14. pants

Jūrmalas pilsētas dome atbildes rakstā norāda, ka

apstrīdētajās normās noteiktais maksājums gan esot nosaukts par

nomas maksu, bet faktiski esot samaksa par sniegto pakalpojumu un

šādu samaksu pašvaldība esot tiesīga pieprasīt saskaņā ar likuma

"Par pašvaldībām" 21. panta pirmās daļas 14. punkta

"g" apakšpunktu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

32.-33. lp.).

Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Jūrmalas pilsētas

domes pieprasītā maksa par kapavietu pēc būtības atbilst samaksai

par pakalpojumu.

14.1. Jūrmalas pilsētas dome atbildes rakstā norāda, ka

ar nomas līguma noslēgšanu personai tiek piešķirta atļauja veikt

apbedījumus noteiktā vietā - nomātajā kapavietā vai dzimtas

kapavietā. Tātad ar šo līgumu personai tiekot piešķirtas tiesības

individuāli izmantot publisku lietu. Savukārt maksa par

kapavietas izmantošanu esot noteikta, lai kompensētu izdevumus,

kas pašvaldībai rodas, pildot tās autonomajā kompetencē nodoto

funkciju - izveidot un uzturēt kapsētas. Šī maksa neesot noteikta

peļņas nolūkā, lai gūtu papildu līdzekļus pašvaldības budžetā.

Turklāt saņemtā samaksa pilnībā nesedzot attiecīgos izdevumus

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 33.-38. lp.).

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka kapsētām ir publiskas lietas

statuss (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamenta 2015. gada 20. novembra lēmuma lietā Nr.

SKA-1427/2015 7. punktu). Publiskās lietas parasti ir

sabiedriski izmantojamas, proti, tās bez īpašas atļaujas var

izmantot neierobežota sabiedrības daļa. Tomēr atsevišķos

gadījumos sabiedrības tiesības izmantot publisku lietu var tikt

ierobežotas, piešķirot tās izmantošanas tiesības kādai konkrētai

personai vai personām. Tādā gadījumā lieta iegūst sevišķi

izmantojamās publiskās lietas statusu (sk. Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 22. februāra lēmuma

lietā Nr. SKA-101/2010 16.1. punktu). Lieta savu īpašo

statusu kā publiska lieta iegūst ar piešķīrumu, kam seko faktiskā

lietas izmantošana tam mērķim, kuram tā piešķirta. Juridiskajā

literatūrā skaidrots, ka publiskas lietas individuālai jeb

speciālai izmantošanai nepieciešama individualizēta atļauja, kas

izdota administratīvā akta vai administratīvā līguma formā

(sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A., Administratīvās

tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 244.

lpp.).

Lai gan kapsētas ir visiem pieejamas un izmantojamas bez

īpašas atļaujas, tomēr noteiktu kapavietu izmanto tikai konkrēta

persona, kurai piešķirtas tās izmantošanas tiesības. Tādējādi,

lai izpildītu apbedīšanas pienākumu, atsevišķi kapsētas iecirkņi

- kapavietas vai dzimtas kapavietas - var tikt nodoti konkrētu

personu sevišķā lietošanā ar tiesībām tikt apglabātām šajos

iecirkņos vai apbedīt tajos savus piederīgos (sk. Augstākās

tiesas Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 20. novembra

lēmuma lietā Nr. SKA-1427/2015 8. punktu).

Tātad apstrīdētajā Saistošo noteikumu Nr. 27 20. punktā ir

noteikta maksa par piešķīrumu individuāli izmantot publisku

lietu.

14.2. Likuma "Par pašvaldībām" 21. panta

pirmās daļas 14. punkts paredz pašvaldībai tiesības noteikt maksu

par pakalpojumiem, ja tas nav aizliegts vai noteikts ar likumiem

vai Ministru kabineta noteikumiem. Saskaņā ar Ministru kabineta

2011. gada 3. maija noteikumu Nr. 333 "Kārtība, kādā

plānojami un uzskaitāmi ieņēmumi no maksas pakalpojumiem un ar šo

pakalpojumu sniegšanu saistītie izdevumi, kā arī maksas

pakalpojumu izcenojumu noteikšanas metodika un izcenojumu

apstiprināšanas kārtība" 10. punktu maksas pakalpojuma

izcenojums ietver visas izmaksas, kuras rodas, sniedzot šo

pakalpojumu.

Likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmās daļas 14.

punktā noteikts, ka pašvaldības dome ir tiesīga noteikt maksu par

šādiem pakalpojumiem: 1) pašvaldības zemes, cita nekustamā un

kustamā īpašuma lietošanu (iznomāšanu); 2) pašvaldības dzīvojamā

un nedzīvojamā fonda īri (nomu); 3) pašvaldības ūdensvada un

kanalizācijas lietošanu; 4) pašvaldības piegādāto siltumenerģiju;

5) sadzīves atkritumu savākšanu; 6) licenču (atļauju)

izsniegšanu; 7) citiem pakalpojumiem.

Likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmās daļas 14.

punktā norādītie pakalpojumi ir vērsti uz to, lai citstarp

nodrošinātu un aizsargātu ikviena pašvaldības iedzīvotāja

tiesības uz veselību, tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, kā arī

ļautu īstenot dažādas ekonomiskās intereses. Maksas par

pakalpojumu noteikšanas mērķis ir segt pašvaldības ieguldījumu

izdevumus par savu iekārtojumu izbūvi, radīšanu, uzlabošanu,

atjaunināšanu un attīstīšanu, kas rada to lietotājiem labākus to

lietošanas apstākļus (sk.: Seer R. Finanzverfassungsrechtliche

Grundlagen der Steuerrechtsordnung. In: Seer R., Hey J., Montag

H. Steurrecht. 22., neu bearbeitete Auflage. Köln: Schmidt, 2015,

S. 44.). Likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmās

daļas 14. punktā norādītie pakalpojumi nav salīdzināmi ar

pašvaldības piešķīrumu izmantot noteiktu kapavietu, jo kapavietas

piešķiršana ir būtiska tieši mirušā cilvēka cieņpilnai

apbedīšanai. Vispārcilvēciskās vērtības, tostarp cilvēka cieņa,

pieprasa, ka pēc nāves tuviniekiem ir pienākums apbedīt mirušo

cilvēku, un kapavietas piešķiršana ir nepieciešams

priekšnoteikums tam, lai būtu nodrošināta apbedīšanas pienākuma

izpilde. Pašvaldības rīcība, piešķirot personai kapavietu, pēc

sava rakstura nav pakalpojums, jo pastāv apbedīšanas pienākums,

kas tuviniekiem neparedz izvēles iespējas, proti, mirušā cilvēka

ķermeni, guldot kapā, ir jāapbedī kapsētā. Tas, ka pašvaldība

pieprasa maksu par kapavietas piešķiršanu kā maksu par

pakalpojumu, ir pretrunā ar noteikumu, ka arī pēc cilvēka nāves

pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

kapavietas piešķiršana nav pakalpojums, par kuru pašvaldības dome

saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmās

daļas 14. punktu būtu tiesīga noteikt samaksu.

14.3. Tiesībsargs, kā arī pieaicinātā persona Saeima

uzskata, ka Jūrmalas pilsētas domes noteiktā "nomas

maksa" pēc būtības ir pašvaldības nodeva (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 4.-5. un 69. lp.).

Analizējot Saistošo noteikumu Nr. 27 20. punktā noteiktā

maksājuma tiesisko dabu, Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departaments atzinis, ka Jūrmalas pilsētas domes noteiktā maksa

pēc savas dabas uzskatāma par pašvaldības nodevu (sk.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 20.

novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1427/2015 8. punktu).

Satversmes tiesa pārbaudīs, vai pašvaldība bija tiesīga noteikt

nodevu par kapavietas izmantošanu.

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 10. panta pirmajā

daļā noteikts, ka pašvaldību nodevas ir tiesīgas uzlikt vietējās

pašvaldības ar saviem saistošajiem noteikumiem. Šā paša likuma 2.

panta ceturtā daļa nosaka: ja vietējo pašvaldību saistošajos

noteikumos ir iekļautas normas, kas paredz obligātu maksājumu,

kurš atbilst šā likuma 1. pantā minētajam terminam

"pašvaldības nodeva", bet kurš nav paredzēts šajā

likumā, tad šādu normu piemērošana nav pieļaujama.

Pašvaldību nodevu objekti ir noteikti likuma "Par

nodokļiem un nodevām" 12. panta pirmās daļas 11. punktā.

Minētajā likumā pašvaldībai nav paredzētas tiesības noteikt

nodevu par kapavietas izmantošanu.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka pašvaldības dome ir tiesīga

izdot ārējos normatīvos tiesību aktus tikai likumos noteiktajos

gadījumos un apjomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016.

gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 14.1.

punktu).

Tātad Jūrmalas pilsētas dome nav tiesīga noteikt nodevu par

kapavietas izmantošanu. Arī Ministru kabineta 2005. gada 28.

jūnija noteikumu Nr. 480 "Noteikumi par kārtību, kādā

pašvaldības var uzlikt pašvaldību nodevas" 3. punkts paredz,

ka nodevas uzliek saskaņā ar domes izdotajiem saistošajiem

noteikumiem tikai likuma "Par nodokļiem un nodevām" 12.

panta pirmajā daļā norādītajiem nodevu objektiem.

Tādējādi Jūrmalas pilsētas dome, pieņemot apstrīdētās normas,

ir pārkāpusi tai normatīvajos aktos noteikto kompetenci un nav

ievērojusi padotību likumam un tiesībām.

Līdz ar to apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 1. pantam.