13. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 100. panta pirmajam teikumam, kas

noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Tā ietverot

tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust

savus uzskatus. Vārda brīvība konkrētajā situācijā esot

ierobežota divos aspektos: pirmkārt, tiekot prasīts, lai

indivīdam būtu tāda personiskā, iekšējā pārliecība, kas atzīstama

par lojālu Latvijas Republikai un tās Satversmei, un, otrkārt,

tiekot prasīts, lai Latvijas Republikai un tās Satversmei lojāla

būtu indivīda rīcība un paustie viedokļi.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 100. pantā

noteiktās tiesības uz vārda brīvību ir personu aizsargājošas

tiesības. Proti, tās paredz, ka indivīds var prasīt, lai valsts

neiejaucas viņa vārda brīvības jomā (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 11.3.

punktu). Ir nošķirami divi vārda brīvības aspekti: pozitīvais

jeb indivīdu tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, paust

savus uzskatus publiski mutvārdos, rakstveidā, vizuāli, ar

māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību un citos tiesiskos

veidos un negatīvais jeb tiesības paturēt informāciju, turēties

pie saviem uzskatiem un tos nepaust. Proti, indivīds var

izvēlēties būt "brīvs no" viedokļa paušanas un tādējādi

īstenot savas tiesības uz vārda brīvību tās negatīvajā aspektā

(sk. turpat).

13.1. Satversmes tiesa atzinusi, ka ikvienam ir

tiesības brīvi paust savus uzskatus jebkādā veidā - mutvārdos,

rakstveidā, vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu

palīdzību u.tml. (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu un

2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 21.

punktu). Turklāt vārda brīvība līdzās tradicionālām tās

izpausmēm, piemēram, runām, plašsaziņas līdzekļos pausto viedokļu

dažādībai, dalībai demonstrācijās un citos pasākumos, ietver arī

dažādas mākslinieciskas izpausmes formas, kā, piemēram,

rakstniecību, glezniecību, mūziku, un arī citas kombinētas vārda

brīvības izpausmes, tostarp simbolu lietošanu (sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 11.4.

punktu).

Apstrīdētās normas ir ietvertas Izglītības likumā. Atbilstoši

Izglītības likuma 2. pantam šā likuma mērķis ir nodrošināt katram

Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko

potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību,

demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Atbilstoši

izglītojamā vecumam un vajadzībām valsts viņam nodrošina iespēju

iegūt zināšanas un prasmes humanitāro, sociālo, dabas un tehnisko

zinību jomā, iespēju iegūt zināšanas, prasmes un attieksmju

pieredzi, lai piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē, kā arī

tikumiskas, estētiskas, intelektuālas un fiziskas attīstības

iespēju, tādējādi sekmējot zinīgas, prasmīgas un audzinātas

personības veidošanos. Zināšanas, prasmes un pieredze tiek iegūta

lielākoties ar pedagogu starpniecību.

Pedagoga un izglītojamā saskarsme notiek galvenokārt noteiktas

izglītības programmas īstenošanas ietvaros. Tomēr izglītības

procesā ir nozīmīgs arī personiskais paraugs, jo izglītojamo var

ietekmēt arī pedagoga un izglītības iestādes vadītāja rīcība

ārpus noteiktas izglītības programmas īstenošanas vai pat ārpus

izglītības iestādes. Piemēram, plašs personu loks, tajā skaitā

skolēni, viņu vecāki, draugi un radinieki, var sekot līdzi

skolotāja aktivitātēm ārpus darba laika, ja tās tiek atspoguļotas

sociālajos tīklos vai citādā ziņā ir publiskas (dalība pasākumos,

biedrībās).

Līdz ar to pedagogam ir būtiska ietekme uz izglītojamo ne

tikai noteiktas izglītības programmas apguves procesā, bet arī

ikdienas saskarsmē. Tādējādi pienākums būt lojālam Latvijas

valstij un tās Satversmei, nepārkāpt diskriminācijas un

atšķirīgas attieksmes pret personu aizliegumu, audzināt krietnus,

godprātīgus, atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus - un

stiprināt viņu piederību Latvijas Republikai pēc būtības ir

attiecināts uz pedagoga un izglītības iestādes vadītāja rīcību un

uzskatu izpausmi jebkurā formā, ja tā var ietekmēt izglītojamos

vai izglītības procesa rezultātu. No šā pienākuma neievērošanas

personai var izrietēt apstrīdētajās normās paredzētās tiesiskās

sekas - darba tiesisko attiecību pārtraukšana un uz vienu gadu

noteikts aizliegums strādāt par pedagogu vai izglītības iestādes

vadītāju.

Līdz ar to apstrīdētās normas

ierobežo pedagoga un izglītības iestādes vadītāja vārda brīvību

tās pozitīvajā aspektā.

13.2. Ar apstrīdētajām normām netiek ierobežotas

pedagoga un izglītības iestādes vadītāja iekšējās, uz āru

nepaustās domas un uzskati. Apstrīdētās normas neierobežo arī

pedagoga tiesības turēties pie saviem uzskatiem un tos

nepaust.

Tādējādi ar apstrīdētajām normām

netiek ierobežota pedagoga un izglītības iestādes vadītāja vārda

brīvība tās negatīvajā aspektā.

13.3. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta

pirmais teikums garantē tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos.

Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku

elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, tostarp

tiesības turpināt izvēlēto nodarbošanos nākotnē (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka ar Satversmes 106.

panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu "nodarbošanās"

saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un

kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši

saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Turklāt jēdziens

"nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan

privātajā, gan publiskajā sektorā (sk. Satversmes tiesas 2003.

gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 7. punktu un

2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.1.

punktu).

Apstrīdētās normas liedz personai brīvi strādāt izvēlētajā

profesijā, tostarp turpināt savu nodarbošanos. Proti, personai uz

vienu gadu ir liegts ieņemt izglītības iestādes vadītāja amatu

vai strādāt par pedagogu, ja darba attiecības ar šo personu ir

pārtrauktas lojalitātes prasību neievērošanas dēļ.

Tādējādi apstrīdētās normas ierobežo

personas tiesības brīvi strādāt izvēlētajā profesijā, tostarp

saglabāt esošo nodarbošanos.

13.4. Apstrīdētās normas ierobežo tiesības uz vārda

brīvību, jo noteic lojalitātes prasības un vienlaikus personai,

kura apstrīdētajās normās noteiktajā kārtībā ir atzīta par

neatbilstošu šīm prasībām, vienu gadu liedz strādāt izvēlētajā

profesijā. Ar apstrīdētajām normām noteiktais tiesību uz vārda

brīvību ierobežojums attiecināts tikai uz personām ar konkrētu

nodarbošanos - pedagogiem un izglītības iestāžu vadītājiem. Līdz

ar to apstrīdētajās normās ir ietverts gan Satversmes 100. panta

pirmajā teikumā garantēto tiesību ierobežojums, gan arī

Satversmes 106. panta pirmajā teikumā garantēto tiesību

ierobežojums.

Tādējādi Satversmes tiesa, ņemot

vērā ierobežojuma veidu, pārbaudīs apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 100. panta pirmajam teikumam kopsakarā ar Satversmes

106. panta pirmo teikumu.