19. pants

1Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir

2noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda:

31) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

4paredzēto kārtību;

52) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

6normatīvo aktu prasībām;

73) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

8varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

9paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14.

11punktu).

12Apstrīdētās normas redakcija bija iekļauta astoņu 12. Saeimas

13deputātu iesniegtajā likumprojektā Nr. 1290/Lp12 "Grozījumi

14Patērētāju tiesību aizsardzības likumā". Tā izskatīšanas

15gaitā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās

16politikas komisija (turpmāk - Atbildīgā komisija) nolēma

17izstrādāt savu, alternatīvu likumprojektu Nr. 1305/Lp12

18"Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā"

19(turpmāk - likumprojekts Nr. 1305/Lp12), kurā tika iekļauta arī

20apstrīdētā norma. Likumprojekts Nr. 1305/Lp12 Saeimā izskatīts

21trijos lasījumos. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

22ierobežojums ir noteikts ar Saeimā 2018. gada 4. oktobrī pieņemto

23likumu "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības

24likumā", kas 2018. gada 16. oktobrī izsludināts oficiālajā

25izdevumā "Latvijas Vēstnesis", Nr. 2018/204.6.

2619.1. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās

27normas pieņemšanas process varbūt atbilst normatīvajos aktos

28noteiktajām formālajām prasībām, tomēr likumdevējs neesot

29ievērojis labas likumdošanas principu. Proti, pirms apstrīdētās

30normas pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijis pienācīgas

31analīzes un pamatojuma attiecībā uz izraudzīto procentu likmi, kā

32arī tās ietekmi uz tirgus dalībniekiem un patērētājiem. Tāpat

33apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot ņemts vērā dažu

34nozares pārstāvju viedoklis par iespējamo tās neatbilstību

35Satversmes 105. pantam, kā arī neesot vērtētas iespējamās

36alternatīvas. Likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācija neatbilstot

37Saeimas kārtības ruļļa 85. pantam. Proti, tajā neesot ietverts

38pamatojums tam, kādēļ likums ir vajadzīgs un kā tas var ietekmēt

39sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, valsts budžetu un

40spēkā esošo tiesību normu sistēmu. Apstrīdētās normas kvalitāti

41esot ietekmējusi arī steiga, kādā tā tikusi pieņemta. Turklāt

42likumdevējs neesot apsvēris, vai par grozījumiem Patērētāju

43tiesību aizsardzības likumā, kuri ietvēra apstrīdēto normu,

44nebija saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem jāpaziņo

45Eiropas Komisijai.

4619.1.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdošanas

47procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām

48formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās

49valstij un tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12.

50aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.3. punktu).

51Atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam jāizvērtē

52likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka

53juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei,

54starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un

55jāsaskaņo likumprojektā ietvertās un tiesību sistēmā jau

56pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja

57principam. Tāpat paredzētais tiesiskais regulējums, ja tas

58nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem

59pētījumiem. Likumdevējam arī jāapsver nozaru speciālistu

60izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas

61pasākumi (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma

62lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu).

63No lietas materiāliem izriet, ka Atbildīgās komisijas sēdēs,

64kurās tika apspriesta apstrīdētā norma, ir piedalījušies

65ministriju pārstāvji, Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji, kā arī

66nozares pārstāvji. Atbildīgās komisijas sēžu protokoli un

67audioieraksti liecina, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā

68vairākkārt tika uzklausīti arī nozares pārstāvju iebildumi un

69ierosinājumi. Proti, savu viedokli par iecerēto regulējumu

70vairākās Atbildīgās komisijas sēdēs pauda Ekonomikas ministrija,

71Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Komercbanku asociācija,

72Konkurences padome, Latvijas Banka, Patērētāju tiesību

73aizsardzības centrs, biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu

74pakalpojumu asociācija" un citas institūcijas. Tāpat

75viedokli pauda arī deputāti, kas iesnieguši priekšlikumus par

76apstrīdētās normas redakciju (sk. lietas materiālu 1. sēj.

7794.-158. lp.; 2. sēj. 1.-154. lp.; 3. sēj. 1.-21.

78lp.).

79Likumprojekts apspriests arī Darba grupā, kuras sagatavotais

80ziņojums "Priekšlikumi normatīvā regulējuma pilnveidošanai

81patērētāju kreditēšanas jomā" iesniegts Atbildīgajai

82komisijai. Tajā citstarp analizēts citu valstu regulējums, kas

83vērsts uz kredīta kopējo izmaksu patērētājam ierobežošanu, un

84secināts, ka Latvijā līdz apstrīdētās normas pieņemšanai

85noteiktās kredīta kopējās izmaksas patērētājam bija augstākās

86Baltijā un to maksimālās likmes samazināšana ir pamatota.

87Ziņojumā norādīti arī kritēriji, kas būtu jāņem vērā, nosakot

88attiecīgus ierobežojumus, kā arī likumdevēja uzmanība vērsta uz

89riskiem, ko var radīt pārmērīga likmes samazināšana (sk.

90lietas materiālu 2. sēj. 115.-127. lp.).

91Tādējādi Satversmes tiesa gūst apstiprinājumu tam, ka

92likumdevējs ir nodrošinājis ieinteresēto personu līdzdalību un

93viedokļu uzklausīšanu likumprojekta Nr. 1305/Lp12 izskatīšanas

94procesā. Tas, ka likumdevējs nav ņēmis vērā visus paustos

95iebildumus un sniegtos priekšlikumus, nevar būt par pamatu tam,

96lai atzītu, ka labas likumdošanas princips nav ievērots (sk.,

97piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā

98Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu). Satversmes tiesa uzsver, ka

99labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai

100vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam

101dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski

102apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un ka

103dažādu tiesību un likumīgo interešu sadursmes gadījumā labākais

104iespējamais līdzsvars ir meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās

105vērtības un vispārējos tiesību principus (sal. sk. Satversmes

106tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.1.

107punktu). Tādējādi attiecībā uz ieinteresēto personu

108līdzdalību un viedokļu uzklausīšanu likumprojekta Nr. 1305/Lp12

109izskatīšanas procesā labas likumdošanas princips nav

110pārkāpts.

111Satversmes tiesa ir atzinusi, ka plaša priekšizpēte tiesību

112normas izstrādes un pieņemšanas laikā, citstarp konsultācijas ar

113zinātniekiem un nozares ekspertiem, var labvēlīgi ietekmēt

114tiesību normas kvalitāti (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12.

115maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 21. punktu). Vērtējot

116pamatojumu apstrīdētās normas pieņemšanas nepieciešamībai,

117Satversmes tiesa secina: apstrīdētās normas izstrādes process

118kopumā liecina par to, ka likumdevējs ir apzinājis konkrēto

119situāciju patērētāju kreditēšanas jomā un citu valstu praksi, kā

120arī vērtējis dažādas iespējas ierobežot kredīta kopējās izmaksas

121patērētājam. Tādējādi arī šajā aspektā labas likumdošanas

122princips ir ievērots.

12319.1.2. Likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācijā norādīts,

124kādēļ likums ir vajadzīgs, kāda var būt likuma ietekme uz

125sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, valsts budžetu un

126spēkā esošo tiesību normu sistēmu, kādām Latvijas

127starptautiskajām saistībām likumprojekts atbilst, kādas

128konsultācijas notikušas, to sagatavojot, un kā tiks nodrošināta

129likuma izpilde (sk. likumprojekta Nr. 1305/Lp12

130anotāciju).

131Likumprojekta anotācija ir viens no avotiem, kas sniedz

132informāciju par tiesību akta nepieciešamību, piemērošanu un

133ietekmi uz dažādām jomām. Tai ir informatīva nozīme - tā

134iepazīstina ar likumprojekta iesniedzēja motivāciju. Anotācijā

135ietvertais pamatojums ļauj sabiedrībai gūt priekšstatu par tiem

136apsvērumiem, kas bijuši par pamatu tiesību normas pieņemšanai, un

137sekmē tādas pārliecības veidošanos sabiedrībā, ka tiesību normu

138pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē garantētās

139pamattiesības ir rūpīgi izsvērta. Pieteikumu iesniedzēju

140apsvērumi par anotācijas neatbilstību Saeimas kārtības ruļļa

141prasībām ir saistīti ar, viņuprāt, nepietiekamo pamatojumu

142apstrīdētās normas pieņemšanas nepieciešamībai. Tomēr anotācijā

143ietvertā pamatojuma detalizācijas apjoms pats par sevi nevar būt

144kritērijs labas likumdošanas principa pārkāpuma

145konstatācijai.

14619.1.3. Pēc lietas nodošanas izskatīšanai sabiedrība ar

147ierobežotu atbildību "ONDO" iesniegusi Satversmes

148tiesai viedokli par lietas materiāliem, kurā papildus norāda, ka

149likumdevējs nav apsvēris, vai par attiecīgo likumprojektu, kas

150ietvēra apstrīdēto normu, nebija jāpaziņo Eiropas Komisijai

151atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra

152direktīvas 2015/1535, ar ko nosaka informācijas sniegšanas

153kārtību tehnisko noteikumu un informācijas sabiedrības

154pakalpojumu noteikumu jomā (turpmāk - Direktīva) prasībām.

155Direktīva uzliek valsts iestādēm pienākumu informēt Eiropas

156Komisiju par jebkuru tehnisko noteikumu projektu pieņemšanu par

157produktiem un informācijas sabiedrības pakalpojumiem, pirms šie

158noteikumi tiek iekļauti valsts tiesību aktos. Direktīvas mērķis

159ir nodrošināt to, ka dalībvalstis ir informētas par jebkuras

160citas dalībvalsts plānotajiem tehniskajiem noteikumiem (sk.

161Direktīvas sesto apsvērumu).

162Saskaņā ar Direktīvas 1. panta "b" apakšpunktu

163Direktīvu piemēro tikai tādiem pakalpojumiem, ko parasti sniedz

164par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc

165pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma. Savukārt

166"tehniskie noteikumi" Direktīvas izpratnē ir noteikumi

167par pakalpojumiem, ietverot attiecīgus administratīvus

168noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta, de jure vai de

169facto, tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, pakalpojumu

170sniedzēja izveidošanas vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī

171vai lielā tās daļā, kā arī dalībvalstu normatīvie un

172administratīvie akti, izņemot Direktīvas 7. pantā minētos, kas

173aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu vai arī aizliedz

174veikt uzņēmējdarbību kā pakalpojumu sniedzējam. No Direktīvas

175izriet, ka dalībvalstij ir pienākums informēt Eiropas Komisiju,

176ja konkrēts regulējums atbilstoši Direktīvā ietvertajiem

177kritērijiem ir atzīstams par "tehnisko noteikumu

178projektu".

179Latvija, tāpat kā Somija, Lietuva un Igaunija, pieņemot

180apstrīdētajai normai līdzīgu regulējumu, ar kuru noteikti

181ierobežojumi patērētāju kreditēšanas līguma izmaksām, par to nav

182informējusi Eiropas Komisiju (sk.: Eiropas Savienības

183dalībvalstu paziņoto tehnisko noteikumu informācijas sistēmas

184datu bāze, Pieejama: ec.europa.eu). Direktīvas 1.

185panta 4. punktā ir noteikts, ka tā neattiecas uz noteikumiem,

186kuri skar jautājumus, kas ietverti Eiropas Savienības tiesību

187aktos finanšu pakalpojumu jomā un uzskaitīti Direktīvas II

188pielikumā, turklāt norādīts, ka šis saraksts nav izsmeļošs. Tie

189ir, piemēram, kapitālieguldījumu pakalpojumi, apdrošināšanas un

190pārapdrošināšanas operācijas, banku pakalpojumi, darbības, kas

191saistītas ar pensiju fondiem, pakalpojumi, kas saistīti ar

192darījumiem nākotnē vai iespējām. Eiropas Parlamenta un Padomes

1932006. gada 12. decembra direktīvā 2006/123/EK par pakalpojumiem

194iekšējā tirgū norādīts, ka finanšu pakalpojums ir arī kreditēšana

195(sk. šīs direktīvas 18. apsvērumu).

19619.1.4. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus

197sakarā ar apstrīdētās normas izsludināšanas kārtību, un arī

198Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir

199izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

200kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu

201prasībām.

20219.2. SIA "ExpressCredit" norāda, ka

203apstrīdētā norma nav pietiekami skaidri formulēta, jo neesot

204noteikta metodika, pēc kādas aprēķināmas kredīta kopējās izmaksas

205dienā. Likumdevējs neesot ņēmis vērā, ka pastāv vairāki kredīta

206atmaksas veidi. Tie ietekmējot kredīta kopējo izmaksu dienā

207aprēķināšanu. Tiem kredītiem, kuru atmaksai tiek izmantota

208anuitātes metode, korekti aprēķināt kredīta kopējās izmaksas

209dienā neesot iespējams. Arī Patērētāju tiesību aizsardzības

210centrs ir vērsis Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka

211normatīvajos aktos nav noteikts, kā aprēķināmas kredīta kopējās

212izmaksas dienā. Lai tās aprēķinātu, kredīta kopējās izmaksas, kas

213tiekot rēķinātas un norādītas līgumos visam kreditēšanas līguma

214termiņam, būtu jādala ar kreditēšanas līguma termiņā ietilpstošo

215dienu skaitu. Tomēr šādā gadījumā rodoties tāda situācija, ka

216tiem kredītiem, kuri izsniegti uz īsāku termiņu, pieļaujamā

217maksimālā gada procentu likme ir zemāka nekā tiem, kuri izsniegti

218uz ilgāku laiku (sk. lietas materiālu 3. sēj. 81.-85.

219lp.).

220Satversmes tiesa jau atzinusi, ka likumdevēja pieņemtajām

221tiesību normām ir jābūt paredzamām un skaidrām, kā arī pietiekami

222stabilām, lai persona varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus,

223bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk., piemēram,

224Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr.

2252004‑03‑01 9.2. punktu). Par būtisku kritēriju, kas apliecina

226to, ka tiesību norma ir formulēta skaidri, Satversmes tiesa ir

227atzinusi tās seku paredzamību, proti, normai jābūt formulētai tā,

228lai ļautu personai skaidri paredzēt tās piemērošanas jomu un

229nozīmi. Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai

230tiesību norma ir pietiekami skaidra, ir tas, cik lielas pūles un

231cik daudz laika tiesību normas adresātam jāvelta tam, lai viņš

232spētu apzināties savas no jaunā regulējuma izrietošās tiesības un

233pienākumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30.

234marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2017. gada

23519. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.3. punktu).

23619.2.1. Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ir

237skaidrots gan tas, kas šā likuma izpratnē ir uzskatāms par

238patērētāja kreditēšanas līgumu, gan tas, kuras personas drīkst

239sniegt kreditēšanas pakalpojumu patērētājam, ir norādīts arī

240likuma mērķis un piemērošanas joma. Šā likuma 1. panta 9. punktā

241noteikts, tieši kādi maksājumi veido kredīta kopējās izmaksas

242patērētājam. No apstrīdētās normas skaidri izriet likumdevēja

243nolūks ierobežot kredīta kopējās izmaksas patērētājam līdz 0,07

244procentiem dienā no kredīta summas. Tas attiecas uz visiem

245patērētāja kreditēšanas līgumiem, izņemot tādus, kurus noslēdzot

246kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un

247saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar

248ieķīlāto lietu.

249Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeima, īstenojot

250likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību, ciktāl netiek

251pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas

252(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra

253sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.2. punktu). Tas attiecas

254arī uz jautājumiem, kas saistīti ar likumdošanas tehniku (sk.

255Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr.

2562010-02-01 9.4.2. punktu un 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

257Nr. 2010‑70‑01 16.1. punktu). Tā kā tiesību norma pēc savas

258juridiskās dabas ir abstrakts uzvedības priekšraksts, no

259Satversmē ietvertajām tiesību normas kvalitātes prasībām neizriet

260tas, ka ikvienai tiesību normai vajadzētu būt formulētai kā

261absolūti precīzai instrukcijai. Likumdevējs ir tiesīgs formulēt

262dažādas detalizācijas pakāpes tiesību normas, veidojot gan

263vispārīgu, gan speciālu regulējumu.

264Likumdevējs apstrīdētajā normā ir ietvēris vispārīgu principu,

265kas jāievēro, nosakot kredīta kopējās izmaksas patērētājam, un

266kas ir skaidrs tipiskos gadījumos. Tas, ka atsevišķos gadījumos,

267kad saistībā ar kredīta atmaksas veidu, aprēķinot kredīta kopējās

268izmaksas dienā, ir jāveic papildu darbības, pats par sevi

269nenozīmē, ka apstrīdētā norma būtu neskaidra.

27019.2.2. No apstrīdētās normas nepārprotami izriet, ka

271kredīta kopējās izmaksas patērētājam nedrīkst pārsniegt 0,07

272procentus dienā no kredīta summas. Vai kredīta kopējās izmaksas

273patērētājam atbilst šim maksimāli pieļaujamam apmēram, tas katrā

274konkrētajā gadījumā visupirms ir jāpārbauda kredīta devējam.

275Biedrība "Latvijas alternatīvo finanšu pakalpojumu

276asociācija" norāda, ka apstrīdētā norma un tās piemērošanas

277nianses nozares profesionāļiem ir pietiekami skaidras (sk.

278lietas materiālu 3. sēj. 93. lp.).

279Lai pareizi piemērotu apstrīdēto normu un aprēķinātu maksimāli

280pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam dienā, personai

281var būt nepieciešamas zināšanas finanšu jomā. Taču tiesību norma

282var būt pietiekami skaidra un paredzama arī tad, ja personai šīs

283normas tvēruma noskaidrošanai nepieciešama atbilstoša palīdzība

284(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā

285Nr. 2018-10-0103 18.1. punktu). Tātad, ja persona pati

286nespēj noskaidrot apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma saturu,

287tā var to noskaidrot ar attiecīgās jomas ekspertu un juristu

288palīdzību. Turklāt atbilstoši Ministru kabineta 2016. gada 25.

289oktobra noteikumu Nr. 691 "Noteikumi par patērētāja

290kreditēšanu" 20. un 21. punktam patērētāju kreditēšanas joma

291pati par sevi paredz kredīta devēja pienākumu saprotamā un

292vienkāršā veidā izskaidrot patērētājam piedāvātā pakalpojuma

293būtību, lai tas spētu pieņemt uz patiesu un pilnīgu informāciju

294balstītu lēmumu par līguma slēgšanu.

29519.2.3. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ir

296pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

297izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

298piemērošanas sekas. Savukārt tas, ka, piemērojot apstrīdēto normu

299kredītiem, kas izsniegti uz ilgāku laiku, pieļaujamā maksimālā

300gada procentu likme ir augstāka nekā īstermiņa aizdevumiem, pats

301par sevi nenozīmē, ka apstrīdētā norma būtu neskaidra. Šis

302apstāklis ņemams vērā, izvērtējot to, vai apstrīdētajā normā

303ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst Satversmei pēc

304būtības.

305Ievērojot iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

306apstrīdētā norma ir pieņemta, ievērojot normatīvajos aktos

307paredzēto kārtību, un tās pieņemšanas process atbilst arī labas

308likumdošanas principam.

309Tādējādi no apstrīdētās normas

310izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.