19. pants

Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14.

punktu).

Apstrīdētās normas redakcija bija iekļauta astoņu 12. Saeimas

deputātu iesniegtajā likumprojektā Nr. 1290/Lp12 "Grozījumi

Patērētāju tiesību aizsardzības likumā". Tā izskatīšanas

gaitā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās

politikas komisija (turpmāk - Atbildīgā komisija) nolēma

izstrādāt savu, alternatīvu likumprojektu Nr. 1305/Lp12

"Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā"

(turpmāk - likumprojekts Nr. 1305/Lp12), kurā tika iekļauta arī

apstrīdētā norma. Likumprojekts Nr. 1305/Lp12 Saeimā izskatīts

trijos lasījumos. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar Saeimā 2018. gada 4. oktobrī pieņemto

likumu "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības

likumā", kas 2018. gada 16. oktobrī izsludināts oficiālajā

izdevumā "Latvijas Vēstnesis", Nr. 2018/204.6.

19.1. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās

normas pieņemšanas process varbūt atbilst normatīvajos aktos

noteiktajām formālajām prasībām, tomēr likumdevējs neesot

ievērojis labas likumdošanas principu. Proti, pirms apstrīdētās

normas pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijis pienācīgas

analīzes un pamatojuma attiecībā uz izraudzīto procentu likmi, kā

arī tās ietekmi uz tirgus dalībniekiem un patērētājiem. Tāpat

apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot ņemts vērā dažu

nozares pārstāvju viedoklis par iespējamo tās neatbilstību

Satversmes 105. pantam, kā arī neesot vērtētas iespējamās

alternatīvas. Likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācija neatbilstot

Saeimas kārtības ruļļa 85. pantam. Proti, tajā neesot ietverts

pamatojums tam, kādēļ likums ir vajadzīgs un kā tas var ietekmēt

sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, valsts budžetu un

spēkā esošo tiesību normu sistēmu. Apstrīdētās normas kvalitāti

esot ietekmējusi arī steiga, kādā tā tikusi pieņemta. Turklāt

likumdevējs neesot apsvēris, vai par grozījumiem Patērētāju

tiesību aizsardzības likumā, kuri ietvēra apstrīdēto normu,

nebija saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem jāpaziņo

Eiropas Komisijai.

19.1.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdošanas

procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām

formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās

valstij un tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.3. punktu).

Atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam jāizvērtē

likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka

juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei,

starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un

jāsaskaņo likumprojektā ietvertās un tiesību sistēmā jau

pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja

principam. Tāpat paredzētais tiesiskais regulējums, ja tas

nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem

pētījumiem. Likumdevējam arī jāapsver nozaru speciālistu

izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas

pasākumi (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma

lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka Atbildīgās komisijas sēdēs,

kurās tika apspriesta apstrīdētā norma, ir piedalījušies

ministriju pārstāvji, Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji, kā arī

nozares pārstāvji. Atbildīgās komisijas sēžu protokoli un

audioieraksti liecina, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā

vairākkārt tika uzklausīti arī nozares pārstāvju iebildumi un

ierosinājumi. Proti, savu viedokli par iecerēto regulējumu

vairākās Atbildīgās komisijas sēdēs pauda Ekonomikas ministrija,

Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Komercbanku asociācija,

Konkurences padome, Latvijas Banka, Patērētāju tiesību

aizsardzības centrs, biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu

pakalpojumu asociācija" un citas institūcijas. Tāpat

viedokli pauda arī deputāti, kas iesnieguši priekšlikumus par

apstrīdētās normas redakciju (sk. lietas materiālu 1. sēj.

94.-158. lp.; 2. sēj. 1.-154. lp.; 3. sēj. 1.-21.

lp.).

Likumprojekts apspriests arī Darba grupā, kuras sagatavotais

ziņojums "Priekšlikumi normatīvā regulējuma pilnveidošanai

patērētāju kreditēšanas jomā" iesniegts Atbildīgajai

komisijai. Tajā citstarp analizēts citu valstu regulējums, kas

vērsts uz kredīta kopējo izmaksu patērētājam ierobežošanu, un

secināts, ka Latvijā līdz apstrīdētās normas pieņemšanai

noteiktās kredīta kopējās izmaksas patērētājam bija augstākās

Baltijā un to maksimālās likmes samazināšana ir pamatota.

Ziņojumā norādīti arī kritēriji, kas būtu jāņem vērā, nosakot

attiecīgus ierobežojumus, kā arī likumdevēja uzmanība vērsta uz

riskiem, ko var radīt pārmērīga likmes samazināšana (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 115.-127. lp.).

Tādējādi Satversmes tiesa gūst apstiprinājumu tam, ka

likumdevējs ir nodrošinājis ieinteresēto personu līdzdalību un

viedokļu uzklausīšanu likumprojekta Nr. 1305/Lp12 izskatīšanas

procesā. Tas, ka likumdevējs nav ņēmis vērā visus paustos

iebildumus un sniegtos priekšlikumus, nevar būt par pamatu tam,

lai atzītu, ka labas likumdošanas princips nav ievērots (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu). Satversmes tiesa uzsver, ka

labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai

vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam

dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski

apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un ka

dažādu tiesību un likumīgo interešu sadursmes gadījumā labākais

iespējamais līdzsvars ir meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās

vērtības un vispārējos tiesību principus (sal. sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.1.

punktu). Tādējādi attiecībā uz ieinteresēto personu

līdzdalību un viedokļu uzklausīšanu likumprojekta Nr. 1305/Lp12

izskatīšanas procesā labas likumdošanas princips nav

pārkāpts.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka plaša priekšizpēte tiesību

normas izstrādes un pieņemšanas laikā, citstarp konsultācijas ar

zinātniekiem un nozares ekspertiem, var labvēlīgi ietekmēt

tiesību normas kvalitāti (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12.

maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 21. punktu). Vērtējot

pamatojumu apstrīdētās normas pieņemšanas nepieciešamībai,

Satversmes tiesa secina: apstrīdētās normas izstrādes process

kopumā liecina par to, ka likumdevējs ir apzinājis konkrēto

situāciju patērētāju kreditēšanas jomā un citu valstu praksi, kā

arī vērtējis dažādas iespējas ierobežot kredīta kopējās izmaksas

patērētājam. Tādējādi arī šajā aspektā labas likumdošanas

princips ir ievērots.

19.1.2. Likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācijā norādīts,

kādēļ likums ir vajadzīgs, kāda var būt likuma ietekme uz

sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, valsts budžetu un

spēkā esošo tiesību normu sistēmu, kādām Latvijas

starptautiskajām saistībām likumprojekts atbilst, kādas

konsultācijas notikušas, to sagatavojot, un kā tiks nodrošināta

likuma izpilde (sk. likumprojekta Nr. 1305/Lp12

anotāciju).

Likumprojekta anotācija ir viens no avotiem, kas sniedz

informāciju par tiesību akta nepieciešamību, piemērošanu un

ietekmi uz dažādām jomām. Tai ir informatīva nozīme - tā

iepazīstina ar likumprojekta iesniedzēja motivāciju. Anotācijā

ietvertais pamatojums ļauj sabiedrībai gūt priekšstatu par tiem

apsvērumiem, kas bijuši par pamatu tiesību normas pieņemšanai, un

sekmē tādas pārliecības veidošanos sabiedrībā, ka tiesību normu

pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē garantētās

pamattiesības ir rūpīgi izsvērta. Pieteikumu iesniedzēju

apsvērumi par anotācijas neatbilstību Saeimas kārtības ruļļa

prasībām ir saistīti ar, viņuprāt, nepietiekamo pamatojumu

apstrīdētās normas pieņemšanas nepieciešamībai. Tomēr anotācijā

ietvertā pamatojuma detalizācijas apjoms pats par sevi nevar būt

kritērijs labas likumdošanas principa pārkāpuma

konstatācijai.

19.1.3. Pēc lietas nodošanas izskatīšanai sabiedrība ar

ierobežotu atbildību "ONDO" iesniegusi Satversmes

tiesai viedokli par lietas materiāliem, kurā papildus norāda, ka

likumdevējs nav apsvēris, vai par attiecīgo likumprojektu, kas

ietvēra apstrīdēto normu, nebija jāpaziņo Eiropas Komisijai

atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra

direktīvas 2015/1535, ar ko nosaka informācijas sniegšanas

kārtību tehnisko noteikumu un informācijas sabiedrības

pakalpojumu noteikumu jomā (turpmāk - Direktīva) prasībām.

Direktīva uzliek valsts iestādēm pienākumu informēt Eiropas

Komisiju par jebkuru tehnisko noteikumu projektu pieņemšanu par

produktiem un informācijas sabiedrības pakalpojumiem, pirms šie

noteikumi tiek iekļauti valsts tiesību aktos. Direktīvas mērķis

ir nodrošināt to, ka dalībvalstis ir informētas par jebkuras

citas dalībvalsts plānotajiem tehniskajiem noteikumiem (sk.

Direktīvas sesto apsvērumu).

Saskaņā ar Direktīvas 1. panta "b" apakšpunktu

Direktīvu piemēro tikai tādiem pakalpojumiem, ko parasti sniedz

par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc

pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma. Savukārt

"tehniskie noteikumi" Direktīvas izpratnē ir noteikumi

par pakalpojumiem, ietverot attiecīgus administratīvus

noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta, de jure vai de

facto, tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, pakalpojumu

sniedzēja izveidošanas vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī

vai lielā tās daļā, kā arī dalībvalstu normatīvie un

administratīvie akti, izņemot Direktīvas 7. pantā minētos, kas

aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu vai arī aizliedz

veikt uzņēmējdarbību kā pakalpojumu sniedzējam. No Direktīvas

izriet, ka dalībvalstij ir pienākums informēt Eiropas Komisiju,

ja konkrēts regulējums atbilstoši Direktīvā ietvertajiem

kritērijiem ir atzīstams par "tehnisko noteikumu

projektu".

Latvija, tāpat kā Somija, Lietuva un Igaunija, pieņemot

apstrīdētajai normai līdzīgu regulējumu, ar kuru noteikti

ierobežojumi patērētāju kreditēšanas līguma izmaksām, par to nav

informējusi Eiropas Komisiju (sk.: Eiropas Savienības

dalībvalstu paziņoto tehnisko noteikumu informācijas sistēmas

datu bāze, Pieejama: ec.europa.eu). Direktīvas 1.

panta 4. punktā ir noteikts, ka tā neattiecas uz noteikumiem,

kuri skar jautājumus, kas ietverti Eiropas Savienības tiesību

aktos finanšu pakalpojumu jomā un uzskaitīti Direktīvas II

pielikumā, turklāt norādīts, ka šis saraksts nav izsmeļošs. Tie

ir, piemēram, kapitālieguldījumu pakalpojumi, apdrošināšanas un

pārapdrošināšanas operācijas, banku pakalpojumi, darbības, kas

saistītas ar pensiju fondiem, pakalpojumi, kas saistīti ar

darījumiem nākotnē vai iespējām. Eiropas Parlamenta un Padomes

2006. gada 12. decembra direktīvā 2006/123/EK par pakalpojumiem

iekšējā tirgū norādīts, ka finanšu pakalpojums ir arī kreditēšana

(sk. šīs direktīvas 18. apsvērumu).

19.1.4. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus

sakarā ar apstrīdētās normas izsludināšanas kārtību, un arī

Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir

izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu

prasībām.

19.2. SIA "ExpressCredit" norāda, ka

apstrīdētā norma nav pietiekami skaidri formulēta, jo neesot

noteikta metodika, pēc kādas aprēķināmas kredīta kopējās izmaksas

dienā. Likumdevējs neesot ņēmis vērā, ka pastāv vairāki kredīta

atmaksas veidi. Tie ietekmējot kredīta kopējo izmaksu dienā

aprēķināšanu. Tiem kredītiem, kuru atmaksai tiek izmantota

anuitātes metode, korekti aprēķināt kredīta kopējās izmaksas

dienā neesot iespējams. Arī Patērētāju tiesību aizsardzības

centrs ir vērsis Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka

normatīvajos aktos nav noteikts, kā aprēķināmas kredīta kopējās

izmaksas dienā. Lai tās aprēķinātu, kredīta kopējās izmaksas, kas

tiekot rēķinātas un norādītas līgumos visam kreditēšanas līguma

termiņam, būtu jādala ar kreditēšanas līguma termiņā ietilpstošo

dienu skaitu. Tomēr šādā gadījumā rodoties tāda situācija, ka

tiem kredītiem, kuri izsniegti uz īsāku termiņu, pieļaujamā

maksimālā gada procentu likme ir zemāka nekā tiem, kuri izsniegti

uz ilgāku laiku (sk. lietas materiālu 3. sēj. 81.-85.

lp.).

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka likumdevēja pieņemtajām

tiesību normām ir jābūt paredzamām un skaidrām, kā arī pietiekami

stabilām, lai persona varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus,

bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr.

2004‑03‑01 9.2. punktu). Par būtisku kritēriju, kas apliecina

to, ka tiesību norma ir formulēta skaidri, Satversmes tiesa ir

atzinusi tās seku paredzamību, proti, normai jābūt formulētai tā,

lai ļautu personai skaidri paredzēt tās piemērošanas jomu un

nozīmi. Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai

tiesību norma ir pietiekami skaidra, ir tas, cik lielas pūles un

cik daudz laika tiesību normas adresātam jāvelta tam, lai viņš

spētu apzināties savas no jaunā regulējuma izrietošās tiesības un

pienākumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30.

marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2017. gada

19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.3. punktu).

19.2.1. Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ir

skaidrots gan tas, kas šā likuma izpratnē ir uzskatāms par

patērētāja kreditēšanas līgumu, gan tas, kuras personas drīkst

sniegt kreditēšanas pakalpojumu patērētājam, ir norādīts arī

likuma mērķis un piemērošanas joma. Šā likuma 1. panta 9. punktā

noteikts, tieši kādi maksājumi veido kredīta kopējās izmaksas

patērētājam. No apstrīdētās normas skaidri izriet likumdevēja

nolūks ierobežot kredīta kopējās izmaksas patērētājam līdz 0,07

procentiem dienā no kredīta summas. Tas attiecas uz visiem

patērētāja kreditēšanas līgumiem, izņemot tādus, kurus noslēdzot

kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un

saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar

ieķīlāto lietu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeima, īstenojot

likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību, ciktāl netiek

pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas

(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.2. punktu). Tas attiecas

arī uz jautājumiem, kas saistīti ar likumdošanas tehniku (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr.

2010-02-01 9.4.2. punktu un 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2010‑70‑01 16.1. punktu). Tā kā tiesību norma pēc savas

juridiskās dabas ir abstrakts uzvedības priekšraksts, no

Satversmē ietvertajām tiesību normas kvalitātes prasībām neizriet

tas, ka ikvienai tiesību normai vajadzētu būt formulētai kā

absolūti precīzai instrukcijai. Likumdevējs ir tiesīgs formulēt

dažādas detalizācijas pakāpes tiesību normas, veidojot gan

vispārīgu, gan speciālu regulējumu.

Likumdevējs apstrīdētajā normā ir ietvēris vispārīgu principu,

kas jāievēro, nosakot kredīta kopējās izmaksas patērētājam, un

kas ir skaidrs tipiskos gadījumos. Tas, ka atsevišķos gadījumos,

kad saistībā ar kredīta atmaksas veidu, aprēķinot kredīta kopējās

izmaksas dienā, ir jāveic papildu darbības, pats par sevi

nenozīmē, ka apstrīdētā norma būtu neskaidra.

19.2.2. No apstrīdētās normas nepārprotami izriet, ka

kredīta kopējās izmaksas patērētājam nedrīkst pārsniegt 0,07

procentus dienā no kredīta summas. Vai kredīta kopējās izmaksas

patērētājam atbilst šim maksimāli pieļaujamam apmēram, tas katrā

konkrētajā gadījumā visupirms ir jāpārbauda kredīta devējam.

Biedrība "Latvijas alternatīvo finanšu pakalpojumu

asociācija" norāda, ka apstrīdētā norma un tās piemērošanas

nianses nozares profesionāļiem ir pietiekami skaidras (sk.

lietas materiālu 3. sēj. 93. lp.).

Lai pareizi piemērotu apstrīdēto normu un aprēķinātu maksimāli

pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam dienā, personai

var būt nepieciešamas zināšanas finanšu jomā. Taču tiesību norma

var būt pietiekami skaidra un paredzama arī tad, ja personai šīs

normas tvēruma noskaidrošanai nepieciešama atbilstoša palīdzība

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā

Nr. 2018-10-0103 18.1. punktu). Tātad, ja persona pati

nespēj noskaidrot apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma saturu,

tā var to noskaidrot ar attiecīgās jomas ekspertu un juristu

palīdzību. Turklāt atbilstoši Ministru kabineta 2016. gada 25.

oktobra noteikumu Nr. 691 "Noteikumi par patērētāja

kreditēšanu" 20. un 21. punktam patērētāju kreditēšanas joma

pati par sevi paredz kredīta devēja pienākumu saprotamā un

vienkāršā veidā izskaidrot patērētājam piedāvātā pakalpojuma

būtību, lai tas spētu pieņemt uz patiesu un pilnīgu informāciju

balstītu lēmumu par līguma slēgšanu.

19.2.3. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ir

pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

piemērošanas sekas. Savukārt tas, ka, piemērojot apstrīdēto normu

kredītiem, kas izsniegti uz ilgāku laiku, pieļaujamā maksimālā

gada procentu likme ir augstāka nekā īstermiņa aizdevumiem, pats

par sevi nenozīmē, ka apstrīdētā norma būtu neskaidra. Šis

apstāklis ņemams vērā, izvērtējot to, vai apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst Satversmei pēc

būtības.

Ievērojot iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

apstrīdētā norma ir pieņemta, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību, un tās pieņemšanas process atbilst arī labas

likumdošanas principam.

Tādējādi no apstrīdētās normas

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.