3. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst gan

3Satversmes 100. panta pirmajam teikumam, gan 106. panta pirmajam

4teikumam.

5Saeima norāda, ka apstrīdētās normas uzliek pedagogam un

6izglītības iestādes vadītājam pienākumu būt lojālam Latvijas

7Republikai un tās Satversmei, nevis pastāvošajai valdībai,

8noteiktai amatpersonai vai politiskajam spēkam. Lojalitātes

9prasības attiecoties nevis uz jebkuru privātu rīcību, bet tikai

10uz tādu rīcību, kura var atstāt ietekmi uz izglītojamiem vai

11ietekmēt izglītošanas procesu un tā rezultātu.

12Apstrīdētās normas esot pieņemtas pienācīgā kārtībā, un to

13pieņemšanas ietvaros neesot pieļauti likumdošanas procesu

14reglamentējošo normu pārkāpumi.

15Apstrīdētajām normām esot leģitīmi mērķi - citu cilvēku

16tiesību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

17Izglītošanas procesā prioritāra esot izglītojamā tiesību un

18interešu nodrošināšana, un it īpaši tas attiecoties uz

19nepilngadīgajiem izglītojamiem. Apstrīdētās normas esot

20nepieciešamas, lai pēc iespējas novērstu valsts un sabiedrisko

21interešu, demokrātijas, valsts drošības un attīstības riskus.

22Tādēļ esot būtiski nodrošināt to, ka par pedagogiem un izglītības

23iestāžu vadītājiem strādā personas, kuras spēj nodrošināt

24kvalitatīvu izglītību, kas citstarp ietver atbilstību apstrīdēto

25normu prasībām.

26Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmo mērķu

27sasniegšanai. Saeima uzsver pedagoga būtisko ietekmi uz

28izglītojamo ne tikai noteiktas mācību programmas apguvē, bet arī

29ārpus tās, ikdienas saskarsmē ar izglītojamiem. Apstrīdēto normu

30piemērošana nodrošināšot to, ka Latvijas Republikai un tās

31Satversmei nelojāla persona vai persona, kas pārkāpj

32diskriminācijas un nevienlīdzīgas attieksmes aizliegumu vai

33nepilda pienākumu stiprināt izglītojamo piederību Latvijas

34valstij, neturpinās strādāt ar izglītojamiem.

35Saeima uzskata, ka ieguvums, ko no apstrīdēto normu

36piemērošanas iegūst sabiedrība, ir lielāks nekā kaitējums, kas

37nodarīts pedagoga un izglītības iestādes vadītāja tiesībām uz

38vārda brīvību un tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos.

39Personai, kura izvēlas pedagoga profesiju, esot jāapzinās, ka

40tā ir saistīta ar virkni ierobežojumu gan attiecībā uz sodāmību,

41gan profesionālo kvalifikāciju, gan izglītības saturu, kam

42jāatbilst valsts noteiktam standartam. Pedagogam vajagot ņemt

43vērā, ka arī vārda brīvību tas nevarēs izmantot tik lielā mērā,

44kādā to varētu izmantot citu profesiju pārstāvji. Izglītojamo un

45visas sabiedrības intereses esot prioritāras salīdzinājumā ar

46pedagogam un izglītības iestādes vadītājam noteiktajiem vārda

47brīvības ierobežojumiem. Tāpat sabiedrības interesēm esot dodama

48priekšroka salīdzinājumā ar īslaicīgiem tiesību brīvi izvēlēties

49nodarbošanos ierobežojumiem, kuri paredzēti apstrīdētajās

50normās.

51Turklāt Saeima pauž uzskatu, ka apstrīdētās normas neierobežo

52indivīda tiesības būt pilsoniski un politiski aktīvam. Tās ļaujot

53īstenot vārda brīvību Satversmei un pedagoga ētikai atbilstošā

54veidā, citstarp arī analizēt un kritizēt politiskos un

55sabiedriskos procesus, atsevišķu amatpersonu vai valdības rīcību.

56Tāpat lojalitātes prasības neliedzot organizēt darbu ar

57izglītojamiem tādā veidā, kas rosina kritisko domāšanu, attīsta

58spēju paust, uzklausīt un analizēt dažādus viedokļus. Tomēr

59pedagoga un izglītības iestādes vadītāja viedoklis vai rīcība,

60kas ietekmē izglītojamo uzskatus vai attieksmi, nedrīkstot graut

61viņu uzticību Latvijas valstij kā vērtībai pašai par sevi un

62Satversmes pamatiem vai likt apšaubīt savu piederību Latvijas

63valstij un tās sabiedrībai.

64Saeima uzsver, ka neatkarīgi no tā, kas - darba devējs vai

65Izglītības kvalitātes valsts dienests (turpmāk - IKVD) - pieņem

66lēmumu par pedagoga vai izglītības iestādes vadītāja neatbilstību

67apstrīdēto normu prasībām, lēmums esot pakļauts tiesas kontrolei.

68Ja šādu lēmumu pieņem darba devējs un uz tā pamata atbrīvo

69pedagogu no darba pienākumu pildīšanas, tad pedagogam saskaņā ar

70Darba likumu esot tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas

71tiesā civiltiesiskā kārtībā. Savukārt IKVD amatpersonas pieņemtos

72administratīvos aktus un faktisko rīcību varot pārsūdzēt

73administratīvā procesa ietvaros iestādē un administratīvajā

74tiesā. Turklāt esot jāņem vērā, ka apstrīdētās normas neuzliek

75darba devējam pienākumu izbeigt darba tiesiskās attiecības ar

76pedagogu vai izglītības iestādes vadītāju. Darba devējam esot

77pienākums nodrošināt vien to, ka attiecīgā persona neieņem

78pedagoga vai izglītības iestādes vadītāja amatu. Ja darba devējs

79var nodrošināt personai citu nodarbošanos, tam esot tiesības arī

80neizbeigt darba tiesiskās attiecības ar konkrēto personu.

81Aizliegums uz laiku ieņemt pedagoga vai izglītības iestādes

82vadītāja amatu vienlaikus nodrošinot izglītojamā interešu

83tūlītēju aizsardzību un kalpojot kā preventīvs mehānisms

84attiecībā uz nākotni. Tādējādi neesot pieejams alternatīvs

85līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā

86kvalitātē, bet mazāk ierobežojot pedagogu tiesības.

87Izglītojamo tiesības un sabiedrības interese, lai ikviens

88pedagogs un izglītības iestādes vadītājs ir lojāls Latvijas

89Republikai, esot svarīgāka nekā kaitējums, kas nodarīts indivīda

90tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos. Saeima uzsver, ka

91apstrīdētajās normās noteiktais tiesību brīvi izvēlēties

92nodarbošanos ierobežojums ir īslaicīgs. Aizlieguma termiņš -

93viens gads - esot samērīgs, un pēc tā beigām esot iespējama

94atgriešanās darbā.