2. pants

1Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu

2atbildību "TAVEX" (turpmāk - Pieteikuma

3iesniedzēja) - lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par

4neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

5Satversme) 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam

6un spēkā neesošām no pieņemšanas brīža.

7Pieteikuma iesniedzēja ir kapitālsabiedrība, kas savas

8komercdarbības ietvaros citastarp veicot ārvalstu valūtas

9skaidras naudas pirkšanu un pārdošanu (turpmāk arī - skaidras

10naudas tirdzniecība). Šādu pakalpojumu atbilstoši spēkā esošajiem

11normatīvajiem aktiem sniedzot vienīgi kapitālsabiedrības, kas

12saņēmušas Latvijas Bankas licenci, un kredītiestādes kā vienu no

13finanšu pakalpojuma veidiem. Novēršanas likuma prasības

14attiecoties uz abām minētajām tiesību subjektu grupām.

15No Novēršanas likuma 11. panta otrās daļas un Ministru

16kabineta 2008. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1071

17"Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un

18kārtību, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem

19darījumiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1071) 8.2.4. un 8.6.

20apakšpunkta izrietot, ka kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar

21skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādēm ir pienākums

22identificēt klientu (kredītiestādēm - klientu, kuram nav konta)

23ikvienā gadījumā, kad tiek veikta skaidras naudas tirdzniecība

24par summu, kuras ekvivalents ir 8 000 euro un vairāk.

25Uz Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertā

26pilnvarojuma pamata izdotās apstrīdētās normas attiecoties tikai

27uz kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

28tirdzniecību, bet neattiecoties uz kredītiestādēm, kas sniedz

29identisku pakalpojumu.

30Latvijas Banka 2014. gada 16. decembrī esot apstiprinājusi

31Pieteikuma iesniedzējas pieņemtos noziedzīgi iegūtu līdzekļu

32legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās

33kontroles sistēmas noteikumus un atzinusi tos par atbilstošiem

34normatīvo aktu prasībām.

35Novērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz skaidras naudas

36tirdzniecību, Pieteikuma iesniedzēja konstatējusi, ka 2015. gada

37pirmajos divos mēnešos 87 klienti ir atteikušies veikt skaidras

38naudas tirdzniecības darījumus ar Pieteikuma iesniedzēju, kā

39vienu no iemesliem norādot nevēlēšanos tikt identificētiem.

40Savukārt kredītiestādēs, veicot šādus darījumus apstrīdētajās

41normās noteikto naudas summu ietvaros, šāda identifikācija

42netiekot veikta.

43Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 91. panta pirmajā

44teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam esot

45vērtējama kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmā teikuma

46tvērumā ietilpstošo tiesību veikt komercdarbību ierobežojumu.

47Kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

48tirdzniecību, un kredītiestādes atrodoties vienādos un pēc

49noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pirmkārt, abas

50minētās personu grupas savu komercdarbību veicot kā

51kapitālsabiedrības. Otrkārt, tās sniedzot viena un tā paša veida

52pakalpojumu un esot viena un tā paša konkrētās preces un konkrētā

53ģeogrāfiskā tirgus dalībnieki Konkurences likuma 1. panta

54izpratnē. Treškārt, abas salīdzināmās grupas esot uzskatāmas par

55konkurentiem, kas turklāt savu komercdarbību veicot nelielā

56attālumā viens no otra. Ceturtkārt, Konkurences padome esot

57norādījusi uz nepieciešamību nodrošināt abām minētajām grupām

58vienādu tiesisko regulējumu.

59Pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās, veicot skaidras naudas

60tirdzniecību, klienta un patiesā labuma guvēja identifikācijas

61priekšnoteikumi kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas

62nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, bijuši vienādi.

63Savukārt ar apstrīdētajām normām kapitālsabiedrībām, kas

64nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, esot uzlikts

65pienākums identificēt klientu vai patieso labuma guvēju tādos

66gadījumos, kuros kredītiestādēm šāda pienākuma nav. Tātad

67apstrīdētās normas nenodrošinot vienlīdzīgas tiesības visām

68personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

69Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma

70leģitīmais mērķis un atšķirīgas attieksmes mērķis esot nošķirami,

71un attiecībā uz skaidras naudas tirdzniecību apstrīdētās normas

72pieņemtas, ievērojot nepieciešamību aizsargāt sabiedrības

73drošību. Apstrīdētās normas esot izdotas arī tādēļ, lai

74nodrošinātu tiesiskā regulējuma atbilstību Eiropas Padomes

75Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

76finansēšanas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas

77(turpmāk - MONEYVAL) 2012. gada 5. jūlija ziņojumam par Latvijas

78noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

79finansēšanas novēršanas un apkarošanas sistēmu (turpmāk -

80Ziņojums) un tajā ietvertajām rekomendācijām.

81Savukārt attiecībā uz atšķirīgas attieksmes pieļaušanas

82leģitīmo mērķi Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tāda nav.

83MONEYVAL Ziņojumā esot ietverts tikai vispārīgs ieteikums

84nodrošināt to, lai Latvijas Banka nosaka skaidras prasības

85klienta un patiesā labuma guvēja identificēšanai arī gadījumos,

86kad darījums pēc sava apjoma nesasniedz neparasta vai aizdomīga

87darījuma statusu. Līdz ar to neesot objektīvu un sabiedrībā

88atzītu iemeslu noteikt kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar

89skaidras naudas tirdzniecību, attiecībā uz klienta un patiesā

90labuma guvēja identificēšanu stingrākas prasības nekā

91kredītiestādēm.

92Ja apstrīdētajām normām nav leģitīma mērķa, tad neesot

93nepieciešams pārbaudīt, vai, paredzot atšķirīgu attieksmi, ir

94ievērots samērīguma princips. Ja tiktu atzīts, ka ar

95apstrīdētajām normām radītajai atšķirīgajai attieksmei tomēr ir

96leģitīms mērķis, tad Latvijas Bankas izraudzītie līdzekļi neesot

97piemēroti tā sasniegšanai situācijā, kad personas, kuras nevēlas

98tikt identificētas, varot no identificēšanas izvairīties.

99Apstrīdēto normu izstrādes materiāli neesot publiski pieejami.

100No Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas atbildēm uz biedrības

101"Nebanku Finanšu Pakalpojumu Sniedzēju Asociācija"

102(turpmāk arī - Nebanku asociācija) iesniegumu ar priekšlikumu

103grozīt apstrīdētās normas neesot secināms, ka Latvijas Banka būtu

104apsvērusi alternatīvus līdzekļus un vispār vērtējusi to, vai

105apstrīdētās normas nenonāk pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo

106teikumu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām radītā atšķirīgā

107attieksme neesot nepieciešama pat hipotētiska leģitīmā mērķa

108sasniegšanai.

109Apstrīdētās normas radot tādu situāciju, ka potenciālais

110klients atsakās veikt skaidras naudas tirdzniecības darījumu, jo

111viņam nav līdzi personu apliecinoša dokumenta vai viņš nevēlas

112tikt identificēts. Sabiedrība no atšķirīgās attieksmes neiegūstot

113neko, jo personas attiecīgos darījumus varot veikt

114kredītiestādēs. Atšķirīga attieksme esot īpaši nesamērīga

115situācijā, kad blakus darbojas tādu kapitālsabiedrību filiāles,

116kuras veic skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestāžu

117filiāles.

118Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. un 64. pantam esot

119vērtējama kopsakarā. Latvijas Banka neesot uzskatāma par

120demokrātiski leģitimētu institūciju, jo neesot piesaistīta tautas

121gribai. Ņemot vērā pašreizējo Satversmes tekstuālo regulējumu,

122kurā expressis verbis neesot noteiktas Latvijas Bankas

123tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, tai varot tikt deleģēta

124tikai normatīvo aktu izpilde, plānošana un citi uzdevumi. Arī

125demokrātiskas un tiesiskas valsts princips nepieļaujot to, ka

126valsts pārvaldes iestādes varētu izdot ārējos normatīvos aktus.

127Šādas tiesības neizrietot arī no Satversmes tās materiālajā

128izpratnē jau tādēļ vien, ka nepastāvot attiecīga vispārēja,

129turklāt Satversmes tiesas atzīta konstitucionāla tradīcija. Ar

130jaunpieņemtu likumu šādu tradīciju iedibināt nevarot. To esot

131iespējams vienīgi konstatēt un akceptēt post factum.

132Saprātīgas šaubas par Latvijas Bankas tiesībām izdot ārējos

133normatīvos aktus izrietot arī no Oficiālo publikāciju un

134tiesiskās informācijas likuma 9. panta pirmās daļas, kurā neesot

135noteikts tāds ārējā normatīvā akta veids kā "Latvijas Bankas

136noteikumi". Tātad Latvijas Banka līdz šim, izdodot ārējos

137normatīvos aktus, esot rīkojusies ultra vires.

138Pat ja hipotētiski tiktu pieņemts, ka Latvijas Banka ir

139tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus, tā esot pārkāpusi

140likumdevēja pilnvarojuma robežas. Turklāt likumdevējs nemaz

141neesot bijis tiesīgs pilnvarot citu tiesību subjektu izdot tādas

142normas, kas atbilstoši Satversmes tiesas praksē definētajai

143"būtiskuma teorijai" esot tikai Saeimas kompetencē.

144Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertais pilnvarojums

145pieļaujot tikai tādu tiesību normu izdošanu, kuras noteiktu

146pilnvarojumā minēto pienākumu izpildes kārtību, proti, procesuāla

147rakstura normas. Savukārt apstrīdētās normas esot uzskatāmas par

148materiālo tiesību normām. Turklāt Novēršanas likumā un Noteikumos

149Nr. 1071 esot izsmeļoši norādīti tie gadījumi, kad veicama

150klienta vai patiesā labuma guvēja identifikācija. Ja šo

151uzskaitījumu nepieciešams papildināt, to darīt esot kompetents

152vienīgi likumdevējs. Apstrīdētajās normās esot iekļautas tādas

153tiesiskā sastāva pazīmes, kuras Novēršanas likums

154nepieļaujot.

155Ņemot vērā minēto, apstrīdētās normas esot atzīstamas par

156spēkā neesošām no Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma

157rašanās brīža.

158Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pilnvarotais pārstāvis

159Matīss Šķiņķis atkārtoja un papildināja pieteikumā minētos

160argumentus un īpaši norādīja uz lietas materiāliem pievienotajiem

161skaidras naudas tirdzniecības darījumus apliecinošajiem

162dokumentiem, kas apstiprinot, ka vairākās kredītiestādēs bez

163identifikācijas ir iespējams veikt darījumus, kuru summa ir

164ekvivalenta 2 000-7 999,99 euro.