Par Izglītības likuma 30. panta ceturtās un sestās daļas, 48. panta piektās un sestās daļas, 50. panta 5. punkta un 51. panta pirmās daļas 2.1 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam

1Saeima 1998. gada 29. oktobrī pieņēma Izglītības

2likumu, kas stājās spēkā 1999. gada 1. jūnijā.

31.1. 2015. gada 18. jūnijā Saeima grozīja Izglītības

4likuma 30. panta ceturtajā daļā izglītības iestādes vadītājam

5noteiktās prasības, paredzot, ka par izglītības iestādes vadītāju

6ir tiesīga strādāt persona, kurai ir nevainojama reputācija, kura

7ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei un kurai ir

8attiecīga izglītība.

9Vienlaikus Izglītības likuma 48. pants tika papildināts ar

10piekto daļu šādā redakcijā: "Strādāt par pedagogu ir

11tiesības personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai un tās

12Satversmei."

132015. gada 18. jūnija likumu "Grozījumi Izglītības

14likumā" Valsts prezidents ir izsludinājis, un tas ir stājies

15spēkā 2015. gada 16. jūlijā.

161.2. 2016. gada 23. novembrī Saeima vienlaikus ar

17likumu "Par valsts budžetu 2017. gadam" pieņēma likumu

18"Grozījumi Izglītības likumā". Izglītības likuma 30.

19panta ceturtās daļas pirmo teikumu un 48. panta piekto daļu

20papildināja ar vārdiem "tostarp nepārkāpj diskriminācijas un

21atšķirīgas attieksmes pret personu aizliegumu". Izglītības

22likuma 30. pants tika papildināts ar sesto daļu šādā redakcijā:

23"Ja Izglītības kvalitātes valsts dienests vai darba devējs

24konstatē izglītības iestādes vadītāja vai viņa rīcības

25neatbilstību šā likuma 30. panta ceturtajā daļā vai 51. panta

26pirmās daļas 2.1 punktā noteiktajām prasībām, personai

27aizliegts ieņemt izglītības iestādes vadītāja amatu."

28Izglītības likuma 48. pants tika papildināts ar sesto daļu šādā

29redakcijā: "Aizliegts ieņemt pedagoga amatu, ja Izglītības

30kvalitātes valsts dienests normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā

31konstatējis pedagoga vai pedagoga rīcības neatbilstību šā likuma

3230. panta ceturtajā daļā, šā panta pirmajā un piektajā daļā vai

3351. panta pirmās daļas 2.1 punktā noteiktajām

34prasībām." Savukārt Izglītības likuma 50. pants, kas noteic,

35kādas personas nedrīkst strādāt par pedagogu, tika papildināts ar

365. punktu šādā redakcijā: "Persona, kas atbrīvota no

37pedagoga amata, ja tās rīcībā normatīvajos aktos noteiktajā

38kārtībā konstatēta neatbilstība šā likuma 30. panta ceturtajā

39daļā, 48. panta piektajā daļā vai 51. panta pirmās daļas

402.1 punktā noteiktajām prasībām un no darba tiesisko

41attiecību izbeigšanās dienas nav pagājis viens gads."

42Turklāt Saeima grozīja arī Izglītības likuma 51. panta pirmo

43daļu, papildinot pedagoga vispārīgo pienākumu izglītošanas

44procesā uzskaitījumu ar šādu pienākumu: "Audzināt krietnus,

45godprātīgus, atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus, stiprināt

46piederību Latvijas Republikai" (51. panta pirmās daļas

472.1 punkts).

48Likums "Grozījumi Izglītības likumā", kas citstarp

49ietvēra minētos grozījumus tā 30., 48., 50. un 51. pantā, tika

50izskatīts divos lasījumos. Valsts prezidents likumu izsludināja

512016. gada 10. decembrī, un tas stājās spēkā 2017. gada 1.

52janvārī.

531.3. Tādējādi Izglītības likuma 30. panta ceturtā un

54sestā daļa attiecīgi noteic:

55"(4) Par izglītības iestādes vadītāju ir tiesīga strādāt

56persona, kurai ir nevainojama reputācija, kura ir lojāla Latvijas

57Republikai un tās Satversmei, tostarp nepārkāpj diskriminācijas

58un atšķirīgas attieksmes pret personu aizliegumu, kurai ir

59attiecīga izglītība un nepieciešamā profesionālā kvalifikācija.

60Par vispārējās pamatizglītības vai vispārējās vidējās izglītības

61iestādes vadītāju ir tiesīga strādāt persona, kurai ir augstākā

62pedagoģiskā izglītība vai augstākā un pedagoģiskā izglītība, kā

63arī persona ar augstāko izglītību, kura apgūst pedagoģisko

64izglītību."

65"(6) Ja izglītības kvalitātes valsts dienests vai darba

66devējs konstatē izglītības iestādes vadītāja vai viņa rīcības

67neatbilstību šā panta ceturtajā daļā vai šā likuma 51. panta

68pirmās daļas 2.1 punktā noteiktajām prasībām, personai

69ir aizliegts ieņemt izglītības iestādes vadītāja amatu."

70Izglītības likuma 48. panta piektā un sestā daļa attiecīgi

71noteic:

72"(5) Strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kas ir

73lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei, tostarp nepārkāpj

74diskriminācijas un atšķirīgas attieksmes pret personu

75aizliegumu.

76(6) Aizliegts ieņemt pedagoga amatu, ja Izglītības kvalitātes

77valsts dienests normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā konstatējis

78pedagoga vai viņa rīcības neatbilstību šā likuma 30. panta

79ceturtajā daļā, šā panta pirmajā un piektajā daļā vai 51. panta

80pirmās daļas 2.1 punktā noteiktajām

81prasībām."

82Izglītības likuma 50. panta 5. punkts noteic, ka par pedagogu

83nedrīkst strādāt persona, kas atbrīvota no pedagoga amata, ja tās

84rīcībā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā konstatēta

85neatbilstība šā likuma 30. panta ceturtajā daļā, 48. panta

86piektajā daļā vai 51. panta pirmās daļas 2.1 punktā

87noteiktajām prasībām un no darba tiesisko attiecību izbeigšanās

88dienas nav pagājis viens gads.

89Visbeidzot Izglītības likuma 51. panta pirmās daļas

902.1 punkts noteic, ka pedagoga pienākums izglītošanas

91procesā ir "audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus

92cilvēkus - Latvijas patriotus, stiprināt piederību Latvijas

93Republikai" (turpmāk kopā arī - apstrīdētās normas).

1Pieteikuma iesniedzēji - divdesmit Saeimas

2deputāti (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka

3apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

4(turpmāk - Satversme) 100. panta pirmajam teikumam un 106. panta

5pirmajam teikumam.

6Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas izvirza

7pedagogam nosacījumu, ka viņam ne vien jārīkojas lojāli pret

8Latvijas Republiku un jāpauž Latvijas Republikai un tās

9Satversmei lojāli uzskati, bet arī jāturas pie šādas iekšējas

10pārliecības. Turklāt šī prasība attiecoties uz visiem izteiksmes

11brīvības aspektiem gan pedagoga profesionālajā darbībā, gan

12privātajā dzīvē. Šāds ierobežojums aizskarot pedagoga tiesības uz

13vārda brīvību.

14Apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot arī pedagoga

15tiesības uz nodarbinātību. Proti, pedagogam esot liegts strādāt

16savā profesijā, ja tiek atzīta neatbilstība apstrīdētajās normās

17ietvertajām prasībām.

18Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

19izvērtēt, vai visas apstrīdētās normas kā vienots tiesiskais

20regulējums, kas liedz ieņemt izglītības iestādes vadītāja un

21pedagoga amatu personām, kuras neatbilst apstrīdētajās normās

22ietvertajām prasībām, atbilst Satversmes 100. panta pirmajam

23teikumam un 106. panta pirmajam teikumam.

24Pieteikuma iesniedzējs apstrīd to, ka 2016. gada 23. novembra

25likums "Grozījumi Izglītības likumā" ir pieņemts,

26ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību. Pieteikuma

27iesniedzējs uzskata, ka ar šo likumu pieņemtās apstrīdētās normas

28nav bijušas saistītas ar valsts budžetu un tādējādi nav bijis

29pamata attiecīgo likumprojektu ietvert budžeta likumprojektu

30paketē. Turklāt apstrīdētās normas esot pieņemtas sasteigti un

31neesot izdiskutētas ar to tiešajiem adresātiem - pedagogiem.

32Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka tādā gadījumā, ja attiecīgais

33likumprojekts būtu virzīts vispārējā kārtībā un izskatīts Saeimā

34trijos lasījumos, kas dod daudz plašākas iespējas gan

35priekšlikumu iesniegšanai, gan debatēm Saeimas komisijās,

36pieaicinot ekspertus un nozares nevalstisko organizāciju

37pārstāvjus, visdrīzāk Saeima būtu izvēlējusies saturiskajā ziņā

38būtiski atšķirīgu regulējumu.

39Vērtējot Saeimas definēto leģitīmo mērķi - sabiedrības

40interešu, demokrātijas un valsts drošības aizsardzība -,

41Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka tas tikai daļēji ir

42atzīstams par leģitīmu mērķi Satversmes 100. panta pirmajā

43teikumā garantētās vārda brīvības ierobežošanai. Mūsdienās

44jēdziens "demokrātija" nozīmējot ne tikai sabiedrības

45vairākuma gribas īstenošanu. Demokrātija tikpat lielā mērā

46ietverot arī citas vērtības: atvērtību, toleranci pret dažādām,

47arī kritiskām un pat šokējošām idejām, dialogu, kura rezultātā

48veidojas personiskā pārliecība un uzskati. Demokrātiskas valsts

49iekārtas aizsardzības labad esot vienlīdz svarīgi gan veicināt

50izglītojamā izjūtu, ka viņš ir piederīgs Latvijai, un nacionālo

51pašapziņu, gan arī nodrošināt atvērtību, toleranci, dialogu un

52kritisko domāšanu. Mūsdienās vairs nevarot uzskatīt, ka

53demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzības labad personai,

54citstarp pedagogam, varētu liegt turēties pie saviem

55personiskajiem uzskatiem un paust tos pat tādā gadījumā, kad tie

56ietver kritisku attieksmi pret valsti, ja vien persona, šos savus

57uzskatus paužot, neapšauba Latvijas Republikas valstiskumu kā

58tādu, neaicina uz vardarbību un nepārkāpj sabiedrībā

59vispārpieņemtās uzvedības normas. Ņemot vērā Satversmes 100.

60panta pirmajā teikumā garantēto pamattiesību uz savu uzskatu

61paturēšanu un paušanu fundamentālo nozīmi demokrātiskā

62sabiedrībā, likumdevēja vispārīgā atsauce uz nepieciešamību

63aizsargāt valsts un sabiedriskās intereses, demokrātiju, drošību

64un attīstību nākotnē neesot pietiekams pamatojums tam, lai

65ierobežotu indivīda tiesības uz vārda brīvību.

66Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pastāv alternatīvi

67līdzekļi, ar kuriem apstrīdēto normu leģitīmo mērķi būtu

68iespējams sasniegt indivīda tiesības mazāk ierobežojošā veidā,

69piemēram, vērtējot iespējamos pedagogu pārkāpumus Darba likumā

70paredzētajā kārtībā. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

71lojalitātes pienākums būtu nevis nosakāms likumā, bet gan

72iedzīvināms praktiski, veicinot pedagogu un visas sabiedrības

73uzticību valstij un tās Satversmei "ar darbiem" -

74īstenojot tādu valsts politiku, kas apmierinātu visu sabiedrību

75un līdzsvarotu dažādu sabiedrības grupu intereses, nodrošinātu

76valsts ekonomisko izaugsmi un celtu sabiedrības labklājību.

77Argumenti, ko Pieteikuma iesniedzējs sniedzis saistībā ar

78tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos, attiecas galvenokārt uz

79kārtību, kādā pārbaudāma pedagoga un izglītības iestādes vadītāja

80atbilstība apstrīdētajās normās ietvertajām prasībām.

81Apstrīdētās normas neesot piemērotas ierobežojuma leģitīmo

82mērķu sasniegšanai. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka pastāv

83alternatīvi līdzekļi, ar kuriem ierobežojuma leģitīmos mērķus

84varētu sasniegt indivīda tiesības mazāk ierobežojošā veidā.

85Piemēram, lēmumu par pedagoga iespējamo nelojalitāti varētu

86pieņemt darba devējs atbilstoši spēkā esošajam Darba likuma

87regulējumam. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, tad pedagoga

88lojalitāte tiktu izvērtēta pret viņu saudzīgākā veidā. Piemērojot

89Izglītības likuma 30. panta sestajā daļā un 48. panta sestajā

90daļā ietverto mehānismu, izglītojamo intereses neesot iespējams

91aizsargāt labāk, nekā tās tiktu aizsargātas, izmantojot Darba

92likuma regulējumu.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst gan

3Satversmes 100. panta pirmajam teikumam, gan 106. panta pirmajam

4teikumam.

5Saeima norāda, ka apstrīdētās normas uzliek pedagogam un

6izglītības iestādes vadītājam pienākumu būt lojālam Latvijas

7Republikai un tās Satversmei, nevis pastāvošajai valdībai,

8noteiktai amatpersonai vai politiskajam spēkam. Lojalitātes

9prasības attiecoties nevis uz jebkuru privātu rīcību, bet tikai

10uz tādu rīcību, kura var atstāt ietekmi uz izglītojamiem vai

11ietekmēt izglītošanas procesu un tā rezultātu.

12Apstrīdētās normas esot pieņemtas pienācīgā kārtībā, un to

13pieņemšanas ietvaros neesot pieļauti likumdošanas procesu

14reglamentējošo normu pārkāpumi.

15Apstrīdētajām normām esot leģitīmi mērķi - citu cilvēku

16tiesību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

17Izglītošanas procesā prioritāra esot izglītojamā tiesību un

18interešu nodrošināšana, un it īpaši tas attiecoties uz

19nepilngadīgajiem izglītojamiem. Apstrīdētās normas esot

20nepieciešamas, lai pēc iespējas novērstu valsts un sabiedrisko

21interešu, demokrātijas, valsts drošības un attīstības riskus.

22Tādēļ esot būtiski nodrošināt to, ka par pedagogiem un izglītības

23iestāžu vadītājiem strādā personas, kuras spēj nodrošināt

24kvalitatīvu izglītību, kas citstarp ietver atbilstību apstrīdēto

25normu prasībām.

26Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmo mērķu

27sasniegšanai. Saeima uzsver pedagoga būtisko ietekmi uz

28izglītojamo ne tikai noteiktas mācību programmas apguvē, bet arī

29ārpus tās, ikdienas saskarsmē ar izglītojamiem. Apstrīdēto normu

30piemērošana nodrošināšot to, ka Latvijas Republikai un tās

31Satversmei nelojāla persona vai persona, kas pārkāpj

32diskriminācijas un nevienlīdzīgas attieksmes aizliegumu vai

33nepilda pienākumu stiprināt izglītojamo piederību Latvijas

34valstij, neturpinās strādāt ar izglītojamiem.

35Saeima uzskata, ka ieguvums, ko no apstrīdēto normu

36piemērošanas iegūst sabiedrība, ir lielāks nekā kaitējums, kas

37nodarīts pedagoga un izglītības iestādes vadītāja tiesībām uz

38vārda brīvību un tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos.

39Personai, kura izvēlas pedagoga profesiju, esot jāapzinās, ka

40tā ir saistīta ar virkni ierobežojumu gan attiecībā uz sodāmību,

41gan profesionālo kvalifikāciju, gan izglītības saturu, kam

42jāatbilst valsts noteiktam standartam. Pedagogam vajagot ņemt

43vērā, ka arī vārda brīvību tas nevarēs izmantot tik lielā mērā,

44kādā to varētu izmantot citu profesiju pārstāvji. Izglītojamo un

45visas sabiedrības intereses esot prioritāras salīdzinājumā ar

46pedagogam un izglītības iestādes vadītājam noteiktajiem vārda

47brīvības ierobežojumiem. Tāpat sabiedrības interesēm esot dodama

48priekšroka salīdzinājumā ar īslaicīgiem tiesību brīvi izvēlēties

49nodarbošanos ierobežojumiem, kuri paredzēti apstrīdētajās

50normās.

51Turklāt Saeima pauž uzskatu, ka apstrīdētās normas neierobežo

52indivīda tiesības būt pilsoniski un politiski aktīvam. Tās ļaujot

53īstenot vārda brīvību Satversmei un pedagoga ētikai atbilstošā

54veidā, citstarp arī analizēt un kritizēt politiskos un

55sabiedriskos procesus, atsevišķu amatpersonu vai valdības rīcību.

56Tāpat lojalitātes prasības neliedzot organizēt darbu ar

57izglītojamiem tādā veidā, kas rosina kritisko domāšanu, attīsta

58spēju paust, uzklausīt un analizēt dažādus viedokļus. Tomēr

59pedagoga un izglītības iestādes vadītāja viedoklis vai rīcība,

60kas ietekmē izglītojamo uzskatus vai attieksmi, nedrīkstot graut

61viņu uzticību Latvijas valstij kā vērtībai pašai par sevi un

62Satversmes pamatiem vai likt apšaubīt savu piederību Latvijas

63valstij un tās sabiedrībai.

64Saeima uzsver, ka neatkarīgi no tā, kas - darba devējs vai

65Izglītības kvalitātes valsts dienests (turpmāk - IKVD) - pieņem

66lēmumu par pedagoga vai izglītības iestādes vadītāja neatbilstību

67apstrīdēto normu prasībām, lēmums esot pakļauts tiesas kontrolei.

68Ja šādu lēmumu pieņem darba devējs un uz tā pamata atbrīvo

69pedagogu no darba pienākumu pildīšanas, tad pedagogam saskaņā ar

70Darba likumu esot tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas

71tiesā civiltiesiskā kārtībā. Savukārt IKVD amatpersonas pieņemtos

72administratīvos aktus un faktisko rīcību varot pārsūdzēt

73administratīvā procesa ietvaros iestādē un administratīvajā

74tiesā. Turklāt esot jāņem vērā, ka apstrīdētās normas neuzliek

75darba devējam pienākumu izbeigt darba tiesiskās attiecības ar

76pedagogu vai izglītības iestādes vadītāju. Darba devējam esot

77pienākums nodrošināt vien to, ka attiecīgā persona neieņem

78pedagoga vai izglītības iestādes vadītāja amatu. Ja darba devējs

79var nodrošināt personai citu nodarbošanos, tam esot tiesības arī

80neizbeigt darba tiesiskās attiecības ar konkrēto personu.

81Aizliegums uz laiku ieņemt pedagoga vai izglītības iestādes

82vadītāja amatu vienlaikus nodrošinot izglītojamā interešu

83tūlītēju aizsardzību un kalpojot kā preventīvs mehānisms

84attiecībā uz nākotni. Tādējādi neesot pieejams alternatīvs

85līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā

86kvalitātē, bet mazāk ierobežojot pedagogu tiesības.

87Izglītojamo tiesības un sabiedrības interese, lai ikviens

88pedagogs un izglītības iestādes vadītājs ir lojāls Latvijas

89Republikai, esot svarīgāka nekā kaitējums, kas nodarīts indivīda

90tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos. Saeima uzsver, ka

91apstrīdētajās normās noteiktais tiesību brīvi izvēlēties

92nodarbošanos ierobežojums ir īslaicīgs. Aizlieguma termiņš -

93viens gads - esot samērīgs, un pēc tā beigām esot iespējama

94atgriešanās darbā.

1Pieaicinātā persona - Valsts prezidenta

2kanceleja - uzskata, ka izskatāmajā lietā īpaši būtiska ir

3apstrīdēto normu piemērošanas prakse.

4Tā kā 2016. gada 23. novembrī pieņemtais likums

5"Grozījumi Izglītības likumā" raisījis plašas

6diskusijas sabiedrībā, Valsts prezidents saņēmis Latvijas

7Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības un Latvijas

8Izglītības vadītāju asociācijas lūgumus to neizsludināt, un nodot

9Saeimai otrreizējai caurlūkošanai.

10Iepazīstoties ar minēto likuma grozījumu sagatavošanas

11materiāliem, to apspriešanas norisi Saeimā un uzklausot likuma

12otrreizējās caurlūkošanas lūgumu sakarā organizētajā sanāksmē

132016. gada 30. novembrī paustos viedokļus, Valsts prezidents esot

14secinājis, ka visas iesaistītās puses ir vienisprātis: prasība

15pēc izglītības iestāžu vadītāju un pedagogu lojalitātes Latvijas

16Republikai un tās Satversmei ir nepieciešama. Iebildumi

17galvenokārt bijuši saistīti ar to, ka šādas visai Latvijas

18sabiedrībai tik svarīgas normas, kurām nav tiešas ietekmes uz

19valsts budžetu, virzītas 2017. gada valsts budžeta likumprojektu

20paketē, ka likuma grozījumu izstrāde bijusi sasteigta,

21nekvalitatīva un bez plašākām diskusijām sabiedrībā un tas ne

22tikai apdraudot šo normu sekmīgu piemērošanu, bet arī personīgi

23aizskarot daudzus tūkstošus izglītības iestāžu vadītāju un

24pedagogu, kuri ik dienu godprātīgi veic savu darbu.

25Saeimas Juridiskais birojs likuma otrreizējas caurlūkošanas

26lūgumu izskatīšanai veltītajā sanāksmē esot apliecinājis, ka

27pieņemtajā likuma grozījumu redakcijā neesot saskatāmas pretrunas

28ar Latvijas Republikas Satversmi vai Latvijas starptautiskajām

29saistībām, un vērsis uzmanību uz to, ka no normu piemērotājiem

30būs atkarīgs, vai šie Izglītības likuma grozījumi tiks piemēroti

31atbilstoši to mērķim.

32Izšķiroties par 2016. gada 23. novembra likuma "Grozījumi

33Izglītības likumā" izsludināšanu, Valsts prezidents

34nosūtījis vēstuli Saeimas priekšsēdētājai un Ministru

35prezidentam, aicinot rūpīgi sekot līdzi šo normu piemērošanas

36praksei, lai laikus varētu identificēt un novērst iespējamās

37problēmas.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka lojalitāte ir demokrātiskas tiesiskas valsts

3pamatvērtību atzīšana, ievērošana un cienīšana. Tā esot uzticība

4Satversmē noteiktām vērtībām un pamatprincipiem. Tomēr lojalitāte

5valstij un tās konstitūcijai nenozīmējot, ka cilvēkiem nebūtu

6tiesību kritizēt valsts amatpersonu rīcību un izteikt

7neapmierinātību ar konkrētu amatpersonu pieņemtajiem lēmumiem.

8Taču neesot pieļaujami tādi izteikumi vai rīcība, kas ir klaji

9vērsti pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību,

10suverenitāti un teritoriālo vienotību.

11Lojalitāte kā uzticība, cieņa, respekts, pieķeršanās kaut kam,

12šajā gadījumā - Latvijas valstij un tās Satversmei, esot

13atzīstama par vienu no augstākajiem un nozīmīgākajiem tikumiem un

14morāles principiem, kas pastāvējuši un pastāvot ikvienā

15sabiedrībā. Lojalitāte esot balstīta uz brīvprātības principu,

16proti, tā esot cilvēka iekšējā pārliecība, ka viņš no brīvas

17gribas, neviena nepiespiests, respektē valsti un tās

18konstitūciju, ievēro likumus un godprātīgi pilda savus pilsoņa

19pienākumus.

20Tomēr Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka jābūt

21konkrētiem kritērijiem, pēc kuru izvērtēšanas varētu objektīvi

22konstatēt, ka pedagogs vai izglītības iestādes vadītājs savā

23profesionālajā darbībā ir nelojāls. Neesot pieļaujams tas, ka

24apstrīdētās normas nepamatoti tiek interpretētas neatbilstoši to

25mērķim un rezultātā nepareizi piemērotas.

26Tāpat esot jābūt skaidrai procedūrai, kādā persona šajā

27izvērtēšanas procesā var aizstāvēt savas tiesības, tostarp

28tiesības norādīt uz nepamatotiem un nepierādītiem apgalvojumiem

29un sniegt savus argumentus. Tieslietu ministrija uzsver, ka

30nepieciešams nodrošināt to, lai darba tiesiskās attiecības ar

31pedagogu vai izglītības iestādes vadītāju apstrīdēto normu

32piemērošanas rezultātā tiek izbeigtas, pamatojoties uz

33saprotamiem un objektīviem kritērijiem, kā arī ievērojot skaidri

34noteiktu kārtību. Tādējādi, pēc Tieslietu ministrijas ieskata,

35metodoloģija, kurai atbilstoši tiks konstatēti un izvērtēti

36lojalitātes prasību pārkāpumi izglītības iestāžu vadītāju un

37pedagogu profesionālajā darbībā, būtu nosakāma ārējā normatīvajā

38aktā.

1Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes

2ministrija - uzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertie

3ierobežojumi noteikti ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

4Apstrīdētās normas esot saistītas ar valsts budžetu, jo radot

5tiesisku pamatu finanšu līdzekļu piešķiršanai IKVD, lai tas

6uzraudzītu un kontrolētu jauno tiesību normu ievērošanu.

7Pēc ministrijas ieskata, apstrīdētajās normās noteikto

8ierobežojumu mērķis ir nodrošināt, lai pedagoga un izglītības

9iestādes vadītāja darbu veiktu tikai tādas personas, kurām ir

10nevainojama reputācija un kuras spēj sekmīgi mācīt un audzināt,

11kā arī radoši strādāt ar audzēkņiem. Pedagoga personība un

12profesionālā kvalifikācija esot priekšnoteikums tam, lai tiktu

13īstenots Izglītības likuma mērķis - katram Latvijas iedzīvotājam

14nodrošināt iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu,

15veidojoties par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas

16Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Ja pedagogs nav lojāls

17Latvijas Republikai un tās Satversmei vai pārkāpj diskriminācijas

18un atšķirīgas attieksmes pret personu aizliegumu, tad esot pamats

19bažām, ka šī pieredze ietekmēs izglītojamā domāšanu. Tādējādi

20varot tikt apdraudēts personības veidošanās process. Līdz ar to

21noteiktajiem ierobežojumiem esot leģitīms mērķis, un plašākā

22nozīmē tas ietverot gan demokrātiskas valsts iekārtas, gan citu

23cilvēku tiesību aizsardzību.

24Apstrīdētajās normās noteiktie pamattiesību ierobežojumi esot

25samērīgi, jo esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai un

26labums, ko iegūst sabiedrība, esot lielāks par indivīda tiesībām

27un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

1Pieaicinātā persona - Tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētās normas vērtējamas kā vienots tiesiskais

3regulējums.

4Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā esot nepieciešams noteikt

5lojalitātes prasības pedagogiem. Esot svarīgi, lai pedagogs būtu

6ne vien ar nevainojamu reputāciju, zinošs, taisnīgs un iecietīgs,

7bet arī lojāls Latvijas Republikai. Izglītojamo nacionālā

8pašapziņa lielā mērā esot atkarīga arī no pedagoģiskā personāla

9personiskajām īpašībām, individuālajām iniciatīvām un spējas

10veikt sistemātisku valstiskās audzināšanas darbu. Pedagogs

11skolēnam esot autoritāte arī ārpus skolas. Tomēr Tiesībsargs

12uzsver, ka lojalitātes jēdziens apstrīdēto normu kontekstā būtu

13jātulko šauri, to attiecinot tikai uz Satversmes kodolu.

14Kaut arī skolotāja profesija pati par sevi nosakot zināmus

15ētikas, tolerances un iecietības standartus, tomēr skolotājs

16nedrīkstot būt arī pārāk ierobežots savā profesionālajā darbībā.

17Skolotājam esot jāmāca skolēni domāt, nevis tikai izpildīt

18norādīto, un tāpēc jāļauj viņam paust savu pārliecību par to, kas

19notiek sabiedrībā. Dinamiskā un nepārtrauktā sabiedrības

20attīstība izvirzot izglītības sistēmai uzdevumu adekvāti reaģēt

21uz sociālajām novitātēm, tādēļ pastiprināta uzmanība esot

22pievēršama autonomas, brīvas, ar kritisku pašapziņu apveltītas

23personības veidošanās problemātikai. Vārda brīvība esot īpaši

24nozīmīga tādos priekšmetos kā vēsture vai sociālās zinības, kuri

25pat prasot, lai pedagogs veicinātu diskusijas par pretrunīgiem

26jautājumiem. Piemēram, vēstures jautājumi dažkārt varot būt ļoti

27pretrunīgi un sarežģīti. Tiesībsargs pieļauj, ka lojalitātes

28prasības var radīt skolotājiem bailes diskutēt par šādiem

29jautājumiem, taču uzskata, ka ar to apspriešanu netiek pārkāptas

30lojalitātes prasības.

31Tiesībsargs atzīst, ka apstrīdētās normas, kas pieņemtas kopā

32ar 2017. gada valsts budžetu, bija izskatāmas Saeimā trijos

33lasījumos, lai nodrošinātu pienācīgas diskusijas ar pedagogiem un

34ekspertiem. Par pieņemtajiem grozījumiem faktiski neesot

35notikušas diskusijas apstrīdēto normu adresātu vidū, un tādējādi

36pastāvot šaubas, vai pedagogiem ir skaidrs, kā lojalitātes

37prasības ievērojamas. Lai pedagogi savā profesionālajā darbībā

38būtu brīvi, viņiem vajagot skaidri izprast gan lojalitātes

39jēdziena būtību, gan to, kā atbilstība lojalitātes prasībām tiks

40vērtēta. Neskaidrības un šaubas par to, kāda rīcība varētu tikt

41traktēta kā nelojāla, var apgrūtināt pedagogu profesionālo

42darbību. Turklāt izglītojamā uzskatus veidojot ne tikai

43izglītības iestāde un pedagogi, bet arī vecāki, ģimenes locekļi

44un vienaudži. Varot būt tādas situācijas, kad ģimenes locekļi vai

45vienaudži pauž Latvijas Republikai un Satversmei nelojālas domas,

46kas ietekmē izglītojamo, un tādā gadījumā būtu grūti pierādīt, ka

47šeit nav pedagoga vainas.

48Tiesībsargs uzskata, ka pamattiesību ierobežojumiem ir

49leģitīmi mērķi - aizsargāt valsts un sabiedrības intereses,

50demokrātiju, valsts drošību un attīstību.

51Likumdevēja izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīmo

52mērķu sasniegšanai, un tos neesot iespējams sasniegt ar mazāk

53ierobežojošiem līdzekļiem. Arī labums, ko iegūst sabiedrība, esot

54lielāks par indivīdu tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

55kaitējumu.

56Ierobežojuma leģitīmais mērķis tiekot sasniegts ar pedagoga

57vai izglītības iestādes vadītāja atbrīvošanu no darba. Tādā veidā

58pedagogs vai izglītības iestādes vadītājs tiekot izolēts no

59izglītojamiem un vairs nevarot viņu priekšā paust viedokli, kas

60grauj Latvijas valstiskuma pamatus. Vienlaikus Tiesībsargs

61uzsver, ka īpaša atbildība gulsies uz apstrīdēto normu

62piemērotājiem, kuriem katrs gadījums būs jāvērtē individuāli un

63ar īpašu rūpību. Tieši no viņu izpratnes par lojalitātes jēdzienu

64būšot atkarīga apstrīdēto normu pareiza, proti, to jēgai un

65leģitīmajiem mērķiem atbilstoša piemērošana. Uzsvērts, ka ir

66svarīga vienota pieeja noteikto ierobežojumu iztulkošanai un ka

67gan pedagoga, gan izglītības iestādes vadītāja pārkāpumu

68izvērtēšanai būtu jānotiek vienādā procedūrā administratīvā

69procesa kārtībā.

70Pēc Tiesībsarga ieskata, noteiktais vārda brīvības

71ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 100. panta

72pirmajam teikumam, taču neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam

73teikumam tiktāl, ciktāl pieļauj atšķirīgu procesuālu kārtību

74pedagoga un izglītības iestādes vadītāja lojalitātes

75izvērtēšanai.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Izglītības un

2zinātnes darbinieku arodbiedrība (turpmāk - LIZDA) - uzskata,

3ka izglītības iestādēs jāstrādā Latvijai lojāliem pedagogiem,

4tomēr grozījumi Izglītības likumā, kas tika pieņemti 2016. gada

523. novembrī, neesot atbilstoši Satversmei.

6LIZDA savulaik esot vērsusies pie Valsts prezidenta ar lūgumu

7neizsludināt minētos likuma grozījumus un nodot tos Saeimai

8atpakaļ otrreizējai izskatīšanai. LIZDA uzskata, ka apstrīdētās

9normas bija izskatāmas Saeimā trijos lasījumos. Konkrētie

10grozījumi neesot bijuši saistīti ar valsts budžeta finansējuma

11piešķiršanu. Jau Ministru kabineta 2016. gada 4. oktobra sēdē

12sociālie un sadarbības partneri esot norādījuši, ka likumprojekta

13normas, kas saistītas ar nodarbinātības aizliegumu valstij

14nelojāliem pedagogiem un izglītības iestāžu vadītājiem,

15nepieciešams izslēgt no likumprojekta, lai tās vispirms tiktu

16izdiskutētas ar pedagogiem un nozares ekspertiem.

17Ikvienam pedagogam esot svarīgi zināt un saprast savas

18tiesības. Likumdevējs neesot definējis, kas ir nelojāls pedagogs.

19Līdz ar to izglītības procesā iesaistīto pušu pārstāvjiem esot

20dotas lielas interpretācijas iespējas. Pedagogi, kas nezina vai

21neizprot viņu darba vērtēšanas būtību, vienmēr jutīšoties

22satraukti un apmulsuši saskarsmē ar kontrolējošām institūcijām.

23Tāpat neesot skaidrs, kā tiks noteikts, kad ir vainīgs pedagogs

24un kad pats izglītojamais nav bijis godprātīgs, proti, kā tiks

25konstatētas audzināšanas procesa nepilnības, turklāt ņemot vērā

26to, ka audzināšanas rezultāts ne vienmēr ir atkarīgs tikai no

27pedagoga. Pēc LIZDA ieskata, pedagoga pienākumus iespējams

28iestrādāt darba līgumā vai amata aprakstā, kas atbilstoši Darba

29likumam ir obligāti ikvienam strādājošajam.

30Ar apstrīdētajām normām pēc būtības esot noteikts aizliegums

31strādāt profesijā, jo par nelojālu atzītam pedagogam faktiski arī

32pēc viena gada pārtraukuma nebūšot iespējams strādāt savā

33profesijā, tāpēc ka darba devējs negribēšot sevi pakļaut riskam

34un nepatikšanām, ko tam varētu sagādāt valsts pārvaldes

35institūcijas.

36Izglītības un zinātnes ministrija esot paudusi uzskatu, ka

37"lojalitātes problēmas" skar aptuveni 30 pedagogus.

38LIZDA uzsver, ka valstī kopumā pirmsskolas izglītības, vispārējās

39un profesionālās izglītības jomā strādā ap 43 000 pedagoģisko

40darbinieku (skolotāji, direktori, direktoru vietnieki,

41bibliotekāri, psihologi, logopēdi, sociālie pedagogi u.c.).

42Tādējādi problēma, pēc LIZDA ieskata, neesot izplatīta un būtu

43risināma citādi. Kopumā grozījumi liecinot par to, ka ministrija

44neizprot konstruktīva sociālā dialoga nozīmi demokrātiskā valstī

45un neuzticas pedagogiem, viņu profesionalitātei, godaprātam,

46lojalitātei Latvijas Republikai un tās Satversmei.

1Pieaicinātā persona - Ph. D. (Cantab.)

2Marija Golubeva - uzskata, ka pedagogiem un izglītības

3iestāžu direktoriem izvirzītas prasības atbalstīt demokrātiju un

4cilvēktiesības, kā arī nepārkāpt diskriminācijas un atšķirīgas

5attieksmes pret personu aizliegumu atbilst UNESCO nostājai

6attiecībā uz izglītības darbinieku ētiku, citstarp arī UNESCO

7rekomendācijai par skolotāja statusu [sk.: United Nations

8Educational, Scientific and Cultural Organisation (1966)

9Recommendation Concerning the Status of Teachers (turpmāk -

10UNESCO Rekomendācija)] un starptautiskās skolotāju arodbiedrības

11Education International deklarācijai par profesionālo

12ētiku (turpmāk - Deklarācija).

1Pieaicinātā persona - M. Phil., Ph. D.

2(Cantab.) Roberts Ķīlis - norāda, ka dažādu prasību

3izvirzīšana pedagogiem un izglītības iestāžu vadītājiem saistībā

4ar lojalitātes izrādīšanu valstij vēsturiski esot bijusi visai

5izplatīta prakse. Šādas prasības bijušas izvirzītas, piemēram,

6Apvienotajā Karalistē, Amerikas Savienotajās Valstīs, Turcijas

7Republikā un Japānā. Eiropas Savienības dalībvalstīs ierobežojumi

8pedagogiem esot paredzēti galvenokārt saistībā ar krimināla

9rakstura nodarījumiem.

10R. Ķīlis uzskata, ka lojalitāte valstij un tās konstitūcijai

11brīvā sabiedrībā ir ļoti grūti definējama un ar attiecīgu

12ierobežojumu noteikšanu saistītie riski ir lielāki nekā

13eventuālie ieguvumi. Viņš uzskata, ka apstrīdētās normas nebūtu

14atbalstāmas. Vislielākais kaitējums, ko radot apstrīdētās normas,

15esot pedagogu bailes un pašcenzūra, kas viņiem liedzot rīkoties

16radoši un brīvi savā profesionālajā darbībā. Viena no

17būtiskākajām nākotnes kompetencēm dzīvē un darba tirgū esot spēja

18spriest kritiski. Tas nozīmējot - apšaubīt, daudzpusīgi izvērtēt,

19kritizēt un argumentēt. Pedagoģiskā kontekstā tas esot pieļaujams

20bez ierobežojumiem. Apstrīdēto normu dēļ varot rasties problēmas

21ar pretrunīgu vēstures posmu un politisko teoriju vai ideoloģiju,

22piemēram, marksisma, fašisma, nacisma un tamlīdzīgu ideju,

23analīzi un apspriešanu, citstarp domrakstos.

24Otru problemātisku aspektu R. Ķīlis saskata saistībā ar

25pamattiesībām uz vārda brīvību. Raudzīšanās uz lietu kārtību

26tikai no pārejošas valstiski formulētas pozīcijas varot ierobežot

27iespējas citu Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvjiem

28integrēties Latvijas vidē un savukārt Latvijas jauniešiem

29gatavoties citādai dzīves praksei citās Eiropas Savienības

30dalībvalstīs.

31Tādējādi R. Ķīlis uzskata, ka apstrīdētās normas var kaitēt

32nākotnei nepieciešamo kompetenču attīstībai bērnos un jauniešos,

33radīt spriedzi Satversmē ietverto vērtību interpretācijā, kā arī

34ierobežot Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā pastāvošajos

35dažādajos sabiedriskās dzīves modeļos. Turklāt Latvijā jau esot

36likumdošanas akti, ar kuriem pietiekot, lai novērstu krimināla

37rakstura incidentus pedagogu darbā.

1Pieaicinātā persona - Mg. iur. Inga

2Bērtaite-Pudāne - uzsver, ka IKVD lēmums par izglītības

3iestādes vadītāja vai pedagoga neatbilstību lojalitātes prasībām

4ir administratīvs akts un rada personai tiesiskas sekas, proti,

5aizliegumu strādāt par pedagogu vai ieņemt izglītības iestādes

6vadītāja amatu. Viņa norāda, ka pedagogi un izglītības iestāžu

7vadītāji tiek nodarbināti darba tiesisko attiecību ietvaros.

8Tādējādi likumdevējs esot paredzējis IKVD kompetenci ietekmēt

9darba tiesiskās attiecības. Šāds regulējums attiecoties arī uz

10virkni citu gadījumu, piemēram, uz pašvaldību bāriņtiesu

11locekļiem. Šāds komplicēts tiesisko attiecību regulējums, ar kuru

12valsts ietekmē darba tiesiskās attiecības, pastāvot tādēļ, ka

13Latvijā joprojām nav izveidots vienots civildienests attiecībā uz

14visiem nodarbinātajiem, kas pēc būtības īsteno valsts funkcijas,

15proti, darba tiesiskās attiecības pastāvot tādās jomās, kurās

16nodarbinātie pēc būtības veic valsts dienestam raksturīgas

17funkcijas.

18Attiecībā uz IKVD kontroles apjomu vērā ņemams esot tas

19apstāklis, ka strīds konkrētās administratīvajās lietās visdrīzāk

20būs par lojalitātes prasību saturu un personas neatbilstību tām

21vai personas rīcību konkrētā situācijā. Attiecībā uz lojalitātes

22prasību pārbaudi esot jāievēro tas, ka lojalitāte valstij un tās

23konstitūcijai ir nošķirama no lojalitātes konkrētai pie varas

24esošai valdībai, noteiktai amatpersonai vai politiskajam spēkam.

25Tas esot tiesību jautājums, ko pilnā mērā varot pārbaudīt gan

26iestāde administratīvā procesa ietvaros, gan tiesa.

27Turklāt lēmums, ka persona neatbilst lojalitātes prasībām,

28esot nošķirams no darba tiesisko attiecību izbeigšanas, proti, no

29civiltiesisko attiecību jautājuma, kas risināms Darba likumā un

30Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Tādējādi gadījumā, kad

31persona nepiekrīt ne IKVD lēmumam, nedz arī darba tiesisko

32attiecību izbeigšanai, galīgo noregulējumu lietā varot panākt,

33noslēdzoties diviem tiesvedības procesiem, un tas, pēc I.

34Bērtaites-Pudānes ieskata, neesot efektīvi.

35Secinājumu

36daļa

1Pieteikumā ir apstrīdēta vairāku Izglītības likuma

2normu atbilstība Satversmes 100. panta pirmajam teikumam un 106.

3panta pirmajam teikumam.

412.1. Izglītības likuma 30. panta ceturtā daļa, 48.

5panta piektā daļa un 51. panta pirmās daļas 2.1 punkts

6personai, kura strādā par pedagogu vai izglītības iestādes

7vadītāju, papildus citiem pienākumiem uzliek arī pienākumu būt

8lojālai Latvijas Republikai un tās Satversmei, nepārkāpt

9diskriminācijas un nevienlīdzīgas attieksmes aizliegumu, audzināt

10krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus -

11un stiprināt viņu piederību Latvijas Republikai (turpmāk kopā arī

12- lojalitātes prasības). Savukārt Izglītības likuma 30. panta

13sestā daļa, 48. panta sestā daļa un 50. panta 5. punkts nosaka

14lojalitātes prasību ievērošanas pārbaudes kārtību un tiesiskās

15sekas personai, kuras rīcība tiek atzīta par neatbilstošu

16lojalitātes prasībām. Proti, šādai personai ir liegts strādāt par

17pedagogu vai ieņemt izglītības iestādes vadītāja amatu. Šāds

18liegums ir spēkā vienu gadu no darba tiesisko attiecību

19izbeigšanas dienas.

20Viena no apstrīdētajām normām - Izglītības likuma 30. panta

21ceturtā daļa - līdz ar lojalitātes prasībām izglītības iestādes

22vadītājam izvirza arī prasības pēc nevainojamas reputācijas,

23attiecīgas izglītības un profesionālās kvalifikācijas. Šīs

24prasības pieteikumā nav apstrīdētas. Pieteikuma iesniedzējs

25apstrīdētās normas lūdz izvērtēt tiktāl, ciktāl tās noteic

26lojalitātes prasības, to ievērošanas pārbaudes kārtību un

27tiesiskās sekas personai.

2812.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

29normas, ciktāl tās noteic lojalitātes prasības, to ievērošanas

30pārbaudes kārtību un tiesiskās sekas personai, ir vienots

31tiesiskais regulējums, kas rada pamattiesību ierobežojumu. Proti,

32apstrīdētās normas ierobežojot Satversmes 100. panta pirmajā

33teikumā ietvertās tiesības uz vārda brīvību, jo prasa, lai

34persona būtu lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei, kā arī

35uzliek personai pienākumu nepārkāpt diskriminācijas un

36nevienlīdzīgas attieksmes aizliegumu, audzināt krietnus,

37godprātīgus, atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus - un

38stiprināt viņu piederību Latvijas Republikai.

39Apstrīdētās normas ierobežojot arī tiesības brīvi izvēlēties

40profesiju un strādāt izvēlētajā profesijā, jo ierobežojums

41noteikts tikai attiecībā uz konkrētām profesijām, proti -

42personām, kas strādā par pedagogiem un izglītības iestāžu

43vadītājiem. Arī Saeima un lietā pieaicinātās personas uzskata, ka

44apstrīdētās normas ir vienots tiesiskais regulējums, kas ierobežo

45gan Satversmes 100. panta pirmajā teikumā, gan 106. panta pirmajā

46teikumā nostiprinātās pamattiesības.

47Apstrīdēto vienoto tiesisko regulējumu veido normas, kas

48noteic lojalitātes prasības pēc būtības, proti, Izglītības likuma

4930. panta ceturtā daļa, 48. panta piektā daļa un 51. panta pirmās

50daļas 2.1 punkts, un normas, kas noteic kārtību, kādā

51var tikt pārbaudīta pedagoga un izglītības iestādes vadītāja

52atbilstība lojalitātes prasībām, kā arī paredz tiesiskās sekas

53personai, kura atzīta par neatbilstošu lojalitātes prasībām,

54proti, Izglītības likuma 30. panta sestā daļa, 48. panta sestā

55daļa un 50. panta 5. punkts.

56Līdz ar to Satversmes tiesa

57apstrīdētās normas vērtēs kā vienotu tiesisko regulējumu.

1Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

2normas neatbilst Satversmes 100. panta pirmajam teikumam, kas

3noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Tā ietverot

4tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust

5savus uzskatus. Vārda brīvība konkrētajā situācijā esot

6ierobežota divos aspektos: pirmkārt, tiekot prasīts, lai

7indivīdam būtu tāda personiskā, iekšējā pārliecība, kas atzīstama

8par lojālu Latvijas Republikai un tās Satversmei, un, otrkārt,

9tiekot prasīts, lai Latvijas Republikai un tās Satversmei lojāla

10būtu indivīda rīcība un paustie viedokļi.

11Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 100. pantā

12noteiktās tiesības uz vārda brīvību ir personu aizsargājošas

13tiesības. Proti, tās paredz, ka indivīds var prasīt, lai valsts

14neiejaucas viņa vārda brīvības jomā (sk. Satversmes tiesas

152015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 11.3.

16punktu). Ir nošķirami divi vārda brīvības aspekti: pozitīvais

17jeb indivīdu tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, paust

18savus uzskatus publiski mutvārdos, rakstveidā, vizuāli, ar

19māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību un citos tiesiskos

20veidos un negatīvais jeb tiesības paturēt informāciju, turēties

21pie saviem uzskatiem un tos nepaust. Proti, indivīds var

22izvēlēties būt "brīvs no" viedokļa paušanas un tādējādi

23īstenot savas tiesības uz vārda brīvību tās negatīvajā aspektā

24(sk. turpat).

2513.1. Satversmes tiesa atzinusi, ka ikvienam ir

26tiesības brīvi paust savus uzskatus jebkādā veidā - mutvārdos,

27rakstveidā, vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu

28palīdzību u.tml. (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija

29sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu un

302003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 21.

31punktu). Turklāt vārda brīvība līdzās tradicionālām tās

32izpausmēm, piemēram, runām, plašsaziņas līdzekļos pausto viedokļu

33dažādībai, dalībai demonstrācijās un citos pasākumos, ietver arī

34dažādas mākslinieciskas izpausmes formas, kā, piemēram,

35rakstniecību, glezniecību, mūziku, un arī citas kombinētas vārda

36brīvības izpausmes, tostarp simbolu lietošanu (sk. Satversmes

37tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 11.4.

38punktu).

39Apstrīdētās normas ir ietvertas Izglītības likumā. Atbilstoši

40Izglītības likuma 2. pantam šā likuma mērķis ir nodrošināt katram

41Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko

42potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību,

43demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Atbilstoši

44izglītojamā vecumam un vajadzībām valsts viņam nodrošina iespēju

45iegūt zināšanas un prasmes humanitāro, sociālo, dabas un tehnisko

46zinību jomā, iespēju iegūt zināšanas, prasmes un attieksmju

47pieredzi, lai piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē, kā arī

48tikumiskas, estētiskas, intelektuālas un fiziskas attīstības

49iespēju, tādējādi sekmējot zinīgas, prasmīgas un audzinātas

50personības veidošanos. Zināšanas, prasmes un pieredze tiek iegūta

51lielākoties ar pedagogu starpniecību.

52Pedagoga un izglītojamā saskarsme notiek galvenokārt noteiktas

53izglītības programmas īstenošanas ietvaros. Tomēr izglītības

54procesā ir nozīmīgs arī personiskais paraugs, jo izglītojamo var

55ietekmēt arī pedagoga un izglītības iestādes vadītāja rīcība

56ārpus noteiktas izglītības programmas īstenošanas vai pat ārpus

57izglītības iestādes. Piemēram, plašs personu loks, tajā skaitā

58skolēni, viņu vecāki, draugi un radinieki, var sekot līdzi

59skolotāja aktivitātēm ārpus darba laika, ja tās tiek atspoguļotas

60sociālajos tīklos vai citādā ziņā ir publiskas (dalība pasākumos,

61biedrībās).

62Līdz ar to pedagogam ir būtiska ietekme uz izglītojamo ne

63tikai noteiktas izglītības programmas apguves procesā, bet arī

64ikdienas saskarsmē. Tādējādi pienākums būt lojālam Latvijas

65valstij un tās Satversmei, nepārkāpt diskriminācijas un

66atšķirīgas attieksmes pret personu aizliegumu, audzināt krietnus,

67godprātīgus, atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus - un

68stiprināt viņu piederību Latvijas Republikai pēc būtības ir

69attiecināts uz pedagoga un izglītības iestādes vadītāja rīcību un

70uzskatu izpausmi jebkurā formā, ja tā var ietekmēt izglītojamos

71vai izglītības procesa rezultātu. No šā pienākuma neievērošanas

72personai var izrietēt apstrīdētajās normās paredzētās tiesiskās

73sekas - darba tiesisko attiecību pārtraukšana un uz vienu gadu

74noteikts aizliegums strādāt par pedagogu vai izglītības iestādes

75vadītāju.

76Līdz ar to apstrīdētās normas

77ierobežo pedagoga un izglītības iestādes vadītāja vārda brīvību

78tās pozitīvajā aspektā.

7913.2. Ar apstrīdētajām normām netiek ierobežotas

80pedagoga un izglītības iestādes vadītāja iekšējās, uz āru

81nepaustās domas un uzskati. Apstrīdētās normas neierobežo arī

82pedagoga tiesības turēties pie saviem uzskatiem un tos

83nepaust.

84Tādējādi ar apstrīdētajām normām

85netiek ierobežota pedagoga un izglītības iestādes vadītāja vārda

86brīvība tās negatīvajā aspektā.

8713.3. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka:

88"Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

89darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

90Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta

91pirmais teikums garantē tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos.

92Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku

93elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, tostarp

94tiesības turpināt izvēlēto nodarbošanos nākotnē (sk.

95Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.

962002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21.

97decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu).

98Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka ar Satversmes 106.

99panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu "nodarbošanās"

100saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un

101kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši

102saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Turklāt jēdziens

103"nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan

104privātajā, gan publiskajā sektorā (sk. Satversmes tiesas 2003.

105gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 7. punktu un

1062015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.1.

107punktu).

108Apstrīdētās normas liedz personai brīvi strādāt izvēlētajā

109profesijā, tostarp turpināt savu nodarbošanos. Proti, personai uz

110vienu gadu ir liegts ieņemt izglītības iestādes vadītāja amatu

111vai strādāt par pedagogu, ja darba attiecības ar šo personu ir

112pārtrauktas lojalitātes prasību neievērošanas dēļ.

113Tādējādi apstrīdētās normas ierobežo

114personas tiesības brīvi strādāt izvēlētajā profesijā, tostarp

115saglabāt esošo nodarbošanos.

11613.4. Apstrīdētās normas ierobežo tiesības uz vārda

117brīvību, jo noteic lojalitātes prasības un vienlaikus personai,

118kura apstrīdētajās normās noteiktajā kārtībā ir atzīta par

119neatbilstošu šīm prasībām, vienu gadu liedz strādāt izvēlētajā

120profesijā. Ar apstrīdētajām normām noteiktais tiesību uz vārda

121brīvību ierobežojums attiecināts tikai uz personām ar konkrētu

122nodarbošanos - pedagogiem un izglītības iestāžu vadītājiem. Līdz

123ar to apstrīdētajās normās ir ietverts gan Satversmes 100. panta

124pirmajā teikumā garantēto tiesību ierobežojums, gan arī

125Satversmes 106. panta pirmajā teikumā garantēto tiesību

126ierobežojums.

127Tādējādi Satversmes tiesa, ņemot

128vērā ierobežojuma veidu, pārbaudīs apstrīdēto normu atbilstību

129Satversmes 100. panta pirmajam teikumam kopsakarā ar Satversmes

130106. panta pirmo teikumu.

1Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vārda brīvība tiek

2uzskatīta par vienu no cilvēka svarīgākajām pamattiesībām un ir

3ietverta pamattiesību katalogā (sk., piemēram, Satversmes

4tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 21.

5punktu). Tomēr tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas un var

6tikt ierobežotas, ja tas nepieciešams sabiedrības interešu labā

7(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā

8Nr. 2015-01-01 13. punktu).

9Arī Satversmes 106. panta pirmajā teikumā nostiprinātās

10pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas

11ierobežo šajā pantā personai paredzēto izvēles brīvību. Tomēr šī

12norma neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda,

13lai tā varētu īstenot konkrētu nodarbošanos (sk. Satversmes

14tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103

15secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma

16lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu).

17Satversmes tiesa ir vērtējusi pedagoga profesiju kā

18reglamentētu profesiju un atzinusi, ka valsts var noteikt īpašas

19prasības šīs profesijas īstenotājiem (sal.: Satversmes tiesas

202007. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punkts un

212017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 13.1.

22punkts). Tāpat jau ir atzīts, ka var tikt noteikti kritēriji,

23kas saistīti gan ar pedagoga darba pienākumu veikšanu, gan

24personību, ciktāl šādu kritēriju noteikšana ir sabiedrības

25interesēs (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra

26sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 10.2. punkts). Pedagoga

27profesijas īpašais sabiedriskais nozīmīgums izpaužas tādējādi, ka

28pedagogs ne tikai veic mācību un audzināšanas darbu, bet arī

29veido izglītojamo priekšstatus par sabiedrību, valsti un tās

30vērtībām. Satversmes tiesa atzinusi, ka paaugstinātu prasību

31noteikšana pedagoga profesijai ir saistīta ar nepieciešamību

32nodrošināt Satversmes 112. pantā noteiktās personu tiesības uz

33izglītību, kas būtībā nozīmē ikviena izglītojamā tiesības uz

34kvalitatīvu izglītību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 2.

35maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punktu).

36Satversmes 116. pants paredz gadījumus, kad personas tiesības,

37kas noteiktas Satversmes 100. un 106. pantā, var ierobežot.

38Atbilstoši tam vārda brīvību un personas tiesības brīvi strādāt

39izvēlētajā profesijā var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku

40tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību,

41labklājību un tikumību.

42Lai noskaidrotu, vai tiesību uz vārda brīvību un tiesību brīvi

43strādāt izvēlētajā profesijā ierobežojums, kas noteikts ar

44apstrīdētajām normām, ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē,

45vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

46pieņemtu likumu, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai

47ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram,

48Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr.

492003-05-01 22. punktu).

1Pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

2kārtībā pieņemtu likumu, ja:

31) tas ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto

4kārtību;

52) tas ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

6normatīvo aktu prasībām;

73) tas ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu

8izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt

9tā piemērošanas sekas, un tas nodrošina pietiekamu aizsardzību

10pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2015.

11gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu).

12Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tas, vai likums pieņemts

13pienācīgā kārtībā, izvērtējams saskaņā ar Satversmes 21. pantu.

14Tajā ir ietverts princips, ka Saeima pati nosaka sev darbības

15kārtību (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra

16sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 5. punktu un

172008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.1.

18punktu).

19Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas apstāklis, ka apstrīdētās

20normas ir pieņemtas ar diviem atsevišķiem Izglītības likuma

21grozījumiem, proti, 2015. gada 18. jūnija likumu "Grozījumi

22Izglītības likumā" un 2016. gada 23. novembra likumu

23"Grozījumi Izglītības likumā". Katrs no minētajiem

24likumiem pieņemts atsevišķā likumdošanas procesā un savā laikā.

25Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas, ievērojot attiecīgo

26likumdošanas procesu secību.

1Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai

2pamattiesību ierobežojums, kas noteikts ar 2015. gada 18. jūnija

3likumu "Grozījumi Izglītības likumā", ir pieņemts,

4ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību.

516.1. Ar šo likumu Saeima grozīja Izglītības likuma 30.

6panta ceturtajā daļā izglītības iestādes vadītājam noteiktās

7prasības, paredzot, ka par izglītības iestādes vadītāju ir

8tiesīga strādāt persona, "kurai ir nevainojama reputācija,

9kura ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei, kurai ir

10attiecīga izglītība". Vienlaikus Izglītības likuma 48. pants

11tika papildināts ar piekto daļu šādā redakcijā: "Strādāt par

12pedagogu ir tiesības personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai

13un tās Satversmei." 2015. gada 18. jūnija likums

14"Grozījumi Izglītības likumā", kurā ietverta daļa no

15apstrīdētajām normām, tika izskatīts Saeimā trijos lasījumos.

1Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai

2ierobežojums, kas ieviests ar 2016. gada 23. novembra likumā

3"Grozījumi Izglītības likumā" ietvertajām apstrīdētajām

4normām, ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

517.1. Likumā "Grozījumi Izglītības likumā",

6kuru Saeima pieņēma 2016. gada 23. novembrī, arī ir ietverta daļa

7no apstrīdētajām normām. Ar šo likumu Izglītības likuma 30. pants

8un 48. pants tika papildināti ar sesto daļu, 50. pants - ar 5.

9punktu, 30. panta ceturtās daļas pirmais teikums un 48. panta

10piektā daļa - ar vārdiem "tostarp nepārkāpj diskriminācijas

11un atšķirīgas attieksmes pret personu aizliegumu", bet 51.

12panta pirmā daļa - ar 2.1 punktu, nosakot pedagoga

13vispārīgos pienākumus izglītošanas procesā šādi: "audzināt

14krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus,

15stiprināt piederību Latvijas Republikai". Proti, lojalitātes

16prasības ir papildinātas pēc būtības, kā arī noteiktas to

17neizpildes tiesiskās sekas, kas rodas tādā gadījumā, ja persona,

18kura strādā par pedagogu vai izglītības iestādes vadītāju, tiek

19atzīta par neatbilstošu lojalitātes prasībām. 2016. gada 23.

20novembra likums "Grozījumi Izglītības likumā" iekļauts

21likumprojektu "Par valsts budžetu 2017. gadam" pavadošo

22likumprojektu paketē (turpmāk - budžeta likumprojektu pakete),

23atzīts par steidzamu un pieņemts divos lasījumos.

24Lietas dalībnieki pauduši atšķirīgus viedokļus par to, vai

25bija tiesisks pamats apstrīdētās normas ietvert budžeta

26likumprojektu paketē. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata,

27tiesiska pamata apstrīdēto normu ietveršanai budžeta

28likumprojektu paketē nav bijis. Pieteikuma iesniedzēja viedoklim

29pēc būtības pievienojas arī Valsts prezidenta kanceleja,

30Tiesībsargs, LIZDA un M. Golubeva. Tieslietu ministrija un R.

31Ķīlis šajā aspektā savu viedokli nav pauduši. Savukārt Saeima

32uzskata, ka likumdevējam bija tiesības apstrīdētās normas ietvert

332016. gada 23. novembra likumā "Grozījumi Izglītības

34likumā" un pieņemt budžeta likumprojektu paketē. Saeimas

35viedoklim pievienojas Izglītības un zinātnes ministrija.

36Saeima savu uzskatu balsta galvenokārt uz izglītības un

37zinātnes ministra K. Šadurska pausto viedokli. Viņš 2016. gada

3823. novembra likumā "Grozījumi Izglītības likumā"

39ietverto apstrīdēto normu saistību ar valsts budžetu pamato ar

40IKVD kontroles funkciju īstenošanai nepieciešamo budžeta līdzekļu

41piešķīrumu. Arī 2016. gada 30. novembra sanāksmē Valsts

42prezidenta kancelejā saistībā ar iesniegto lūgumu nosūtīt minēto

43likumu Saeimai atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai K. Šadurskis

44norādīja, ka šim likumam ir saistība ar valsts budžetu, proti,

45valsts budžeta līdzekļi 244 tūkstošu eiro apmērā nepieciešami

46IKVD kopējās kapacitātes celšanai, jo IKVD darba apjoms

47palielināsies un tādējādi būs nepieciešamas papildu štata vietas

48(sk. Valsts prezidenta kancelejas 2016. gada 30. novembrī

49rīkotās sanāksmes audioierakstu lietas materiālu 1. sēj.).

50Saeima kā papildu argumentu min līdzšinējo likumdošanas praksi,

51uzsverot, ka budžeta likumprojektu paketē regulāri tiek ietvertas

52normas, kuras tiešā veidā nereglamentē budžeta līdzekļu

53sadalījumu, bet ir uzskatāmas par šo līdzekļu iegūšanai vai

54izlietošanai nepieciešamu normatīvo regulējumu.

5517.2. Saeimas kārtības rullī noteiktā kārtība, kādā

56izskata gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu un

57likumprojektus, kuri nosaka vai groza valsts budžetu, atšķiras no

58citu likumprojektu izskatīšanas kārtības. Saeimas kārtības ruļļa

5987.1 pants paredz, ka budžeta likumprojektu paketi

60veido gadskārtējā valsts budžeta likuma projekts un

61likumprojekti, kuri nosaka vai groza valsts budžetu, jeb ar

62budžetu saistīti likumprojekti. Likumdevējam ir tiesības un arī

63pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē

64iekļaut vienīgi tādus jautājumus, kas:

651) attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un

662) ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu

67(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

68sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu).

69Apstrīdētās normas to sākotnējā redakcijā bija ietvertas

70likumprojektā "Grozījumi Izglītības likumā", kuru līdz

71ar pārējiem ar valsts budžetu saistītajiem likumprojektiem 2016.

72gada 14. oktobrī Saeimai iesniedza Ministru kabinets.

73Atbilstoši Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta

74piektajai daļai Ministru kabinets lemj par gadskārtējā budžeta

75likumprojektu paketes iesniegšanu Saeimā, savukārt atbilstoši šā

76likuma 22. pantam Ministru kabineta iesniegto gadskārtējo valsts

77budžeta likumprojektu paketi Saeima pārbauda un apstiprina

78likumdošanas kārtībā. Tādējādi par konkrēta likumprojekta

79iekļaušanu Saeimai iesniedzamā valsts budžeta likumprojektu

80paketē ir atbildīgs Ministru kabinets, kas noteic, kuri

81likumprojekti veido budžeta likumprojektu paketi.

822016. gada 23. novembra likuma "Grozījumi Izglītības

83likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (turpmāk -

84anotācija), kuru Saeimai iesniedza Ministru kabinets, tika

85norādīts, ka "minētais grozījums ir saistāms ar valsts

86budžetu 2017. gadam, jo no darba atbrīvotajiem izglītības iestāžu

87vadītājiem jāizmaksā ar atbrīvošanu saistītās kompensācijas

88(piemēram, par neizmantoto atvaļinājumu), kā arī ir jārisina

89jautājums par finansējumu izglītības iestāžu vadītāju

90profesionālās darbības vērtēšanas ieviešanai". Anotācijā

91citstarp norādīts arī tas, ka minētie grozījumi neskar

92administratīvo izmaksu monetāro novērtējumu un ka likums tiks

93pildīts esošo cilvēkresursu ietvaros un jaunu institūciju izveide

94vai esošo reorganizācija nav nepieciešama (sk. lietas

95materiālu 112.-115. lpp.). Anotācijā bija ietverti aprēķini

96par līdzekļiem, kuri plānoti vairākiem izglītības jomā

97izvirzītajiem mērķiem, kas saistīti ar citām likumprojektā

98ietvertajām normām, citstarp nodrošināšanai, ka no valsts budžeta

99finansē pašvaldību padotībā esošo internātskolu, speciālo

100pirmsskolas izglītības iestāžu, speciālo skolu, vispārējās

101izglītības iestāžu speciālās izglītības klašu un speciālās

102izglītības pirmsskolas grupu pedagogu darba samaksu un valsts

103sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un pedagogu jaunā

104atalgojuma modeļa izveidi.

105Līdz ar to no Ministru kabineta sagatavotās anotācijas nav

106gūstams apstiprinājums tam, ka apstrīdētās normas, kas ietvertas

107budžeta likumprojektu paketē iekļautajā likumprojektā

108"Grozījumi Izglītības likumā", ir cieši saistītas ar

109valsts budžeta līdzekļu izlietojumu.

11017.3. Tomēr, ņemot vērā īpašo budžeta likumprojektu

111paketes izskatīšanai noteikto kārtību, tieši Saeimai ir

112jāizvērtē, vai visi Ministru kabineta iesniegtie likumprojekti

113atbilst Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pantā norādītajiem

114kritērijiem. Ja kāds likumprojekts šiem kritērijiem neatbilst,

115Saeimai tas jāizslēdz no budžeta likumprojektu paketes (sk.

116Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

1172014-11-0103 18.1. punktu).

118Atbilstoši Satversmes 25. pantam Saeima izvēlē komisijas,

119nosakot to locekļu skaitu un uzdevumus. Saeimas kārtības rullis

120ievērojamu likumprojekta sagatavošanas darba daļu uztic Saeimas

121komisijām, un tieši atbildīgā komisija nodrošina, ka

122likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots

123pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

124sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu). Saeima ar

125savu lēmumu budžeta likumprojektu paketē iekļauto likumprojektu

126"Grozījumi Izglītības likumā", tostarp apstrīdētās

127normas to sākotnējā redakcijā, nodevusi izskatīšanai Budžeta un

128finanšu (nodokļu) komisijai un Izglītības, kultūras un zinātnes

129komisijai, nosakot, ka Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija ir

130atbildīgā komisija.

131Likumprojekts "Grozījumi Izglītības likumā"

132vairākkārt vērtēts Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, kā

133arī Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā. Izglītības, kultūras

134un zinātnes komisijas 2016. gada 18. oktobra sēdē vairāki Saeimas

135deputāti pauduši uzskatu, ka grozījumiem Izglītības likuma 30.,

13648. un 50. pantā nav ietekmes uz valsts budžetu un tie nebūtu

137jāskata kopā ar gadskārtējo valsts budžetu. Komisija iesniegusi

138Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai priekšlikumu izslēgt

139likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" 2., 3. un

1405. pantu (attiecīgi - Izglītības likuma 30., 48. un 50. panta

141grozījumi).

142Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija vairākkārt, tajā

143skaitā 2016. gada 18. oktobra sēdē, apspriedusi Izglītības likuma

14430., 48. un 50. panta grozījumu saistību ar valsts budžetu un

145nolēmusi tos saglabāt budžeta likumprojektu paketē. Budžeta un

146finanšu (nodokļu) komisijas 18. oktobra sēdē ir uzklausīts

147izglītības un zinātnes ministrs, kurš citstarp pamatojis

148apstrīdēto normu saistību ar valsts budžetu un finansiālo ietekmi

149uz to, norādot, ka šī ietekme saistīta ar papildu darba apjomu,

150kas būs jāveic IKVD, un nepieciešamību pieņemt papildus deviņus

151vecākos inspektorus un vienu juriskonsultu.

152Saeima 2016. gada 31. oktobra sēdē ar balsu vairākumu atzina

153likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" par

154steidzamu un pieņēma to pirmajā lasījumā. Priekšlikumu

155iesniegšanai otrajam lasījumam tika noteikts termiņš - 2016. gada

1562. novembris. Kā redzams no otrajam lasījumam iesniegto

157priekšlikumu apkopojuma tabulas, likumprojektam tika iesniegti

158vairāki priekšlikumi, tostarp arī Izglītības, kultūras un

159zinātnes komisijas, Saeimas frakcijas "Saskaņa" un

160Saeimas Juridiskā biroja priekšlikumi par normu izslēgšanu no

161Ministru kabineta iesniegtā un pirmajā lasījumā pieņemtā

162likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā". Tātad

163noteiktais termiņš bija pietiekams, lai personas, kurām ir

164tiesības iesniegt priekšlikumus, tos varētu pienācīgi noformulēt

165un iesniegt.

166Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 16.

167novembra sēdē, kad likumprojekts tika izskatīts pirms otrā

168lasījuma, I. Vanaga LIZDA un arī Latvijas Izglītības vadītāju

169asociācijas vārdā norādīja, ka atbalsta Izglītības, kultūras un

170zinātnes komisijas, frakcijas "Saskaņa" un Saeimas

171Juridiskā biroja nostāju, proti, to, ka 1. lasījumā pieņemtajiem

172Izglītības likuma 30., 48. un 50. panta grozījumiem nav saistības

173ar valsts budžetu. Arī Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve

174lūgusi skatīt grozījumus minētajos Izglītības likuma pantos ārpus

175valsts budžeta likumprojektu paketes. Uzklausot minētos

176iebildumus un citus viedokļus, atbildīgā komisija noraidīja

177priekšlikumus par likumprojekta "Grozījumi Izglītības

178likumā" 2., 3. un 5. panta izslēgšanu. Savukārt, sagatavojot

179likumprojektu izskatīšanai otrajā lasījumā, Saeimas Budžeta un

180finanšu (nodokļu) komisija pilnveidojusi šo apstrīdēto normu

181redakciju, precizējot saistību ar valsts budžeta līdzekļu

182izlietojumu (sk. priekšlikumu tabulas otrajam lasījumam

183punktus Nr. 15., 23. un 28).

184Līdz ar to Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija 2016.

185gada 16. novembra sēdē pilnveidojusi apstrīdēto normu redakciju

186izskatīšanai otrajā lasījumā, tādā veidā norādot uz šo normu

187ciešo saikni ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu.

18817.4. Diskusija par Izglītības likuma 30., 48. un 50.

189panta saistību ar valsts budžetu turpinājusies arī Saeimas 2016.

190gada 23. novembra sēdē. Vairāki deputāti, tostarp Ņ. Ņikiforovs,

1Konstatējot, ka visas apstrīdētās normas ir

2pieņemtas ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai

3jāturpina to vērtēšana, pārbaudot, vai personas vārda brīvības un

4personas tiesību brīvi strādāt izvēlētajā profesijā ierobežojums

5ir noteikts leģitīma mērķa labad.

6Ja ir noteikts pamattiesību ierobežojums, tad pienākums

7uzrādīt un pamatot ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

8procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu

9(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija

10sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 13. punktu).

11Saeima norāda, ka apstrīdētās normas pieņemtas ar mērķi

12aizsargāt citu cilvēku tiesības un demokrātisko valsts iekārtu.

13Saeimas viedoklim pēc būtības pievienojas visas lietā

14pieaicinātās personas un piekrīt arī Pieteikuma iesniedzējs.

15Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts pienākums ir

16nodrošināt kvalitatīvu un demokrātisku izglītību ikvienam

17izglītojamam. Izglītošanas procesā galvenais ir izglītojamais un

18viņa tiesību un interešu nodrošināšana. Atbilstoši Izglītības

19likuma 2. pantam katram izglītojamam ir tiesības saņemt tādu

20izglītību, kas ieaudzina cieņu pret demokrātiskas valsts

21pamatprincipiem, Latvijas valsts nacionālajām vērtībām un

22nodrošina to, ka izglītojamais nākotnē var kļūt par pilnvērtīgu

23demokrātiskas sabiedrības locekli. Demokrātiskās valsts iekārtas

24aizsardzības aspektā svarīgi ir tas, ka izglītības procesā

25izglītojamos tiek veicināta sajūta, ka viņi ir piederīgi Latvijas

26valstij un tās pamatvērtībām, kā arī izpratne par demokrātiju un

27pilsoniskās līdzdalības iespējām, attīstot viņos atbildības

28izjūtu pret sabiedrību un apkārtējo vidi un stiprinot viņu

29nacionālo pašapziņu.

30Latvijai kā demokrātiskai tiesiskai valstij, ņemot vērā

31vēsturisko pieredzi un veidojot atklātu, tolerantu, pilsoniski

32aktīvu sabiedrību, ir jārūpējas par demokrātisko vērtību

33aizstāvēšanu un nostiprināšanu izglītības procesā.

34Līdz ar to apstrīdētajās normās

35ietvertajam tiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - citu

36cilvēku tiesību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

1Noskaidrojot, vai ar apstrīdētajām normām

2noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes

3tiesa izvērtē, vai izmantotie ierobežojošie līdzekļi ir piemēroti

4leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai mērķi nav iespējams sasniegt ar

5citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai

6labums, ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks

7par indivīdam nodarīto zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu,

8tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā

9neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.,

10piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā

11Nr. 2006-42-01 11. punktu).

1219.1. Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevēja

13izraudzītie līdzekļi ir piemēroti mērķa sasniegšanai, ja ar

14attiecīgajām tiesību normām šo mērķi var sasniegt (sk.,

15piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

16Nr. 2010-70-01 15. punktu). Saeima uzskata, ka apstrīdētajās

17normās noteiktais ierobežojums - prasība būt lojālam Latvijas

18Republikai un tās Satversmei, kā arī šīs prasības neievērošanas

19tiesiskās sekas, kas izpaužas kā aizliegums strādāt par pedagogu

20vai izglītības iestādes vadītāju, - ir piemērots leģitīmā mērķa

21sasniegšanai.

22Saeima uzsvērusi pedagoga lomu izglītošanas procesā. Viens no

23pedagoga pienākumiem esot būt par paraugu izglītojamiem. Tādēļ

24pedagoga attieksme un rīcība ne tikai izglītības procesā un tiešā

25saskarsmē ar izglītojamiem, bet arī ārpus izglītības iestādes, ja

26šī attieksme vai rīcība ir publiska vai kļūst zināma

27izglītojamam, ietekmē audzināšanas procesu, tostarp izglītojamā

28attieksmju veidošanos. Ja pedagogs nebūtu uzticīgs Latvijai kā

29demokrātiskai tiesiskai valstij un tās pamatiem, noniecinātu

30Latvijas valsts simbolus, apšaubītu cilvēka tiesību un

31pamatbrīvību vērtību un ar šādiem uzskatiem vai tos apliecinošu

32rīcību ietekmētu izglītojamos, būtu apgrūtināta izglītības mērķu

33sasniegšana. Saeimas viedoklim pēc būtības pievienojas visas

34lietā pieaicinātās personas.

35Ministru kabineta 2016. gada 15. jūlija noteikumos Nr. 480

36"Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību

37līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas

38kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 480) ir norādīti

39audzināšanas mērķi un uzdevumi. Viens no uzdevumiem ir stiprināt

40izglītojamā valstiskuma apziņu, veicināt pilsonisko līdzdalību un

41iniciatīvu, lojalitāti un patriotismu, tajā skaitā organizējot

42valsts svētku un latviešu tautas tradicionālo svētku svinēšanu,

43atceres un atzīmējamo dienu ievērošanu un citus pasākumus, kas

44padziļina izpratni par Latvijas vēsturi, valsts rašanos,

45valstiskuma atjaunošanu, tautas likteni, brīvības cīņām un valsts

46aizsardzību, veicināt lepnumu par Latvijas valsti un cilvēkiem,

47popularizēt cilvēku dzīves un darbības piemērus, kas apliecina

48pašaizliedzību un nesavtību Latvijas valsts labā, veicināt

49izglītojamos izjūtu, ka viņi ir piederīgi savai izglītības

50iestādei, novadam, pilsētai, un informēt viņus par pilsoniskās

51līdzdalības iespējām (sk. Noteikumu Nr. 480 10.5.

52apakšpunktu). Arī IKVD vēstulē par apstrīdēto normu

53piemērošanu pašvaldību izglītības pārvaldēm un izglītības

54speciālistiem norāda, ka pedagoga rīcība vai paustais viedoklis

55nevar būt pretrunā ar Noteikumiem Nr. 480 (sk. IKVD 2017. gada

5613. janvāra vēstuli Nr. 1-19.2/16 pašvaldību izglītības pārvaldēm

57un izglītības speciālistiem lietas materiālu 1. sēj. 129.

58lpp.).

59Izglītības likumā izvirzītos mērķus - nodrošināt kvalitatīvu

60un demokrātisku izglītības saturu, kā arī novērst riskus valsts

61drošībai un demokrātijai - iespējams sasniegt, audzinot Latvijai

62lojālus sabiedrības locekļus. Izglītības likums paredz

63izglītošanas procesā izmantot tikai Izglītības satura centra

64apstiprinātus mācību līdzekļus. Tomēr izglītības process ietver

65ne tikai noteiktu mācību līdzekļu izmantošanu. Pedagogi var pēc

66saviem ieskatiem izvēlēties dažādus papildmateriālus, kas tiek

67izmantoti izglītošanas procesā, un ieteikt papildu literatūru,

68turklāt būtiska nozīme ir arī paša pedagoga personībai. Pedagogs

69izglītojamiem, īpaši bērniem, rada priekšstatu par to, kādam

70jābūt Latvijas - demokrātiskas tiesiskas valsts - pilsoniskās

71sabiedrības loceklim, un pats šajā ziņā kalpo par paraugu.

72Tādējādi kvalitatīvs izglītības process ir tāds, kura ietvaros

73izglītojamiem tiek sniegtas ne vien zināšanas, bet arī izpratne

74par Latvijas valsts un Satversmes vērtībām, ieaudzināta cieņa

75pret tām un stiprināta apziņa, ka viņi ir Latvijas pilsoniskās

76sabiedrības sastāvdaļa. Tādējādi tiek nodrošināta un aizsargāta

77demokrātiskā valsts iekārta gan šobrīd, gan arī nākotnē. Ja

78pedagogs vai izglītības iestādes vadītājs, kas nav lojāls

79Latvijai kā demokrātiskai tiesiskai valstij un Satversmes

80principiem un ar savu rīcību vai izteikumiem šādus nelojālus

81uzskatus pauž, piedalītos izglītības procesā un ietekmētu

82izglītojamos, kvalitatīvas izglītības nodrošināšana un

83izglītošanas mērķu sasniegšana nebūtu iespējama.

84Apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums nodrošina, ka

85tiesības uz kvalitatīvu izglītību tiek īstenotas Latvijai kā

86tiesiskai demokrātiskai valstij lojālā veidā.

87Līdz ar to apstrīdētajās normās

88noteiktais ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu

89sasniegšanai.

9019.2. Satversmes tiesai arī jāvērtē, vai nepastāv

91saudzējošāki leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļi un vai šādus

92līdzekļus likumdevējs ir apsvēris. Turklāt jāņem vērā, ka

93pamattiesību ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja nav citu

94līdzekļu, kuri būtu tikpat efektīvi un kurus izvēloties

95pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami. Izvērtējot, vai

96leģitīmo mērķi var sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem, jāņem

97vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai

98tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā

99kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13.

100maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

101punktu).

102Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis, ka pastāvētu lojalitātes

103prasībām alternatīvi līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu

104sasniegt tādā pašā kvalitātē, bet paudis uzskatu, ka lojalitāte

105Latvijai būtu iedzīvināma, veicinot gan pedagogu, gan visas

106sabiedrības uzticību valstij un tās Satversmei "ar

107darbiem", proti, īstenojot tādu politiku, kas apmierinātu

108sabiedrību, līdzsvarojot dažādu tās grupu intereses, nodrošinātu

109valsts ekonomisko izaugsmi un celtu sabiedrības labklājību.

110Saeima uzskata, ka nepastāv saudzējošāki leģitīmā mērķa

111sasniegšanas līdzekļi.

112Satversmes tiesa uzsver, ka persona, kas ieņem pedagoga vai

113izglītības iestādes vadītāja amatu, pilda valstij nozīmīgu

114funkciju - nodrošina Satversmē nostiprinātās tiesības uz

115kvalitatīvu izglītību, kas citstarp ietver lojālu attieksmi pret

116Latvijas valsti un tās Satversmi. Izglītības procesā tiek

117nodrošinātas ikviena izglītojamā tiesības uz attīstību,

118pilnveidojot savus talantus un spējas, izglītojamos ieaudzināta

119cieņa pret demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtībām,

120nostiprināta personības un valstiskā identitāte, piederība pie

121pilsoniskās sabiedrības un citi personības attīstībai būtiski

122aspekti. Tādējādi Izglītības likuma mērķi ietver tādu zināšanu,

123prasmju un attieksmju ieguvi, kurām citstarp jānodrošina personas

124aktīva iekļaušanās Latvijas valsts un sabiedrības dzīvē. Viens no

125šo mērķu īstenošanas priekšnoteikumiem ir Latvijas valstij un tās

126Satversmei lojāls pedagoģiskais personāls, jo, kā jau iepriekš

127tika atzīts, pedagogs un izglītības iestādes vadītājs ietekmē

128ikviena izglītojamā personības attīstību un izpratni par

129sabiedrību un valsti. Lai arī kopš neatkarības atjaunošanas

130Latvijā ir nostiprinājušās demokrātiskās vērtības un pilsoniskā

131sabiedrība, tomēr valstij, ņemot vērā vēsturisko pieredzi, ir

132jāturpina īpaši rūpēties par demokrātijas vērtību aizstāvēšanu un

133nostiprināšanu izglītības jomā. Piemērojot apstrīdētās normas,

134šis būtiskais priekšnoteikums attiecībā uz pedagoģisko personālu

135tiek izpildīts. No lietas materiāliem izriet, ka likumdevējs ir

136apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas un izvēlējies saudzējošāko

137leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli. Nekādā citādā veidā

138nevarētu nodrošināt to, ka pedagogi un izglītības iestādes

139vadītāji ir lojāli Latvijas valstij un tās Satversmei.

140Tātad leģitīmos mērķus tādā pašā

141kvalitātē nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības

142mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

14319.3. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma

144samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas

145personai rodas pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas

146par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk.,

147piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

148Nr. 2010-70-01 17. punktu).

149Pamatojot, ka labums, ko no apstrīdētajām normām gūst

150sabiedrība, ir lielāks par personai nodarīto kaitējumu, Saeima

151uzsver, ka lielākā daļa no lojalitātes prasību satura ir tiesiski

152noregulēta. Piemēram, genocīda un citu starptautisku noziegumu

153slavināšana vai aicinājums likvidēt Latvijas valstisko neatkarību

154un teritoriālo vienotību tiek uzskatīts par naida runu un tādu

155izteiksmes veidu, kas nav aizsargāts ar personas tiesībām uz

156vārda brīvību. Arī necieņa pret valsts simboliem vai to zaimošana

157ir sodāma gan administratīvā, gan krimināltiesiskā kārtībā

158(sk. Krimināllikuma 93. pantu un Latvijas Administratīvo

159pārkāpumu kodeksa 201.44 pantu). Šie ierobežojumi

160ir jāievēro ikvienam indivīdam neatkarīgi no viņa profesijas vai

161nodarbošanās.

162Saeima norāda, ka personas pamattiesību ierobežojums ir

163samērīgs. Pedagoga profesija ir viena no reglamentētajām

164profesijām, jo ir saistīta ar valsts funkciju īstenošanu

165izglītības jomā. Personai jāapzinās, ka šī profesija ir saistīta

166ar noteiktiem ierobežojumiem, proti, ka tai, strādājot par

167pedagogu, būs jāievēro valsts noteiktais izglītības saturs un

168programmas, noteikumi attiecībā uz nevainojamu reputāciju un

169sodāmības neesību, kā arī ierobežojumi, kas noteikti

170apstrīdētajās normās. Tādējādi personai jāņem vērā, ka,

171izvēloties pedagoga profesiju, tā nevarēs izmantot vārda brīvību

172tik lielā mērā, kādā to varētu izmantot citu, ar izglītošanu

173nesaistītu profesiju pārstāvji.

174Satversmes tiesa atzīst Saeimas viedokli par pamatotu, taču

175atzīst par vajadzīgu uzsvērt, ka lojalitātes prasības neierobežo

176personas tiesības būt sabiedriski, tātad arī pilsoniski un

177politiski aktīvai. Tās ļauj personai īstenot vārda brīvību

178Satversmei un pedagoga ētikai atbilstošā veidā, citstarp arī

179kritiski analizējot politiskos un sabiedriskos procesus,

180amatpersonu vai valdības rīcību. Tāpat lojalitātes prasības

181neliedz pedagogam organizēt mācību stundas un audzināšanas darbu

182tādā veidā, kas rosina kritisko domāšanu, attīsta spēju paust,

183uzklausīt un analizēt dažādus viedokļus. Tomēr paustais viedoklis

184vai rīcība nedrīkst graut izglītojamo uzticību Latvijas valstij

185un Satversmes principiem.

186Izskatāmajā lietā indivīda, respektīvi, pedagoga, tiesības ir

187jāsamēro ar izglītojamo, tostarp bērnu, tiesībām uz kvalitatīvu

188izglītību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izglītības procesā

189svarīgākais ir izglītojamais (sk., piemēram, Satversmes tiesas

1902005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

191daļas 20.3. punktu). Līdz ar to izglītošanas procesam jābūt

192vērstam uz izglītojamā un viņa tiesību un interešu nodrošināšanu.

193Katram izglītojamam Latvijā ir tiesības saņemt tādu izglītību,

194kas citstarp atbilst demokrātiskas tiesiskas valsts principam,

195Latvijas kā nacionālas valsts principam un nodrošina to, ka

196izglītojamais kļūst par pilnvērtīgu demokrātiskas pilsoniskas

197sabiedrības locekli. Sabiedrības locekļi, kas apzinās un ciena

198vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas

199valsts pastāvēšanas priekšnoteikums. Turklāt izglītības procesa

200prioritārais mērķis - nodrošināt izglītojamo tiesības saņemt tādu

201izglītību un audzināšanu, kas ļautu veidot un stiprināt sajūtu,

202ka viņi ir piederīgi Latvijai, - atbilst ne tikai izglītojamo,

203bet visas sabiedrības interesēm. Proti, ne tikai izglītojamo, bet

204visas sabiedrības interesēs ir tas, lai pedagoga un izglītības

205iestādes vadītāja pienākumus veiktu personas, kas ir lojālas

206Latvijas Republikai un tās Satversmei un attiecīgi spēj

207izglītojamos audzināt par Latvijas valstij un tās pamatvērtībām

208uzticīgiem pilsoniskas sabiedrības locekļiem. Līdz ar to

209likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis līdzsvaru

210starp sabiedrības un indivīda interesēm un ar apstrīdētajām

211normām noteiktais ierobežojums ir samērīgs.

212Tādējādi apstrīdētajās normās

213ietvertais tiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam un

214līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Latvijas Republikas

215Satversmes 100. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam

216teikumam.

217Nolēmumu

218daļa

219Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

220Satversmes tiesa

221nosprieda:

222atzīt Izglītības likuma 30. panta

223ceturto un sesto daļu, 48. panta piekto un sesto daļu, 50. panta

2245. punktu un 51. panta pirmās daļas 2.1 punktu par

225atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 100. panta pirmajam

226teikumam un 106. panta pirmajam teikumam.

227Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

228Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

229Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

230Ziemele