20. pants

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

5decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

6Ja ir noteikts tiesību ierobežojums, tad pienākums uzrādīt un

7pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

8procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

9konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12.

11punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01

1218. punktu).

13Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma

14mērķis ir novērst tādu praksi, ka patērētājam, īpaši sociāli

15mazāk aizsargātai personai, kas nonākusi finansiālās grūtībās,

16izsniegtā aizdevuma izmaksas ir tik nesamērīgi augstas, ka varētu

17tikt uzskatītas par neatbilstošām godīgai komercpraksei vai pat

18pielīdzinātas augļošanai. Turklāt apstrīdētā norma netieši

19veicinot atbildīgu aizņemšanos, jo samazinot personas iespējas

20ātri un neapdomīgi uzņemties parādsaistības, kuras tā patiesībā

21nevar atļauties. Tātad pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

22mērķis esot Satversmes 116. pantā noteiktā citu cilvēku -

23patērētāju - tiesību aizsardzība.

2420.1. No likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācijas izriet,

25ka apstrīdētā norma pieņemta tāpēc, ka iepriekš veiktie dažādie

26pasākumi, kuru mērķis bija ierobežot kredīta kopējās izmaksas

27patērētājam, tomēr nav bijuši pietiekami efektīvi. Proti, pēc

28Patērētāju tiesību aizsardzības centra datiem par 2017. gadu,

29atsevišķās kreditēšanas jomās (distances kredīti, hipotekārie

30kredīti) kavēto kredītu apjoms joprojām ir augsts (virs 20

31procentiem no kredītu portfeļa) un ar katru gadu pieaug

32pagarināto distances kredītu skaits (2016. gadā - 61 procents,

33bet 2017. gadā - 64 procenti). Likumprojekta mērķis ir nodrošināt

34to, lai kredīta kopējās izmaksas patērētājam būtu samērīgas

35(sk. likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotāciju).

36Izskatot likumprojektu Nr. 1290/Lp12 "Grozījumi

37Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", kas vēlāk tika

38iekļauts likumprojektā Nr. 1305/Lp12, Atbildīgās komisijas 2018.

39gada 19. jūnija sēdē, Ekonomikas ministrijas pārstāvis D.

40Brūklītis raksturoja situāciju patērētāju kreditēšanas tirgū un

41atzina, ka ar katru gadu nebanku kreditēšanas jomā izsniegto

42kredītu skaits ir pieaudzis, distances kredītiem joprojām ir

43augsts kavēto maksājumu apjoms, turklāt ir izteikta vispārēja

44tendence pagarināt kredīta atdošanas termiņu, proti, aizņemties,

45neizvērtējot iespēju kredītu atmaksāt laikā (sk. Saeimas

46Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

47komisijas 2018. gada 19. jūnija sēdes audioierakstu lietas

48materiālu 5. sēj.). Arī Patērētāju tiesību aizsardzības

49centra 2019. gada pārskatā par nebanku patērētāju kreditēšanas

50tirgus darbību 2018. gadā norādīts, ka līdz 2018. gada 31.

51decembrim 45 procentiem distances kredītu atmaksas termiņi tika

52pagarināti trīs un vairākas reizes (sk.: Patērētāju tiesību

53aizsardzības centrs. Pārskats par nebanku patērētāju kreditēšanas

54tirgus darbību 2018. gadā, 2019, 22. lp.). Ekonomiskās

55sadarbības un attīstības organizācijas 2019. gada ziņojumā par

56īstermiņa kredītiem patērētājam norādīts, ka Latvijā tikai 65

57procenti no visiem īstermiņa aizdevumiem tiek atmaksāti laikā

58(sk: OECD (2019). Short-term consumer credit: provision,

59regulatory coverage and policy responses, p. 27).

60Minētie dati liecina, ka tā tiesiskā regulējuma ietvaros, kas

61bija spēkā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas, daudziem

62patērētājiem bijušas grūtības ar izsniegtā aizdevuma atmaksāšanu

63noteiktajā termiņā.

6420.2. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 2. pantā

65ir noteikts šā likuma mērķis - nodrošināt patērētājiem iespēju

66īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, kā arī aizsargāt

67patērētāju kolektīvās intereses.

68Satversmes tiesa jau atzinusi, ka patērētājs ir īpašs tiesisko

69attiecību subjekts, kurš bauda speciālu aizsardzību. Turpretī

70kredīta devējs ir tāds tiesisko attiecību dalībnieks, kas

71mantiskā ziņā ir nesalīdzināmi spēcīgāks par patērētāju.

72Patērētāju aizsardzības tiesību būtībai un mērķim atbilst kredīta

73devēja mantisko interešu ierobežošana ar mērķi aizsargāt

74patērētāja kā vājākā tirgus dalībnieka tiesības un intereses

75(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 8. aprīļa sprieduma lietā

76Nr. 2010‑49‑03 12.3. punktu).

77Patērētāju tiesību aizsardzības nozīme ir atzīta arī Eiropas

78Savienības tiesībās. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38.

79pantā ir noteikts, ka Eiropas Savienības politika nodrošina

80augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Kā norāda

81pieaicinātā persona Z. Dāvida, šāda īpaša aizsardzība ir noteikta

82vienīgi patērētāju tiesību un vides tiesību jomā. Tas esot

83saistīts ar šo jomu sensitīvo dabu, sabiedrisko nozīmīgumu un

84nepietiekamo aizsardzību brīvā tirgus regulējuma apstākļos.

85Turklāt mūsdienu modernajā "kredītu sabiedrībā"

86patērētāju - īpaši to patērētāju, kuru ienākumi ir nelieli, -

87tiesību aizsardzības nozīme tikai pieaugot (sk. lietas

88materiālu 5. sēj. 36.-37. lp.). Arī juridiskajā literatūrā

89norādīts, ka dažādu veidu preču un pakalpojumu pārpilnības

90apstākļos nepieciešamība nodrošināt patērētāju tiesību

91aizsardzību ir pieaugusi. Tiek norādīts arī uz atsevišķām

92patērētāju grupām, kurām ekonomisko, sociālo vai citu apstākļu

93dēļ varētu būt nepieciešama īpaša aizsardzība (sk.: Benöhr I.

94EU Consumer Law and Human Rights. Oxford: Oxford University,

952013, p. 78).

9620.3. Īstermiņa aizdevumi, ja tie ir pienācīgi regulēti

97un tos izmanto zinoši un informēti patērētāji, var efektīvi

98apmierināt noteiktas patērētāju vajadzības. Tomēr īstermiņa

99aizdevumi, īpaši augstu izmaksu patēriņa aizdevumi savas

100specifikas dēļ var radīt patērētājam arī papildu riskus, tostarp

101novest viņu pie vairākkārtēju aizņēmumu cikla un lielākām

102izmaksām nekā citu finanšu produktu izvēles gadījumā. Šie riski

103īpaši attiecas uz tiem patērētājiem, kuru ienākumi ir zemi vai

104nepastāvīgi un kuru finanšu pratība arī ir zema, uz jauniem vai -

105tieši pretēji - vecāka gadagājuma cilvēkiem (sk: OECD (2019).

106Short-term consumer credit: provision, regulatory coverage and

107policy responses, pp. 6, 26-27, 30).

108Patērētāju tiesību aizsardzības centra rīkotās iedzīvotāju

109aptaujas rezultāti atklāj, ka biežāk no nebanku kredītu devējiem

110aizņemas cilvēki ar zemiem ienākumiem (sk.: Patērētāju tiesību

111aizsardzības centrs. Latvijas iedzīvotāju viedoklis par finanšu

112uzkrājumiem, kā arī banku un nebanku kredītu devējiem, 2019, 12.

113lp.). Saskaņā ar Latvijas Universitātes veikto pētījumu 39

114procentiem aptaujāto ir bijušas grūtības atmaksāt saņemto

115aizdevumu, bet 25 procentiem šādas grūtības bijušas vairākkārt.

116Tipiskākais šādu problēmu risināšanas veids ir kredīta atdošanas

117termiņa pagarināšana, turklāt nereti pat vairākas reizes (sk.:

118Ansonska E., Austers I., Bērziņš G., Priede J. The Use of

119Distance Payday Loans in Latvia. Psychological Aspects of

120Consumer Behaviour. Riga: University of Latvia, 2017, pp. 39,

12141-42). Savukārt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2018.

122gada pētījumā secināts: lai arī Latvijas iedzīvotāju finanšu

123pratība ir augusi, tomēr joprojām daļai iedzīvotāju kredīti ir

124vēl lielāks slogs nekā iepriekš, un šādās situācijās tiek

125izmantoti dārgi īstermiņa risinājumi (sk.: Finanšu pratības

126indekss. Pieejams: www.klientuskola.lv).

127Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķis

128ir, ņemot vērā esošo ekonomisko situāciju valstī, aizsargāt

129patērētāju tiesības, nosakot, kādas kredīta kopējās izmaksas ir

130uzskatāmas par nesamērīgām un godīgai darījumu praksei

131neatbilstošām. Šāds regulējums ir vērsts uz to, lai nodrošinātu,

132ka kredīta devēja izsniegtā aizdevuma izmaksas ir tādas, ka

133patērētājs, īpaši persona ar nelieliem ienākumiem, var atmaksāt

134aizdevumu. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir

135viens no līdzekļiem, kas izmantojami, lai aizsargātu citu

136cilvēku, proti, patērētāju, tiesības un likumīgās intereses.

137Latvijas mājsaimniecību stabilitāte, labklājība un finansiālā

138ilgtspēja ir nozīmīga visai valsts ekonomikai. Tātad ierobežojums

139kalpo arī tādam mērķim kā sabiedrības labklājības

140aizsardzība.

141Līdz ar to apstrīdētajā normā

142ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir šādi - citu

143cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.