10. pants

Pieaicinātā persona - prof. Dr. h. c.,

Assessor. jur., Dipl.-Pol. Egils Levits -

norāda, ka apstrīdēto normu izdošana saskaņā ar Satversmes

ievadu, kā arī 1. un 64. pantu bija pieļaujama, ievērojot zināmus

nosacījumus.

Ārējo normatīvo aktu izdošanas tiesību piešķiršana orgānam,

kas atrodas ārpus Satversmes 64. panta tvēruma, vai iestādei ar

vājāku demokrātisku leģitimāciju jebkurā gadījumā nozīmējot

demokrātijas virsprincipa ierobežojumu. Apsvērumi par to, ka

Saeima ir tiesīga ar likumu pilnvarot Ministru kabinetu izdot

likumpamatotus normatīvos aktus, nevarot tikt tiešā veidā

attiecināti uz patstāvīgajām iestādēm. Atšķirībā no Ministru

kabineta noteikumiem patstāvīgo iestāžu izdotie normatīvie akti

demokrātijas virsprincipu ierobežojot divkārt.

Patstāvīgo iestāžu izņemšana no Satversmes 58. pantā noteiktās

Ministru kabineta padotības apgrūtinot Saeimas izteiktās tautas

gribas attiecināšanu uz šo iestāžu darbību. Patstāvīgo iestāžu

demokrātiskā leģitimācija pamatā balstoties uz Saeimas pieņemtu

likumu, kurā ietverta tautas griba dibināt šādu iestādi un

piešķirt tai attiecīgu kompetenci, kā arī uz personālo

leģitimāciju, uz noteiktu laiku apstiprinot šīs iestādes

vadītāju. Taču šādai iestādei trūkstot paša spēcīgākā

leģitimācijas elementa - hierarhiskās padotības Ministru

kabinetam.

Ja patstāvīgā iestāde izdod ārējos normatīvos aktus, tiekot

ignorēts būtisks demokrātijas virsprincipa elements - sasaiste

starp izdevēja demokrātiskās leģitimācijas līmeni un tiesībām

izdot šādus aktus. Tik būtiska demokrātijas ierobežojuma mērķim

vajagot būt ļoti svarīgam, bet pašam ierobežojumam - pēc iespējas

mazākam un tomēr tādam, kas ļautu šo mērķi sasniegt.

Arguments, ka Eiropas Savienības vai starptautisko institūciju

ieteikumi vai noteikumi varētu šādu būtisku demokrātijas

ierobežojumu attaisnot, esot noraidāms, jo atbilstoši Satversmes

68. pantam Latvijas Republika līdzdarbojoties Eiropas Savienībā

"nolūkā stiprināt demokrātiju", nevis to vājināt. Tāpat

neesot akceptējams uzskats, ka konkrētajā gadījumā šādu

ierobežojumu prasītu efektivitātes princips, kas pats par sevi

nekad nevarot atsvērt nevienu no Satversmes ievadā ietvertajiem

virsprincipiem. Efektivitātes princips gan varot tikt ņemts vērā

kā tiesiskas valsts virsprincipā ietilpstošā labas pārvaldības

principa elements, proti, apsverot jautājumu par demokrātijas

virsprincipa ierobežošanu tam līdzvērtīgā tiesiskas valsts

virsprincipa labā. Tomēr minētās metodoloģijas ietvaros

izdarītais secinājums nevarot būt tāds, ka Saeima pati nespēj

pietiekami efektīvi lemt par jautājumiem, kurus ar saviem

noteikumiem izlemj Latvijas Banka. Šo noteikumu nav tik daudz, ka

tie varētu nopietni atslogot Saeimas darbu.

Esot pieļaujams secinājums, ka Latvijas Banka ir kompetentāka

par Saeimu konkrētajā jautājumā, kurā būtiska nozīme esot ne tik

daudz politiskiem, bet drīzāk gan tehniskiem aspektiem, attiecībā

uz kuriem Latvijai esot jāiekļaujas starptautiskā sistēmā.

Savukārt no šā secinājuma izrietot secinājums, ka pilnvarojošajā

likumā ir izteikta Saeimas griba šādā starptautiskā sistēmā

piedalīties, ka šī sistēma ir ļoti komplicēta un ka Latvijas

līdzdalība tajā neatstāj Saeimas politiskajai gribai plašu

rīcības brīvību. Līdz ar to nepieciešamība atbilstoši

demokrātijas virsprincipam Saeimai šo jautājumu regulēt pašai

neesot tik liela un tamdēļ Saeima to varot deleģēt Latvijas

Bankai kā kompetentākai institūcijai, kas atrodas tiešā saskarē

ar citiem starptautiskās sistēmas dalībniekiem.

Tomēr šādi apsvērumi no demokrātijas viedokļa esot riskanti un

pieļaujami tikai šauros izņēmuma gadījumos, kad politiskā griba

reducējoties uz konkrētu izšķiršanos, pēc kuras Saeimai esot

tikai minimālas iespējas noteikt regulējuma saturu, jo Latvijas

Banka starptautiskās sadarbības jautājumus varot risināt

operatīvāk un kompetentāk. Turklāt arī šādos apstākļos esot jābūt

nodrošinātai Saeimas virsvadībai un atbildībai.

Tiesas sēdē pieaicinātā persona atkārtoja un papildināja savā

rakstveida viedoklī norādītos argumentus, īpaši uzsverot, ka

Saeima nedrīkst nodot daļu savas kompetences neierobežotā

autonomas valsts pārvaldes iestādes kompetencē. Saeimai vienmēr

vajagot būt iespējai šādu jautājumu noregulēt pašai. Autonomai

valsts pārvaldes iestādei nevarot uzticēt ārējo normatīvo aktu

izdošanu Satversmes 58. panta ietvaros esošas kompetences jomā.

Latvijas Bankas autonomās kompetences pamats esot tas, ka labas

pārvaldīšanas princips prasa finanšu politikas nošķiršanu no

ikdienas politikas. Kādas kompetences nodošana Latvijas Bankai ir

pieļaujama, tas esot izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā.