22. pants

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmos mērķus.

Tādējādi Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai ar apstrīdēto

normu, proti, samazinot pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas

patērētājam dienā, var tikt aizsargātas patērētāju tiesības un

visas sabiedrības labklājība.

Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums

nodrošina to, ka kredīta kopējās izmaksas patērētājam nepārsniegs

0,07 procentus dienā no kredīta summas. Satversmes tiesa uzskata,

ka kredīta kopējo izmaksu ierobežošana ir viens no veidiem, kā

patērētājs var tikt pasargāts no nesamērīgi augstiem maksājumiem

par kredītu.

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētā norma tikai

šķietami esot piemērota pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu

sasniegšanai. Piemērojot šo normu, iznākot tā, ka uz ilgāku laiku

izsniegtiem kredītiem pieļaujamā maksimālā gada procentu likme ir

augstāka nekā īstermiņa aizdevumiem. Apstrīdētās normas

piemērošanas rezultāts būšot tāds, ka aizdevumi ar īsiem atmaksas

termiņiem patērētājiem vairs nebūs pieejami, jo kredītu devējiem

vairs nebūs ekonomiski izdevīgi šādus aizdevumus izsniegt.

Tādējādi persona būšot spiesta aizņemties lielākas aizdevuma

summas uz ilgāku laiku un attiecīgi tikai palielināšoties ar

kreditēšanas līguma noslēgšanu saistītās izmaksas patērētājam, kā

arī paplašināšoties nelegālā kreditēšana. Arī pieaicinātā persona

biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu

asociācija", atsaucoties uz dažādiem pētījumiem, norāda, ka

īstermiņa aizdevumu nepieejamība var nodarīt patērētājam lielāku

kaitējumu nekā to pieejamība (sk. lietas materiālu 3. sēj.

88.-92. lp.).

Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka ikdienas vajadzību

apmierināšana ar īstermiņa aizdevumu palīdzību var novest pie

vairākkārtēju aizņēmumu cikla, kas ilgtermiņā tikai palielina

personas parādsaistības un negatīvi ietekmē personu, tās psihisko

un fizisko veselību. Tādējādi tas, ka apstrīdētās normas

piemērošanas dēļ varētu samazināties īstermiņa aizdevumu

piedāvājums, atbilstot patērētāju interesēm. Patērētāju uzvedības

ietekmēšana, samazinot noteiktas preces vai pakalpojuma

pieejamību tirgū, esot piemērots līdzeklis patērētāju tiesību

aizsardzībai. Pieaicinātās personas - Latvijas Banka un J. Grasis

- neprognozē, ka apstrīdētā norma varētu būtiski pasliktināt

kredītresursu pieejamību tautsaimniecībā vai negatīvi ietekmēt

patērētājus (sk. lietas materiālu 3. sēj. 40.-41. lp. un 5.

sēj. 65. lp.).

Biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu

asociācija" norādījusi uz vairākiem pētījumiem, kas, pēc tās

ieskata un citu valstu pieredzes, liecinot par apstrīdētās normas

negatīvu ietekmi uz patērētāju. Proti, apstrīdētās normas

piemērošanas rezultātā, samazinoties īstermiņa aizdevumu

piedāvājumam tirgū, patērētājs būšot spiests aizņemties lielākas

summas uz ilgāku laiku un tādējādi tikai palielināšoties ar

aizdevuma saņemšanu saistītās izmaksas, turklāt varot

paplašināties nelegālā kreditēšana (sk. lietas materiālu 3.

sēj. 88.-92. lp.). Tomēr, kā norādīts Ekonomiskās sadarbības

un attīstības organizācijas pētījumā, tādos gadījumos, kad

īstermiņa aizdevumu pieejamība ir ierobežota, patērētāji,

iespējams, nevis izvēlas citu veidu aizdevumus ar garākiem

atmaksas termiņiem, bet gan aizņemas, piemēram, no saviem

draugiem vai ģimenes locekļiem. Turklāt šajā pētījumā netika gūts

apstiprinājums tam, ka patērētāji īstermiņa aizdevuma

nepieejamības gadījumā vēršas pie nelegāliem aizdevējiem

(sk.: OECD (2019). Short-term consumer credit:

provision, regulatory coverage and policy responses, pp.

38-39).

Jautājumā par nepieciešamību ierobežot kredīta kopējās

izmaksas patērētājam Eiropas Savienības normatīvajos aktos īpašs

regulējums nav noteikts. Arī pieaicinātās personas Z. Dāvida un