22. pants

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību

normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir viens no tiesību normas

spēkā esības priekšnoteikumiem (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306

10.4. punktu un 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

2015-11-03 20. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai

jāpārbauda, vai apstrīdētajā normā ietvertā atšķirīgā attieksme

ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu

tiesību normu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atšķirīga attieksme var tikt

noteikta saskaņā ar likumu. Vārds "likums" aptver ne

tikai Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus vispārsaistošus

(ārējos) normatīvos aktus, ja vien tie izdoti, pamatojoties uz

likumu, publicēti normatīvajos aktos noteiktā kārtībā, ir

pietiekami skaidri formulēti, kā arī atbilst tiesiskas valsts

principiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 2.

marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu).

22.1. Komisija ir atvasināta publisko tiesību juridiskā

persona. Tā ir pilntiesīga autonoma valsts iestāde, kas savas

funkcijas īsteno patstāvīgi un nav padota Ministru kabinetam vai

kādai citai institūcijai.

Saskaņā ar Komisijas likuma 13. panta pirmo daļu un 17. panta

pirmās daļas 2. punktu Komisiju pārvalda padome, kurai citstarp

ir noteiktas tiesības izdot tirgus dalībnieku darbību regulējošus

normatīvus noteikumus. Saskaņā ar šā likuma 8. pantu Komisijas

padomes izdotie normatīvie noteikumi ir saistoši tirgus

dalībniekiem. Tātad likumdevējs ir piešķīris Komisijas padomei

tiesības izdot ārējos normatīvos aktus.

Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātās personas nav izteikušas

šaubas par Komisijas padomes tiesībām izdot apstrīdēto normu.

Tomēr Satversme tiesa atbilstoši vispārējam tiesību principam

"tiesa zina tiesības" izvērtē visus ar lietas

izskatīšanu saistītos tiesību jautājumus (sal. sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03

2.3. punktu). Tāpēc Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai

Komisijas padome bija tiesīga izdot apstrīdēto normu, kas

ietverta ārējā normatīvajā aktā.

22.2. Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas

tiesības, proti, tiesības kādu jautājumu noregulēt ar likumu,

pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un

apjomā. Tomēr, lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas

īstenošanu, pieļaujami izņēmumi no likumdevēja virsvadības

principa (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma

lietā Nr. 2015-11-03 21.1. punktu).

Komisija, veicot tai uzticētos pienākumus, darbojas valsts

pārvaldē. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka saskaņā ar Satversmi

izpildvaras funkcija ietilpst Ministru kabineta kompetencē, tomēr

atsevišķas izpildvaras darbības var tikt uzticētas arī citām

institūcijām (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta

sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 21.1. punktu). Satversmes 58.

pants apvieno visas valsts pārvaldes institūcijas, kas veic

publiskās varas funkcijas, vienā kopējā Ministru kabinetam padotā

sistēmā (sk. Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma

lietā Nr. 04-03(99) secinājumu daļas 2. punktu). Savukārt

Satversmes 57. pants pieļauj tādu autonomu valsts iestāžu

izveidošanu, kuras atsevišķas izpildvaras darbības īsteno,

nebūdamas funkcionāli padotas Ministru kabinetam (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr.

2006-05-01 16.1. un 16.3. punktu).

22.3. Viena no valsts pārvaldes darbībām ir ārējo

normatīvo aktu izdošana gadījumā, kad likumdevējs, ievērojot

Satversmi, tos izdot pilnvarojis izpildvaras institūciju. Tā kā

šādu normatīvo aktu izdošana ir valsts pārvaldes darbība,

Ministru kabinets vai cita institūcija tikai detalizē likumā

ietverto politisko gribu vai noteic likuma īstenošanas kārtību

(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

2015-11-03 21.1. punktu). Izpildvaras institūcijai ir

tiesības izdot tiesību normas tikai likumā noteiktos gadījumos,

likuma ietvaros, un tās nedrīkst būt pretrunā ar vispārējiem

tiesību principiem, Satversmi un citiem likumiem. Tas izriet no

tiesiskuma un varas dalīšanas principiem, kas ir jebkuras

demokrātiskas tiesiskas valsts eksistences pamats (sal. sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

2018-06-0103 18. punktu).

Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeima ir tiesīga

pilnvarot autonomu valsts iestādi izdot likuma īstenošanai

nepieciešamus ārējos normatīvos aktus kādā ar likumu tai

piešķirtas kompetences jomā, kuras pārraudzībai ir nepieciešama

īpaša kompetence un autonomija. Savukārt iestāde, īstenojot

pilnvarojumu likumdevēja piešķirtās kompetences jomā, ir tiesīga

noteikt saistošas prasības tikai konkrētam tiesību subjektu lokam

atbilstoši to darbības specifikai (sk. Satversmes tiesas 2016.

gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 21.2.

punktu).

Ja likumdevējs, izmantojot tam Satversmes 57. pantā paredzētās

tiesības ar likumu noteikt valsts iestāžu savstarpējās

attiecības, kādu valsts pārvaldes iestādi atbrīvo no funkcionālās

padotības Ministru kabinetam, tad tam jāparedz arī atbilstoša šīs

iestādes demokrātiskā leģitimācija un atbildība par savu darbību,

kā arī likumā jāiestrādā efektīvi tiesiskas valsts principam

atbilstoši iestādes uzraudzības mehānismi. Par autonomajām valsts

iestādēm nodotās kompetences īstenošanu ir atbildīga šo iestāžu

vadība, kā arī pati Saeima, kurai, šādu iestādi veidojot, likumā

ir jāiestrādā arī precīzs iestādes darbības tiesiskuma

nodrošināšanas modelis, kas vienlaikus iestādei ļauj saglabāt

savu patstāvību tai piešķirto funkciju īstenošanā (sal. sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr.

2006-05-01 16.1. un 16.3. punktu).

Tādējādi izskatāmajā lietā, lai noskaidrotu, vai apstrīdētajā

normā paredzētā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu,

Satversmes tiesai jāizvērtē, vai Komisijas padomes demokrātiskā

leģitimācija bija atbilstoša, lai šī padome būtu tiesīga izdot

ārējos normatīvos aktus.