17. pants

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā

vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz

visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra

sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu un 2015. gada 23.

novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu). Tomēr

šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

sabiedrībā ir attaisnojama (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4.

punktu). Proti, vienlīdzības princips liedz valsts

institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlaikus

vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma

lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu un 2014. gada 13. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2014-02-01 10. punktu).

Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91.

panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, ir

nepieciešams noskaidrot:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām (personu grupām);

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2.

februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu).