14. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vārda brīvība tiek

uzskatīta par vienu no cilvēka svarīgākajām pamattiesībām un ir

ietverta pamattiesību katalogā (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 21.

punktu). Tomēr tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas un var

tikt ierobežotas, ja tas nepieciešams sabiedrības interešu labā

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2015-01-01 13. punktu).

Arī Satversmes 106. panta pirmajā teikumā nostiprinātās

pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas

ierobežo šajā pantā personai paredzēto izvēles brīvību. Tomēr šī

norma neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda,

lai tā varētu īstenot konkrētu nodarbošanos (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103

secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu).

Satversmes tiesa ir vērtējusi pedagoga profesiju kā

reglamentētu profesiju un atzinusi, ka valsts var noteikt īpašas

prasības šīs profesijas īstenotājiem (sal.: Satversmes tiesas

2007. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punkts un

2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 13.1.

punkts). Tāpat jau ir atzīts, ka var tikt noteikti kritēriji,

kas saistīti gan ar pedagoga darba pienākumu veikšanu, gan

personību, ciktāl šādu kritēriju noteikšana ir sabiedrības

interesēs (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra

sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 10.2. punkts). Pedagoga

profesijas īpašais sabiedriskais nozīmīgums izpaužas tādējādi, ka

pedagogs ne tikai veic mācību un audzināšanas darbu, bet arī

veido izglītojamo priekšstatus par sabiedrību, valsti un tās

vērtībām. Satversmes tiesa atzinusi, ka paaugstinātu prasību

noteikšana pedagoga profesijai ir saistīta ar nepieciešamību

nodrošināt Satversmes 112. pantā noteiktās personu tiesības uz

izglītību, kas būtībā nozīmē ikviena izglītojamā tiesības uz

kvalitatīvu izglītību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 2.

maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punktu).

Satversmes 116. pants paredz gadījumus, kad personas tiesības,

kas noteiktas Satversmes 100. un 106. pantā, var ierobežot.

Atbilstoši tam vārda brīvību un personas tiesības brīvi strādāt

izvēlētajā profesijā var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku

tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību,

labklājību un tikumību.

Lai noskaidrotu, vai tiesību uz vārda brīvību un tiesību brīvi

strādāt izvēlētajā profesijā ierobežojums, kas noteikts ar

apstrīdētajām normām, ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē,

vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai

ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr.

2003-05-01 22. punktu).