16. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Rūdolfs
Eņģelis - uzskata, ka pamatā visi tirgus dalībnieki atrodas
salīdzināmos apstākļos, jo katrs no tiem sniedzot noteiktam
regulatīvajam ietvaram pakļautus pakalpojumus saviem klientiem un
darot to par atlīdzību, tādējādi cenšoties gūt peļņu. Turklāt
nebūtu pamatoti prasīt, lai kāds tirgus dalībnieks ilgtermiņā
finansē citu tirgus dalībnieku uzraudzību.
Maksājumi Komisijas darbības finansēšanai ietilpstot tirgus
dalībnieku izdevumos, kuru aprēķināšanas kārtību un apmēru paši
tirgus dalībnieki nevarot ietekmēt. Tā kā ieguvēji no tirgus
dalībnieku sniegtajiem pakalpojumiem esot to klienti, galu galā
klienti esot arī tie, kas netieši maksājot Komisijai par saņemto
pakalpojumu sniedzēja uzraudzību.
Izvēloties uzraudzības finansēšanas modeli, priekšroka būtu
dodama uzraudzības pašfinansēšanas principam. Neesot attaisnojams
tas, ka kredītiestādēm jāmaksā par citu tirgus dalībnieku
uzraudzību tādēļ, ka tie paši nevar atļauties pietiekami lielus
maksājumus, lai segtu savas uzraudzības izmaksas. Īstermiņā
likumdevējs, ievērojot zināmus nosacījumus, varētu paredzēt
atkāpes no pašfinansēšanas prasībām, piemēram, tad, ja
konstatējams būtisks sabiedrības ieguvums no jauna veida
pakalpojuma ienākšanas tirgū. Savukārt kredītiestādēm esot
jāfinansē visu savu darbības aspektu uzraudzība, arī, piemēram,
uzraudzība pār to darbību finanšu instrumentu tirgū vai darbību,
kuru tās veic kā apdrošināšanas starpnieki.
Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzība, kas vērsta uz
sabiedrības labklājību un tautsaimniecības attīstību, esot vitāli
svarīga valsts pārvaldes funkcija, un Komisijas uzdevums to
nodrošināt esot ierobežots ar likumdevēja pieļauto maksājumu
apmēru. Spēkā esošajā Komisijas finansēšanas modelī visiem
"donorsektoriem" būtu jānosaka proporcionāls
uzraudzības maksājumu palielinājums. Tomēr esot jāņem vērā arī
citi Komisijas norādītie argumenti, piemēram, kredītiestāžu
kopējā aktīvu apjoma prognozes samazināšanās, kam bijusi nozīme,
nosakot ikgadējo maksājumu Komisijas darbības finansēšanai. Tā kā
dažām tirgus dalībnieku grupām, kas nespēj segt savas uzraudzības
izmaksas, likums tomēr pieļauj augstāku maksājumu apmēru nekā
Komisijas noteiktais, iespējams, ka atšķirīga attieksme tomēr
esot pieļauta.
Secinājumu
daļa