2. pants

Pieteikuma iesniedzēji - divdesmit Saeimas

deputāti (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka

apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 100. panta pirmajam teikumam un 106. panta

pirmajam teikumam.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas izvirza

pedagogam nosacījumu, ka viņam ne vien jārīkojas lojāli pret

Latvijas Republiku un jāpauž Latvijas Republikai un tās

Satversmei lojāli uzskati, bet arī jāturas pie šādas iekšējas

pārliecības. Turklāt šī prasība attiecoties uz visiem izteiksmes

brīvības aspektiem gan pedagoga profesionālajā darbībā, gan

privātajā dzīvē. Šāds ierobežojums aizskarot pedagoga tiesības uz

vārda brīvību.

Apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot arī pedagoga

tiesības uz nodarbinātību. Proti, pedagogam esot liegts strādāt

savā profesijā, ja tiek atzīta neatbilstība apstrīdētajās normās

ietvertajām prasībām.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt, vai visas apstrīdētās normas kā vienots tiesiskais

regulējums, kas liedz ieņemt izglītības iestādes vadītāja un

pedagoga amatu personām, kuras neatbilst apstrīdētajās normās

ietvertajām prasībām, atbilst Satversmes 100. panta pirmajam

teikumam un 106. panta pirmajam teikumam.

Pieteikuma iesniedzējs apstrīd to, ka 2016. gada 23. novembra

likums "Grozījumi Izglītības likumā" ir pieņemts,

ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību. Pieteikuma

iesniedzējs uzskata, ka ar šo likumu pieņemtās apstrīdētās normas

nav bijušas saistītas ar valsts budžetu un tādējādi nav bijis

pamata attiecīgo likumprojektu ietvert budžeta likumprojektu

paketē. Turklāt apstrīdētās normas esot pieņemtas sasteigti un

neesot izdiskutētas ar to tiešajiem adresātiem - pedagogiem.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka tādā gadījumā, ja attiecīgais

likumprojekts būtu virzīts vispārējā kārtībā un izskatīts Saeimā

trijos lasījumos, kas dod daudz plašākas iespējas gan

priekšlikumu iesniegšanai, gan debatēm Saeimas komisijās,

pieaicinot ekspertus un nozares nevalstisko organizāciju

pārstāvjus, visdrīzāk Saeima būtu izvēlējusies saturiskajā ziņā

būtiski atšķirīgu regulējumu.

Vērtējot Saeimas definēto leģitīmo mērķi - sabiedrības

interešu, demokrātijas un valsts drošības aizsardzība -,

Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka tas tikai daļēji ir

atzīstams par leģitīmu mērķi Satversmes 100. panta pirmajā

teikumā garantētās vārda brīvības ierobežošanai. Mūsdienās

jēdziens "demokrātija" nozīmējot ne tikai sabiedrības

vairākuma gribas īstenošanu. Demokrātija tikpat lielā mērā

ietverot arī citas vērtības: atvērtību, toleranci pret dažādām,

arī kritiskām un pat šokējošām idejām, dialogu, kura rezultātā

veidojas personiskā pārliecība un uzskati. Demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzības labad esot vienlīdz svarīgi gan veicināt

izglītojamā izjūtu, ka viņš ir piederīgs Latvijai, un nacionālo

pašapziņu, gan arī nodrošināt atvērtību, toleranci, dialogu un

kritisko domāšanu. Mūsdienās vairs nevarot uzskatīt, ka

demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzības labad personai,

citstarp pedagogam, varētu liegt turēties pie saviem

personiskajiem uzskatiem un paust tos pat tādā gadījumā, kad tie

ietver kritisku attieksmi pret valsti, ja vien persona, šos savus

uzskatus paužot, neapšauba Latvijas Republikas valstiskumu kā

tādu, neaicina uz vardarbību un nepārkāpj sabiedrībā

vispārpieņemtās uzvedības normas. Ņemot vērā Satversmes 100.

panta pirmajā teikumā garantēto pamattiesību uz savu uzskatu

paturēšanu un paušanu fundamentālo nozīmi demokrātiskā

sabiedrībā, likumdevēja vispārīgā atsauce uz nepieciešamību

aizsargāt valsts un sabiedriskās intereses, demokrātiju, drošību

un attīstību nākotnē neesot pietiekams pamatojums tam, lai

ierobežotu indivīda tiesības uz vārda brīvību.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pastāv alternatīvi

līdzekļi, ar kuriem apstrīdēto normu leģitīmo mērķi būtu

iespējams sasniegt indivīda tiesības mazāk ierobežojošā veidā,

piemēram, vērtējot iespējamos pedagogu pārkāpumus Darba likumā

paredzētajā kārtībā. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

lojalitātes pienākums būtu nevis nosakāms likumā, bet gan

iedzīvināms praktiski, veicinot pedagogu un visas sabiedrības

uzticību valstij un tās Satversmei "ar darbiem" -

īstenojot tādu valsts politiku, kas apmierinātu visu sabiedrību

un līdzsvarotu dažādu sabiedrības grupu intereses, nodrošinātu

valsts ekonomisko izaugsmi un celtu sabiedrības labklājību.

Argumenti, ko Pieteikuma iesniedzējs sniedzis saistībā ar

tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos, attiecas galvenokārt uz

kārtību, kādā pārbaudāma pedagoga un izglītības iestādes vadītāja

atbilstība apstrīdētajās normās ietvertajām prasībām.

Apstrīdētās normas neesot piemērotas ierobežojuma leģitīmo

mērķu sasniegšanai. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka pastāv

alternatīvi līdzekļi, ar kuriem ierobežojuma leģitīmos mērķus

varētu sasniegt indivīda tiesības mazāk ierobežojošā veidā.

Piemēram, lēmumu par pedagoga iespējamo nelojalitāti varētu

pieņemt darba devējs atbilstoši spēkā esošajam Darba likuma

regulējumam. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, tad pedagoga

lojalitāte tiktu izvērtēta pret viņu saudzīgākā veidā. Piemērojot

Izglītības likuma 30. panta sestajā daļā un 48. panta sestajā

daļā ietverto mehānismu, izglītojamo intereses neesot iespējams

aizsargāt labāk, nekā tās tiktu aizsargātas, izmantojot Darba

likuma regulējumu.