Par Latvijas Bankas 2014. gada 15. septembra noteikumu Nr. 141 "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasības, veicot ārvalstu valūtu skaidrās naudas pirkšanu un pārdošanu" 19. un 20. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam

19. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Ar apstrīdētajām normām kapitālsabiedrībām, kas

nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, ir uzlikts pienākums

identificēt klientu vai patieso labuma guvēju gadījumos, kuros

kredītiestādēm šāda ārējos normatīvajos aktos noteikta pienākuma

nav (ja darījums nav neparasts vai aizdomīgs un netiek uzsāktas

darījuma attiecības, bet darījuma summa ir ekvivalenta 2 000-7

999,99 euro).

Kā izriet no lietas materiāliem, ir iespējamas situācijas, kad

kapitālsabiedrībā, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību, tās potenciālais klients atsakās veikt skaidras

naudas tirdzniecības darījumus. Par šādas atteikšanās iemeslu

tiek minēta nevēlēšanās tikt identificētam, personu apliecinoša

dokumenta neesamība, kā arī tas, ka kredītiestādēs personu

identifikācija analoģiska darījuma laikā netiekot veikta (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 46.-133. lpp.).

Tātad apstrīdētās normas tikai vienam tirgus dalībniekam -

kapitālsabiedrībai, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību, - izvirza prasību identificēt klientu vai patieso

labuma guvēju, turpretim otram tirgus dalībniekam -

kredītiestādei, kas arī nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību, - šāda prasība netiek izvirzīta.

Līdz ar to apstrīdētās normas paredz

atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas vienādos

un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.