17. pants

Komisija lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai

tiesvedība lietā nebūtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu.

Procesuāla rakstura jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu

satversmības izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr.

2016-06-01 17. punktu). Tādējādi Komisijas lūgums izvērtējams

visupirms.

Komisija uzskata, ka apstrīdētā norma nerada Pieteikuma

iesniedzējas pamattiesību aizskārumu. Proti, ar apstrīdēto normu

neesot tieši noteikts pienākums Pieteikuma iesniedzējai veikt

maksājumu Komisijas darbības finansēšanai, un šī norma nosakot

vienīgi kredītiestāžu maksājumu apmēru 2019. gadā. Savukārt

pienākums kredītiestādēm veikt maksājumus Komisijas darbības

finansēšanai tieši izrietot no Komisijas likuma 22. panta pirmās

daļas un 23. panta pirmās daļas, kā arī Kredītiestāžu likuma

100.1 panta pirmās daļas.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

pirmo daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt

ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka

juridiska spēka tiesību normai. Satversmes tiesa ir secinājusi,

ka personas pamattiesību aizskārums ir konstatējams, ja:

pirmkārt, personai Satversmē ir noteiktas konkrētās

pamattiesības, proti, apstrīdētā norma ietilpst konkrēto

pamattiesību tvērumā; otrkārt, tieši apstrīdētā norma aizskar

personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes

tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2016-02-01 5. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir

atzinusi: izskatot iesniegto konstitucionālo sūdzību un lemjot

par lietas ierosināšanu, tiek vērtēta sūdzības atbilstība

Satversmes tiesas likuma prasībām, pārliecinoties, vai pieteikuma

iesniedzējs ir sniedzis pamatojumu savam pamattiesību

aizskārumam. Savukārt lietas izskatīšanas gaitā tiesa pārbauda

aizskāruma esību, ņemot vērā lietā apkopotos materiālus un

viedokļus (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 6. oktobra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-03 13.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīd nevis likumā

noteikto pienākumu veikt maksājumus Komisijas darbības

finansēšanai pašu par sevi, bet gan tieši atšķirīgo attieksmi,

kas, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, izriet no apstrīdētās

normas. Arī Komisija atbildes rakstā atsaukusies uz pieteikumā

ietverto norādi, ka Pieteikuma iesniedzēja neapšauba

nepieciešamību finansēt Komisijas darbību no tirgus dalībnieku

maksājumiem.

Pieteikuma iesniedzēja ir kredītiestāde, un ar normatīvajiem

aktiem tai noteikts pienākums veikt maksājumus Komisijas darbības

finansēšanai. Šā pienākuma tvērumā ietilpst arī konkrētais

maksājuma apmērs, kas noteikts apstrīdētajā normā. Tādējādi

Pieteikuma iesniedzēja ir apstrīdētās normas adresāts un šī norma

Pieteikuma iesniedzēju skar. Pieteikumā tā iesniedzēja ir

pamatojusi savu viedokli, ka tieši apstrīdētā norma ierobežo tās

tiesības uz īpašumu un šis ierobežojums neatbilst Satversmes 91.

panta pirmajā teikumā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības

principam.

Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata lemt par tiesvedības

izbeigšanu saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 3. punktu.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

lietā ir turpināma.