Par Latvijas Bankas 2014. gada 15. septembra noteikumu Nr. 141 "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasības, veicot ārvalstu valūtu skaidrās naudas pirkšanu un pārdošanu" 19. un 20. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam

1Saeima 2008. gada 17. jūlijā pieņēma Noziedzīgi

2iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas

3novēršanas likumu (turpmāk - Novēršanas likums), kas stājās spēkā

42008. gada 13. augustā.

5Novēršanas likuma 1. panta 13. punkts noteic, ka uzraudzības

6un kontroles institūcija ir valsts institūcija vai profesionāla

7organizācija, kas veic šā likuma prasību izpildes uzraudzības un

8kontroles pasākumus. Savukārt Novēršanas likuma 47. pants

9reglamentē uzraudzības un kontroles institūcijas tiesības.

10Ar 2014. gada 13. augusta likuma "Grozījumi Noziedzīgi

11iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas

12novēršanas likumā" (turpmāk - Novēršanas likuma grozījumi)

1332. pantu Novēršanas likuma 47. pants tika papildināts ar trešo

14daļu šādā redakcijā: "Latvijas Banka nosaka

15kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar ārvalstu valūtas skaidras

16naudas pirkšanu un pārdošanu, saistošas prasības šajā likumā

17noteikto pienākumu izpildei attiecībā uz iekšējās kontroles

18sistēmas izveidi, patieso labuma guvēju noskaidrošanu un

19pārliecināšanos, ka persona, kas norādīta kā patiesais labuma

20guvējs, ir klienta patiesais labuma guvējs, kā arī attiecībā uz

21klientu veikto darījumu uzraudzību un klientu saimnieciskās

22darbības pārzināšanu." Šie grozījumi stājās spēkā 2014. gada

2316. septembrī.

24Latvijas Banka saskaņā ar Novēršanas likuma 47. panta trešo

25daļu 2014. gada 15. septembrī izdeva noteikumus Nr. 141

26"Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

27finansēšanas novēršanas prasības, veicot ārvalstu valūtu skaidrās

28naudas pirkšanu un pārdošanu" (turpmāk - Latvijas Bankas

29noteikumi Nr. 141). Šie noteikumi stājās spēkā 2014. gada 16.

30septembrī. To 19. un 20. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas)

31nosaka:

32"19. Ja darījums nav neparasts vai aizdomīgs un netiek

33uzsāktas darījuma attiecības, bet darījuma summa ir ekvivalenta 2

34000-7 999,99 euro, kapitālsabiedrība veic klienta vai

35patiesā labuma guvēja identifikāciju šādā kārtībā:

3619.1. nokopē klienta identifikācijas dokumentus;

3719.2. pārliecinās par klienta personu apliecinošā dokumenta

38īstumu un derīgumu;

3919.3. nekavējoties ziņo kompetentai tiesībsargājošai iestādei,

40ja ir pamatotas aizdomas par iesniegtā personu apliecinošā

41dokumenta viltojumu.

1Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu

2atbildību "TAVEX" (turpmāk - Pieteikuma

3iesniedzēja) - lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par

4neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

5Satversme) 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam

6un spēkā neesošām no pieņemšanas brīža.

7Pieteikuma iesniedzēja ir kapitālsabiedrība, kas savas

8komercdarbības ietvaros citastarp veicot ārvalstu valūtas

9skaidras naudas pirkšanu un pārdošanu (turpmāk arī - skaidras

10naudas tirdzniecība). Šādu pakalpojumu atbilstoši spēkā esošajiem

11normatīvajiem aktiem sniedzot vienīgi kapitālsabiedrības, kas

12saņēmušas Latvijas Bankas licenci, un kredītiestādes kā vienu no

13finanšu pakalpojuma veidiem. Novēršanas likuma prasības

14attiecoties uz abām minētajām tiesību subjektu grupām.

15No Novēršanas likuma 11. panta otrās daļas un Ministru

16kabineta 2008. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1071

17"Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un

18kārtību, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem

19darījumiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1071) 8.2.4. un 8.6.

20apakšpunkta izrietot, ka kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar

21skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādēm ir pienākums

22identificēt klientu (kredītiestādēm - klientu, kuram nav konta)

23ikvienā gadījumā, kad tiek veikta skaidras naudas tirdzniecība

24par summu, kuras ekvivalents ir 8 000 euro un vairāk.

25Uz Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertā

26pilnvarojuma pamata izdotās apstrīdētās normas attiecoties tikai

27uz kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

28tirdzniecību, bet neattiecoties uz kredītiestādēm, kas sniedz

29identisku pakalpojumu.

30Latvijas Banka 2014. gada 16. decembrī esot apstiprinājusi

31Pieteikuma iesniedzējas pieņemtos noziedzīgi iegūtu līdzekļu

32legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās

33kontroles sistēmas noteikumus un atzinusi tos par atbilstošiem

34normatīvo aktu prasībām.

35Novērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz skaidras naudas

36tirdzniecību, Pieteikuma iesniedzēja konstatējusi, ka 2015. gada

37pirmajos divos mēnešos 87 klienti ir atteikušies veikt skaidras

38naudas tirdzniecības darījumus ar Pieteikuma iesniedzēju, kā

39vienu no iemesliem norādot nevēlēšanos tikt identificētiem.

40Savukārt kredītiestādēs, veicot šādus darījumus apstrīdētajās

41normās noteikto naudas summu ietvaros, šāda identifikācija

42netiekot veikta.

43Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 91. panta pirmajā

44teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam esot

45vērtējama kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmā teikuma

46tvērumā ietilpstošo tiesību veikt komercdarbību ierobežojumu.

47Kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

48tirdzniecību, un kredītiestādes atrodoties vienādos un pēc

49noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pirmkārt, abas

50minētās personu grupas savu komercdarbību veicot kā

51kapitālsabiedrības. Otrkārt, tās sniedzot viena un tā paša veida

52pakalpojumu un esot viena un tā paša konkrētās preces un konkrētā

53ģeogrāfiskā tirgus dalībnieki Konkurences likuma 1. panta

54izpratnē. Treškārt, abas salīdzināmās grupas esot uzskatāmas par

55konkurentiem, kas turklāt savu komercdarbību veicot nelielā

56attālumā viens no otra. Ceturtkārt, Konkurences padome esot

57norādījusi uz nepieciešamību nodrošināt abām minētajām grupām

58vienādu tiesisko regulējumu.

59Pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās, veicot skaidras naudas

60tirdzniecību, klienta un patiesā labuma guvēja identifikācijas

61priekšnoteikumi kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas

62nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, bijuši vienādi.

63Savukārt ar apstrīdētajām normām kapitālsabiedrībām, kas

64nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, esot uzlikts

65pienākums identificēt klientu vai patieso labuma guvēju tādos

66gadījumos, kuros kredītiestādēm šāda pienākuma nav. Tātad

67apstrīdētās normas nenodrošinot vienlīdzīgas tiesības visām

68personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

69Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma

70leģitīmais mērķis un atšķirīgas attieksmes mērķis esot nošķirami,

71un attiecībā uz skaidras naudas tirdzniecību apstrīdētās normas

72pieņemtas, ievērojot nepieciešamību aizsargāt sabiedrības

73drošību. Apstrīdētās normas esot izdotas arī tādēļ, lai

74nodrošinātu tiesiskā regulējuma atbilstību Eiropas Padomes

75Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

76finansēšanas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas

77(turpmāk - MONEYVAL) 2012. gada 5. jūlija ziņojumam par Latvijas

78noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

79finansēšanas novēršanas un apkarošanas sistēmu (turpmāk -

80Ziņojums) un tajā ietvertajām rekomendācijām.

81Savukārt attiecībā uz atšķirīgas attieksmes pieļaušanas

82leģitīmo mērķi Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tāda nav.

83MONEYVAL Ziņojumā esot ietverts tikai vispārīgs ieteikums

84nodrošināt to, lai Latvijas Banka nosaka skaidras prasības

85klienta un patiesā labuma guvēja identificēšanai arī gadījumos,

86kad darījums pēc sava apjoma nesasniedz neparasta vai aizdomīga

87darījuma statusu. Līdz ar to neesot objektīvu un sabiedrībā

88atzītu iemeslu noteikt kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar

89skaidras naudas tirdzniecību, attiecībā uz klienta un patiesā

90labuma guvēja identificēšanu stingrākas prasības nekā

91kredītiestādēm.

92Ja apstrīdētajām normām nav leģitīma mērķa, tad neesot

93nepieciešams pārbaudīt, vai, paredzot atšķirīgu attieksmi, ir

94ievērots samērīguma princips. Ja tiktu atzīts, ka ar

95apstrīdētajām normām radītajai atšķirīgajai attieksmei tomēr ir

96leģitīms mērķis, tad Latvijas Bankas izraudzītie līdzekļi neesot

97piemēroti tā sasniegšanai situācijā, kad personas, kuras nevēlas

98tikt identificētas, varot no identificēšanas izvairīties.

99Apstrīdēto normu izstrādes materiāli neesot publiski pieejami.

100No Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas atbildēm uz biedrības

101"Nebanku Finanšu Pakalpojumu Sniedzēju Asociācija"

102(turpmāk arī - Nebanku asociācija) iesniegumu ar priekšlikumu

103grozīt apstrīdētās normas neesot secināms, ka Latvijas Banka būtu

104apsvērusi alternatīvus līdzekļus un vispār vērtējusi to, vai

105apstrīdētās normas nenonāk pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo

106teikumu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām radītā atšķirīgā

107attieksme neesot nepieciešama pat hipotētiska leģitīmā mērķa

108sasniegšanai.

109Apstrīdētās normas radot tādu situāciju, ka potenciālais

110klients atsakās veikt skaidras naudas tirdzniecības darījumu, jo

111viņam nav līdzi personu apliecinoša dokumenta vai viņš nevēlas

112tikt identificēts. Sabiedrība no atšķirīgās attieksmes neiegūstot

113neko, jo personas attiecīgos darījumus varot veikt

114kredītiestādēs. Atšķirīga attieksme esot īpaši nesamērīga

115situācijā, kad blakus darbojas tādu kapitālsabiedrību filiāles,

116kuras veic skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestāžu

117filiāles.

118Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. un 64. pantam esot

119vērtējama kopsakarā. Latvijas Banka neesot uzskatāma par

120demokrātiski leģitimētu institūciju, jo neesot piesaistīta tautas

121gribai. Ņemot vērā pašreizējo Satversmes tekstuālo regulējumu,

122kurā expressis verbis neesot noteiktas Latvijas Bankas

123tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, tai varot tikt deleģēta

124tikai normatīvo aktu izpilde, plānošana un citi uzdevumi. Arī

125demokrātiskas un tiesiskas valsts princips nepieļaujot to, ka

126valsts pārvaldes iestādes varētu izdot ārējos normatīvos aktus.

127Šādas tiesības neizrietot arī no Satversmes tās materiālajā

128izpratnē jau tādēļ vien, ka nepastāvot attiecīga vispārēja,

129turklāt Satversmes tiesas atzīta konstitucionāla tradīcija. Ar

130jaunpieņemtu likumu šādu tradīciju iedibināt nevarot. To esot

131iespējams vienīgi konstatēt un akceptēt post factum.

132Saprātīgas šaubas par Latvijas Bankas tiesībām izdot ārējos

133normatīvos aktus izrietot arī no Oficiālo publikāciju un

134tiesiskās informācijas likuma 9. panta pirmās daļas, kurā neesot

135noteikts tāds ārējā normatīvā akta veids kā "Latvijas Bankas

136noteikumi". Tātad Latvijas Banka līdz šim, izdodot ārējos

137normatīvos aktus, esot rīkojusies ultra vires.

138Pat ja hipotētiski tiktu pieņemts, ka Latvijas Banka ir

139tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus, tā esot pārkāpusi

140likumdevēja pilnvarojuma robežas. Turklāt likumdevējs nemaz

141neesot bijis tiesīgs pilnvarot citu tiesību subjektu izdot tādas

142normas, kas atbilstoši Satversmes tiesas praksē definētajai

143"būtiskuma teorijai" esot tikai Saeimas kompetencē.

144Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertais pilnvarojums

145pieļaujot tikai tādu tiesību normu izdošanu, kuras noteiktu

146pilnvarojumā minēto pienākumu izpildes kārtību, proti, procesuāla

147rakstura normas. Savukārt apstrīdētās normas esot uzskatāmas par

148materiālo tiesību normām. Turklāt Novēršanas likumā un Noteikumos

149Nr. 1071 esot izsmeļoši norādīti tie gadījumi, kad veicama

150klienta vai patiesā labuma guvēja identifikācija. Ja šo

151uzskaitījumu nepieciešams papildināt, to darīt esot kompetents

152vienīgi likumdevējs. Apstrīdētajās normās esot iekļautas tādas

153tiesiskā sastāva pazīmes, kuras Novēršanas likums

154nepieļaujot.

155Ņemot vērā minēto, apstrīdētās normas esot atzīstamas par

156spēkā neesošām no Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma

157rašanās brīža.

158Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pilnvarotais pārstāvis

159Matīss Šķiņķis atkārtoja un papildināja pieteikumā minētos

160argumentus un īpaši norādīja uz lietas materiāliem pievienotajiem

161skaidras naudas tirdzniecības darījumus apliecinošajiem

162dokumentiem, kas apstiprinot, ka vairākās kredītiestādēs bez

163identifikācijas ir iespējams veikt darījumus, kuru summa ir

164ekvivalenta 2 000-7 999,99 euro.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas

2Banka - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.

3un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam.

4MONEYVAL Ziņojumā esot norādīts, ka ar Latvijas Bankas 2009.

5gada 13. maija ieteikumiem Nr. 37 "Noziedzīgi iegūtu

6līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas

7iekšējās kontroles sistēmas izveides ieteikumi

8kapitālsabiedrībām, kas saņēmušas Latvijas Bankas licenci

9ārvalstu skaidrās naudas pirkšanai un pārdošanai" (turpmāk -

10Latvijas Bankas ieteikumi Nr. 37) esot par maz, lai varētu tikt

11pienācīgi uzraudzītas un kontrolētas tādas kapitālsabiedrības,

12kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, tāpēc esot

13nepieciešams šajā jomā paplašināt Latvijas Bankas kompetenci,

14piešķirot tai tiesības izdot juridiski saistošas vadlīnijas, vai

15arī šīs jomas uzraudzību un kontroli uzticēt Finanšu un kapitāla

16tirgus komisijai (turpmāk arī - FKTK).

17Ņemot vērā Ziņojumā norādīto, Finanšu sektora attīstības

18padomes 2013. gada 28. marta sēdē apstiprinātajā Darbības plānā

19noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

20finansēšanas novēršanas sistēmas uzlabošanai esot secināts, ka

21Latvijas Bankai jāizvirza stingrākas prasības klientu izpētei

22kapitālsabiedrībās, kas nodarbojas ar skaidras naudas

23tirdzniecību. Atbilstoši minētajā darbības plānā noteiktajām

24vadlīnijām esot pieņemti Novēršanas likuma grozījumi. Attiecīgā

25likumprojekta anotācijā esot norādīts, ka Novēršanas likums

26nosaka vienīgi minimālās prasības noziedzīgi iegūtu līdzekļu

27legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai, tāpēc

28Latvijas Bankai jānosaka detalizētākas prasības minētajām

29kapitālsabiedrībām atbilstoši to darbības veidam.

30No Latvijas Bankas noteikumu Nr. 141 anotācijas esot redzams,

31ka apstrīdētās normas izstrādātas, izvērtējot riskus, kas

32saistīti ar pakalpojumu, kuru sniedz kapitālsabiedrības, kas

33nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Minēto noteikumu

34projektu Latvijas Banka esot nosūtījusi saskaņošanai desmit

35lielākajām šīs nozares kapitālsabiedrībām. Nebanku asociācija

36esot sniegusi izvērstu atbildi, savukārt kapitālsabiedrības,

37kuras nav šīs asociācijas biedri, neesot izteikušas iebildumus

38pret noteikumu projektu. Latvijas Banka esot izvērtējusi

39izteiktos argumentus un tādējādi nodrošinājusi apstrīdēto normu

40adresātiem iespējas iesaistīties noteikumu izstrādāšanas

41procesā.

42MONEYVAL Ziņojumā esot minēts, ka kapitālsabiedrības veicot

43tikai neparastu un aizdomīgu darījumu un šādus darījumus veicošo

44klientu uzraudzību, taču neuzraugot citus klientus un viņu

45veiktos darījumus, lai gan tie veidojot lielāko daļu no šo

46kapitālsabiedrību apgrozījuma.

47Līdz apstrīdēto normu pieņemšanai spēkā bijušie Latvijas

48Bankas ieteikumi Nr. 37 esot paredzējuši, ka pašām

49kapitālsabiedrībām atbilstoši Novēršanas likumam būtu jāizvērtē

50iespējamie darbības riski un jāveic adekvāti to novēršanas

51pasākumi. Latvijas Banka, veicot kontroles pasākumus, esot

52secinājusi, ka kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras

53naudas tirdzniecību, galvenokārt konstatē un reģistrē tikai

54neparastus darījumus, kuru apjoms pārsniedz normatīvajos aktos

55noteikto robežvērtību - 8 000 euro, taču nereģistrē

56apšaubāmus darījumus, kuri to nepārsniedz. Tāpat esot fiksēta arī

57izvairīšanās no neparastu darījumu konstatēšanas, piemēram,

58sadalot vienu darījumu vairākos darījumos, vai vienādu darījumu

59veikšana par identiskām summām īsā laika periodā. Papildus tam

60pēc Novēršanas likumā noteiktās neparasta darījuma apjoma

61robežvērtības palielināšanas [no 7 100 euro (5 000 latu)

62līdz 8 000 euro], kas tika veikta līdz ar euro

63ieviešanu, esot konstatēts, ka pieaudzis tādu darījumu skaits,

64kuru apjoms pārsniedz iepriekšējo, bet nepārsniedz jauno

65robežvērtību. Tādējādi pirms apstrīdēto normu pieņemšanas praksē

66esot veidojusies tāda situācija, ka klientu uzraudzība tika

67veikta formāli un kapitālsabiedrības, ignorējot Novēršanas likuma

68mērķi, neidentificēja un nepārzināja savus klientus.

69Pieņemot apstrīdētās normas, esot ievērots arī kontroles

70pasākumu laikā konstatētais fakts, ka kapitālsabiedrības, kas

71nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, nav parūpējušās, lai

72to darbiniekiem būtu pietiekamas zināšanas par noziedzīgi iegūtu

73līdzekļu legalizācijas novēršanu regulējošiem normatīvajiem

74aktiem. Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums esot

75nepārprotams, kā arī vienkārši un bez būtiskiem finanšu un

76personāla resursiem piemērojams. Savukārt robežvērtība - 2 000

77euro - esot izraudzīta, ņemot vērā kontroles pasākumu

78ietvaros konstatētās darījumu summas un tām atbilstošo darījumu

79regularitāti. Esot spēkā apstrīdētajās normās noteiktajam

80regulējumam, personām, kuras vēlas izvairīties no

81identifikācijas, nākoties veikt vairākus darījumus dažādās

82kapitālsabiedrībās un līdz ar to esot būtiski palielināta iespēja

83šādas aizdomīgas darbības atklāt.

84Izlemjot jautājumus par speciālā pilnvarojuma pieļaujamību,

85Satversmes tiesa esot konsekventi pieļāvusi ne tikai Ministru

86kabineta, bet arī citu valsts institūciju tiesības izdot ārējos

87normatīvos aktus pārvaldes darbību ietvaros. Likumdevējs Latvijas

88Banku esot izveidojis kā patstāvīgu, neatkarīgu iestādi, kuras

89pārziņā nodota atsevišķa, no Ministru kabineta kompetences

90izņemta valsts pārvaldes joma. Lai nodrošinātu pienācīgu

91attiecīgās jomas pārvaldību, Latvijas Banka patstāvīgi īstenojot

92visas nepieciešamās no normatīvā regulējuma izrietošās pārvaldes

93darbības. Viena no šādām darbībām esot ārējo normatīvo aktu

94izdošana tad, ja likumā ietverts speciāls pilnvarojums. Kopš

951992. gada Latvijas Banka esot izdevusi vairāk nekā 100

96noteikumu. Līdz ar to Latvijas Bankas noteikumi kā īpašs ārējā

97normatīvā akta veids esot ilgstoši pastāvējuši un piemēroti.

98Tātad konstitucionāla tradīcija ir izveidojusies. Esot noregulēts

99arī jautājums par šādu noteikumu vietu normatīvo aktu

100hierarhijā.

101Atbilstoši Satversmes 57. pantam speciālā pilnvarojuma

102piešķiršana esot likumdošanas ceļā izlemjams jautājums. Autonoma

103publisko tiesību subjekta tiesības izdot ārējos normatīvos aktus

104esot akceptētas Satversmes 64. panta sistēmā, proti, tā pieļaujot

105likumdevēja rīcības brīvību tad, kad lietderības apsvērumi to

106prasa, pilnvarot ne tikai Ministru kabinetu, bet arī citu valsts

107institūciju izdot ārējos normatīvos aktus.

108Latvijas Bankas noteikumus pēc likumdevēja speciāla

109pilnvarojuma izdodot Latvijas Bankas padome, kuras sastāvā esot

110Latvijas Bankas prezidents, viņa vietnieks un seši padomes

111locekļi. Saskaņā ar likuma "Par Latvijas Banku" 22.

112pantu Latvijas Bankas prezidentu amatā ievēlot Saeima, kas

113apstiprinot amatā arī viņa vietnieku un Latvijas Bankas padomes

114locekļus. Šāds process nodrošinot pietiekamu demokrātisko

115leģitimāciju, sevišķi ņemot vērā patstāvīgajām iestādēm noteiktos

116ierobežojumus.

117Ja likumdevējs būtu vēlējies pilnvarot Latvijas Banku noteikt

118Novēršanas likuma subjektiem uzlikto pienākumu izpildes

119procesuālo kārtību, tas šādu terminu būtu ietvēris likuma normā.

120Taču likumdevējs esot izvēlējies citu formulējumu, un tas neesot

121nejaušs. Uz to norādot Novēršanas likuma 47. panta otrajā daļā

122ietvertais pilnvarojums FKTK. Latvijas Bankai piešķirtā

123pilnvarojuma saturs esot noskaidrojams likuma sistēmas

124ietvaros.

125Likumdevējs attiecīgo jautājumu esot uzskatījis par tādu, kas

126regulējams ar Latvijas Bankas izdotiem noteikumiem, nevis likuma

127normu. Šāda pieeja atbilstot likuma mērķim un sistēmai, jo arī

128citos gadījumos likumdevējs neesot attiecībā uz konkrētu subjektu

129detalizēti noregulējis visus nepieciešamos jautājumus, bet

130pilnvarojis attiecīgā subjekta kontroles un uzraudzības

131institūciju regulēt tā rīcību. Tādējādi Latvijas Banka neesot

132rīkojusies ultra vires.

133Noskaidrojot, vai izskatāmajā lietā ir personas, kas atrodas

134vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos,

135esot jāņem vērā tas, ka Konkurences padome Pieteikuma

136iesniedzējas norādītos jautājumus vērtējusi Konkurences likuma

137kontekstā. Tiesiskās vienlīdzības principa ievērošanas pārbaude

138pēc metodoloģijas atšķiroties no konkurences tiesību ievērošanas

139pārbaudes, un vienas pārbaudes ietvaros izdarītie secinājumi

140nevarot tikt tieši vai netieši automātiski pārņemti citā

141pārbaudē.

142Iedzīvotāji nošķirot kapitālsabiedrību, kas nodarbojas ar

143skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestāžu sniegtos

144pakalpojumus un spējot uzrādīt to būtiskās atšķirības.

145Tāpat nevarot uzskatīt, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos

146atrodas subjekti, kuru komercdarbības riski attiecībā uz

147noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

148finansēšanas mēģinājumiem esot atšķirīgi. Likumdevējs daudzus

149jautājumus attiecībā uz Novēršanas likuma subjektiem esot

150regulējis vienkopus, tomēr šis likums nosakot arī speciālu

151regulējumu specifiskiem subjektiem. Novēršanas likuma 47. pantā

152kredītiestādēm un citiem subjektiem esot paredzēti atšķirīgi

153uzraudzības un kontroles modeļi. Tas liecinot par likumdevēja

154apzinātu lēmumu kredītiestādes regulēt citādi nekā

155kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

156tirdzniecību. Minētās grupas vajagot salīdzināt kopējā to

157piedāvāto pakalpojumu kontekstā, neizdalot atsevišķi tikai vienu

158no pakalpojuma veidiem.

159Skaidras naudas tirdzniecība neesot būtiskākais kredītiestāžu

160pakalpojums. Tās sniedzot arī daudzus citus finanšu pakalpojumus

161ar mērķi izveidot ilgtermiņa darījumu attiecības. Atbilstoši

162Novēršanas likuma prasībām kredītiestāde pirms darījumu attiecību

163nodibināšanas vienmēr veicot klienta identifikāciju neatkarīgi no

164plānoto darījumu summas. Kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar

165skaidras naudas tirdzniecību, noteiktais tiesiskais regulējums

166kopumā būtiski atšķiroties no kredītiestāžu tiesiskā

167regulējuma.

168Kredītiestāžu likumā kredītiestādēm esot paredzēta konkrēta,

169tas ir, juridiskās personas forma un speciālas dibināšanas un

170sākotnējā kapitāla prasības, kas nodrošinot to, ka kredītiestādēm

171ir pieejami pietiekami plaši resursi finanšu pakalpojumu

172sniegšanai, tostarp telpu iekārtošanai un klientu piesaistīšanai.

173Tādējādi kredītiestādes varot investēt līdzekļus darbinieku

174apmācībā, kontroles mehānismos un dažādās drošības sistēmās,

175kuras iespējams balstīt uz darbinieku novērtējumu un rīcības

176brīvību. Pieļautie Novēršanas likuma pārkāpumi varot apgrūtināt

177kredītiestādes komercdarbību un iesaisti starptautiskajos finanšu

178tirgos, kā arī mazināt uzticēšanos tai.

179Savukārt Latvijas Bankas 2009. gada 13. maija noteikumos Nr.

18036 "Ārvalstu valūtas skaidrās naudas pirkšanas un pārdošanas

181noteikumi" esot ietvertas prasības kapitālsabiedrībām, kas

182nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Saskaņā ar šiem

183noteikumiem licence tiekot izsniegta nevis kapitālsabiedrībai,

184bet katrai tās rīcībā esošai ārvalstu valūtas pirkšanas un

185pārdošanas vietai. Tāpēc kapitālsabiedrību veidoto valūtas maiņas

186punktu iekārtojums būtiski atšķiroties no kredītiestāžu vai to

187filiāļu iekārtojuma. Prasības, ko Novēršanas likums izvirza

188kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

189tirdzniecību, un kredītiestādēm, esot atšķirīgas, un šīs

190atšķirības ilustrējot arī ievērojami diferencētā sodu

191sistēma.

192Ņemot vērā minēto, esot jāsecina, ka kredītiestādes un

193kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

194tirdzniecību, neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

195Tiesas sēdē Latvijas Bankas pilnvarotais pārstāvis Jānis Pleps

196atkārtoja un papildināja atbildes rakstā minētos argumentus un

197uzsvēra, ka MONEYVAL Ziņojumā esot ietverti ieteikumi attiecībā

198uz Latvijas Banku, bet FKTK darbība kredītiestāžu uzraudzībā

199skaidras naudas tirdzniecības jomā neesot pieminēta.

1Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka Latvijas

2Banka ir tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus un, pieņemot

3apstrīdētās normas, nav pārkāpusi likumdevēja pilnvarojuma

4robežas.

5Latvijas Banka esot atbildīga par ļoti specifisku valsts

6pārvaldes jomu. Turklāt tā esot tiesīga izdot saistošus

7noteikumus tikai šajā specifiskajā jomā un tikai uz likumā

8ietverta speciāla pilnvarojuma pamata. Šādus noteikumus pieņemot

9koleģiāla institūcija, kuras prezidentu ievēlot un locekļus

10ieceļot tieši leģitimēts valsts orgāns - Saeima. Lai gan Latvijas

11Banka savu uzdevumu izpildē esot neatkarīga, tā tomēr esot

12pakļauta Saeimas uzraudzībai un parlamentārajai kontrolei.

13Latvijas Bankai esot pietiekama demokrātiskā leģitimācija, lai tā

14savas darbības jomā varētu izdot likumam pakārtotus ārējos

15normatīvos aktus.

16Latvijas tiesību sistēmā jau ilgstoši (gan starpkaru posmā,

17gan arī kopš neatkarības atgūšanas) pastāvot tāda konstitucionālā

18tradīcija, ka uz likumdevēja speciālā pilnvarojuma pamata tiek

19izdoti ārējie normatīvie akti - Latvijas Bankas noteikumi. Šīs

20tradīcijas uzturēšana joprojām esot objektīvi nepieciešama, jo

21attiecīgā specifiskā pārvaldes joma esot detalizēti regulējama,

22bet Saeimas likumdošanas kapacitāte - ierobežota.

23Vai apstrīdēto normu izdošana atbilst "būtiskuma

24teorijai", tas esot vērtējams kontekstā ar likumdevēja

25pilnvarojuma apjomu, proti, noskaidrojot, vai apstrīdētajās

26normās nav ietverti tādi jautājumi, kuros politiska izšķiršanās

27nav notikusi. Likumdevējs attiecībā uz apstrīdēto normu

28regulēšanas priekšmetu esot izdarījis konceptuālu izšķiršanos un

29likumā iekļāvis būtiskākos jautājumus, kas norādot galvenos

30izstrādājamo noteikumu satura virzienus.

31Izdodot apstrīdētās normas, Latvijas Banka esot balstījusies

32uz likumdevēja pilnvarojumu, kas paredzot tai tiesības izdot

33saistošas prasības attiecībā uz likumā noteikto pienākumu

34izpildi, tostarp iekšējās kontroles sistēmas izstrādi, klientu

35veikto darījumu uzraudzību un ziņošanu par neparastiem vai

36aizdomīgiem darījumiem. Pilnvarojošā norma ietverot norādi uz to,

37ka pilnvarojuma apjoms ir izsecināms no citām likuma normām,

38kuras nosaka likuma subjektu pienākumus attiecīgajā jomā. Tā

39acīmredzami paredzot Latvijas Bankai plašu rīcības brīvību

40izstrādāt un pieņemt tādas prasības, kas nodrošinātu likumdevēja

41noteikto pienākumu izpildi pēc būtības un neaprobežotos ar

42jēdzienu "kārtība". Apstrīdētās normas esot uzskatāmas

43par tādām, kas sīkāk reglamentē Novēršanas likumā noteikto

44pienākumu izpildi. Apstrīdētās normas kalpojot to mērķu

45sasniegšanai un to pienākumu izpildes nodrošināšanai, par kuru

46nepieciešamību konceptuāli ir izšķīries pats likumdevējs.

47Tādējādi Latvijas Banka, izdodot apstrīdētās normas, neesot

48pārkāpusi likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas.

49Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

50finansēšanas novēršana esot balstīta ne tikai uz sniegtā

51pakalpojuma riska izvērtējumu, bet arī uz pakalpojuma sniedzēju

52un saņēmēju riska izvērtējumu. Šajā ziņā atšķirības starp

53kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras

54naudas tirdzniecību, tieši ietekmējot arī nepieciešamā normatīvā

55regulējuma apjomu un saturu.

56Tiesas sēdē pieaicinātās personas pilnvarotā pārstāve Ilze

57Tralmaka atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos

58argumentus un norādīja, ka apstrīdētajās normās paredzētā

59identifikācija ir uzskatāma par vienkāršotu instrumentu

60Novēršanas likuma 7. panta prasību izpildei un nav uzskatāma par

61jaunu klienta identifikācijas gadījumu Novēršanas likuma 11.

62panta izpratnē.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka Latvijas

3Banka ir tiesīga izdot Pieteikuma iesniedzējai saistošu ārējo

4normatīvo aktu un, izdodot apstrīdētās normas, nav pārkāpusi

5pilnvarojuma robežas. Tomēr apstrīdētās normas neatbilstot

6Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

7Ņemot vērā MONEYVAL Ziņojumā norādīto, apstrīdētajās normās

8ietvertais un uz valūtas tirdzniecības darījumiem attiecinātais

9klienta un patiesā labuma guvēja identifikācijas mehānisms esot

10nepieciešams un konceptuāli atbalstāms.

11Satversmes interpretācijas ceļā Latvijas tiesību sistēmā esot

12atzītas atsevišķu autonomo iestāžu tiesības izdot ārējos

13normatīvos aktus, ja tām pilnvarojums ir noteikts ar likumu.

14Likumdevējs, kā tas norādīts arī Novēršanas likuma grozījumu

15anotācijā, esot uzlicis Latvijas Bankai pienākumu noteikt

16kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

17tirdzniecību, saistošas prasības Novēršanas likumā paredzēto

18pienākumu izpildei. Apstrīdētās normas ietverot šādas detalizētas

19prasības, un Latvijas Banka, izdodot apstrīdētās normas, esot

20ievērojusi Novēršanas likuma mērķi un pildījusi savus uzdevumus

21kapitālsabiedrību sniegto finanšu pakalpojumu vidē, darbodamās

22likumdevēja pilnvarojuma ietvaros.

23Lai konstatētu, ciktāl kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar

24skaidras naudas tirdzniecību, ir salīdzināmas ar kredītiestādēm,

25Tiesībsargs esot identificējis šos subjektus vienojošās pazīmes

26pēc noteiktiem kritērijiem, tādējādi noskaidrojot, vai tie ir

27salīdzināmi pēc tiesiskās formas un funkcionālās darbības

28Novēršanas likuma ietekmes sfērā.

29Kapitālsabiedrību un kredītiestāžu strukturālās uzbūves

30atšķirībām neesot būtiskas nozīmes, jo to funkcionēšanas

31pamatprincipi esot līdzīgi. Lai gan licences saņemšanas un

32uzraudzības kārtība ir atšķirīga, gan kapitālsabiedrības, gan

33kredītiestādes savas saimnieciskās darbības ietvaros sniedzot

34salīdzināmus finanšu pakalpojumus - nodarbojoties ar skaidras

35naudas tirdzniecību. Šo subjektu sniegto pakalpojumu apjoma

36atšķirība neietekmējot to salīdzināmību. Tāpat arī

37kapitālsabiedrību un kredītiestāžu atrašanās vieta un pieejamība,

38kā arī komercdarbības risku un uzraudzības kārtības atšķirības

39neesot uzskatāmas par atšķirīgiem apstākļiem Novēršanas likumā

40regulētajos tiesiskajos aspektos. Skaidras naudas tirdzniecības

41darījumi neesot uzskatāmi par darījuma attiecībām Novēršanas

42likuma 1. panta 3. punkta izpratnē, un līdz ar to kredītiestādēm

43neesot pienākuma šādos gadījumos veikt klienta identifikāciju.

44Tādējādi minētās personu grupas atrodoties vienādos un

45salīdzināmos apstākļos, ciktāl runa ir par skaidras naudas

46tirdzniecības darījumiem.

47Apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi pret vienādos

48un salīdzināmos apstākļos esošām personām. Tā kā potenciālais

49klients identisku pakalpojumu un bez identifikācijas varot saņemt

50kredītiestādē, apstrīdēto normu leģitīmais mērķis, kas norādīts

51Novēršanas likuma grozījumu anotācijā, netiekot sasniegts.

52MONEYVAL Ziņojumā neesot minēta nepieciešamība attiecībā uz

53kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

54tirdzniecību, pieņemt atšķirīgus vai stingrākus nosacījumus nekā

55attiecībā uz kredītiestādēm. Latvijas Banka neesot norādījusi

56objektīvus iemeslus atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret

57Pieteikuma iesniedzēju.

58Tiesas sēdē pieaicinātās personas pilnvarotā pārstāve Ineta

59Rezevska atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī norādītos

60argumentus.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - savu

2viedokli balsta uz secinājumiem, kas ietverti Ministru kabineta

32011. gada 21. jūnija sēdē zināšanai pieņemtajā Tieslietu

4ministrijas Informatīvajā ziņojumā par subjektiem, kam ir

5tiesības izdot ārējos normatīvos aktus.

6Satversmē expressis verbis ne tikai neesot paredzētas

7autonomo iestāžu tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, bet

8vispār neesot noteikts, ka pastāv arī tādas valsts pārvaldes

9iestādes, kas nav padotas Ministru kabinetam. Tomēr Satversme

10paredzot izņēmumus no tās 58. pantā noteiktās kārtības, kas

11tādējādi neesot uzskatāma par absolūtu. Autonomo iestāžu

12pastāvēšana neesot pretrunā ar Satversmi.

13Iestāde, ko vada nepolitiskas amatpersonas, darbojoties

14autonomi likuma noteiktajās robežās un atbildot par savas

15darbības tiesiskumu. Atsevišķu iestāžu autonomā statusa

16nepieciešamību atzīstot galvenokārt trijos gadījumos:

171) attiecībā uz institūcijām, kas kontrolē citas pārvaldes

18iestādes, lai šī kontrole būtu efektīva;

192) attiecībā uz institūcijām, kuru kompetencē ir monetārā

20politika;

213) attiecībā uz institūcijām, kuras tiek izveidotas uz

22sabiedrības grupu reprezentācijas principiem (nevis uz politiskā

23vairākuma principa pamata) un kuru kompetencē ir noteiktu brīvību

24aizsardzība un interešu līdzsvarošana.

25Autonomās iestādes demokrātisko leģitimāciju saņemot nevis

26tādā izpratnē, ka vēlētājiem būtu iespēja politiski ietekmēt šo

27iestāžu darbības saturu, bet tikai tādēļ, lai sasniegtu sava

28autonomā statusa mērķi.

29Autonomās kompetences iestāžu darbība normatīvo aktu izdošanā

30esot tiesiska, jo noteikta ar attiecīgiem likumiem un šādi akti

31minēti Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.

32pantā. Šāda kompetence esot paredzēta lietderības apsvērumu dēļ

33un arī tādēļ, ka iestāžu autonomais statuss esot nesaraujami

34saistīts ar regulēšanas un uzraudzības funkcijām savā nozarē. Ja

35šādām iestādēm nebūtu tiesību izdot normatīvos aktus, attiecīgā

36valsts pārvaldes nozare nevarētu funkcionēt, jo tajā papildus

37likumdevēja izdotajiem normatīvajiem aktiem esot nepieciešami

38detalizētāki un tehniskāki noteikumi. Tiesības izdot šādus

39noteikumus Latvijas Bankai esot piešķīris likumdevējs tādā pašā

40kārtībā kā Ministru kabinetam.

41Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāve Inta Salinieka

42atkārtoja un plašāk paskaidroja rakstveida viedoklī norādītos

43argumentus.

1Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus

2komisija - sniedz šādu viedokli:

3Lai gan abas Pieteikuma iesniedzējas norādītās salīdzināmās

4grupas piedāvā vienādus pakalpojumus, pastāvot vairāki apstākļi,

5pēc kuriem tās būtiski atšķiroties noziedzīgi iegūtu līdzekļu

6legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas aspektā.

7Pirmkārt, ar skaidras naudas tirdzniecību varot nodarboties

8jebkura kapitālsabiedrība, kas izpildījusi minimālās prasības un

9saņēmusi Latvijas Bankas licenci. Savukārt personai, kas vēlas

10sniegt kredītiestādei raksturīgos pakalpojumus, esot izvirzīti

11stingrāki nosacījumi.

12Otrkārt, kredītiestādei esot nepieciešama laba reputācija un

13vajagot nodrošināt, lai tās ieviestā noziedzīgi iegūtu līdzekļu

14legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēma

15atbilstu starptautiskajiem standartiem. Šādas sistēmas

16starptautiskās atbilstības pārbaudi veicot ne tikai FKTK kā

17uzraudzības iestāde, bet arī citi tirgus dalībnieki, piemēram,

18korespondentbankas.

19Treškārt, normatīvajos aktos paredzētās sankcijas par

20noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

21finansēšanas novēršanas noteikumu pārkāpumiem kredītiestādēm esot

22daudz stingrākas un diferencētākas nekā kapitālsabiedrībām, kas

23nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību.

24Kredītiestādēs skaidras naudas tirdzniecība vairumā gadījumu

25tiekot piedāvāta kā papildu pakalpojums. Līdz ar to daļa šo

26pakalpojumu izmantojošo personu esot kredītiestādes klienti, kas

27saskaņā Novēršanas likuma 11. panta pirmo daļu ir identificēti

28jau līdz ar darījumu attiecību uzsākšanu.

29Apstrīdētās normas esot ietvertas likumdevēja pilnvarotas

30institūcijas noteikumos, kurus tā izdevusi pārvaldes kārtībā un

31kuri atbilstot Satversmei. Saskaņā ar likumu Latvijas Bankas un

32FKTK izdotie ārējie normatīvie akti esot saistoši vienīgi to

33uzraudzības subjektiem, un šāds regulējums esot nepieciešams, lai

34nodrošinātu specifisku finanšu jomas prasību ievērošanu.

35Novēršanas likums attiecoties uz plašu personu loku, un tajā

36bijis iespējams noteikt vienīgi minimālās prasības visiem šā

37likuma subjektiem, lai gan to saimnieciskās darbības un riska

38līmeņi esot atšķirīgi. Līdz ar to bijis nepieciešams noteikt

39specifiskas prasības tiem subjektiem, kuru darbība ir saistīta ar

40paaugstinātu risku vai kuriem ir būtiska nozīme finanšu sektora

41stabilitātes ziņā. Tieši uz risku izvērtējumu balstīta pieeja

42visefektīvāk palīdzot novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu

43legalizāciju un terorisma finansēšanu.

44Darījumiem ar skaidru naudu piemītot augsts noziedzīgi iegūtu

45līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risks, jo tos

46izsekot esot grūtāk nekā bezskaidras naudas darījumus. Šo risku

47vēl jo vairāk paaugstinot apstākļi, kuros personai ir iespēja

48attiecīgos darījumus veikt anonīmi, kā tas esot gadījumā, kad

49valūtas maiņas darījuma apjoms ir mazāks par noteikto

50robežvērtību. Pieteikuma iesniedzējas norādītais apstāklis, ka

51tās potenciālie klienti nevēlas tikt identificēti, esot viena no

52pazīmēm, kas norāda uz personas iespējamo saistību ar noziedzīgi

53iegūtu līdzekļu legalizāciju vai terorisma finansēšanu. Minētā

54pazīme esot iekļauta arī Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas

55novēršanas dienesta (turpmāk arī - Kontroles dienests)

56izstrādātajā aizdomīgu darījumu pazīmju sarakstā. Tādējādi esot

57secināms, ka Pieteikuma iesniedzēja apkalpo augsta riska

58klientus.

59FKTK attiecībā uz kredītiestādēm un to veiktajiem skaidras

60naudas tirdzniecības darījumiem neesot konstatējusi tādus

61pārkāpumus, par kuriem tām būtu piemērojamas sankcijas vai

62korektīvie pasākumi. Kredītiestādes ir sniegušas vairāk ziņojumu

63par aizdomīgiem darījumiem nekā kapitālsabiedrības, kas

64nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību.

65Tiesas sēdē pieaicinātās personas pilnvarotais pārstāvis

66Kristaps Markovskis atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī

67norādītos argumentus.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Komercbanku asociācija" - uzskata, ka apstrīdētās normas

3atbilst Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam

4teikumam.

5Ar apstrīdētajām normām netiekot ierobežotas Pieteikuma

6iesniedzējas tiesības veikt komercdarbību, un to mērķis esot

7aizsargāt sabiedrības drošību. Neesot pamata uzskatīt, ka šā

8mērķa sasniegšanai būtu vajadzējis pieņemt tādas pašas tiesību

9normas arī attiecībā uz kredītiestādēm.

10Kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

11tirdzniecību, un kredītiestādes neatrodoties vienādos un pēc

12noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Kredītiestādes

13savā darbībā balstoties uz ilgtermiņa attiecībām ar klientu, un

14savukārt šo attiecību pamatā esot klienta identificēšana un

15darījumu izvērtēšana jau pirms sadarbības uzsākšanas. Skaidras

16naudas tirdzniecības darījumi ar klientiem bez konta

17kredītiestādēs veido mazāk nekā 0,1 procentu no visiem ikdienas

18darījumiem. Kredītiestādes veicot plašāku klientu izpēti un

19darījumu drošuma novērtējumu nekā citas komercsabiedrības.

20Turklāt kredītiestādes esot pakļautas vairāku valsts un

21starptautisko institūciju regulārai un kompleksai

22uzraudzībai.

23Tiesas sēdē pieaicinātās personas pilnvarotā pārstāve

24zvērināta advokāte Ketija Tola atkārtoja un plašāk paskaidroja

25rakstveida viedoklī minētos argumentus un norādīja, ka lielākās

26kredītiestādes savās iekšējās kontroles sistēmās, kas ir

27konfidenciālas, pat ir paredzējušas par 7 999,99 euro

28zemāku darījuma apjoma robežvērtību un gadījumos, kad tā tiek

29pārsniegta, lūdz uzrādīt personu apliecinošu dokumentu.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Nebanku Finanšu

2Pakalpojumu Sniedzēju Asociācija" - pievienojas

3Pieteikuma iesniedzējas argumentiem, norādot, ka apstrīdētās

4normas neatbilst Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta

5pirmajam teikumam.

6Būtiskākais apstāklis, kura dēļ apstrīdētās normas neatbilstot

7Satversmei, esot nevienlīdzīgi apstākļi skaidras naudas

8tirdzniecības pakalpojumu tirgū. Visbiežāk gadoties tā, ka

9klientam darījuma slēgšanas brīdī nav līdzi personu apliecinoša

10dokumenta, tāpat klientu attieksme pret identifikāciju bieži vien

11esot piesardzīga, tās laikā viņi nervozējot un izrādot

12neizpratni, jo kredītiestādēs personas datu apstrāde netiekot

13veikta.

14Skaidras naudas tirdzniecības pakalpojumi netiekot plaši

15sniegti visās kredītiestādēs, tomēr joprojām esot būtisks

16kredītiestāžu piedāvāto pakalpojumu veids. Vairākas kredītiestāžu

17filiāles esot īpaši orientētas tieši uz šādu pakalpojumu

18sniegšanu. Tāpēc kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras

19naudas tirdzniecību, un kredītiestādes vajagot salīdzināt

20konkrēti šā pakalpojuma kontekstā.

21Latvijas Bankas apgalvojumi, ka kredītiestādes saskaņā ar

22Novēršanas likuma prasībām vienmēr jau pirms darījuma attiecību

23nodibināšanas veicot klienta identifikāciju neatkarīgi no plānoto

24darījumu summas, neatbilstot faktiskajiem apstākļiem un esot

25maldinoši. Skaidras naudas tirdzniecības pakalpojums

26kredītiestādē esot brīvi pieejams jebkurai personai neatkarīgi no

27tā, vai tai ir atvērts konts. Vienīgi atsevišķas bankas attiecībā

28uz šādiem darījumiem esot noteikušas stingrākas kontroles un

29klientu identifikācijas prasības. Šādos apstākļos apstrīdētās

30normas nevarot sasniegt Novēršanas likuma mērķi, kropļojot

31konkurenci un izslēdzot iespēju sadarbībā ar FKTK kompleksi labot

32tiesiskā regulējuma nepilnības.

33Latvijas Bankas secinājumi par MONEYVAL Ziņojuma saturu arī

34neesot korekti, proti, kredītiestāžu darbība skaidras naudas

35tirdzniecības jomā šajā ziņojumā nemaz neesot apskatīta. Tāpat

36arī Ministru kabineta 2014. gada 31. marta rīkojums Nr. 139

37"Par Finanšu sektora attīstības plānu 2014.-2016.

38gadam" esot vērsts uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu

39legalizācijas risku novēršanu, ievērojot finanšu sistēmas

40attīstību kopumā, tostarp tieši uz kompetento institūciju

41kapacitātes stiprināšanu (piemēram, organizējot kapitālsabiedrību

42darbinieku apmācību) un konkurences veicināšanu. Šis jautājums

43apstrīdētajās normās vispār esot ignorēts. Konkurences padome

44atzinusi, ka ne visi Latvijas Bankas norādītie apsvērumi esot

45uzskatāmi par nozīmīgiem situācijā, kad viena un tā paša tirgus

46dalībniekiem tiekot radīti nevienlīdzīgi konkurences apstākļi.

47Apstrīdēto normu mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem

48līdzekļiem, kuri tik būtiski neietekmētu konkurenci.

49Pēc apstrīdēto normu pieņemšanas Latvijas Banka esot paudusi

50sapratni par Nebanku asociācijas bažām un apgalvojusi: ja

51Konkurences padome uzskatīs, ka apstrīdētās normas kropļo

52konkurenci, būšot iespējams izdarīt atbilstošus grozījumus

53normatīvajā regulējumā. Tomēr šādi grozījumi neesot izdarīti, lai

54gan Konkurences padome sniegusi Latvijas Bankai priekšlikumus par

55vēlamajām izmaiņām apstrīdētajās normās.

56Tiesas sēdē pieaicinātās personas valdes loceklis Andris

57Arhipenko atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī norādītos

58argumentus.

1Pieaicinātā persona - prof. Dr. h. c.,

2Assessor. jur., Dipl.-Pol. Egils Levits -

3norāda, ka apstrīdēto normu izdošana saskaņā ar Satversmes

4ievadu, kā arī 1. un 64. pantu bija pieļaujama, ievērojot zināmus

5nosacījumus.

6Ārējo normatīvo aktu izdošanas tiesību piešķiršana orgānam,

7kas atrodas ārpus Satversmes 64. panta tvēruma, vai iestādei ar

8vājāku demokrātisku leģitimāciju jebkurā gadījumā nozīmējot

9demokrātijas virsprincipa ierobežojumu. Apsvērumi par to, ka

10Saeima ir tiesīga ar likumu pilnvarot Ministru kabinetu izdot

11likumpamatotus normatīvos aktus, nevarot tikt tiešā veidā

12attiecināti uz patstāvīgajām iestādēm. Atšķirībā no Ministru

13kabineta noteikumiem patstāvīgo iestāžu izdotie normatīvie akti

14demokrātijas virsprincipu ierobežojot divkārt.

15Patstāvīgo iestāžu izņemšana no Satversmes 58. pantā noteiktās

16Ministru kabineta padotības apgrūtinot Saeimas izteiktās tautas

17gribas attiecināšanu uz šo iestāžu darbību. Patstāvīgo iestāžu

18demokrātiskā leģitimācija pamatā balstoties uz Saeimas pieņemtu

19likumu, kurā ietverta tautas griba dibināt šādu iestādi un

20piešķirt tai attiecīgu kompetenci, kā arī uz personālo

21leģitimāciju, uz noteiktu laiku apstiprinot šīs iestādes

22vadītāju. Taču šādai iestādei trūkstot paša spēcīgākā

23leģitimācijas elementa - hierarhiskās padotības Ministru

24kabinetam.

25Ja patstāvīgā iestāde izdod ārējos normatīvos aktus, tiekot

26ignorēts būtisks demokrātijas virsprincipa elements - sasaiste

27starp izdevēja demokrātiskās leģitimācijas līmeni un tiesībām

28izdot šādus aktus. Tik būtiska demokrātijas ierobežojuma mērķim

29vajagot būt ļoti svarīgam, bet pašam ierobežojumam - pēc iespējas

30mazākam un tomēr tādam, kas ļautu šo mērķi sasniegt.

31Arguments, ka Eiropas Savienības vai starptautisko institūciju

32ieteikumi vai noteikumi varētu šādu būtisku demokrātijas

33ierobežojumu attaisnot, esot noraidāms, jo atbilstoši Satversmes

3468. pantam Latvijas Republika līdzdarbojoties Eiropas Savienībā

35"nolūkā stiprināt demokrātiju", nevis to vājināt. Tāpat

36neesot akceptējams uzskats, ka konkrētajā gadījumā šādu

37ierobežojumu prasītu efektivitātes princips, kas pats par sevi

38nekad nevarot atsvērt nevienu no Satversmes ievadā ietvertajiem

39virsprincipiem. Efektivitātes princips gan varot tikt ņemts vērā

40kā tiesiskas valsts virsprincipā ietilpstošā labas pārvaldības

41principa elements, proti, apsverot jautājumu par demokrātijas

42virsprincipa ierobežošanu tam līdzvērtīgā tiesiskas valsts

43virsprincipa labā. Tomēr minētās metodoloģijas ietvaros

44izdarītais secinājums nevarot būt tāds, ka Saeima pati nespēj

45pietiekami efektīvi lemt par jautājumiem, kurus ar saviem

46noteikumiem izlemj Latvijas Banka. Šo noteikumu nav tik daudz, ka

47tie varētu nopietni atslogot Saeimas darbu.

48Esot pieļaujams secinājums, ka Latvijas Banka ir kompetentāka

49par Saeimu konkrētajā jautājumā, kurā būtiska nozīme esot ne tik

50daudz politiskiem, bet drīzāk gan tehniskiem aspektiem, attiecībā

51uz kuriem Latvijai esot jāiekļaujas starptautiskā sistēmā.

52Savukārt no šā secinājuma izrietot secinājums, ka pilnvarojošajā

53likumā ir izteikta Saeimas griba šādā starptautiskā sistēmā

54piedalīties, ka šī sistēma ir ļoti komplicēta un ka Latvijas

55līdzdalība tajā neatstāj Saeimas politiskajai gribai plašu

56rīcības brīvību. Līdz ar to nepieciešamība atbilstoši

57demokrātijas virsprincipam Saeimai šo jautājumu regulēt pašai

58neesot tik liela un tamdēļ Saeima to varot deleģēt Latvijas

59Bankai kā kompetentākai institūcijai, kas atrodas tiešā saskarē

60ar citiem starptautiskās sistēmas dalībniekiem.

61Tomēr šādi apsvērumi no demokrātijas viedokļa esot riskanti un

62pieļaujami tikai šauros izņēmuma gadījumos, kad politiskā griba

63reducējoties uz konkrētu izšķiršanos, pēc kuras Saeimai esot

64tikai minimālas iespējas noteikt regulējuma saturu, jo Latvijas

65Banka starptautiskās sadarbības jautājumus varot risināt

66operatīvāk un kompetentāk. Turklāt arī šādos apstākļos esot jābūt

67nodrošinātai Saeimas virsvadībai un atbildībai.

68Tiesas sēdē pieaicinātā persona atkārtoja un papildināja savā

69rakstveida viedoklī norādītos argumentus, īpaši uzsverot, ka

70Saeima nedrīkst nodot daļu savas kompetences neierobežotā

71autonomas valsts pārvaldes iestādes kompetencē. Saeimai vienmēr

72vajagot būt iespējai šādu jautājumu noregulēt pašai. Autonomai

73valsts pārvaldes iestādei nevarot uzticēt ārējo normatīvo aktu

74izdošanu Satversmes 58. panta ietvaros esošas kompetences jomā.

75Latvijas Bankas autonomās kompetences pamats esot tas, ka labas

76pārvaldīšanas princips prasa finanšu politikas nošķiršanu no

77ikdienas politikas. Kādas kompetences nodošana Latvijas Bankai ir

78pieļaujama, tas esot izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās

2fakultātes profesore Dr. iur. Daiga Rezevska - norāda,

3ka, interpretējot Satversmi, jāņem vērā mūsdienu konstitucionālo

4tiesību izpratne, kā arī Latvijas tiesiskās sistēmas

5konstitucionālās tradīcijas, kas atspoguļojot autonomo iestāžu

6ilglaicīgās un joprojām pastāvošās tiesības izdot ārējos

7normatīvos aktus. Satversmes rakstītā teksta grozījumu kā

8autonomo iestāžu darbības pamatojuma pieņemšana esot vēlama

9Saeimas tiesībpolitiska izšķiršanās, bet tikai no tiesiskās

10sistēmas uzskatāmības un vienkāršošanas viedokļa.

11Ja tiekot konstatēts, ka atsevišķā valsts pārvaldes sfērā

12Ministru kabinetam padota valsts iestāde nespēs nodrošināt

13pienācīgu pārvaldību, Saeima kā tieši demokrātiski leģitimēta

14institūcija varot izveidot autonomu iestādi, uzņemoties atbildību

15par tās tiesiskuma un efektivitātes nodrošināšanas mehānismu

16iestrādāšanu likumā. Līdz ar to tiesības veikt pārvaldes darbību

17šajā sfērā, izdodot ārējos normatīvos aktus, secīgi pārejot uz

18patstāvīgo iestādi un Saeimai paliekot tiesības izlemt

19likumdošanas procesā izšķiramos šīs sfēras jautājumus.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās

2fakultātes docents Dr. iur. Aivars Lošmanis - norāda,

3ka Latvijas Bankas tiesības izdot ārējos normatīvos aktus atbilst

4Satversmei un apstrīdētās normas nepārkāpj Satversmes 91. panta

5pirmo teikumu.

6Izskatāmās lietas ietvaros autonomo iestāžu pastāvēšanas

7tiesiskums netiekot apšaubīts. Latvijas Banka kā autonoma valsts

8iestāde nevarot veikt tai deleģētās funkcijas, neizdodot

9saistošus noteikumus attiecībā uz pašas pārraudzīto nozari. Būtu

10absurda tāda situācija, ka likumdevējs garantētu šādas iestādes

11autonomiju, bet tiesības izdot ārējos normatīvos aktus

12attiecīgajā jomā piešķirtu citam, "leģitīmākam"

13subjektam. Šāds apsvērums esot izšķirošs ne tikai no lietderības

14viedokļa, bet arī no tiesiskā viedokļa.

15Centrālās bankas neatkarība esot mūsdienu valstīs tipisks

16risinājums, turklāt šāds statuss izrietot ne vien no Satversmes

17un likuma "Par Latvijas Banku", bet arī no Līguma par

18Eiropas Savienības darbību 130. panta un 4. protokola "Par

19Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās

20bankas statūtiem". Centrālajai bankai esot pašai savi

21funkciju veikšanai nepieciešamie instrumenti, un viens no tiem

22esot ārējo normatīvo aktu izdošanas tiesības, kas nodrošina šādas

23bankas neatkarību. Šie divi elementi nevarot tikt vērtēti atrauti

24viens no otra.

25Tas apstāklis, ka kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar

26skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādes sniedz vienu un

27to pašu pakalpojumu, neesot izšķirošs. Būtiskākais faktors esot

28šim pakalpojumam piemītošo risku līmenis, un pēc tā salīdzināmās

29personu grupas būtiski atšķiroties. Tādējādi tās neatrodoties

30vienādos un salīdzināmos apstākļos.

31Arī tad, ja tiktu pieņemts, ka kapitālsabiedrības, kas

32nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādes

33atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo sniedz viena veida

34finanšu pakalpojumu, secinājumi par paaugstinātu skaidras naudas

35tirdzniecības darījumiem piemītošo risku nezaudējot savu

36juridisko nozīmi samērīguma kontekstā. Apstrīdētajām normām esot

37leģitīms mērķis - noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un

38terorisma finansēšanas apkarošana un sabiedrības drošības

39aizsardzība. Latvijas Banka esot sniegusi pamatotu argumentāciju

40tam, ka šāda hipotētiska atšķirīgā attieksme ir samērīga.

41No Latvijas Bankas un FKTK kompetenču sadalījuma viedokļa esot

42apšaubāms tas, vai Latvijas Banka, ievērojot Novēršanas likuma

4347. panta otrās un trešās daļas regulējumu, pati par sevi spēj

44nodrošināt vienādu pienākumu līmeni visiem minētā likuma

45subjektiem. Arī šis apstāklis varot ietekmēt secinājumu par to,

46vai minētās personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos

47apstākļos.

48Tiesas sēdē pieaicinātā persona atkārtoja un plašāk

49paskaidroja savā rakstveida viedoklī norādītos argumentus.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās

2fakultātes docents Dr. iur. Edvīns Danovskis - norāda,

3ka Latvijas valststiesībās likumpamatotu ārējo normatīvo aktu

4pieļaujamība līdz šim esot bijusi konsekventi atzīta likumdošanas

5praksē.

6Patstāvīgās iestādes, piemēram, Latvijas Banka, FKTK un

7Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, neesot padotas

8Ministru kabinetam, un tiesības izdot ārējos normatīvos aktus tām

9piešķirtas, lai tās varētu efektīvāk īstenot savu autonomo

10kompetenci. Šādu normatīvo aktu esamība esot atspoguļota arī

11Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likuma 17. panta

12pirmajā daļā un Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas

13likuma 9. panta otrajā daļā. Tādējādi Latvijas Bankas padomes

14tiesības izdot ārējos normatīvos aktus neesot unikālas un

15veidojot daļu no patstāvīgo iestāžu orgānu izdoto likumpamatoto

16ārējo normatīvo aktu kopuma.

17Likumpamatotie ārējie normatīvie akti, ciktāl to saturs

18atbilst likumā ietvertajam pilnvarojumam, tiekot izdoti,

19īstenojot nevis likumdošanas funkciju, bet gan izpildvaras

20funkciju, kas izrietot no Satversmes 57. panta un neesot pretrunā

21ar Satversmes 64. pantu.

22No Satversmes 1. panta izrietošā demokrātijas virsprincipa

23esot secināms, ka vispārsaistošu tiesību normu izdošanai uz

24likuma pamata nepieciešama augstāka demokrātiskā leģitimācija

25nekā citu izpildvaras darbību veikšanai. Turklāt arī plaša un

26salīdzinoši abstrakta pilnvarojuma gadījumā izpildvarai esot

27saistoši likumā ietvertie mērķi un vērtības, tātad izpildvara

28darbojoties kā likumā ietverto politisko uzstādījumu īstenotājs,

29nevis radītājs.

30Latvijas Bankas padomes locekļa pilnvaru laikā Saeimai neesot

31iespēju viņu politiski ietekmēt - atbrīvošana no amata esot

32iespējama tikai likumā paredzētajos gadījumos, kuri esot precīzi

33formulēti un neparedzot Saeimai vērtēšanas vai rīcības brīvību.

34Tomēr Latvijas Bankas padomes demokrātiskā leģitimācija esot

35pietiekama, lai tā savas autonomās kompetences ietvaros

36atbilstoši likumā noteiktajam pilnvarojumam pieņemtu likuma

37īstenošanai nepieciešamas tiesību normas, jo attiecībā uz visiem

38Latvijas Bankas padomes locekļiem Saeima izsakot politisku gribu

39(likuma "Par Latvijas Banku" 22. panta pirmā un otrā

40daļa). Būtiska esot arī atšķirība starp Latvijas Bankas kā

41atvasinātas publiskas personas un tās padomes demokrātisko

42leģitimāciju. Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā noteiktais

43pilnvarojums esot reducējams tikai uz Latvijas Bankas padomi kā

44demokrātiski leģitimētu institūciju. Citas Latvijas Bankas

45iestādes un to struktūrvienības nedrīkstot Latvijas Bankas vārdā

46izdot šādus normatīvos aktus.

47Neesot pamata Novēršanas likuma 47. pantā doto pilnvarojumu

48attiecināt tikai uz procesuāliem noteikumiem. Uz likuma pamata

49izdotā ārējā normatīvajā aktā nedrīkstot būt iekļauts tāds

50regulējums, kas izsmeļoši noteikts pašā likumā. Apstrīdēto normu

51atbilstība pilnvarojumam esot atkarīga no tā, vai tās attiecas uz

52kādu no Novēršanas likuma 11. panta otrajā daļā paredzētajiem

53klienta identificēšanas gadījumiem. Ja tiek konstatēts, ka

54minētajā tiesību normā ietvertais attiecīgo gadījumu uzskaitījums

55ir izsmeļošs, bet apstrīdētās normas paredz jaunu, likumā

56neminētu gadījumu, tad apstrīdētās normas esot atzīstamas par

57neatbilstošām Novēršanas likuma 47. panta trešajai daļai un

58Satversmes 64. pantam.

59Tiesas sēdē pieaicinātā persona atkārtoja un papildināja savā

60rakstveida viedoklī minētos argumentus un norādīja, ka minētās

61personu grupas izskatāmajā lietā varētu tikt atzītas par tādām,

62kas atrodas salīdzināmos apstākļos. Latvijas Bankas un vairāku

63pieaicināto personu pieminētā noziedzīgi iegūtu līdzekļu

64legalizācijas risku analīze varot nebūt tik izšķiroša, lai

65secinātu, ka personu grupas atrodas atšķirīgos apstākļos.

1Pieaicinātās personas - Noziedzīgi iegūtu līdzekļu

2legalizācijas novēršanas dienesta - vadītājs Viesturs Burkāns

3tiesas sēdē sniedza šādu viedokli:

4Pašreiz starptautiskajā praksē noziedzīgi iegūtu līdzekļu

5legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā tiekot

6izmantota uz riska analīzi balstīta pieeja, kas nomainījusi uz

7konkrētām normatīvajām prasībām balstīto pieeju. Uz riska analīzi

8balstītu pieeju ar savām rekomendācijām ieviesusi šajā jomā

9vadošā organizācija "Financial Action Task

10Force". Šīs rekomendācijas esot pārņemtas arī Eiropas

11Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra direktīvā 2005/60/EK

12par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi

13iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai.

14Līdz šim noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

15finansēšanas risku izvērtējums Latvijas Republikā neesot veikts,

16taču pašreiz Kontroles dienests gatavojot ziņojumu, kas aptveršot

17visās nozarēs pastāvošos riskus. Secīgi esot paredzēts sagatavot

18šo risku mazināšanas pasākumu plānu un iesniegt to

19apstiprināšanai Ministru kabinetā.

20Kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

21tirdzniecību, un kredītiestādes neesot salīdzināmas, ņemot vērā

22to atšķirības pieredzes, sniegto pakalpojumu veidu skaita, risku

23un skaidras naudas plūsmas īpatsvara ziņā. Kredītiestādēs esot

24īpašas struktūrvienības, kas nodarbojas ar noziedzīgi iegūtu

25līdzekļu legalizācijas risku novēršanas jautājumiem. Šādu risku

26izvērtējums esot komplekss, un kredītiestāžu pieredze šajā jomā

27esot vislielākā. Tāpat arī no kredītiestādēm saņemto ziņojumu par

28aizdomīgiem un neparastiem darījumiem īpatsvars esot 70-80

29procenti no visiem Kontroles dienestā saņemtajiem ziņojumiem.

30Savukārt kapitālsabiedrībās, kas veic skaidras naudas

31tirdzniecību, nodarbināto personu zināšanas esot vājākas, bet

32tehniskais nodrošinājums - nepilnīgāks, tāpat mazāks esot gan to

33darbinieku, gan organizēto mācību pasākumu, gan arī sniegto

34pakalpojumu veidu skaits. Kredītiestādes esot spējīgas

35kvalitatīvāk izpildīt ziņošanas pienākumu, jo tajās jau pirms

36darījumu attiecību nodibināšanas tiekot veikta klienta

37identifikācija un, ja klients kādu iemeslu dēļ darījumu nav

38noslēdzis, esot pieejami viņa personas dati.

39MONEYVAL Ziņojumā skaidras naudas tirdzniecības joma esot

40novērtēta kā joma, kas saistīta ar augstu noziedzīgi iegūtu

41līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku. Līdz ar

42šajā ziņojumā ietvertās rekomendācijas bijušas attiecināmas uz

43Latvijas Banku.

1Pieaicinātās personas - Konkurences padomes -

2pilnvarotā pārstāve Ilze Tarvāne tiesas sēdē sniedza šādu

3viedokli:

4Konkurences likuma tvērumā kapitālsabiedrības, kas nodarbojas

5ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādes izskatāmajā

6lietā varot salīdzināt. Abas minētās grupas sniedzot līdzvērtīgus

7pakalpojumus - pērkot un pārdodot skaidru naudu, klients varot

8vērsties tiklab pie vienas, kā arī pie otras grupas subjekta, un

9abu grupu pārstāvji savstarpēji konkurējot.

10Tiesību normas katrai no minētajām grupām paredzot atšķirīgu

11regulējumu. Kredītiestāžu izstrādātās iekšējās kontroles sistēmas

12arī paredzot savstarpēji atšķirīgas prasības.

13Fakts, ka normatīvie akti dod iespēju bez personu apliecinoša

14dokumenta pie viena subjekta saņemt pakalpojumu, bet pie otra tas

15nav iespējams, norādot uz nevienlīdzīgas konkurences

16apstākļiem.

17Konkurences padome esot vērsusies pie Latvijas Bankas, lūdzot

18izvērtēt, vai nav citu līdzekļu, kas mazāk ietekmētu konkurenci,

19jo apstrīdētās normas nekādā veidā nenovēršot to pieņemšanas

20iemeslu - kapitālsabiedrību darbinieku zināšanu trūkumu.

21Secinājumu

22daļa

1Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdēto normu

2atbilstību Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam

3teikumam.

4Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga

5demokrātiska republika." Atbilstoši Satversmes 64. pantam

6likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē

7paredzētā kārtībā un apmēros.

8Savukārt Satversmes 91. panta pirmais teikums paredz, ka visi

9cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

10Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmā daļa

11noteic, ka konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai

12var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē

13noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst

14augstāka juridiska spēka tiesību normai. Jēdziens

15"aizskar" ietverts likumā ar mērķi norobežot

16konstitucionālo sūdzību no sūdzības vispārības labā (sk.

17Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr.

182001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punktu). Satversmes tiesai,

19lai izskatītu pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātu lietu, ir

20jākonstatē personas pamattiesību aizskārums.

21Savu pamattiesību iespējamo aizskārumu Pieteikuma iesniedzēja

22saista ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertā

23atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, kas citastarp esot

24radies tādēļ, ka apstrīdētās normas neesot pieņemtas Satversmes

251. un 64. pantam atbilstošā kārtībā. Tādējādi Satversmes tiesai

26izskatāmajā lietā visupirms ir jāizvērtē apstrīdēto normu

27atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un jānoskaidro,

28vai apstrīdētās normas rada atšķirīgu attieksmi.

29Līdz ar to Satversmes tiesa

30izvērtēs, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta

31pirmajam teikumam.

1Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā

2vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

3tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz

4visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

5privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra

6sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu un 2015. gada 23.

7novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu). Tomēr

8šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

9vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

10sabiedrībā ir attaisnojama (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

1126. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4.

12punktu). Proti, vienlīdzības princips liedz valsts

13institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj

14atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc

15noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlaikus

16vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

17pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

18atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

19apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

20piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma

21lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu un 2014. gada 13. jūnija sprieduma

22lietā Nr. 2014-02-01 10. punktu).

23Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91.

24panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, ir

25nepieciešams noskaidrot:

261) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

27pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

282) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

29pret šīm personām (personu grupām);

303) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

31proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

32princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2.

33februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu).

1Lai konstatētu, vai apstrīdētās normas atbilst

2Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības

3principam, nepieciešams salīdzināt vismaz divas personu grupas

4(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā

5Nr. 2011-05-01 17. punktu).

6Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka skaidras naudas

7tirdzniecības jomā izšķiramas šādas personu grupas:

81) kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

9tirdzniecību;

102) kredītiestādes, kas skaidras naudas tirdzniecības

11pakalpojumu sniedz kā vienu no finanšu pakalpojuma veidiem.

12Satversmes 91. panta pirmā teikuma aspektā noteicošais ir tas,

13vai vairākas personu grupas vieno kopīga, uz tām visām

14attiecināma svarīga pazīme (sk., piemēram, Satversmes tiesas

152014. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 11.

16punktu).

17Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šī vienojošā pazīme, kas

18norāda uz abu minēto grupu atrašanos vienādos un pēc noteiktiem

19kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir saistāma ar šo grupu

20darbību vienā, proti, skaidras naudas tirdzniecības pakalpojuma

21tirgū. Turklāt abās norādītajās grupās ietilpstošie subjekti esot

22kapitālsabiedrības, kas uzskatāmas par konkurentiem (sk.

23pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 8.-10. lpp.).

24Šādam viedoklim piekrīt arī pieaicinātās personas -

25Konkurences padome, Tiesībsargs un Nebanku asociācija.

26Konkurences padome īpaši uzsver, ka abu norādīto personu grupu

27sniegtie pakalpojumi ir savstarpēji aizvietojami (sk.

28Satversmes tiesas 2016. gada 19. janvāra tiesas sēdes stenogrammu

29lietas materiālu 4. sēj. 39. un 43. lpp.).

30Savukārt Latvijas Banka uzskata, ka minētās personu grupas

31neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

32apstākļos, jo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

33terorisma finansēšanas novēršanas sistēmas ietvaros

34kredītiestādes vienmēr esot nodalītas no citām finanšu iestādēm.

35Šis nodalījums esot pamatots ar tādu būtisku kritēriju kā

36noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

37finansēšanas risku vērtējums (sk. atbildes rakstu lietas

38materiālu 1. sēj 183.-188. lpp.).

39Šādam viedoklim piekrīt arī vairākas pieaicinātās personas -

40Saeima, FKTK, biedrība "Latvijas Komercbanku

41asociācija", Kontroles dienests un Aivars Lošmanis -, to

42pamatojot ar faktu, ka kredītiestādes Kontroles dienestam

43sniegušas daudz vairāk ziņojumu par neparastiem un aizdomīgiem

44darījumiem nekā kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras

45naudas tirdzniecību. Tāpat minētais secinājums esot pamatots arī

46uz starptautisko noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

47terorisma finansēšanas novēršanas praksi un līdzšinējo pieredzi

48(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 19. janvāra

49tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj 9.-10. lpp. un

50Saeimas viedokli lietas materiālu 2. sēj 65. un 66.

51lpp.).

52Pieaicinātā persona Edvīns Danovskis uzskata, ka jautājums par

53noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

54finansēšanas risku pakāpi ir svarīgs, izvērtējot apstrīdētajās

55normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu (sk.

56Satversmes tiesas 2016. gada 1. februāra tiesas sēdes stenogrammu

57lietas materiālu 5. sēj. 88. lpp.). Arī Latvijas Bankas

58pārstāvis tiesas sēdē atzina, ka minētie riski varētu tikt

59uzskatīti arī par atšķirīgas attieksmes attaisnojamības

60kritērijiem (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. janvāra

61tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 158.

62lpp.).

63Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

64finansēšanas risku izvērtējums ir uzskatāms par būtisku aspektu.

65Tomēr uzskats, ka kredītiestādēs šie riski ir zemāki, pats par

66sevi vēl nepierāda, ka to vērtējums būtu uzskatāms par svarīgāko

67kritēriju abu personu grupu salīdzināšanā. Minēto risku analīze

68ir izmantojama, vērtējot to, vai noteiktu pienākumu uzlikšana

69Novēršanas likuma subjektiem ir nepieciešama.

70Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka viena un tā paša

71tirgus dalībnieki atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

72salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2004.

73gada 9. februāra sprieduma lietā Nr.

742003-21-0306 9.2. punktu).

75Vairāki lietas materiālos apkopotie dokumenti un lietas

76dalībnieku argumenti norāda, ka tad, ja konkrētais pakalpojums

77netiek saņemts kapitālsabiedrībā, kas nodarbojas ar skaidras

78naudas tirdzniecību, to var saņemt kredītiestādē (sk. lietas

79materiālu 1. sēj. 134.-137. lpp. un 3. sēj. 39-47. lpp.). Tas

80nozīmē, ka abu subjektu sniegtie pakalpojumi ir savstarpēji

81aizvietojami. Tāpat lietas materiālos ir atrodama arī informācija

82par abu personu grupu sniegto pakalpojumu īpatsvaru viena tirgus

83ietvaros (sk. lietas materiālu 3. sēj. 5. un 6. lpp.).

84Satversmes tiesa uzskata, ka, vērtējot, vai personu grupas

85atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

86apstākļos, izšķiroša nozīme ir tam, ka abas personu grupas var

87identificēt pēc noteiktiem kritērijiem, tas ir, pēc tās vienojošu

88būtisku pazīmju kopuma, - abās grupās ietilpstošie subjekti ir

89kapitālsabiedrības, kas darbojas vienā, proti, skaidras naudas

90tirdzniecības pakalpojumu tirgū, to sniegtie pakalpojumi ir

91savstarpēji aizvietojami, un tās ir uzskatāmas par

92konkurentiem.

93Līdz ar to kapitālsabiedrības, kas

94nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādes,

95kas skaidras naudas tirdzniecības pakalpojumu sniedz kā vienu no

96finanšu pakalpojuma veidiem, sniedzot šādu pakalpojumu, atrodas

97vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

98apstākļos.

1Ar apstrīdētajām normām kapitālsabiedrībām, kas

2nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, ir uzlikts pienākums

3identificēt klientu vai patieso labuma guvēju gadījumos, kuros

4kredītiestādēm šāda ārējos normatīvajos aktos noteikta pienākuma

5nav (ja darījums nav neparasts vai aizdomīgs un netiek uzsāktas

6darījuma attiecības, bet darījuma summa ir ekvivalenta 2 000-7

7999,99 euro).

8Kā izriet no lietas materiāliem, ir iespējamas situācijas, kad

9kapitālsabiedrībā, kas nodarbojas ar skaidras naudas

10tirdzniecību, tās potenciālais klients atsakās veikt skaidras

11naudas tirdzniecības darījumus. Par šādas atteikšanās iemeslu

12tiek minēta nevēlēšanās tikt identificētam, personu apliecinoša

13dokumenta neesamība, kā arī tas, ka kredītiestādēs personu

14identifikācija analoģiska darījuma laikā netiekot veikta (sk.

15lietas materiālu 1. sēj. 46.-133. lpp.).

16Tātad apstrīdētās normas tikai vienam tirgus dalībniekam -

17kapitālsabiedrībai, kas nodarbojas ar skaidras naudas

18tirdzniecību, - izvirza prasību identificēt klientu vai patieso

19labuma guvēju, turpretim otram tirgus dalībniekam -

20kredītiestādei, kas arī nodarbojas ar skaidras naudas

21tirdzniecību, - šāda prasība netiek izvirzīta.

22Līdz ar to apstrīdētās normas paredz

23atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas vienādos

24un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

1Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību

2normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā

3esamības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21.

4novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2015.

5gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 23. punktu).

6Lai izvērtētu apstrīdētajās normās noteiktās atšķirīgās

7attieksmes atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

8visupirms jāpārbauda, vai atšķirīgā attieksme ir noteikta ar

9normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

10Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka atšķirīga attieksme var

11tikt noteikta saskaņā ar likumu (sal.: Satversmes tiesas 2007.

12gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 12. punkts).

13Vārds "likums" aptver ne tikai Saeimas pieņemtus

14likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus,

15ja vien tie izdoti, pamatojoties uz likumu, publicēti

16normatīvajos aktos noteiktā kārtībā, ir pietiekami skaidri

17formulēti, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un

18pienākumus, kā arī atbilst tiesiskas valsts principiem (sal.,

19piemēram: Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā

20Nr. 2002-01-03 secinājumu daļa un 2014. gada 12. decembra

21sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 11. punkts).

22Apstrīdētās normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi, Latvijas

23Banka izdevusi, pamatojoties uz Novēršanas likuma 47. panta trešo

24daļu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Latvijas Banka nemaz nav

25tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus, bet, ja tomēr tiktu

26atzīts, ka Latvijas Bankai šādas tiesības ir, tad tā, izdodot

27apstrīdētās normas, esot pārkāpusi likumā noteikto

28pilnvarojumu.

29Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai atšķirīga

30attieksme ir noteikta ar likumu.

1Pieteikuma iesniedzēja neapšauba Latvijas Bankas kā

2autonomas valsts pārvaldes iestādes tiesisko statusu, tomēr

3uzskata, ka Latvijas Bankas tiesības izdot ārējos normatīvos

4aktus neizriet no Satversmes un Latvijas Banka nav atzīstama par

5demokrātiski leģitimētu institūciju, jo nav piesaistīta tautas

6gribai (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 1. februāra tiesas

7sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 93. lpp. un pieteikumu

8lietas materiālu 1. sēj. 19. lpp.).

9Savukārt Latvijas Banka norāda, ka tās tiesības izdot ārējos

10normatīvos aktus atbilst Satversmei un ka tai piemīt pietiekama

11demokrātiskā leģitimācija (sk. atbildes rakstu lietas

12materiālu 1. sēj. 177.-178. lpp.).

1321.1. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas ir

14pieņemtas pienācīgā kārtībā, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai

15Latvijas Bankas kā autonomas valsts pārvaldes iestādes tiesības

16izdot ārējos normatīvos aktus izriet no Satversmes.

17No Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātiskas republikas

18jēdziena citastarp izriet valsts varas dalīšanas princips, kas

19izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu

20varā [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma

21lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu]. Varas

22dalīšanas mērķis ir personas pamattiesību un demokrātiskas valsts

23iekārtas nodrošināšana, garantējot valsts varas institūciju

24līdzsvaru un savstarpēju kontroli (sk., piemēram, Satversmes

25tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01

266.1. punktu). Varas dalīšanas principam ir jānodrošina

27demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtību īstenošana un

28aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra

29sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 11. punktu).

30Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības, proti,

31tiesības kādu jautājumu noregulēt ar likumu, pieder Saeimai, kā

32arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un apjomā. Izskatāmajā

33lietā skarts jautājums tikai par Saeimas kā likumdevēja darbību.

34Atbilstoši varas dalīšanas principam likumdevēja kompetencē ir

35vispārēja likumu pieņemšana par jebkuru valsts politikas

36jautājumu. Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu,

37pieļaujami izņēmumi no likumdevēja virsvadības principa. Šie

38izņēmumi izriet no Satversmes. To mērķis ir padarīt likumdošanas

39procesu efektīvāku, kā arī ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā

40regulējuma grozījumu nepieciešamību.

41Saskaņā ar Satversmi izpildvaras funkcija ietilpst Ministru

42kabineta kompetencē, lai gan atsevišķas izpildvaras darbības var

43tikt uzticētas arī citām institūcijām. Viena no valsts pārvaldes

44darbībām ir ārējo normatīvo aktu izdošana gadījumā, kad

45likumdevējs, ievērojot Satversmi, tos izdot pilnvarojis

46izpildvaras institūciju. Tā kā šādu normatīvo aktu izdošana ir

47valsts pārvaldes darbība, Ministru kabinets vai cita izpildvaras

48institūcija detalizē likumā ietverto politisko gribu vai noteic

49likuma īstenošanas kārtību. Šādas darbības ietvaros pieņemtu aktu

50saturu veido galvenokārt procesuālās normas, kas darbojas kā

51iepriekš likumā noteikto tiesību iedzīvināšanas instruments.

52Atsevišķos gadījumos to saturu var veidot arī materiālās normas,

53taču tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz likumdevēja

54pilnvarojumu. Uz pilnvarojuma pamata izdoti ārējie normatīvie

55akti veido to normatīvo aktu daļu, kura radusies nevis likumu

56izstrādes, bet gan to izpildes ceļā (sal.: Satversmes tiesas

572007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 13., 14. un

5816. punkts).

59Satversmes 58. pants apvieno visas valsts pārvaldes

60institūcijas, kas veic publiskās varas funkcijas, vienā kopējā

61Ministru kabinetam padotā jeb pakļautā sistēmā [sk. Satversmes

62tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03(99)

63secinājumu daļas 2. punktu]. Tomēr Satversmes 58. pants

64automātiski nepieprasa visu valsts pārvaldes iestāžu obligātu

65padotību Ministru kabinetam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

6616. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 15.4. punktu).

67Likuma "Par Latvijas Banku" 1. pants noteic, ka

68Latvijas Banka ir Latvijas Republikas centrālā banka un

69pilntiesīga autonoma valsts iestāde.

70Satversmes 57. pants pieļauj tādu autonomu valsts iestāžu

71izveidošanu, kuras atsevišķas izpildvaras darbības īsteno,

72nebūdamas padotas Ministru kabinetam. Tomēr šajā gadījumā

73Satversmes 58. pants noteic mehānismu, ar kuru tiek nodrošināta

74valsts pārvaldes iestādes demokrātiskā leģitimācija un atbildība

75par savas kompetences īstenošanu. Ja likumdevējs, izmantojot

76Satversmes 57. pantā paredzētās tiesības ar likumu noteikt valsts

77iestāžu savstarpējās attiecības, kādu valsts pārvaldes iestādi

78atbrīvo no padotības Ministru kabinetam, tad tam jāparedz arī

79citāda, bet ne mazāk efektīva šīs iestādes demokrātiskā

80leģitimācija un atbildība par savu darbību (sk. Satversmes

81tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01

8216.1. punktu). Ņemot vērā minēto, Latvijas Bankai kā

83autonomai valsts pārvaldes iestādei, atrodoties ārpus Ministru

84kabineta padotības, ir jābūt ar atbilstošu demokrātisku

85leģitimāciju.

86Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Latvijas Banka ir autonoma

87valsts pārvaldes iestāde, kura nav padota Ministru kabinetam un

88savas funkcijas īsteno patstāvīgi (sk. Satversmes tiesas 2006.

89gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16.3. un 16.4.

90punktu). Izskatāmajā lietā nav strīda par to, vai Latvijas

91Bankas demokrātiskā leģitimācija ir atbilstoša, lai tā kā

92autonoma valsts pārvaldes iestāde varētu veikt pārvaldes

93darbības, kas nav saistītas ar ārējo normatīvo aktu izdošanu.

94Ārējo normatīvo aktu izdošanai atšķirībā no citu izpildvaras

95darbību veikšanas ir nepieciešama tam atbilstoša demokrātiskā

96leģitimācija. Līdz ar to Satversme pieļauj autonomu valsts

97pārvaldes iestāžu tiesības izdot ārējos normatīvos aktus

98pārvaldes darbības ietvaros, ja šādas iestādes ir atbilstoši

99demokrātiski leģitimētas.

100Tāpēc izskatāmajā lietā tiks vērtēts, vai Latvijas Bankas

101demokrātiskā leģitimācija ir atbilstoša, lai likumdevējs varētu

102to pilnvarot izdot ārējos normatīvos aktus.

10321.2. Satversmes 6. pants noteic, ka Saeimu ievēlē

104vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās

105vēlēšanās. Tātad Saeima ir tieši demokrātiski leģitimēta.

106Savukārt saskaņā ar likuma "Par Latvijas Banku" 22.

107panta pirmo un otro daļu Latvijas Bankas prezidentu ievēlē amatā

108Saeima, kas apstiprina amatā arī Latvijas Bankas prezidenta

109vietnieku un padomes locekļus. Tādējādi visi Latvijas Bankas

110padomes locekļi ir netieši (pastarpināti) demokrātiski

111leģitimēti.

112Latvijas Bankas padomes demokrātisko leģitimāciju ietekmē

113nosacījums, ka tās locekli viņa pilnvaru laikā var atbrīvot no

114amata tikai likuma "Par Latvijas Banku" 22. pantā

115paredzētajos gadījumos. Tomēr Pieteikuma iesniedzējas norādītais

116apstāklis, ka Latvijas Bankas padomes locekļa pilnvaru laikā

117Saeimai nav iespēju viņu politiski ietekmēt, nenozīmē to, ka

118Latvijas Bankas padomes locekļiem trūktu demokrātiskās

119leģitimācijas. Latvijas Bankas padomes politiskā neietekmējamība

120ir būtisks priekšnoteikums valsts centrālās bankas neatkarībai,

121kas izriet ne vien no Satversmes un likuma "Par Latvijas

122Banku", bet arī no Līguma par Eiropas Savienības darbību

123130. panta un 4. protokola "Par Eiropas Centrālo banku

124sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas

125statūtiem".

126Saeima ir tiesīga Satversmes ietvaros noteikt autonomas valsts

127pārvaldes iestādes kompetenci un jebkurā brīdī to arī grozīt.

128Šādai iestādei piešķirtās kompetences apjoms ir noskaidrojams

129kopsakarā ar tās demokrātisko leģitimāciju.

130Saeima ir tiesīga pilnvarot autonomu valsts pārvaldes iestādi

131izdot likuma īstenošanai nepieciešamus ārējos normatīvos aktus

132kādā ar likumu piešķirtas kompetences jomā, piemēram, attiecībā

133uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

134finansēšanas novēršanu, kuras pārraudzībai ir nepieciešama īpaša

135kompetence un autonomija. Autonoma valsts pārvaldes iestāde,

136īstenojot pilnvarojumu likumdevēja piešķirtās kompetences jomā,

137ir tiesīga noteikt saistošas prasības tikai konkrētam tiesību

138subjektu lokam atbilstoši to darbības specifikai. Tādējādi

139Latvijas Banka kā Saeimas izveidota autonoma valsts pārvaldes

140iestāde ir uzskatāma par atbilstoši demokrātiski leģitimētu, lai

141tā būtu tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus ar likumu

142piešķirtas ierobežotas kompetences jomā attiecībā uz konkrētu

143tiesību subjektu loku.

144Līdz ar to Latvijas Bankai ir

145tiesības izdot ārējos normatīvos aktus atbilstoši pilnvarojumam

146tai ar likumu piešķirtās kompetences jomā attiecībā uz konkrētu

147tiesību subjektu loku.

1Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajās

2normās noteiktais regulējums ietver tādus jautājumus, kuru

3izlemšana ir vienīgi likumdevēja kompetencē (sk. Satversmes

4tiesas 2016. gada 1. februāra tiesas sēdes stenogrammu lietas

5materiālu 5. sēj. 92.-94. lpp.). Turpretim Latvijas Banka

6norāda, ka tā, pieņemot apstrīdētās normas, ir darbojusies

7likumdevēja piešķirtās kompetences ietvaros (sk. Satversmes

8tiesas 2016. gada 1. februāra tiesas sēdes stenogrammu lietas

9materiālu 5. sēj. 101. lpp.).

1022.1. Saeima, darbojoties kā likumdevējs, nav tiesīga

11nodot izpildvarai izlemšanai tādus jautājumus, kuri saskaņā ar

12Satversmi ir tikai pašas Saeimas ekskluzīvajā kompetencē (sk.

13Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr.

142015-05-03 10. punktu). Likumdevējs, pilnvarojot izpildvaru

15izstrādāt regulējumu kādā jautājumā, nedrīkst radīt risku, ka

16līdzsvars starp likumdevējvaru un izpildvaru varētu nosvērties uz

17izpildvaras pusi tiktāl, ka tiktu apdraudēts varas dalīšanas

18princips un līdz ar to arī demokrātiskas valsts iekārtas būtība

19(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā

20Nr. 2010-40-03 10.2. punktu). Lemjot par pilnvarojumu,

21likumdevēja pienākums ir apsvērt konkrētā jautājuma nozīmīgumu un

22saistību ar pamattiesībām (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

2314. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 10. punktu).

24Latvijas Banka nedrīkst izdot noteikumus tādos jautājumos,

25kurus pilnībā izlēmis pats likumdevējs. Līdz ar to Satversmes

26tiesai jānoskaidro, kurus jautājumus konkrētajā jomā ir izlēmis

27pats likumdevējs.

2822.2. Saeima ir pieņēmusi Novēršanas likumu un

29Novēršanas likuma grozījumus, pilnvarojot Latvijas Banku noteikt

30kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

31tirdzniecību, saistošas prasības attiecībā uz šajā likumā

32noteikto pienākumu izpildi konkrētā jomā.

33Saeima ir izšķīrusies par to, ka kredītiestādēm un

34kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

35tirdzniecību, ir pienākums noteiktos gadījumos identificēt

36klientu vai patiesā labuma guvēju (Novēršanas likuma 11. pants),

37kā arī ziņot par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem

38(Novēršanas likuma 30. pants). Novēršanas likuma 30. panta otrajā

39daļā Saeima ir pilnvarojusi Ministru kabinetu izdot noteikumus,

40kuros apstiprināts neparasta darījuma pazīmju saraksts un

41kārtība, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem

42darījumiem. Saskaņā ar šo pilnvarojumu Ministru kabinets ir

43izdevis Noteikumus Nr. 1071, kuru 8. punkts noteic, ka par

44neparastu darījumu uzskatāms darījums, ja tas atbilst vismaz

45vienai no šajā punktā norādītajām pazīmēm. Noteikumu Nr. 1071

468.2.4. un 8.6. apakšpunkts gan attiecībā uz kapitālsabiedrībām,

47kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, gan

48kredītiestādēm par šādu pazīmi noteic gadījumu, kad klients

49(kredītiestādēm - klients, kuram nav konta) pērk vai pārdod

50ārvalstu valūtu skaidrā naudā par summu, kuras ekvivalents ir 8

51000 euro un vairāk. Atsauce uz neparasta darījuma pazīmju

52sarakstā ietvertajām pazīmēm ir ietverta arī Novēršanas likuma

5311. panta otrās daļas 2. punktā, tādējādi šīs pazīmes citastarp

54attiecas uz klienta vai patiesā labuma guvēja identifikāciju.

55Likumdevējs ir pilnvarojis arī vairākas valsts pārvaldes

56institūcijas, tostarp Latvijas Banku, izdot saistošas prasības

57noteiktās jomās tiem subjektiem, kuru uzraudzību un kontroli šīs

58institūcijas īsteno.

59Saeima ir izvēlējusies tādu identifikācijas un ziņošanas

60modeli, kas balstīts uz riska izvērtējumu, un tā galvenos

61virzienus noteikusi likumā.

62Tādējādi likumdevējs pats ir izlēmis jautājumus par

63kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras

64naudas tirdzniecību, izvirzāmajām prasībām, tostarp prasību

65identificēt klientu vai patiesā labuma guvēju.

1Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi par

2neatbilstošiem Satversmei normatīvos aktus, kas izdoti,

3neievērojot likumdevēja pilnvarojumu, proti, ultra vires.

4Šī doktrīna ir attiecināma uz likumdevēja pilnvarotas

5institūcijas izdoto normatīvo aktu atbilstību augstāka juridiska

6spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9.

7oktobra spriedumu lietā Nr. 2007-04-03). Satversmes tiesa jau

8ir vērtējusi atvasināto publisko tiesību juridisko personu izdoto

9tiesību normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām

10(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 24. decembra spriedumu lietā

11Nr. 2002-16-03).

12Ņemot vērā to, ka arī Latvijas Bankai ar likumdevēja

13pilnvarojumu ir piešķirtas tiesības izdot ārējos normatīvos

14aktus, Satversmes tiesas atziņas, kas izteiktas ultra

15vires doktrīnas ietvaros, ir attiecināmas uz izskatāmo

16lietu.

1723.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevēja

18pilnvarojumam ir jāsaglabā varas atzaru savstarpējās kontroles un

19līdzsvara attiecības, kā arī jāatbilst citiem tiesiskas valsts

20principiem [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra

21sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu].

22Latvijas Bankas tiesības izdot ārējos normatīvos aktus sniedzas

23vien tiktāl, ciktāl tai šīs tiesības ir nodotas ar likumu.

24Latvijas Banka ārējo normatīvo aktu ir tiesīga izdot tikai tādā

25gadījumā, ja likumdevējs ir skaidri noteicis pilnvarojuma saturu

26un robežas.

27Likumam pakārtotos normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tādas

28tiesību normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma

29normas īstenošanai (sal.: Satversmes tiesas 2007. gada 9.

30oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 14. un 15. punkts).

31Likumdevējs ir tiesīgs pilnvarot Latvijas Banku vai citas

32autonomas valsts pārvaldes iestādes izstrādāt likuma ieviešanai

33nepieciešamo regulējumu tikai tiktāl, ciktāl tiek detalizētas

34likuma prasības vai arī noteikta to īstenošanas kārtība. Šāds

35pilnvarojums ir ietverts Novēršanas likuma 47. panta otrajā un

36trešajā daļā attiecībā uz FKTK un Latvijas Banku.

37Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Latvijas Banka ir

38rīkojusies pretrunā ar Satversmes 64. pantu, jo apstrīdētās

39normas ir izdotas ultra vires, proti, pārkāpjot Novēršanas

40likuma 47. panta trešajā daļā noteikto pilnvarojumu. Latvijas

41Banka apstrīdētajās normās esot paredzējusi jaunu klienta vai

42patiesā labuma guvēja identifikācijas gadījumu Novēršanas likuma

4311. panta izpratnē, bet tas neesot pieļaujams, jo minētajā likuma

44normā ietverto tiesiskā sastāva pazīmju uzskaitījums esot

45izsmeļošs (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 1. februāra tiesas

46sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 94. un 95.

47lpp.).

48Savukārt Latvijas Banka un Saeima uzskata, ka apstrīdētās

49normas izdotas, ievērojot Saeimas doto pilnvarojumu. Uzraudzības

50un kontroles institūcija nedrīkstot noteikt jaunus klienta

51identifikācijas gadījumus, taču apstrīdētajās normās paredzētā

52identifikācija esot uzskatāma par īpašu, vienkāršotu

53identifikācijas veidu jeb Novēršanas likuma 7. panta prasību

54izpildes instrumentu. Tādējādi apstrīdētās normas neesot skatāmas

55Novēršanas likuma 11. panta kontekstā (sk. Satversmes tiesas

562016. gada 1. februāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

575. sēj. 89.-90. un 104.-105. lpp.).

58Satversmes tiesai jānoskaidro pilnvarojošās normas un

59apstrīdēto normu mērķis un saturs, kā arī tas, vai Latvijas Banka

60nav pārsniegusi tai piešķirtā pilnvarojuma apjomu.

6123.2. Ar izpildvarai likumdevēja doto pilnvarojumu

62jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet

63paša likuma būtība un mērķis (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

6411. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu). Ar

65pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt,

66piešķirot tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (sk.

67Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr.

682007-04-03 19. punktu).

69Atbilstoši Novēršanas likuma 2. pantam likuma mērķis ir

70novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma

71finansēšanu. Šā pienākuma izpilde uzticēta Novēršanas likuma 2.

72panta pirmajā daļā minētajām personām, tostarp pašām

73kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

74tirdzniecību.

75Likumdevējs ir paredzējis Novēršanas likuma subjektiem

76piemērot uz riska novērtējumu balstītu pieeju (sk. 9. Saeimas

77ziemas sesijas 2008. gada 24. janvāra sēdes stenogrammu).

78Novēršanas likuma 6. panta pirmā daļa noteic, ka likuma subjekts

79atbilstoši savam darbības veidam veic pasākumus, lai noskaidrotu,

80novērtētu un izprastu savai darbībai un klientiem piemītošo

81noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

82finansēšanas risku un, pamatojoties uz veikto riska analīzi,

83izveido noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

84finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmu, tostarp

85izstrādājot un dokumentējot attiecīgas politikas un procedūras.

86Novēršanas likuma 7. panta pirmajā daļā likumdevējs ir ietvēris

87minimālās prasības attiecībā uz iekšējās kontroles sistēmas

88saturu. Savukārt Novēršanas likuma 8. pants paredz likuma

89subjektu regulāru pienākumu izvērtēt iekšējās kontroles sistēmas

90darbības efektivitāti un veikt pasākumus tās uzlabošanai.

91Novēršanas likuma 47. panta trešās daļas mērķis ir

92noskaidrojams, ņemot vērā Finanšu sektora attīstības padomes

932013. gada 28. marta sēdē apstiprināto Darbības plānu noziedzīgi

94iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas

95novēršanas sistēmas uzlabošanai (sk. lietas materiālu 4. sēj.

9684.-129. lpp.), kura 3.2.8. apakšpunktā akcentēta MONEYVAL

97Ziņojumā ietvertā rekomendācija: "Latvijai vajadzētu

98nodrošināt, ka Latvijas Banka notiekošajai klientu izpētei norāda

99skaidras prasības divās nozīmīgās jomās: naudas līdzekļu

100izcelsmes un klienta saimnieciskās darbības raksturojuma

101noteikšanā gadījumos, kad darījumam nepiemīt neparasta vai

102aizdomīga darījuma pazīmes vai arī klients ir augsta riska

103klients vai politiski nozīmīga persona." Pieņemot Novēršanas

104likuma 47. panta trešo daļu, likumdevējs ir uzsvēris MONEYVAL

105Ziņojumā ietvertos ieteikumus. Minētās normas mērķis ir ietvert

106likumā Latvijas Bankas pienākumu noteikt detalizētākas prasības

107kapitālsabiedrībām, kas veic skaidras naudas tirdzniecību,

108atbilstoši to darbības veidam (sk. Saeimā 2014. gada 13. maijā

109iesniegtā likumprojekta Nr. 1153/Lp11 "Grozījumi Noziedzīgi

110iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas

111novēršanas likumā" anotācijas pirmās sadaļas 2.

112punktu).

113Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertais

114pilnvarojums nozīmē, ka Latvijas Bankai, veicot kontroles un

115uzraudzības institūcijas pienākumus, ir jāizvērtē noziedzīgi

116iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riski, ar

117kādiem savā darbībā saskaras kapitālsabiedrības, kas veic

118skaidras naudas tirdzniecību, un jānosaka saistošas prasības šo

119risku novēršanai.

120Ņemot vērā minēto, pilnvarojošās normas mērķis ir paredzēt

121kapitālsabiedrībām, kas veic skaidras naudas tirdzniecību, tādas

122prasības attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

123terorisma finansēšanas novēršanu, kas ir balstītas uz to darbības

124risku izvērtējumu.

125Savukārt no apstrīdētās normas ietverošo Latvijas Bankas

126noteikumu Nr. 141 projekta anotācijas redzams, ka Latvijas Banka,

127tās izdodot, ir balstījusies uz skaidras naudas tirdzniecības

128darījumiem piemītošajiem riskiem kapitālsabiedrībās, kas

129nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību (sk. Latvijas

130Bankas noteikumu Nr. 141 projekta anotāciju lietas materiālu 1.

131sēj. 194. lpp.). Minētais risku izvērtējums ietverts Latvijas

132Bankas atbildes rakstā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 168.-172.

133lpp.).

134Tādējādi Latvijas Bankas noteikumu Nr. 141 izstrādes procesā

135tika izvērtēti riski, ar kuriem savā darbībā saskaras

136kapitālsabiedrības, kas veic skaidras naudas tirdzniecību. Līdz

137ar to Latvijas Bankas noteikumi Nr. 141 tika izstrādāti, lai

138sasniegtu likumdevēja pilnvarojuma mērķi.

13923.3. Pilnvarojuma saturam ir jābūt tik skaidram, lai

140atklātu pilnvarojuma būtību (sk., piemēram, Satversmes tiesas

1412005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.

142punktu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03

14320. punktu).

144Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietverts pilnvarojums

145noteikt "saistošas prasības šajā likumā noteikto pienākumu

146izpildei attiecībā uz iekšējās kontroles sistēmas izveidi,

147patieso labuma guvēju noskaidrošanu un pārliecināšanos, ka

148persona, kas norādīta kā patiesais labuma guvējs, ir klienta

149patiesais labuma guvējs, kā arī attiecībā uz klientu veikto

150darījumu uzraudzību un klientu saimnieciskās darbības

151pārzināšanu".

152Satversmes tiesa ir atzinusi, ka jēdziens "kārtība"

153nozīmē norises īstenošanas veidu vai darbības organizāciju

154(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

155Nr. 2007-04-03 20. punktu un 2015. gada 14. oktobra sprieduma

156lietā Nr. 2015-05-03 13.2. punktu). Novēršanas likuma 47.

157panta trešajā daļā šāds jēdziens nav izmantots. Tas norāda uz to,

158ka Latvijas Bankai dotais pilnvarojums ir atšķirīgs un aptver ne

159tikai tiesības regulēt darbību procesuālo aspektu.

160Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertā pilnvarojuma

161saturs ir noskaidrojams, analizējot arī citas tā paša likuma

162normas, kurās regulēti 47. panta trešajā daļā minētie jautājumi.

163Novēršanas likuma 11. panta otrā daļa nosaka gadījumus, kad

164likuma subjekts identificē klientu arī pirms atsevišķa darījuma

165veikšanas, neuzsākot darījuma attiecības. Satversmes tiesai ir

166jāizvērtē, vai apstrīdētās normas attiecas uz kādu no Novēršanas

167likuma 11. panta otrajā daļā minētajiem klienta identifikācijas

168gadījumiem.

169Kā norāda Latvijas Banka un Saeima, Novēršanas likuma 47.

170panta trešā daļa citastarp paredz Latvijas Bankai tiesības

171noteikt kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

172tirdzniecību, saistošas prasības šajā likumā noteikto pienākumu

173izpildei attiecībā uz iekšējās kontroles sistēmas izveidi.

174Savukārt atbilstoši Novēršanas likuma 7. panta pirmās daļas 5.

175punktam likuma subjektam, izveidojot iekšējās kontroles sistēmu,

176citastarp ir jāparedz neparastu darījumu atklāšanas kārtība.

177Viens no veidiem, kā iespējams atklāt neparastus darījumus, ir

178noteikt konkrētu darījuma summas robežvērtību, kuras

179pārsniegšanas gadījumā klients ir identificējams, pat ja

180attiecīgajam darījumam nepiemīt neparasta vai aizdomīga darījuma

181pazīmes. Tomēr likumdevēja dotais pilnvarojums nozīmē, ka

182izpildvarai, to īstenojot, jārīkojas konkrēta likuma prasību, kā

183arī visas tiesību sistēmas ietvaros.

184Tādējādi pilnvarojošā norma pēc sava satura norāda, ka likuma

185prasības attiecībā uz iekšējās kontroles sistēmas izveidi ir

186īstenojamas tiktāl, ciktāl pēc būtības netiek mainīta to likuma

187prasību izpilde, kuras detalizēt Latvijas Banka nav pilnvarota.

188Latvijas Bankai nav dots pilnvarojums papildināt Novēršanas

189likuma 11. panta regulējumu.

19023.4. Pilnvarojuma apjoms nozīmē to jautājumu loku,

191kurus institūcija, īstenojot likumdevēja doto pilnvarojumu, ir

192tiesīga noregulēt.

193Noskaidrojot likumdevēja dotā pilnvarojuma apjomu, jāņem vērā

194arī tās konkrētās nozares specifika, kuru likumdevējs uzdevis

195reglamentēt (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

196sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu). Lai izprastu

197likuma būtību, nākas vērtēt gan attiecīgās jomas, gan arī

198vispārējo regulējumu. Likumdevēja dotais pilnvarojums nozīmē, ka

199izpildvarai, to īstenojot, jārīkojas tiesību sistēmas ietvaros

200(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā

201Nr. 2015-05-03 13.3. punktu). Latvijas Bankai dotā

202pilnvarojuma apjoms ir izprotams, analizējot Novēršanas likuma

203sistēmu kopumā.

204Novēršanas likuma grozījumu anotācijā norādīts, ka likums

205nosaka vienīgi vispārīgās minimālās prasības noziedzīgi iegūtu

206līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai.

207Tāpēc Latvijas Bankai jānosaka detalizētākas prasības

208kapitālsabiedrībām, kas veic skaidras naudas tirdzniecību,

209atbilstoši to darbības veidam (sk. Saeimā 2014. gada 13. maijā

210iesniegtā likumprojekta Nr. 1153/Lp11 "Grozījumi Noziedzīgi

211iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas

212novēršanas likumā" anotācijas pirmās sadaļas 2. punktu).

213Saeima norāda, ka, atbilstoši Latvijas Bankas uzraugāmo likuma

214subjektu darbības veidam izvērtējot noziedzīgi iegūtu līdzekļu

215legalizācijas un terorisma finansēšanas riskus, Latvijas Banka ir

216izmantojusi likumā paredzētās tiesības izdot normatīvos aktus ar

217papildu prasībām attiecībā uz neparastu darījumu atklāšanu, kas

218esot iekšējās kontroles sistēmas regulējuma jautājums. Šādas

219prasības automātiski neparedzot pienākumu identificēt klientu

220Novēršanas likuma 11. panta kārtībā un ziņot par darījumu

221atbilstoši šā likuma 30. pantam (sk. Satversmes tiesas 2016.

222gada 1. februāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5.

223sēj. 89. lpp.).

224Satversmes tiesa savos nolēmumos ir atzinusi, ka pamattiesības

225drīkst ierobežot vienīgi ar likumu vai pamatojoties uz likumu,

226kas skaidri nosaka pamattiesību ierobežojuma apjomu. Nav

227pieļaujama pamattiesību ierobežojuma noteikšana bez skaidra

228likumdevēja pilnvarojuma. Savukārt īstenojot pilnvarojumu, ir

229jāizvairās no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz

230ierobežojumu nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā

231normā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma

232lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu un 2016. gada 12. februāra

233sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 15.2. punktu). Izskatāmajā

234lietā ir būtiski tas, ka likuma normai, kas pilnvaro autonomu

235valsts pārvaldes iestādi izdot ārējo normatīvo aktu, jābūt

236formulētai pietiekami skaidri, ņemot vērā šādas iestādes

237demokrātiskās leģitimācijas juridisko dabu. Tātad uz šāda

238pilnvarojuma pamata izdotajās normās ietvertajiem pienākumiem un

239- vēl jo vairāk - pamattiesību ierobežojumiem ir nepārprotami

240jāizriet no pilnvarojošās normas teksta.

241Pilnvarojošās normas tekstā minētās saistošās prasības

242Novēršanas likumā noteikto pienākumu izpildei attiecībā uz

243iekšējās kontroles sistēmas izveidi neattiecas uz Latvijas Bankas

244noteikumu Nr. 141 projekta anotācijā minēto klientu vai patieso

245labuma guvēju identifikāciju. Turklāt iekšējās kontroles sistēmas

246izveidi reglamentējošajā Novēršanas likuma 7. panta pirmās daļas

2471. punktā ir minēta vienīgi klientu identificēšanas kārtība, kas

248nepārprotami norāda uz šādas identificēšanas procesuālo

249raksturu.

250Latvijas Bankas un Saeimas argumentus, ka apstrīdētās normas

251paredz "vienkāršotu" identifikāciju un tikai detalizē

252Novēršanas likuma prasības attiecībā uz iekšējās kontroles

253sistēmas izveidi, proti, neparastu darījumu atklāšanu,

254neapstiprina apstrīdēto normu izstrādes un pieņemšanas dokumenti.

255Latvijas Bankas noteikumu Nr. 141 projekta anotācijā attiecībā uz

256apstrīdētajām normām uzmanība ir pievērsta pienākumam veikt

257klientu identifikāciju un reģistrēt darījumus, savukārt prasība

258kapitālsabiedrībām pārskatīt spēkā esošās iekšējās kontroles

259sistēmas dokumentus norādīta citā punktā (sk. Latvijas Bankas

260noteikumu Nr. 141 projekta anotāciju lietas materiālu 1. sēj.

261194. lpp.).

262Latvijas Banka un Saeima norāda, ka apstrīdētās normas

263pieņemtas, ievērojot MONEYVAL Ziņojumā ietvertās rekomendācijas.

264Taču rekomendācija "Latvijai vajadzētu nodrošināt, ka

265Latvijas Banka notiekošajai klientu izpētei norāda skaidras

266prasības divās nozīmīgās jomās: naudas līdzekļu izcelsmes un

267klienta saimnieciskās darbības raksturojuma noteikšanā gadījumos,

268kad darījumam nepiemīt neparasta vai aizdomīga darījuma pazīmes

269vai arī klients ir augsta riska klients vai politiski nozīmīga

270persona" pēc sava satura norāda uz specifiskām darbībām

271naudas līdzekļu izcelsmes un klienta saimnieciskās darbības

272raksturojuma noteikšanā, kuras nav iespējamas gadījumā, ja tiek

273veikta tikai Latvijas Bankas un Saeimas norādītā

274"vienkāršotā" identifikācija.

275Apstrīdētajās normās pēc būtības ir paredzēta klienta vai

276patiesā labuma guvēja identifikācijas kārtība. Latvijas Bankas

277noteikumos Nr. 141 ir gan nodaļa par iekšējās kontroles sistēmas

278izveidi (II nodaļa), gan arī nodaļa par neparastu un aizdomīgu

279darījumu konstatēšanu (IV nodaļa), taču apstrīdētās normas ir

280ietvertas V nodaļā "Klienta un patiesā labuma guvēja

281identifikācija".

282Arī faktisko seku ziņā apstrīdētās normas paredz klientu vai

283patiesā labuma guvēju identificēšanu, proti, klienta

284identifikācijas dokumentu kopēšanu un pārliecināšanos par klienta

285personu apliecinošā dokumenta īstumu un derīgumu. Jēdziens

286"identificēt" nozīmē "konstatēt" (pēc kādām

287pazīmēm), "pazīt" (pēc raksturīgām, īpatnējām pazīmēm),

288"atpazīt" (Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots,

2891998, 257. lpp.; Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 1999, 294.

290lpp.). Arī FKTK un Kontroles dienests uzsver, ka klienta

291uzraudzība un izpēte pēc būtības nav iespējama bez

292identifikācijas, kuru paredz apstrīdētās normas (sk.,

293piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 19. janvāra tiesas sēdes

294stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 30. lpp. un 2016. gada 1.

295februāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 71.

296lpp.).

297Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka Novēršanas likuma 11.

298pantā klientu identifikācijas gadījumi ir norādīti izsmeļoši un

299likumdevējs nav pilnvarojis Latvijas Banku šo gadījumu

300uzskaitījumu papildināt. Satversmes tiesa nepiekrīt Latvijas

301Bankas un Saeimas argumentam, ka apstrīdētajās normās ietvertais

302regulējums tiesisko seku ziņā atšķiras no Novēršanas likuma 11.

303pantā noteiktā regulējuma, kas esot tieši saistīts ar tā paša

304likuma 30. pantā paredzēto pienākumu ziņot par aizdomīgu vai

305neparastu darījumu. Minētie Novēršanas likumā noteiktie pienākumi

306ir uzskatāmi par patstāvīgiem. Tādējādi Novēršanas likuma 11.

307panta regulējums nepieļauj tā pārskatīšanu, uz pilnvarojuma

308pamata paredzot citādu klienta vai patiesā labuma guvēja

309identifikāciju.

310Apstrīdētās normas nosaka prasības attiecībā uz klienta vai

311patiesā labuma guvēja identifikāciju - tātad regulē jautājumu,

312kas jau ir izsmeļoši noregulēts Novēršanas likuma 11. pantā.

313Ievērojot to, ir secināms, ka Latvijas Banka, pieņemot

314apstrīdētās normas, ir rīkojusies pretēji varas dalīšanas

315principam un pārkāpusi likumdevēja piešķirto pilnvarojumu.

316Līdz ar to apstrīdētās normas ir

317izdotas ultra vires un neatbilst Satversmes 1. un 64.

318pantam.

1Ja apstrīdētās normas ir izdotas ultra

2vires, tad tajās ietvertā atšķirīgā attieksme nav noteikta ar

3likumu un tāpēc tās neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

4teikumam. Ņemot vērā minēto, nav nepieciešams papildus izvērtēt,

5vai ar apstrīdētajām normām paredzētās atšķirīgās attieksmes

6noteikšanas mērķis ir leģitīms un vai šāda attieksme ir samērīga

7(sal.: Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma

8lietā Nr. 2013-21-03 12.6. punkts).

9Līdz ar to apstrīdētās normas

10neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo tajās

11paredzētā atšķirīgā attieksme nav noteikta ar likumu.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

2punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts)

3zaudē spēku.

4Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

5tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

6augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

7neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja

8Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Tādējādi likumdevējs

9Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

10kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

11neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu

12apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

13publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

14viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

15decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2014. gada

1628. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu).

17Satversmes tiesas praksē ir secināts, ka tiesību normas, kas

18pieņemtas ultra vires, ir atzīstamas par prettiesiskām un

19spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža [sk. Satversmes tiesas

201998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu

21daļu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 25.

22punktu]. Attiecībā uz šādiem gadījumiem prezumējams, ka

23antikonstitucionāla tiesību norma nekad nav bijusi spēkā, jo nav

24pieņemta pienācīgā kārtībā, un tāpēc arī nevar radīt tiesiskas

25sekas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma

26lietā Nr. 2013-21-03 13. punktu).

27Satversmes tiesa ir secinājusi, ka izņēmuma gadījumos varētu

28tikt pieļautas atkāpes no šīs prezumpcijas. Tomēr šajos gadījumos

29Satversmes tiesai būtu jākonstatē būtiski apstākļi, kas pamatotu

30minētā izņēmuma noteikšanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

3112. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 13. punktu un 2016.

32gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 17.

33punktu).

34Apstrīdētās normas ir pieņemtas ultra vires. Satversmes

35tiesa izskatāmajā lietā nav guvusi apstiprinājumu tādu būtisku

36apstākļu pastāvēšanai, kuri varētu pamatot izņēmumu no

37prezumpcijas par apstrīdēto normu spēkā neesamību no to

38pieņemšanas brīža.

39Nolēmumu

40daļa

41Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

42Satversmes tiesa

43nosprieda:

44atzīt Latvijas Bankas 2014. gada 15.

45septembra noteikumu Nr. 141 "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu

46legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasības,

47veicot ārvalstu valūtu skaidrās naudas pirkšanu un

48pārdošanu" 19. un 20. punktu par neatbilstošiem Latvijas

49Republikas Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam

50teikumam un spēkā neesošiem no to pieņemšanas brīža.

51Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

52Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

53Tiesas sēdes priekšsēdētājs

54A.Laviņš