20. pants

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību

normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā

esamības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2015.

gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 23. punktu).

Lai izvērtētu apstrīdētajās normās noteiktās atšķirīgās

attieksmes atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

visupirms jāpārbauda, vai atšķirīgā attieksme ir noteikta ar

normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka atšķirīga attieksme var

tikt noteikta saskaņā ar likumu (sal.: Satversmes tiesas 2007.

gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 12. punkts).

Vārds "likums" aptver ne tikai Saeimas pieņemtus

likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus,

ja vien tie izdoti, pamatojoties uz likumu, publicēti

normatīvajos aktos noteiktā kārtībā, ir pietiekami skaidri

formulēti, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un

pienākumus, kā arī atbilst tiesiskas valsts principiem (sal.,

piemēram: Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2002-01-03 secinājumu daļa un 2014. gada 12. decembra

sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 11. punkts).

Apstrīdētās normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi, Latvijas

Banka izdevusi, pamatojoties uz Novēršanas likuma 47. panta trešo

daļu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Latvijas Banka nemaz nav

tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus, bet, ja tomēr tiktu

atzīts, ka Latvijas Bankai šādas tiesības ir, tad tā, izdodot

apstrīdētās normas, esot pārkāpusi likumā noteikto

pilnvarojumu.

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai atšķirīga

attieksme ir noteikta ar likumu.