Par Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2018. gada 20. decembra normatīvo noteikumu Nr. 198 "Finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku maksājumu apmēra Finanšu un kapitāla tirgus komisijas finansēšanai 2019. gadā noteikšanas un pārskatu iesniegšanas normatīvie noteikumi" 2.11. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

16. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Rūdolfs

Eņģelis - uzskata, ka pamatā visi tirgus dalībnieki atrodas

salīdzināmos apstākļos, jo katrs no tiem sniedzot noteiktam

regulatīvajam ietvaram pakļautus pakalpojumus saviem klientiem un

darot to par atlīdzību, tādējādi cenšoties gūt peļņu. Turklāt

nebūtu pamatoti prasīt, lai kāds tirgus dalībnieks ilgtermiņā

finansē citu tirgus dalībnieku uzraudzību.

Maksājumi Komisijas darbības finansēšanai ietilpstot tirgus

dalībnieku izdevumos, kuru aprēķināšanas kārtību un apmēru paši

tirgus dalībnieki nevarot ietekmēt. Tā kā ieguvēji no tirgus

dalībnieku sniegtajiem pakalpojumiem esot to klienti, galu galā

klienti esot arī tie, kas netieši maksājot Komisijai par saņemto

pakalpojumu sniedzēja uzraudzību.

Izvēloties uzraudzības finansēšanas modeli, priekšroka būtu

dodama uzraudzības pašfinansēšanas principam. Neesot attaisnojams

tas, ka kredītiestādēm jāmaksā par citu tirgus dalībnieku

uzraudzību tādēļ, ka tie paši nevar atļauties pietiekami lielus

maksājumus, lai segtu savas uzraudzības izmaksas. Īstermiņā

likumdevējs, ievērojot zināmus nosacījumus, varētu paredzēt

atkāpes no pašfinansēšanas prasībām, piemēram, tad, ja

konstatējams būtisks sabiedrības ieguvums no jauna veida

pakalpojuma ienākšanas tirgū. Savukārt kredītiestādēm esot

jāfinansē visu savu darbības aspektu uzraudzība, arī, piemēram,

uzraudzība pār to darbību finanšu instrumentu tirgū vai darbību,

kuru tās veic kā apdrošināšanas starpnieki.

Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzība, kas vērsta uz

sabiedrības labklājību un tautsaimniecības attīstību, esot vitāli

svarīga valsts pārvaldes funkcija, un Komisijas uzdevums to

nodrošināt esot ierobežots ar likumdevēja pieļauto maksājumu

apmēru. Spēkā esošajā Komisijas finansēšanas modelī visiem

"donorsektoriem" būtu jānosaka proporcionāls

uzraudzības maksājumu palielinājums. Tomēr esot jāņem vērā arī

citi Komisijas norādītie argumenti, piemēram, kredītiestāžu

kopējā aktīvu apjoma prognozes samazināšanās, kam bijusi nozīme,

nosakot ikgadējo maksājumu Komisijas darbības finansēšanai. Tā kā

dažām tirgus dalībnieku grupām, kas nespēj segt savas uzraudzības

izmaksas, likums tomēr pieļauj augstāku maksājumu apmēru nekā

Komisijas noteiktais, iespējams, ka atšķirīga attieksme tomēr

esot pieļauta.

Secinājumu

daļa