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iejaukšanās

52komercdarbībā, kas tiek veikta uz licences pamata, var tikt

53uzskatīta par tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Tādā gadījumā

54ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai ietekmei,

55kas radusies apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā (sal.

56sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr.

572015-25-01 10.2. punktu).

58Satversmes 105. pants ir konkretizējams un piemērojams

59kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

60konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu

61(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

62sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu un 2012. gada 7. jūnija

63sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1. punktu). Tādējādi

64attiecībā uz Satversmes 105. panta saturu Satversmes tiesa ņem

65vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru Konvencijas Pirmā

66protokola 1. panta piemērošanā.

67Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka pat tad, ja

68personai izsniegtā licence nav atsaukta, bet personas

69komercdarbība tiek traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiek atņemta

70tai izsniegtās licences jēga, Konvencijas Pirmā protokola 1.

71pants ir piemērojams (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

72palātas 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā "Centro Europa

737 S.R.L. and di Stefano v. Italy", pieteikums Nr. 38433/09,

74177.-178. punktu un 2018. gada 8. novembra sprieduma lietā

75"O'Sullivan McCarthy Mussel Development Ltd v.

76Ireland", pieteikums Nr. 44460/16, 88. punktu). Turklāt,

77lai konstatētu, vai konkrētajā gadījumā tiesības uz īpašumu ir

78ierobežotas, nozīme var būt tiesiskās paļāvības principam

79(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 20.

80novembra sprieduma lietā "Pressos Compania Naviera S.A. and

81Others v. Belgium", pieteikums Nr. 17849/91, 31.

82punktu).

83Tātad, lai pārliecinātos par ierobežojuma esību, Satversmes

84tiesai visupirms nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētā norma

85traucē Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences

86pamata. Pēc tam Satversmes tiesai, vērtējot ierobežojuma

87samērīgumu, ir jānoskaidro, vai ar apstrīdētajā normā ietverto

88ierobežojumu kredīta devēju komercdarbība tiek traucēta tādējādi,

89ka pēc būtības tiek atņemta tām izsniegto licenču jēga.

9017.3. Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma

911. panta 9. punktu kredīta kopējās izmaksas patērētājam ir visas

92izmaksas, tajā skaitā procenti, komisijas nauda, nodevas un

93jebkādi citi maksājumi, kas patērētājam jāmaksā saistībā ar

94kreditēšanas līgumu un kas ir kredīta devējam zināmi (izņemot

95zvērināta notāra izmaksas). Tātad kredīta kopējās izmaksas ir

96visi tie maksājumi, kurus kredīta devējs var pieprasīt no

97patērētāja saistībā ar kredītlīgumu.

98Līdz 2016. gada 1. janvārim, kad stājās spēkā 2015. gada 28.

99maija likums "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības

100likumā", ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām patērētājam

101nebija noteikti. Ar minētajiem grozījumiem likumdevējs paredzēja,

102ka par nesamērīgām un godīgai darījumu praksei neatbilstošām

103uzskatāmas tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kas

104pārsniedz 0,55 procentus dienā no kredīta summas no pirmās līdz

105septītajai kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot), 0,25

106procentus dienā no kredīta summas no astotās līdz četrpadsmitajai

107kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot) un 0,2 procentus dienā no

108kredīta summas, sākot ar piecpadsmito kredīta izmantošanas dienu.

109Savukārt līgumos, kuros paredzēts, ka kredīts atmaksājams pēc

110pieprasījuma vai kuros noteiktais kredīta izmantošanas termiņš

111pārsniedz 30 dienas, par neatbilstošām uzskatīja kredīta kopējās

112izmaksas patērētājam, kuras pārsniedza 0,25 procentus dienā no

113kredīta summas. Plānojot savu komercdarbību patērētāju

114kreditēšanas jomā, Pieteikumu iesniedzējas rēķinājušās ar to, ka,

115nosakot kredīta kopējās izmaksas patērētājam, tām ir jāpiemēro

116minētie ierobežojumi.

117Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir paredzējis vienotu

118ierobežojumu kredīta kopējām izmaksām patērētājam neatkarīgi no

119kredīta līguma termiņa, nosakot, ka par nesamērīgām un godīgai

120darījumu praksei neatbilstošām uzskatāmas tādas kredīta kopējās

121izmaksas patērētājam, kas pārsniedz 0,07 procentus dienā no

122kredīta summas. Tātad salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo

123regulējumu likumdevējs ir samazinājis maksimāli pieļaujamo apmēru

124tiem maksājumiem, kurus kredīta devējs var pieprasīt no

125patērētāja saistībā ar kreditēšanas līgumu.

126Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar apstrīdēto normu

127pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam esot ievērojami

128samazinātas un tādējādi apdraudot Pieteikumu iesniedzēju spēju

129turpmāk sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz licences

130pamata. Proti, Pieteikumu iesniedzēju ienākumi, ko tās gūst no

131patērētāju maksājumiem saistībā ar kredītlīgumiem, vairs nespēšot

132nosegt tos izdevumus, kas kredīta devējam rodas saistībā ar

133kredīta izsniegšanu.

134Pieteikumu iesniedzējas ir norādījušas, ka, samazinot

135pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam, tiekot traucēta

136to komercdarbība, kas tiek veikta uz licences pamata. Satversmes

137tiesa secina, ka apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzēju

138tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata, jo paredz

139kredīta devējiem nelabvēlīgākus nosacījumus nekā iepriekš, ar

140kuriem Pieteikumu iesniedzējām turpmāk jārēķinās, plānojot savu

141komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā.

142Tātad apstrīdētā norma ierobežo

143Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un

144trešajā teikumā paredzētās tiesības.