18. punkts

1Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

2neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo vienīgi

3kredītiestādēm nosaka pienākumu 2019. gadā veikt procentu

4izteiksmē lielāku maksājumu Komisijas darbības finansēšanai nekā

5iepriekš.

6Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverts tiesiskās

7vienlīdzības princips, kas garantē vienotas tiesiskās kārtības

8pastāvēšanu. Tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda

9tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām

10personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām

11(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

12sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu un 2019. gada 7.

13novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 16. punktu).

14Vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

15normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

16personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

17salīdzināmos apstākļos. Šis princips pieļauj un pat prasa

18atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

19apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

20atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

21pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

22sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un

232017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 18.

24punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga

25pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības

26starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem

27(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra

28sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu un

292018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 25.

30punktu).

31Satversmes tiesa ir secinājusi: lai noskaidrotu, vai

32apstrīdētā norma nav pretrunā ar vienlīdzības principu, ir jāņem

33vērā tiesību joma, kurā tā ietilpst. Satversmes 91. pantā

34nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās

35var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar

36atklāt, kādai šai attieksmei jābūt, proti, labvēlīgai vai

37nelabvēlīgai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8.

38novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.1. un 15.2.

39punktu). Turklāt, lai pilnīgāk un objektīvāk varētu

40noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās konkretizējamas

41kopsakarā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes

42normām. Satversmes vienotības principa piemērošana balstās uz

43pieņēmumu, ka Satversme ir vienots veselums (sk. Satversmes

44tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 17.

45punktu).

46Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pret to pieļautā atšķirīgā

47attieksme ir jāskata kopsakarā ar tai Satversmes 105. pantā

48ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojumu, jo apstrīdētā norma

49uzliek Pieteikuma iesniedzējai pienākumu veikt konkrēta apmēra

50maksājumu Komisijas darbības finansēšanai. Veicot šādus

51maksājumus, tiekot samazināts Pieteikuma iesniedzējas aktīvu

52apmērs, un tā nevarot šos līdzekļus izmantot citām vajadzībām pēc

53saviem ieskatiem.

54Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz

55īpašumu nozīmē, ka īpašniekam ir tiesības izmantot viņam

56piederošo īpašumu pēc saviem ieskatiem, kā arī gūt no tā

57ekonomisku labumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

5826. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 11. punktu un 2014.

59gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 20.

60punktu).

61Apstrīdētā norma nosaka kredītiestādēm pienākumu veikt

62konkrēta apmēra maksājumu Komisijas darbības finansēšanai 2019.

63gadā. Tātad kredītiestādes nevar šos līdzekļus brīvi izmantot pēc

64saviem ieskatiem. Tādējādi ar apstrīdēto normu tiek skartas

65kredītiestāžu, tostarp Pieteikuma iesniedzējas, tiesības uz

66īpašumu un apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās vienlīdzības

67principam vērtējama, ņemot vērā īpašuma tiesību jomu.

68Satversmes 91. pants liedz izdot tādas normas, kas bez

69objektīva un saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

70personām, kas veic šādus maksājumus un uzskatāmas par tādām, kas

71atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Lai izvērtētu, vai

72apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

73ietvertajam vienlīdzības principam, Satversmes tiesai

74jānoskaidro:

751) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

76pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

772) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

78pret šīm personām;

793) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

80paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

814) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

82proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

83princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija

84sprieduma lietā Nr. 2018-14-01 13. punktu).