3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst gan

Satversmes 100. panta pirmajam teikumam, gan 106. panta pirmajam

teikumam.

Saeima norāda, ka apstrīdētās normas uzliek pedagogam un

izglītības iestādes vadītājam pienākumu būt lojālam Latvijas

Republikai un tās Satversmei, nevis pastāvošajai valdībai,

noteiktai amatpersonai vai politiskajam spēkam. Lojalitātes

prasības attiecoties nevis uz jebkuru privātu rīcību, bet tikai

uz tādu rīcību, kura var atstāt ietekmi uz izglītojamiem vai

ietekmēt izglītošanas procesu un tā rezultātu.

Apstrīdētās normas esot pieņemtas pienācīgā kārtībā, un to

pieņemšanas ietvaros neesot pieļauti likumdošanas procesu

reglamentējošo normu pārkāpumi.

Apstrīdētajām normām esot leģitīmi mērķi - citu cilvēku

tiesību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

Izglītošanas procesā prioritāra esot izglītojamā tiesību un

interešu nodrošināšana, un it īpaši tas attiecoties uz

nepilngadīgajiem izglītojamiem. Apstrīdētās normas esot

nepieciešamas, lai pēc iespējas novērstu valsts un sabiedrisko

interešu, demokrātijas, valsts drošības un attīstības riskus.

Tādēļ esot būtiski nodrošināt to, ka par pedagogiem un izglītības

iestāžu vadītājiem strādā personas, kuras spēj nodrošināt

kvalitatīvu izglītību, kas citstarp ietver atbilstību apstrīdēto

normu prasībām.

Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmo mērķu

sasniegšanai. Saeima uzsver pedagoga būtisko ietekmi uz

izglītojamo ne tikai noteiktas mācību programmas apguvē, bet arī

ārpus tās, ikdienas saskarsmē ar izglītojamiem. Apstrīdēto normu

piemērošana nodrošināšot to, ka Latvijas Republikai un tās

Satversmei nelojāla persona vai persona, kas pārkāpj

diskriminācijas un nevienlīdzīgas attieksmes aizliegumu vai

nepilda pienākumu stiprināt izglītojamo piederību Latvijas

valstij, neturpinās strādāt ar izglītojamiem.

Saeima uzskata, ka ieguvums, ko no apstrīdēto normu

piemērošanas iegūst sabiedrība, ir lielāks nekā kaitējums, kas

nodarīts pedagoga un izglītības iestādes vadītāja tiesībām uz

vārda brīvību un tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos.

Personai, kura izvēlas pedagoga profesiju, esot jāapzinās, ka

tā ir saistīta ar virkni ierobežojumu gan attiecībā uz sodāmību,

gan profesionālo kvalifikāciju, gan izglītības saturu, kam

jāatbilst valsts noteiktam standartam. Pedagogam vajagot ņemt

vērā, ka arī vārda brīvību tas nevarēs izmantot tik lielā mērā,

kādā to varētu izmantot citu profesiju pārstāvji. Izglītojamo un

visas sabiedrības intereses esot prioritāras salīdzinājumā ar

pedagogam un izglītības iestādes vadītājam noteiktajiem vārda

brīvības ierobežojumiem. Tāpat sabiedrības interesēm esot dodama

priekšroka salīdzinājumā ar īslaicīgiem tiesību brīvi izvēlēties

nodarbošanos ierobežojumiem, kuri paredzēti apstrīdētajās

normās.

Turklāt Saeima pauž uzskatu, ka apstrīdētās normas neierobežo

indivīda tiesības būt pilsoniski un politiski aktīvam. Tās ļaujot

īstenot vārda brīvību Satversmei un pedagoga ētikai atbilstošā

veidā, citstarp arī analizēt un kritizēt politiskos un

sabiedriskos procesus, atsevišķu amatpersonu vai valdības rīcību.

Tāpat lojalitātes prasības neliedzot organizēt darbu ar

izglītojamiem tādā veidā, kas rosina kritisko domāšanu, attīsta

spēju paust, uzklausīt un analizēt dažādus viedokļus. Tomēr

pedagoga un izglītības iestādes vadītāja viedoklis vai rīcība,

kas ietekmē izglītojamo uzskatus vai attieksmi, nedrīkstot graut

viņu uzticību Latvijas valstij kā vērtībai pašai par sevi un

Satversmes pamatiem vai likt apšaubīt savu piederību Latvijas

valstij un tās sabiedrībai.

Saeima uzsver, ka neatkarīgi no tā, kas - darba devējs vai

Izglītības kvalitātes valsts dienests (turpmāk - IKVD) - pieņem

lēmumu par pedagoga vai izglītības iestādes vadītāja neatbilstību

apstrīdēto normu prasībām, lēmums esot pakļauts tiesas kontrolei.

Ja šādu lēmumu pieņem darba devējs un uz tā pamata atbrīvo

pedagogu no darba pienākumu pildīšanas, tad pedagogam saskaņā ar

Darba likumu esot tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas

tiesā civiltiesiskā kārtībā. Savukārt IKVD amatpersonas pieņemtos

administratīvos aktus un faktisko rīcību varot pārsūdzēt

administratīvā procesa ietvaros iestādē un administratīvajā

tiesā. Turklāt esot jāņem vērā, ka apstrīdētās normas neuzliek

darba devējam pienākumu izbeigt darba tiesiskās attiecības ar

pedagogu vai izglītības iestādes vadītāju. Darba devējam esot

pienākums nodrošināt vien to, ka attiecīgā persona neieņem

pedagoga vai izglītības iestādes vadītāja amatu. Ja darba devējs

var nodrošināt personai citu nodarbošanos, tam esot tiesības arī

neizbeigt darba tiesiskās attiecības ar konkrēto personu.

Aizliegums uz laiku ieņemt pedagoga vai izglītības iestādes

vadītāja amatu vienlaikus nodrošinot izglītojamā interešu

tūlītēju aizsardzību un kalpojot kā preventīvs mehānisms

attiecībā uz nākotni. Tādējādi neesot pieejams alternatīvs

līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā

kvalitātē, bet mazāk ierobežojot pedagogu tiesības.

Izglītojamo tiesības un sabiedrības interese, lai ikviens

pedagogs un izglītības iestādes vadītājs ir lojāls Latvijas

Republikai, esot svarīgāka nekā kaitējums, kas nodarīts indivīda

tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos. Saeima uzsver, ka

apstrīdētajās normās noteiktais tiesību brīvi izvēlēties

nodarbošanos ierobežojums ir īslaicīgs. Aizlieguma termiņš -

viens gads - esot samērīgs, un pēc tā beigām esot iespējama

atgriešanās darbā.