17. punkts

1Komisija lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai

2tiesvedība lietā nebūtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes

3tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu.

4Procesuāla rakstura jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu

5satversmības izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram,

6Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr.

72016-06-01 17. punktu). Tādējādi Komisijas lūgums izvērtējams

8visupirms.

9Komisija uzskata, ka apstrīdētā norma nerada Pieteikuma

10iesniedzējas pamattiesību aizskārumu. Proti, ar apstrīdēto normu

11neesot tieši noteikts pienākums Pieteikuma iesniedzējai veikt

12maksājumu Komisijas darbības finansēšanai, un šī norma nosakot

13vienīgi kredītiestāžu maksājumu apmēru 2019. gadā. Savukārt

14pienākums kredītiestādēm veikt maksājumus Komisijas darbības

15finansēšanai tieši izrietot no Komisijas likuma 22. panta pirmās

16daļas un 23. panta pirmās daļas, kā arī Kredītiestāžu likuma

17100.1 panta pirmās daļas.

18Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

19pirmo daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt

20ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās

21pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka

22juridiska spēka tiesību normai. Satversmes tiesa ir secinājusi,

23ka personas pamattiesību aizskārums ir konstatējams, ja:

24pirmkārt, personai Satversmē ir noteiktas konkrētās

25pamattiesības, proti, apstrīdētā norma ietilpst konkrēto

26pamattiesību tvērumā; otrkārt, tieši apstrīdētā norma aizskar

27personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes

28tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

29lietā Nr. 2016-02-01 5. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir

30atzinusi: izskatot iesniegto konstitucionālo sūdzību un lemjot

31par lietas ierosināšanu, tiek vērtēta sūdzības atbilstība

32Satversmes tiesas likuma prasībām, pārliecinoties, vai pieteikuma

33iesniedzējs ir sniedzis pamatojumu savam pamattiesību

34aizskārumam. Savukārt lietas izskatīšanas gaitā tiesa pārbauda

35aizskāruma esību, ņemot vērā lietā apkopotos materiālus un

36viedokļus (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 6. oktobra lēmuma

37par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-03 13.

38punktu).

39Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīd nevis likumā

40noteikto pienākumu veikt maksājumus Komisijas darbības

41finansēšanai pašu par sevi, bet gan tieši atšķirīgo attieksmi,

42kas, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, izriet no apstrīdētās

43normas. Arī Komisija atbildes rakstā atsaukusies uz pieteikumā

44ietverto norādi, ka Pieteikuma iesniedzēja neapšauba

45nepieciešamību finansēt Komisijas darbību no tirgus dalībnieku

46maksājumiem.

47Pieteikuma iesniedzēja ir kredītiestāde, un ar normatīvajiem

48aktiem tai noteikts pienākums veikt maksājumus Komisijas darbības

49finansēšanai. Šā pienākuma tvērumā ietilpst arī konkrētais

50maksājuma apmērs, kas noteikts apstrīdētajā normā. Tādējādi

51Pieteikuma iesniedzēja ir apstrīdētās normas adresāts un šī norma

52Pieteikuma iesniedzēju skar. Pieteikumā tā iesniedzēja ir

53pamatojusi savu viedokli, ka tieši apstrīdētā norma ierobežo tās

54tiesības uz īpašumu un šis ierobežojums neatbilst Satversmes 91.

55panta pirmajā teikumā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības

56principam.

57Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata lemt par tiesvedības

58izbeigšanu saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

59daļas 3. punktu.

60Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

61lietā ir turpināma.