17. pants

1Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā

2vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

3tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz

4visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

5privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra

6sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu un 2015. gada 23.

7novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu). Tomēr

8šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

9vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

10sabiedrībā ir attaisnojama (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

1126. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4.

12punktu). Proti, vienlīdzības princips liedz valsts

13institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj

14atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc

15noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlaikus

16vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

17pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

18atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

19apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

20piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma

21lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu un 2014. gada 13. jūnija sprieduma

22lietā Nr. 2014-02-01 10. punktu).

23Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91.

24panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, ir

25nepieciešams noskaidrot:

261) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

27pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

282) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

29pret šīm personām (personu grupām);

303) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

31proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

32princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2.

33februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu).