20. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Ja ir noteikts tiesību ierobežojums, tad pienākums uzrādīt un

pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12.

punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01

18. punktu).

Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma

mērķis ir novērst tādu praksi, ka patērētājam, īpaši sociāli

mazāk aizsargātai personai, kas nonākusi finansiālās grūtībās,

izsniegtā aizdevuma izmaksas ir tik nesamērīgi augstas, ka varētu

tikt uzskatītas par neatbilstošām godīgai komercpraksei vai pat

pielīdzinātas augļošanai. Turklāt apstrīdētā norma netieši

veicinot atbildīgu aizņemšanos, jo samazinot personas iespējas

ātri un neapdomīgi uzņemties parādsaistības, kuras tā patiesībā

nevar atļauties. Tātad pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis esot Satversmes 116. pantā noteiktā citu cilvēku -

patērētāju - tiesību aizsardzība.

20.1. No likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācijas izriet,

ka apstrīdētā norma pieņemta tāpēc, ka iepriekš veiktie dažādie

pasākumi, kuru mērķis bija ierobežot kredīta kopējās izmaksas

patērētājam, tomēr nav bijuši pietiekami efektīvi. Proti, pēc

Patērētāju tiesību aizsardzības centra datiem par 2017. gadu,

atsevišķās kreditēšanas jomās (distances kredīti, hipotekārie

kredīti) kavēto kredītu apjoms joprojām ir augsts (virs 20

procentiem no kredītu portfeļa) un ar katru gadu pieaug

pagarināto distances kredītu skaits (2016. gadā - 61 procents,

bet 2017. gadā - 64 procenti). Likumprojekta mērķis ir nodrošināt

to, lai kredīta kopējās izmaksas patērētājam būtu samērīgas

(sk. likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotāciju).

Izskatot likumprojektu Nr. 1290/Lp12 "Grozījumi

Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", kas vēlāk tika

iekļauts likumprojektā Nr. 1305/Lp12, Atbildīgās komisijas 2018.

gada 19. jūnija sēdē, Ekonomikas ministrijas pārstāvis D.

Brūklītis raksturoja situāciju patērētāju kreditēšanas tirgū un

atzina, ka ar katru gadu nebanku kreditēšanas jomā izsniegto

kredītu skaits ir pieaudzis, distances kredītiem joprojām ir

augsts kavēto maksājumu apjoms, turklāt ir izteikta vispārēja

tendence pagarināt kredīta atdošanas termiņu, proti, aizņemties,

neizvērtējot iespēju kredītu atmaksāt laikā (sk. Saeimas

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijas 2018. gada 19. jūnija sēdes audioierakstu lietas

materiālu 5. sēj.). Arī Patērētāju tiesību aizsardzības

centra 2019. gada pārskatā par nebanku patērētāju kreditēšanas

tirgus darbību 2018. gadā norādīts, ka līdz 2018. gada 31.

decembrim 45 procentiem distances kredītu atmaksas termiņi tika

pagarināti trīs un vairākas reizes (sk.: Patērētāju tiesību

aizsardzības centrs. Pārskats par nebanku patērētāju kreditēšanas

tirgus darbību 2018. gadā, 2019, 22. lp.). Ekonomiskās

sadarbības un attīstības organizācijas 2019. gada ziņojumā par

īstermiņa kredītiem patērētājam norādīts, ka Latvijā tikai 65

procenti no visiem īstermiņa aizdevumiem tiek atmaksāti laikā

(sk: OECD (2019). Short-term consumer credit: provision,

regulatory coverage and policy responses, p. 27).

Minētie dati liecina, ka tā tiesiskā regulējuma ietvaros, kas

bija spēkā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas, daudziem

patērētājiem bijušas grūtības ar izsniegtā aizdevuma atmaksāšanu

noteiktajā termiņā.

20.2. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 2. pantā

ir noteikts šā likuma mērķis - nodrošināt patērētājiem iespēju

īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, kā arī aizsargāt

patērētāju kolektīvās intereses.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka patērētājs ir īpašs tiesisko

attiecību subjekts, kurš bauda speciālu aizsardzību. Turpretī

kredīta devējs ir tāds tiesisko attiecību dalībnieks, kas

mantiskā ziņā ir nesalīdzināmi spēcīgāks par patērētāju.

Patērētāju aizsardzības tiesību būtībai un mērķim atbilst kredīta

devēja mantisko interešu ierobežošana ar mērķi aizsargāt

patērētāja kā vājākā tirgus dalībnieka tiesības un intereses

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 8. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2010‑49‑03 12.3. punktu).

Patērētāju tiesību aizsardzības nozīme ir atzīta arī Eiropas

Savienības tiesībās. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38.

pantā ir noteikts, ka Eiropas Savienības politika nodrošina

augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Kā norāda

pieaicinātā persona Z. Dāvida, šāda īpaša aizsardzība ir noteikta

vienīgi patērētāju tiesību un vides tiesību jomā. Tas esot

saistīts ar šo jomu sensitīvo dabu, sabiedrisko nozīmīgumu un

nepietiekamo aizsardzību brīvā tirgus regulējuma apstākļos.

Turklāt mūsdienu modernajā "kredītu sabiedrībā"

patērētāju - īpaši to patērētāju, kuru ienākumi ir nelieli, -

tiesību aizsardzības nozīme tikai pieaugot (sk. lietas

materiālu 5. sēj. 36.-37. lp.). Arī juridiskajā literatūrā

norādīts, ka dažādu veidu preču un pakalpojumu pārpilnības

apstākļos nepieciešamība nodrošināt patērētāju tiesību

aizsardzību ir pieaugusi. Tiek norādīts arī uz atsevišķām

patērētāju grupām, kurām ekonomisko, sociālo vai citu apstākļu

dēļ varētu būt nepieciešama īpaša aizsardzība (sk.: Benöhr I.

EU Consumer Law and Human Rights. Oxford: Oxford University,

2013, p. 78).

20.3. Īstermiņa aizdevumi, ja tie ir pienācīgi regulēti

un tos izmanto zinoši un informēti patērētāji, var efektīvi

apmierināt noteiktas patērētāju vajadzības. Tomēr īstermiņa

aizdevumi, īpaši augstu izmaksu patēriņa aizdevumi savas

specifikas dēļ var radīt patērētājam arī papildu riskus, tostarp

novest viņu pie vairākkārtēju aizņēmumu cikla un lielākām

izmaksām nekā citu finanšu produktu izvēles gadījumā. Šie riski

īpaši attiecas uz tiem patērētājiem, kuru ienākumi ir zemi vai

nepastāvīgi un kuru finanšu pratība arī ir zema, uz jauniem vai -

tieši pretēji - vecāka gadagājuma cilvēkiem (sk: OECD (2019).

Short-term consumer credit: provision, regulatory coverage and

policy responses, pp. 6, 26-27, 30).

Patērētāju tiesību aizsardzības centra rīkotās iedzīvotāju

aptaujas rezultāti atklāj, ka biežāk no nebanku kredītu devējiem

aizņemas cilvēki ar zemiem ienākumiem (sk.: Patērētāju tiesību

aizsardzības centrs. Latvijas iedzīvotāju viedoklis par finanšu

uzkrājumiem, kā arī banku un nebanku kredītu devējiem, 2019, 12.

lp.). Saskaņā ar Latvijas Universitātes veikto pētījumu 39

procentiem aptaujāto ir bijušas grūtības atmaksāt saņemto

aizdevumu, bet 25 procentiem šādas grūtības bijušas vairākkārt.

Tipiskākais šādu problēmu risināšanas veids ir kredīta atdošanas

termiņa pagarināšana, turklāt nereti pat vairākas reizes (sk.:

Ansonska E., Austers I., Bērziņš G., Priede J. The Use of

Distance Payday Loans in Latvia. Psychological Aspects of

Consumer Behaviour. Riga: University of Latvia, 2017, pp. 39,

41-42). Savukārt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2018.

gada pētījumā secināts: lai arī Latvijas iedzīvotāju finanšu

pratība ir augusi, tomēr joprojām daļai iedzīvotāju kredīti ir

vēl lielāks slogs nekā iepriekš, un šādās situācijās tiek

izmantoti dārgi īstermiņa risinājumi (sk.: Finanšu pratības

indekss. Pieejams: www.klientuskola.lv).

Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķis

ir, ņemot vērā esošo ekonomisko situāciju valstī, aizsargāt

patērētāju tiesības, nosakot, kādas kredīta kopējās izmaksas ir

uzskatāmas par nesamērīgām un godīgai darījumu praksei

neatbilstošām. Šāds regulējums ir vērsts uz to, lai nodrošinātu,

ka kredīta devēja izsniegtā aizdevuma izmaksas ir tādas, ka

patērētājs, īpaši persona ar nelieliem ienākumiem, var atmaksāt

aizdevumu. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir

viens no līdzekļiem, kas izmantojami, lai aizsargātu citu

cilvēku, proti, patērētāju, tiesības un likumīgās intereses.

Latvijas mājsaimniecību stabilitāte, labklājība un finansiālā

ilgtspēja ir nozīmīga visai valsts ekonomikai. Tātad ierobežojums

kalpo arī tādam mērķim kā sabiedrības labklājības

aizsardzība.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir šādi - citu

cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.