7. pants

Pieaicinātā persona - Tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētās normas vērtējamas kā vienots tiesiskais

regulējums.

Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā esot nepieciešams noteikt

lojalitātes prasības pedagogiem. Esot svarīgi, lai pedagogs būtu

ne vien ar nevainojamu reputāciju, zinošs, taisnīgs un iecietīgs,

bet arī lojāls Latvijas Republikai. Izglītojamo nacionālā

pašapziņa lielā mērā esot atkarīga arī no pedagoģiskā personāla

personiskajām īpašībām, individuālajām iniciatīvām un spējas

veikt sistemātisku valstiskās audzināšanas darbu. Pedagogs

skolēnam esot autoritāte arī ārpus skolas. Tomēr Tiesībsargs

uzsver, ka lojalitātes jēdziens apstrīdēto normu kontekstā būtu

jātulko šauri, to attiecinot tikai uz Satversmes kodolu.

Kaut arī skolotāja profesija pati par sevi nosakot zināmus

ētikas, tolerances un iecietības standartus, tomēr skolotājs

nedrīkstot būt arī pārāk ierobežots savā profesionālajā darbībā.

Skolotājam esot jāmāca skolēni domāt, nevis tikai izpildīt

norādīto, un tāpēc jāļauj viņam paust savu pārliecību par to, kas

notiek sabiedrībā. Dinamiskā un nepārtrauktā sabiedrības

attīstība izvirzot izglītības sistēmai uzdevumu adekvāti reaģēt

uz sociālajām novitātēm, tādēļ pastiprināta uzmanība esot

pievēršama autonomas, brīvas, ar kritisku pašapziņu apveltītas

personības veidošanās problemātikai. Vārda brīvība esot īpaši

nozīmīga tādos priekšmetos kā vēsture vai sociālās zinības, kuri

pat prasot, lai pedagogs veicinātu diskusijas par pretrunīgiem

jautājumiem. Piemēram, vēstures jautājumi dažkārt varot būt ļoti

pretrunīgi un sarežģīti. Tiesībsargs pieļauj, ka lojalitātes

prasības var radīt skolotājiem bailes diskutēt par šādiem

jautājumiem, taču uzskata, ka ar to apspriešanu netiek pārkāptas

lojalitātes prasības.

Tiesībsargs atzīst, ka apstrīdētās normas, kas pieņemtas kopā

ar 2017. gada valsts budžetu, bija izskatāmas Saeimā trijos

lasījumos, lai nodrošinātu pienācīgas diskusijas ar pedagogiem un

ekspertiem. Par pieņemtajiem grozījumiem faktiski neesot

notikušas diskusijas apstrīdēto normu adresātu vidū, un tādējādi

pastāvot šaubas, vai pedagogiem ir skaidrs, kā lojalitātes

prasības ievērojamas. Lai pedagogi savā profesionālajā darbībā

būtu brīvi, viņiem vajagot skaidri izprast gan lojalitātes

jēdziena būtību, gan to, kā atbilstība lojalitātes prasībām tiks

vērtēta. Neskaidrības un šaubas par to, kāda rīcība varētu tikt

traktēta kā nelojāla, var apgrūtināt pedagogu profesionālo

darbību. Turklāt izglītojamā uzskatus veidojot ne tikai

izglītības iestāde un pedagogi, bet arī vecāki, ģimenes locekļi

un vienaudži. Varot būt tādas situācijas, kad ģimenes locekļi vai

vienaudži pauž Latvijas Republikai un Satversmei nelojālas domas,

kas ietekmē izglītojamo, un tādā gadījumā būtu grūti pierādīt, ka

šeit nav pedagoga vainas.

Tiesībsargs uzskata, ka pamattiesību ierobežojumiem ir

leģitīmi mērķi - aizsargāt valsts un sabiedrības intereses,

demokrātiju, valsts drošību un attīstību.

Likumdevēja izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīmo

mērķu sasniegšanai, un tos neesot iespējams sasniegt ar mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Arī labums, ko iegūst sabiedrība, esot

lielāks par indivīdu tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

kaitējumu.

Ierobežojuma leģitīmais mērķis tiekot sasniegts ar pedagoga

vai izglītības iestādes vadītāja atbrīvošanu no darba. Tādā veidā

pedagogs vai izglītības iestādes vadītājs tiekot izolēts no

izglītojamiem un vairs nevarot viņu priekšā paust viedokli, kas

grauj Latvijas valstiskuma pamatus. Vienlaikus Tiesībsargs

uzsver, ka īpaša atbildība gulsies uz apstrīdēto normu

piemērotājiem, kuriem katrs gadījums būs jāvērtē individuāli un

ar īpašu rūpību. Tieši no viņu izpratnes par lojalitātes jēdzienu

būšot atkarīga apstrīdēto normu pareiza, proti, to jēgai un

leģitīmajiem mērķiem atbilstoša piemērošana. Uzsvērts, ka ir

svarīga vienota pieeja noteikto ierobežojumu iztulkošanai un ka

gan pedagoga, gan izglītības iestādes vadītāja pārkāpumu

izvērtēšanai būtu jānotiek vienādā procedūrā administratīvā

procesa kārtībā.

Pēc Tiesībsarga ieskata, noteiktais vārda brīvības

ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 100. panta

pirmajam teikumam, taču neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam

teikumam tiktāl, ciktāl pieļauj atšķirīgu procesuālu kārtību

pedagoga un izglītības iestādes vadītāja lojalitātes

izvērtēšanai.