2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu

atbildību "TAVEX" (turpmāk - Pieteikuma

iesniedzēja) - lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par

neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam

un spēkā neesošām no pieņemšanas brīža.

Pieteikuma iesniedzēja ir kapitālsabiedrība, kas savas

komercdarbības ietvaros citastarp veicot ārvalstu valūtas

skaidras naudas pirkšanu un pārdošanu (turpmāk arī - skaidras

naudas tirdzniecība). Šādu pakalpojumu atbilstoši spēkā esošajiem

normatīvajiem aktiem sniedzot vienīgi kapitālsabiedrības, kas

saņēmušas Latvijas Bankas licenci, un kredītiestādes kā vienu no

finanšu pakalpojuma veidiem. Novēršanas likuma prasības

attiecoties uz abām minētajām tiesību subjektu grupām.

No Novēršanas likuma 11. panta otrās daļas un Ministru

kabineta 2008. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1071

"Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un

kārtību, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem

darījumiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1071) 8.2.4. un 8.6.

apakšpunkta izrietot, ka kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar

skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādēm ir pienākums

identificēt klientu (kredītiestādēm - klientu, kuram nav konta)

ikvienā gadījumā, kad tiek veikta skaidras naudas tirdzniecība

par summu, kuras ekvivalents ir 8 000 euro un vairāk.

Uz Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertā

pilnvarojuma pamata izdotās apstrīdētās normas attiecoties tikai

uz kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību, bet neattiecoties uz kredītiestādēm, kas sniedz

identisku pakalpojumu.

Latvijas Banka 2014. gada 16. decembrī esot apstiprinājusi

Pieteikuma iesniedzējas pieņemtos noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās

kontroles sistēmas noteikumus un atzinusi tos par atbilstošiem

normatīvo aktu prasībām.

Novērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz skaidras naudas

tirdzniecību, Pieteikuma iesniedzēja konstatējusi, ka 2015. gada

pirmajos divos mēnešos 87 klienti ir atteikušies veikt skaidras

naudas tirdzniecības darījumus ar Pieteikuma iesniedzēju, kā

vienu no iemesliem norādot nevēlēšanos tikt identificētiem.

Savukārt kredītiestādēs, veicot šādus darījumus apstrīdētajās

normās noteikto naudas summu ietvaros, šāda identifikācija

netiekot veikta.

Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 91. panta pirmajā

teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam esot

vērtējama kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmā teikuma

tvērumā ietilpstošo tiesību veikt komercdarbību ierobežojumu.

Kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību, un kredītiestādes atrodoties vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pirmkārt, abas

minētās personu grupas savu komercdarbību veicot kā

kapitālsabiedrības. Otrkārt, tās sniedzot viena un tā paša veida

pakalpojumu un esot viena un tā paša konkrētās preces un konkrētā

ģeogrāfiskā tirgus dalībnieki Konkurences likuma 1. panta

izpratnē. Treškārt, abas salīdzināmās grupas esot uzskatāmas par

konkurentiem, kas turklāt savu komercdarbību veicot nelielā

attālumā viens no otra. Ceturtkārt, Konkurences padome esot

norādījusi uz nepieciešamību nodrošināt abām minētajām grupām

vienādu tiesisko regulējumu.

Pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās, veicot skaidras naudas

tirdzniecību, klienta un patiesā labuma guvēja identifikācijas

priekšnoteikumi kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas

nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, bijuši vienādi.

Savukārt ar apstrīdētajām normām kapitālsabiedrībām, kas

nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, esot uzlikts

pienākums identificēt klientu vai patieso labuma guvēju tādos

gadījumos, kuros kredītiestādēm šāda pienākuma nav. Tātad

apstrīdētās normas nenodrošinot vienlīdzīgas tiesības visām

personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis un atšķirīgas attieksmes mērķis esot nošķirami,

un attiecībā uz skaidras naudas tirdzniecību apstrīdētās normas

pieņemtas, ievērojot nepieciešamību aizsargāt sabiedrības

drošību. Apstrīdētās normas esot izdotas arī tādēļ, lai

nodrošinātu tiesiskā regulējuma atbilstību Eiropas Padomes

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

finansēšanas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas

(turpmāk - MONEYVAL) 2012. gada 5. jūlija ziņojumam par Latvijas

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

finansēšanas novēršanas un apkarošanas sistēmu (turpmāk -

Ziņojums) un tajā ietvertajām rekomendācijām.

Savukārt attiecībā uz atšķirīgas attieksmes pieļaušanas

leģitīmo mērķi Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tāda nav.

MONEYVAL Ziņojumā esot ietverts tikai vispārīgs ieteikums

nodrošināt to, lai Latvijas Banka nosaka skaidras prasības

klienta un patiesā labuma guvēja identificēšanai arī gadījumos,

kad darījums pēc sava apjoma nesasniedz neparasta vai aizdomīga

darījuma statusu. Līdz ar to neesot objektīvu un sabiedrībā

atzītu iemeslu noteikt kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar

skaidras naudas tirdzniecību, attiecībā uz klienta un patiesā

labuma guvēja identificēšanu stingrākas prasības nekā

kredītiestādēm.

Ja apstrīdētajām normām nav leģitīma mērķa, tad neesot

nepieciešams pārbaudīt, vai, paredzot atšķirīgu attieksmi, ir

ievērots samērīguma princips. Ja tiktu atzīts, ka ar

apstrīdētajām normām radītajai atšķirīgajai attieksmei tomēr ir

leģitīms mērķis, tad Latvijas Bankas izraudzītie līdzekļi neesot

piemēroti tā sasniegšanai situācijā, kad personas, kuras nevēlas

tikt identificētas, varot no identificēšanas izvairīties.

Apstrīdēto normu izstrādes materiāli neesot publiski pieejami.

No Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas atbildēm uz biedrības

"Nebanku Finanšu Pakalpojumu Sniedzēju Asociācija"

(turpmāk arī - Nebanku asociācija) iesniegumu ar priekšlikumu

grozīt apstrīdētās normas neesot secināms, ka Latvijas Banka būtu

apsvērusi alternatīvus līdzekļus un vispār vērtējusi to, vai

apstrīdētās normas nenonāk pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo

teikumu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām radītā atšķirīgā

attieksme neesot nepieciešama pat hipotētiska leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Apstrīdētās normas radot tādu situāciju, ka potenciālais

klients atsakās veikt skaidras naudas tirdzniecības darījumu, jo

viņam nav līdzi personu apliecinoša dokumenta vai viņš nevēlas

tikt identificēts. Sabiedrība no atšķirīgās attieksmes neiegūstot

neko, jo personas attiecīgos darījumus varot veikt

kredītiestādēs. Atšķirīga attieksme esot īpaši nesamērīga

situācijā, kad blakus darbojas tādu kapitālsabiedrību filiāles,

kuras veic skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestāžu

filiāles.

Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. un 64. pantam esot

vērtējama kopsakarā. Latvijas Banka neesot uzskatāma par

demokrātiski leģitimētu institūciju, jo neesot piesaistīta tautas

gribai. Ņemot vērā pašreizējo Satversmes tekstuālo regulējumu,

kurā expressis verbis neesot noteiktas Latvijas Bankas

tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, tai varot tikt deleģēta

tikai normatīvo aktu izpilde, plānošana un citi uzdevumi. Arī

demokrātiskas un tiesiskas valsts princips nepieļaujot to, ka

valsts pārvaldes iestādes varētu izdot ārējos normatīvos aktus.

Šādas tiesības neizrietot arī no Satversmes tās materiālajā

izpratnē jau tādēļ vien, ka nepastāvot attiecīga vispārēja,

turklāt Satversmes tiesas atzīta konstitucionāla tradīcija. Ar

jaunpieņemtu likumu šādu tradīciju iedibināt nevarot. To esot

iespējams vienīgi konstatēt un akceptēt post factum.

Saprātīgas šaubas par Latvijas Bankas tiesībām izdot ārējos

normatīvos aktus izrietot arī no Oficiālo publikāciju un

tiesiskās informācijas likuma 9. panta pirmās daļas, kurā neesot

noteikts tāds ārējā normatīvā akta veids kā "Latvijas Bankas

noteikumi". Tātad Latvijas Banka līdz šim, izdodot ārējos

normatīvos aktus, esot rīkojusies ultra vires.

Pat ja hipotētiski tiktu pieņemts, ka Latvijas Banka ir

tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus, tā esot pārkāpusi

likumdevēja pilnvarojuma robežas. Turklāt likumdevējs nemaz

neesot bijis tiesīgs pilnvarot citu tiesību subjektu izdot tādas

normas, kas atbilstoši Satversmes tiesas praksē definētajai

"būtiskuma teorijai" esot tikai Saeimas kompetencē.

Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertais pilnvarojums

pieļaujot tikai tādu tiesību normu izdošanu, kuras noteiktu

pilnvarojumā minēto pienākumu izpildes kārtību, proti, procesuāla

rakstura normas. Savukārt apstrīdētās normas esot uzskatāmas par

materiālo tiesību normām. Turklāt Novēršanas likumā un Noteikumos

Nr. 1071 esot izsmeļoši norādīti tie gadījumi, kad veicama

klienta vai patiesā labuma guvēja identifikācija. Ja šo

uzskaitījumu nepieciešams papildināt, to darīt esot kompetents

vienīgi likumdevējs. Apstrīdētajās normās esot iekļautas tādas

tiesiskā sastāva pazīmes, kuras Novēršanas likums

nepieļaujot.

Ņemot vērā minēto, apstrīdētās normas esot atzīstamas par

spēkā neesošām no Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma

rašanās brīža.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pilnvarotais pārstāvis

Matīss Šķiņķis atkārtoja un papildināja pieteikumā minētos

argumentus un īpaši norādīja uz lietas materiāliem pievienotajiem

skaidras naudas tirdzniecības darījumus apliecinošajiem

dokumentiem, kas apstiprinot, ka vairākās kredītiestādēs bez

identifikācijas ir iespējams veikt darījumus, kuru summa ir

ekvivalenta 2 000-7 999,99 euro.