18. pants

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo vienīgi

kredītiestādēm nosaka pienākumu 2019. gadā veikt procentu

izteiksmē lielāku maksājumu Komisijas darbības finansēšanai nekā

iepriekš.

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverts tiesiskās

vienlīdzības princips, kas garantē vienotas tiesiskās kārtības

pastāvēšanu. Tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda

tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām

personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu un 2019. gada 7.

novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 16. punktu).

Vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Šis princips pieļauj un pat prasa

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un

2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 18.

punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga

pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības

starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra

sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu un

2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 25.

punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi: lai noskaidrotu, vai

apstrīdētā norma nav pretrunā ar vienlīdzības principu, ir jāņem

vērā tiesību joma, kurā tā ietilpst. Satversmes 91. pantā

nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās

var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar

atklāt, kādai šai attieksmei jābūt, proti, labvēlīgai vai

nelabvēlīgai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8.

novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.1. un 15.2.

punktu). Turklāt, lai pilnīgāk un objektīvāk varētu

noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās konkretizējamas

kopsakarā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes

normām. Satversmes vienotības principa piemērošana balstās uz

pieņēmumu, ka Satversme ir vienots veselums (sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 17.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pret to pieļautā atšķirīgā

attieksme ir jāskata kopsakarā ar tai Satversmes 105. pantā

ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojumu, jo apstrīdētā norma

uzliek Pieteikuma iesniedzējai pienākumu veikt konkrēta apmēra

maksājumu Komisijas darbības finansēšanai. Veicot šādus

maksājumus, tiekot samazināts Pieteikuma iesniedzējas aktīvu

apmērs, un tā nevarot šos līdzekļus izmantot citām vajadzībām pēc

saviem ieskatiem.

Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz

īpašumu nozīmē, ka īpašniekam ir tiesības izmantot viņam

piederošo īpašumu pēc saviem ieskatiem, kā arī gūt no tā

ekonomisku labumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 11. punktu un 2014.

gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 20.

punktu).

Apstrīdētā norma nosaka kredītiestādēm pienākumu veikt

konkrēta apmēra maksājumu Komisijas darbības finansēšanai 2019.

gadā. Tātad kredītiestādes nevar šos līdzekļus brīvi izmantot pēc

saviem ieskatiem. Tādējādi ar apstrīdēto normu tiek skartas

kredītiestāžu, tostarp Pieteikuma iesniedzējas, tiesības uz

īpašumu un apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās vienlīdzības

principam vērtējama, ņemot vērā īpašuma tiesību jomu.

Satversmes 91. pants liedz izdot tādas normas, kas bez

objektīva un saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas veic šādus maksājumus un uzskatāmas par tādām, kas

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Lai izvērtētu, vai

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

ietvertajam vienlīdzības principam, Satversmes tiesai

jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija

sprieduma lietā Nr. 2018-14-01 13. punktu).