16. pants

Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai

pamattiesību ierobežojums, kas noteikts ar 2015. gada 18. jūnija

likumu "Grozījumi Izglītības likumā", ir pieņemts,

ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību.

16.1. Ar šo likumu Saeima grozīja Izglītības likuma 30.

panta ceturtajā daļā izglītības iestādes vadītājam noteiktās

prasības, paredzot, ka par izglītības iestādes vadītāju ir

tiesīga strādāt persona, "kurai ir nevainojama reputācija,

kura ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei, kurai ir

attiecīga izglītība". Vienlaikus Izglītības likuma 48. pants

tika papildināts ar piekto daļu šādā redakcijā: "Strādāt par

pedagogu ir tiesības personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai

un tās Satversmei." 2015. gada 18. jūnija likums

"Grozījumi Izglītības likumā", kurā ietverta daļa no

apstrīdētajām normām, tika izskatīts Saeimā trijos lasījumos.

Valsts prezidents šo likumu ir izsludinājis, un tas stājies spēkā

2015. gada 16. jūlijā.

Lietā nav strīda par to, ka 2015. gada 18. jūnija likums

"Grozījumi Izglītības likumā" ir pieņemts, ievērojot

normatīvajos aktos paredzēto kārtību, ir izsludināts un publiski

pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

16.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas nav pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu

izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu. Proti,

neesot paredzams, kāda rīcība atzīstama par lojālu vai -

attiecīgi - par nelojālu. Līdz ar to pastāvot plašas

interpretācijas iespējas, kas savukārt varot pedagogos viest

bailes paust jebkādu kritisku viedokli.

Saeima uzsver, ka lojalitātes prasību saturs esot pietiekami

skaidrots, gan diskutējot par tām Saeimā, gan pēc apstrīdēto

normu pieņemšanas. Savukārt Tieslietu ministrija, Tiesībsargs,

LIZDA un M. Golubeva uzsver, ka jābūt skaidri noteiktiem

kritērijiem, pēc kuriem var objektīvi pārbaudīt pedagoga un

izglītības iestādes vadītāja lojalitāti Latvijas valstij un tās

Satversmei.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka likumiem un tiesību normām,

kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan pietiekami

saprotamiem, gan paredzamiem. Proti, normai jābūt formulētai

pietiekami precīzi, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā

atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu rīcību. Normai

jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri paredzēt precīzu

tās piemērošanas jomu un nozīmi. Tas nodrošina indivīdiem svarīgu

aizsargmehānismu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu).

Apstrīdētajās normās lojalitātes jēdziena saturs detalizēti nav

atklāts. Tas nav atklāts arī citās Izglītības likuma normās.

Saeima, skaidrojot apstrīdēto normu saturu, norāda, ka par

nelojālu būtu atzīstama tāda rīcība vai viedoklis, kas ir

pretrunā ar Satversmē nostiprinātajām pamatvērtībām un liecina,

ka attiecīgā persona neciena, noniecina vai noliedz Latviju kā

neatkarīgu demokrātisku republiku, valsts suverēnās varas

piederību Latvijas tautai, Latvijas valstisko neatkarību,

Latvijas teritorijas nedalāmību, latviešu valodu kā vienīgo

valsts valodu un Latvijas valsts simbolus - karogu, himnu un

ģerboni. Tāpat Saeima norāda, ka par nelojālu būtu uzskatāms tāds

viedoklis vai rīcība, kas ir pretrunā ar valsts noteiktajām

prasībām attiecībā uz izglītības procesā izmantojamām mācību

metodēm, mācību līdzekļiem un izpaužas pedagoga organizētos vai

atbalstītos pasākumos, publiski noliedzot, attaisnojot, slavinot

genocīdu, noziegumus pret cilvēci, noziegumus pret mieru vai kara

noziegumus pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem vai rupji

noniecinot un aicinot likvidēt Latvijas Republikas valstisko

neatkarību un teritoriālo vienotību.

Lojalitāte ir atklāts juridisks jēdziens - ģenerālklauzula.

Šādu jēdzienu iestrādāšana likumā ir pieļaujama, ja kopumā ir

skaidrība par to mērķi, tvērumu un saistībā ar tiem paredzētajām

sekām. Ģenerālklauzula katrā normas piemērošanas gadījumā ir

piepildāma ar konkrētu saturu. Proti, tās piemērotājam katrā

konkrētā gadījumā jāapsver, vai tas ir attiecināms uz

ģenerālklauzulas saturu. Analizējot faktiskos apstākļus, normas

piemērotājam jāgūst argumentēta pārliecība, ka gadījums atbilst

ģenerālklauzulas jēgai - ratio legis (sk.: E. Meļķisis.

Latvijas tiesiskās sistēmas ceļš uz demokrātisku tiesisku valsti.

Rakstu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 218.-219.

lpp.).

Ar ģenerālklauzulas ieviešanu likumdevējs izvairās no

detalizētu pazīmju slodzes palielināšanas normā, tajā pašā laikā

nepieļaujot arī normas piemērošanas sfēras pārlieku ierobežošanu.

Tādējādi norma tiek padarīta elastīgāka un spējīgāka pielāgoties

mainīgajiem sabiedrības apstākļiem. Turklāt ģenerālklauzula

ievērojami paplašina normas piemērotāja pilnvaras.

Ģenerālklauzula ir sava veida deleģējums, ar kuru likumdevējs

likuma piemērotājam (iestādei, tiesai) atļauj likuma normu

saprātīgi konkretizēt [sk.: E. Levits. Ģenerālklauzulas

un iestādes (tiesas) rīcības brīvība. Likums un Tiesības, 5.

sēj., 2003, Nr. 6 (46), 7 (47)]. Ģenerālklauzulas

piemērošanas gadījumā tās konkretizācijai var tikt izmantotas

juridiskas vadlīnijas, kas izriet no visu tiesību avotu

kopuma.

Lojalitātes jēdziens sastopams vairākos likumos. Piemēram,

Pilsonības likuma 18. panta pirmajā daļā tas ietverts solījumā

par uzticību Latvijas Republikai, kas tiek dots, iegūstot

Latvijas pilsonību. Savukārt Civildienesta likuma 15. panta pirmā

daļa citstarp noteic, ka ierēdņa pamatpienākumi ir ievērot

Satversmi, Latvijai saistošas starptautisko tiesību normas,

likumus un citus normatīvos aktus un neatkarīgi no savas

politiskās pārliecības būt lojālam Latvijas Republikai un tās

Satversmei un ievērot politisko neitralitāti.

Satversmes tiesa jau ir aplūkojusi lojalitātes ģenerālklauzulu

saistībā ar valsts amatpersonas statusu un norādījusi, ka valstij

jātiecas nodrošināt demokrātisku, tiesisku, efektīvu, atklātu un

sabiedrībai pieejamu valsts pārvaldi. Nepieciešams, lai pilsoņi

paļautos uz to, ka valsts pārvaldē strādājošie būs lojāli pret

valsti un savus amata pienākumus veiks valsts un sabiedrības

interesēs. Politiskā lojalitāte saprotama nevis kā attiecīgās

valdības politisko mērķu atbalstīšana, bet gan kā uzticība

valstij, kuras labā strādā pie valsts dienesta piederīgās

personas (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2005-24-01 11.2. punktu). Prasība par

lojalitāti savai valstij ir vienlīdz attiecināma uz visām valsts

amatpersonām (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 8.

novembra sprieduma lietā Nr. 2013-01-01 14. punktu). Valsts

amatpersonas statusu raksturo īpašas uzticamības un lojalitātes

attiecības ar valsti. Nosacījums par īpašu uzticamību un

lojalitāti pret valsti ir pamatā ar amatpersonas statusu

saistītajiem ierobežojumiem, kas paši par sevi nav uzskatāmi par

nesamērīgiem no vienlīdzības principa viedokļa (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr.

2015-10-01 17.2. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir vairākkārt

atsaukusies uz lojalitātes ģenerālklauzulu (sk.,

piemēram, ECT 1995. gada 26. septembra spriedumu lietā

"Vogt v. Germany", pieteikums Nr. 17851/91, un 2015.

gada 13. janvāra spriedumu lietā "Petropavlovskis pret

Latviju", pieteikums Nr. 44230/06).

Spriedumā Vogt lietā, atspoguļojot Vācijas

Konstitucionālās tiesas uzskatu, atzīts, ka lojalitāte ir kas

vairāk nekā formāli korekta, vienaldzīga attieksme. Lojalitāte

ietver sevī ticību valstij, tās pamatvērtībām. Lojalitāte

nenozīmē pienākumu identificēties ar konkrētas pie varas esošas

valdības mērķiem un politiku. Tā nozīmē ierēdņa gatavību

identificēties ar valsti, kurā viņš strādā, ar brīvo demokrātisko

valsts sistēmu, kas balstīta uz likuma varu un sociālo taisnīgumu

(sk. ECT 1995. gada 26. septembra sprieduma lietā "Vogt

v. Germany", pieteikums Nr. 17851/91, 34. punktu).

Turklāt lojalitāte nozīmē arī nepārprotamu norobežošanos no

grupām, kuras apšauba un nomelno valsti un pastāvošo

konstitucionālo iekārtu (sk. turpat 58. punktu). Paužot

atbalstu lojalitātes prasībām, ECT īpaši ņēmusi vērā valsts

vēsturisko pieredzi un atzinusi, ka tādēļ, lai nepieļautu šādas

pieredzes atkārtošanos, ir nepieciešama aktīva valsts rīcība, kas

vērsta uz demokrātiskas tiesiskas valsts tradīciju

nostiprināšanu. ECT arī uzsvērusi, ka demokrātiskai tiesiskai

valstij ir tiesības pieprasīt lojalitāti pret tās pamatā

esošajiem konstitucionālajiem principiem. Spriedumā

"Petropavlovskis pret Latviju" ECT atzinusi, ka

prasības pēc lojalitātes valstij un tās konstitūcijai nevar tikt

uzskatītas, piemēram, par sodu, ar kuru būtu ierobežota vārda

brīvība (sk. ECT 2015. gada 13. janvāra sprieduma lietā

"Petropavlovskis pret Latviju", pieteikums Nr.

44230/06, 85. punktu).

Tādējādi lojalitātes jēdziens kā ģenerālklauzula ir

nostiprināts tiesību sistēmā un tā saturiskā nozīme pēc būtības

ir skaidra. Satversmes tiesa uzskata par pamatotu Saeimas

viedokli, ka lojalitātes konkrētās izpausmes nav izsmeļoši

norādāmas likumā un iespējamie lojalitātes pārkāpumi katrā

konkrētajā gadījumā ir vērtējami individuāli, ņemot vērā

attiecīgās pedagoga rīcības vai paustā viedokļa ietekmi uz

izglītojamiem un par nelojālu atzīstot tādu rīcību vai viedokli,

ar kuru ir noliegta Latvijas valsts un Satversmē ietvertie

principi. Apstrīdētās normas, kas pieņemtas ar 2015. gada 18.

jūnija likumu "Grozījumi Izglītības likumā", ir

pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām

izrietošo tiesību un pienākumu saturu.

Līdz ar to pamattiesību

ierobežojums, kas ieviests ar tām apstrīdētajām normām, kuras

ietvertas 2015. gada 18. jūnija likumā "Grozījumi Izglītības

likumā", ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

likumu.