13. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās

fakultātes docents Dr. iur. Edvīns Danovskis - norāda,

ka Latvijas valststiesībās likumpamatotu ārējo normatīvo aktu

pieļaujamība līdz šim esot bijusi konsekventi atzīta likumdošanas

praksē.

Patstāvīgās iestādes, piemēram, Latvijas Banka, FKTK un

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, neesot padotas

Ministru kabinetam, un tiesības izdot ārējos normatīvos aktus tām

piešķirtas, lai tās varētu efektīvāk īstenot savu autonomo

kompetenci. Šādu normatīvo aktu esamība esot atspoguļota arī

Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likuma 17. panta

pirmajā daļā un Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas

likuma 9. panta otrajā daļā. Tādējādi Latvijas Bankas padomes

tiesības izdot ārējos normatīvos aktus neesot unikālas un

veidojot daļu no patstāvīgo iestāžu orgānu izdoto likumpamatoto

ārējo normatīvo aktu kopuma.

Likumpamatotie ārējie normatīvie akti, ciktāl to saturs

atbilst likumā ietvertajam pilnvarojumam, tiekot izdoti,

īstenojot nevis likumdošanas funkciju, bet gan izpildvaras

funkciju, kas izrietot no Satversmes 57. panta un neesot pretrunā

ar Satversmes 64. pantu.

No Satversmes 1. panta izrietošā demokrātijas virsprincipa

esot secināms, ka vispārsaistošu tiesību normu izdošanai uz

likuma pamata nepieciešama augstāka demokrātiskā leģitimācija

nekā citu izpildvaras darbību veikšanai. Turklāt arī plaša un

salīdzinoši abstrakta pilnvarojuma gadījumā izpildvarai esot

saistoši likumā ietvertie mērķi un vērtības, tātad izpildvara

darbojoties kā likumā ietverto politisko uzstādījumu īstenotājs,

nevis radītājs.

Latvijas Bankas padomes locekļa pilnvaru laikā Saeimai neesot

iespēju viņu politiski ietekmēt - atbrīvošana no amata esot

iespējama tikai likumā paredzētajos gadījumos, kuri esot precīzi

formulēti un neparedzot Saeimai vērtēšanas vai rīcības brīvību.

Tomēr Latvijas Bankas padomes demokrātiskā leģitimācija esot

pietiekama, lai tā savas autonomās kompetences ietvaros

atbilstoši likumā noteiktajam pilnvarojumam pieņemtu likuma

īstenošanai nepieciešamas tiesību normas, jo attiecībā uz visiem

Latvijas Bankas padomes locekļiem Saeima izsakot politisku gribu

(likuma "Par Latvijas Banku" 22. panta pirmā un otrā

daļa). Būtiska esot arī atšķirība starp Latvijas Bankas kā

atvasinātas publiskas personas un tās padomes demokrātisko

leģitimāciju. Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā noteiktais

pilnvarojums esot reducējams tikai uz Latvijas Bankas padomi kā

demokrātiski leģitimētu institūciju. Citas Latvijas Bankas

iestādes un to struktūrvienības nedrīkstot Latvijas Bankas vārdā

izdot šādus normatīvos aktus.

Neesot pamata Novēršanas likuma 47. pantā doto pilnvarojumu

attiecināt tikai uz procesuāliem noteikumiem. Uz likuma pamata

izdotā ārējā normatīvajā aktā nedrīkstot būt iekļauts tāds

regulējums, kas izsmeļoši noteikts pašā likumā. Apstrīdēto normu

atbilstība pilnvarojumam esot atkarīga no tā, vai tās attiecas uz

kādu no Novēršanas likuma 11. panta otrajā daļā paredzētajiem

klienta identificēšanas gadījumiem. Ja tiek konstatēts, ka

minētajā tiesību normā ietvertais attiecīgo gadījumu uzskaitījums

ir izsmeļošs, bet apstrīdētās normas paredz jaunu, likumā

neminētu gadījumu, tad apstrīdētās normas esot atzīstamas par

neatbilstošām Novēršanas likuma 47. panta trešajai daļai un

Satversmes 64. pantam.

Tiesas sēdē pieaicinātā persona atkārtoja un papildināja savā

rakstveida viedoklī minētos argumentus un norādīja, ka minētās

personu grupas izskatāmajā lietā varētu tikt atzītas par tādām,

kas atrodas salīdzināmos apstākļos. Latvijas Bankas un vairāku

pieaicināto personu pieminētā noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas risku analīze varot nebūt tik izšķiroša, lai

secinātu, ka personu grupas atrodas atšķirīgos apstākļos.