17. pants

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajā

normā noteiktā ierobežojuma dēļ tās vairs nevarēšot izsniegt

neliela apmēra kredītus uz laiku līdz 30 dienām un tādējādi tā

liedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences

pamata.

Savukārt Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas,

tostarp tiesībsargs un J. Grasis, uzskata, ka apstrīdētā norma

neliedz Pieteikumu iesniedzējām arī turpmāk veikt patērētāju

kreditēšanu uz licences pamata. Proti, tā neparedzot jau

izsniegto licenču anulēšanu vai darbības apturēšanu, bet nosakot

vienīgi ierobežojumus kredīta kopējām izmaksām. Izsniegtās

speciālās licences ļaujot Pieteikumu iesniedzējām arī turpmāk

izsniegt patērētājiem neliela apmēra aizdevumus. Savukārt

iespējams abstrakts Pieteikumu iesniedzēju peļņas samazinājums

neesot uzskatāms par tiesību uz īpašumu ierobežojumu.

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105.

pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un tiesiskās paļāvības

principam, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai šī norma

attiecīgās tiesības ierobežo.

17.1. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu

mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz

īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

30. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 17.1. punktu un 2012.

gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑19‑01 9.1. punktu).

Tas sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo

īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-38-03 11. punktu un 2008. gada 12. novembra

sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu). Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst arī personas

tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu un 2014.

gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1.

punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Ministru kabineta

2011. gada 29. marta noteikumiem Nr. 245 "Noteikumi par

speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniegšanai" (turpmāk - Noteikumi Nr. 245) Pieteikumu

iesniedzējām uz nenoteiktu laiku ir izsniegtas speciālās atļaujas

(licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 40.-44. lp., Datubāze.

Kapitālsabiedrības, kuras saņēmušas speciālo atļauju (licenci)

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai. Pieejama:

www.ptac.gov.lv).

Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju uz licences pamata iegūtās

tiesības veikt noteikta veida komercdarbību ietilpst Satversmes

105. panta tvērumā.

17.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iejaukšanās

komercdarbībā, kas tiek veikta uz licences pamata, var tikt

uzskatīta par tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Tādā gadījumā

ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai ietekmei,

kas radusies apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā (sal.

sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr.

2015-25-01 10.2. punktu).

Satversmes 105. pants ir konkretizējams un piemērojams

kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu un 2012. gada 7. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1. punktu). Tādējādi

attiecībā uz Satversmes 105. panta saturu Satversmes tiesa ņem

vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru Konvencijas Pirmā

protokola 1. panta piemērošanā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka pat tad, ja

personai izsniegtā licence nav atsaukta, bet personas

komercdarbība tiek traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiek atņemta

tai izsniegtās licences jēga, Konvencijas Pirmā protokola 1.

pants ir piemērojams (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

palātas 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā "Centro Europa

7 S.R.L. and di Stefano v. Italy", pieteikums Nr. 38433/09,

177.-178. punktu un 2018. gada 8. novembra sprieduma lietā

"O'Sullivan McCarthy Mussel Development Ltd v.

Ireland", pieteikums Nr. 44460/16, 88. punktu). Turklāt,

lai konstatētu, vai konkrētajā gadījumā tiesības uz īpašumu ir

ierobežotas, nozīme var būt tiesiskās paļāvības principam

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 20.

novembra sprieduma lietā "Pressos Compania Naviera S.A. and

Others v. Belgium", pieteikums Nr. 17849/91, 31.

punktu).

Tātad, lai pārliecinātos par ierobežojuma esību, Satversmes

tiesai visupirms nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētā norma

traucē Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences

pamata. Pēc tam Satversmes tiesai, vērtējot ierobežojuma

samērīgumu, ir jānoskaidro, vai ar apstrīdētajā normā ietverto

ierobežojumu kredīta devēju komercdarbība tiek traucēta tādējādi,

ka pēc būtības tiek atņemta tām izsniegto licenču jēga.

17.3. Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma

1. panta 9. punktu kredīta kopējās izmaksas patērētājam ir visas

izmaksas, tajā skaitā procenti, komisijas nauda, nodevas un

jebkādi citi maksājumi, kas patērētājam jāmaksā saistībā ar

kreditēšanas līgumu un kas ir kredīta devējam zināmi (izņemot

zvērināta notāra izmaksas). Tātad kredīta kopējās izmaksas ir

visi tie maksājumi, kurus kredīta devējs var pieprasīt no

patērētāja saistībā ar kredītlīgumu.

Līdz 2016. gada 1. janvārim, kad stājās spēkā 2015. gada 28.

maija likums "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības

likumā", ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām patērētājam

nebija noteikti. Ar minētajiem grozījumiem likumdevējs paredzēja,

ka par nesamērīgām un godīgai darījumu praksei neatbilstošām

uzskatāmas tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kas

pārsniedz 0,55 procentus dienā no kredīta summas no pirmās līdz

septītajai kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot), 0,25

procentus dienā no kredīta summas no astotās līdz četrpadsmitajai

kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot) un 0,2 procentus dienā no

kredīta summas, sākot ar piecpadsmito kredīta izmantošanas dienu.

Savukārt līgumos, kuros paredzēts, ka kredīts atmaksājams pēc

pieprasījuma vai kuros noteiktais kredīta izmantošanas termiņš

pārsniedz 30 dienas, par neatbilstošām uzskatīja kredīta kopējās

izmaksas patērētājam, kuras pārsniedza 0,25 procentus dienā no

kredīta summas. Plānojot savu komercdarbību patērētāju

kreditēšanas jomā, Pieteikumu iesniedzējas rēķinājušās ar to, ka,

nosakot kredīta kopējās izmaksas patērētājam, tām ir jāpiemēro

minētie ierobežojumi.

Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir paredzējis vienotu

ierobežojumu kredīta kopējām izmaksām patērētājam neatkarīgi no

kredīta līguma termiņa, nosakot, ka par nesamērīgām un godīgai

darījumu praksei neatbilstošām uzskatāmas tādas kredīta kopējās

izmaksas patērētājam, kas pārsniedz 0,07 procentus dienā no

kredīta summas. Tātad salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo

regulējumu likumdevējs ir samazinājis maksimāli pieļaujamo apmēru

tiem maksājumiem, kurus kredīta devējs var pieprasīt no

patērētāja saistībā ar kreditēšanas līgumu.

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar apstrīdēto normu

pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam esot ievērojami

samazinātas un tādējādi apdraudot Pieteikumu iesniedzēju spēju

turpmāk sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz licences

pamata. Proti, Pieteikumu iesniedzēju ienākumi, ko tās gūst no

patērētāju maksājumiem saistībā ar kredītlīgumiem, vairs nespēšot

nosegt tos izdevumus, kas kredīta devējam rodas saistībā ar

kredīta izsniegšanu.

Pieteikumu iesniedzējas ir norādījušas, ka, samazinot

pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam, tiekot traucēta

to komercdarbība, kas tiek veikta uz licences pamata. Satversmes

tiesa secina, ka apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzēju

tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata, jo paredz

kredīta devējiem nelabvēlīgākus nosacījumus nekā iepriekš, ar

kuriem Pieteikumu iesniedzējām turpmāk jārēķinās, plānojot savu

komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā.

Tātad apstrīdētā norma ierobežo

Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un

trešajā teikumā paredzētās tiesības.