3. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas

2Banka - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.

3un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam.

4MONEYVAL Ziņojumā esot norādīts, ka ar Latvijas Bankas 2009.

5gada 13. maija ieteikumiem Nr. 37 "Noziedzīgi iegūtu

6līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas

7iekšējās kontroles sistēmas izveides ieteikumi

8kapitālsabiedrībām, kas saņēmušas Latvijas Bankas licenci

9ārvalstu skaidrās naudas pirkšanai un pārdošanai" (turpmāk -

10Latvijas Bankas ieteikumi Nr. 37) esot par maz, lai varētu tikt

11pienācīgi uzraudzītas un kontrolētas tādas kapitālsabiedrības,

12kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, tāpēc esot

13nepieciešams šajā jomā paplašināt Latvijas Bankas kompetenci,

14piešķirot tai tiesības izdot juridiski saistošas vadlīnijas, vai

15arī šīs jomas uzraudzību un kontroli uzticēt Finanšu un kapitāla

16tirgus komisijai (turpmāk arī - FKTK).

17Ņemot vērā Ziņojumā norādīto, Finanšu sektora attīstības

18padomes 2013. gada 28. marta sēdē apstiprinātajā Darbības plānā

19noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

20finansēšanas novēršanas sistēmas uzlabošanai esot secināts, ka

21Latvijas Bankai jāizvirza stingrākas prasības klientu izpētei

22kapitālsabiedrībās, kas nodarbojas ar skaidras naudas

23tirdzniecību. Atbilstoši minētajā darbības plānā noteiktajām

24vadlīnijām esot pieņemti Novēršanas likuma grozījumi. Attiecīgā

25likumprojekta anotācijā esot norādīts, ka Novēršanas likums

26nosaka vienīgi minimālās prasības noziedzīgi iegūtu līdzekļu

27legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai, tāpēc

28Latvijas Bankai jānosaka detalizētākas prasības minētajām

29kapitālsabiedrībām atbilstoši to darbības veidam.

30No Latvijas Bankas noteikumu Nr. 141 anotācijas esot redzams,

31ka apstrīdētās normas izstrādātas, izvērtējot riskus, kas

32saistīti ar pakalpojumu, kuru sniedz kapitālsabiedrības, kas

33nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Minēto noteikumu

34projektu Latvijas Banka esot nosūtījusi saskaņošanai desmit

35lielākajām šīs nozares kapitālsabiedrībām. Nebanku asociācija

36esot sniegusi izvērstu atbildi, savukārt kapitālsabiedrības,

37kuras nav šīs asociācijas biedri, neesot izteikušas iebildumus

38pret noteikumu projektu. Latvijas Banka esot izvērtējusi

39izteiktos argumentus un tādējādi nodrošinājusi apstrīdēto normu

40adresātiem iespējas iesaistīties noteikumu izstrādāšanas

41procesā.

42MONEYVAL Ziņojumā esot minēts, ka kapitālsabiedrības veicot

43tikai neparastu un aizdomīgu darījumu un šādus darījumus veicošo

44klientu uzraudzību, taču neuzraugot citus klientus un viņu

45veiktos darījumus, lai gan tie veidojot lielāko daļu no šo

46kapitālsabiedrību apgrozījuma.

47Līdz apstrīdēto normu pieņemšanai spēkā bijušie Latvijas

48Bankas ieteikumi Nr. 37 esot paredzējuši, ka pašām

49kapitālsabiedrībām atbilstoši Novēršanas likumam būtu jāizvērtē

50iespējamie darbības riski un jāveic adekvāti to novēršanas

51pasākumi. Latvijas Banka, veicot kontroles pasākumus, esot

52secinājusi, ka kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras

53naudas tirdzniecību, galvenokārt konstatē un reģistrē tikai

54neparastus darījumus, kuru apjoms pārsniedz normatīvajos aktos

55noteikto robežvērtību - 8 000 euro, taču nereģistrē

56apšaubāmus darījumus, kuri to nepārsniedz. Tāpat esot fiksēta arī

57izvairīšanās no neparastu darījumu konstatēšanas, piemēram,

58sadalot vienu darījumu vairākos darījumos, vai vienādu darījumu

59veikšana par identiskām summām īsā laika periodā. Papildus tam

60pēc Novēršanas likumā noteiktās neparasta darījuma apjoma

61robežvērtības palielināšanas [no 7 100 euro (5 000 latu)

62līdz 8 000 euro], kas tika veikta līdz ar euro

63ieviešanu, esot konstatēts, ka pieaudzis tādu darījumu skaits,

64kuru apjoms pārsniedz iepriekšējo, bet nepārsniedz jauno

65robežvērtību. Tādējādi pirms apstrīdēto normu pieņemšanas praksē

66esot veidojusies tāda situācija, ka klientu uzraudzība tika

67veikta formāli un kapitālsabiedrības, ignorējot Novēršanas likuma

68mērķi, neidentificēja un nepārzināja savus klientus.

69Pieņemot apstrīdētās normas, esot ievērots arī kontroles

70pasākumu laikā konstatētais fakts, ka kapitālsabiedrības, kas

71nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, nav parūpējušās, lai

72to darbiniekiem būtu pietiekamas zināšanas par noziedzīgi iegūtu

73līdzekļu legalizācijas novēršanu regulējošiem normatīvajiem

74aktiem. Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums esot

75nepārprotams, kā arī vienkārši un bez būtiskiem finanšu un

76personāla resursiem piemērojams. Savukārt robežvērtība - 2 000

77euro - esot izraudzīta, ņemot vērā kontroles pasākumu

78ietvaros konstatētās darījumu summas un tām atbilstošo darījumu

79regularitāti. Esot spēkā apstrīdētajās normās noteiktajam

80regulējumam, personām, kuras vēlas izvairīties no

81identifikācijas, nākoties veikt vairākus darījumus dažādās

82kapitālsabiedrībās un līdz ar to esot būtiski palielināta iespēja

83šādas aizdomīgas darbības atklāt.

84Izlemjot jautājumus par speciālā pilnvarojuma pieļaujamību,

85Satversmes tiesa esot konsekventi pieļāvusi ne tikai Ministru

86kabineta, bet arī citu valsts institūciju tiesības izdot ārējos

87normatīvos aktus pārvaldes darbību ietvaros. Likumdevējs Latvijas

88Banku esot izveidojis kā patstāvīgu, neatkarīgu iestādi, kuras

89pārziņā nodota atsevišķa, no Ministru kabineta kompetences

90izņemta valsts pārvaldes joma. Lai nodrošinātu pienācīgu

91attiecīgās jomas pārvaldību, Latvijas Banka patstāvīgi īstenojot

92visas nepieciešamās no normatīvā regulējuma izrietošās pārvaldes

93darbības. Viena no šādām darbībām esot ārējo normatīvo aktu

94izdošana tad, ja likumā ietverts speciāls pilnvarojums. Kopš

951992. gada Latvijas Banka esot izdevusi vairāk nekā 100

96noteikumu. Līdz ar to Latvijas Bankas noteikumi kā īpašs ārējā

97normatīvā akta veids esot ilgstoši pastāvējuši un piemēroti.

98Tātad konstitucionāla tradīcija ir izveidojusies. Esot noregulēts

99arī jautājums par šādu noteikumu vietu normatīvo aktu

100hierarhijā.

101Atbilstoši Satversmes 57. pantam speciālā pilnvarojuma

102piešķiršana esot likumdošanas ceļā izlemjams jautājums. Autonoma

103publisko tiesību subjekta tiesības izdot ārējos normatīvos aktus

104esot akceptētas Satversmes 64. panta sistēmā, proti, tā pieļaujot

105likumdevēja rīcības brīvību tad, kad lietderības apsvērumi to

106prasa, pilnvarot ne tikai Ministru kabinetu, bet arī citu valsts

107institūciju izdot ārējos normatīvos aktus.

108Latvijas Bankas noteikumus pēc likumdevēja speciāla

109pilnvarojuma izdodot Latvijas Bankas padome, kuras sastāvā esot

110Latvijas Bankas prezidents, viņa vietnieks un seši padomes

111locekļi. Saskaņā ar likuma "Par Latvijas Banku" 22.

112pantu Latvijas Bankas prezidentu amatā ievēlot Saeima, kas

113apstiprinot amatā arī viņa vietnieku un Latvijas Bankas padomes

114locekļus. Šāds process nodrošinot pietiekamu demokrātisko

115leģitimāciju, sevišķi ņemot vērā patstāvīgajām iestādēm noteiktos

116ierobežojumus.

117Ja likumdevējs būtu vēlējies pilnvarot Latvijas Banku noteikt

118Novēršanas likuma subjektiem uzlikto pienākumu izpildes

119procesuālo kārtību, tas šādu terminu būtu ietvēris likuma normā.

120Taču likumdevējs esot izvēlējies citu formulējumu, un tas neesot

121nejaušs. Uz to norādot Novēršanas likuma 47. panta otrajā daļā

122ietvertais pilnvarojums FKTK. Latvijas Bankai piešķirtā

123pilnvarojuma saturs esot noskaidrojams likuma sistēmas

124ietvaros.

125Likumdevējs attiecīgo jautājumu esot uzskatījis par tādu, kas

126regulējams ar Latvijas Bankas izdotiem noteikumiem, nevis likuma

127normu. Šāda pieeja atbilstot likuma mērķim un sistēmai, jo arī

128citos gadījumos likumdevējs neesot attiecībā uz konkrētu subjektu

129detalizēti noregulējis visus nepieciešamos jautājumus, bet

130pilnvarojis attiecīgā subjekta kontroles un uzraudzības

131institūciju regulēt tā rīcību. Tādējādi Latvijas Banka neesot

132rīkojusies ultra vires.

133Noskaidrojot, vai izskatāmajā lietā ir personas, kas atrodas

134vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos,

135esot jāņem vērā tas, ka Konkurences padome Pieteikuma

136iesniedzējas norādītos jautājumus vērtējusi Konkurences likuma

137kontekstā. Tiesiskās vienlīdzības principa ievērošanas pārbaude

138pēc metodoloģijas atšķiroties no konkurences tiesību ievērošanas

139pārbaudes, un vienas pārbaudes ietvaros izdarītie secinājumi

140nevarot tikt tieši vai netieši automātiski pārņemti citā

141pārbaudē.

142Iedzīvotāji nošķirot kapitālsabiedrību, kas nodarbojas ar

143skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestāžu sniegtos

144pakalpojumus un spējot uzrādīt to būtiskās atšķirības.

145Tāpat nevarot uzskatīt, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos

146atrodas subjekti, kuru komercdarbības riski attiecībā uz

147noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

148finansēšanas mēģinājumiem esot atšķirīgi. Likumdevējs daudzus

149jautājumus attiecībā uz Novēršanas likuma subjektiem esot

150regulējis vienkopus, tomēr šis likums nosakot arī speciālu

151regulējumu specifiskiem subjektiem. Novēršanas likuma 47. pantā

152kredītiestādēm un citiem subjektiem esot paredzēti atšķirīgi

153uzraudzības un kontroles modeļi. Tas liecinot par likumdevēja

154apzinātu lēmumu kredītiestādes regulēt citādi nekā

155kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

156tirdzniecību. Minētās grupas vajagot salīdzināt kopējā to

157piedāvāto pakalpojumu kontekstā, neizdalot atsevišķi tikai vienu

158no pakalpojuma veidiem.

159Skaidras naudas tirdzniecība neesot būtiskākais kredītiestāžu

160pakalpojums. Tās sniedzot arī daudzus citus finanšu pakalpojumus

161ar mērķi izveidot ilgtermiņa darījumu attiecības. Atbilstoši

162Novēršanas likuma prasībām kredītiestāde pirms darījumu attiecību

163nodibināšanas vienmēr veicot klienta identifikāciju neatkarīgi no

164plānoto darījumu summas. Kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar

165skaidras naudas tirdzniecību, noteiktais tiesiskais regulējums

166kopumā būtiski atšķiroties no kredītiestāžu tiesiskā

167regulējuma.

168Kredītiestāžu likumā kredītiestādēm esot paredzēta konkrēta,

169tas ir, juridiskās personas forma un speciālas dibināšanas un

170sākotnējā kapitāla prasības, kas nodrošinot to, ka kredītiestādēm

171ir pieejami pietiekami plaši resursi finanšu pakalpojumu

172sniegšanai, tostarp telpu iekārtošanai un klientu piesaistīšanai.

173Tādējādi kredītiestādes varot investēt līdzekļus darbinieku

174apmācībā, kontroles mehānismos un dažādās drošības sistēmās,

175kuras iespējams balstīt uz darbinieku novērtējumu un rīcības

176brīvību. Pieļautie Novēršanas likuma pārkāpumi varot apgrūtināt

177kredītiestādes komercdarbību un iesaisti starptautiskajos finanšu

178tirgos, kā arī mazināt uzticēšanos tai.

179Savukārt Latvijas Bankas 2009. gada 13. maija noteikumos Nr.

18036 "Ārvalstu valūtas skaidrās naudas pirkšanas un pārdošanas

181noteikumi" esot ietvertas prasības kapitālsabiedrībām, kas

182nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Saskaņā ar šiem

183noteikumiem licence tiekot izsniegta nevis kapitālsabiedrībai,

184bet katrai tās rīcībā esošai ārvalstu valūtas pirkšanas un

185pārdošanas vietai. Tāpēc kapitālsabiedrību veidoto valūtas maiņas

186punktu iekārtojums būtiski atšķiroties no kredītiestāžu vai to

187filiāļu iekārtojuma. Prasības, ko Novēršanas likums izvirza

188kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

189tirdzniecību, un kredītiestādēm, esot atšķirīgas, un šīs

190atšķirības ilustrējot arī ievērojami diferencētā sodu

191sistēma.

192Ņemot vērā minēto, esot jāsecina, ka kredītiestādes un

193kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

194tirdzniecību, neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

195Tiesas sēdē Latvijas Bankas pilnvarotais pārstāvis Jānis Pleps

196atkārtoja un papildināja atbildes rakstā minētos argumentus un

197uzsvēra, ka MONEYVAL Ziņojumā esot ietverti ieteikumi attiecībā

198uz Latvijas Banku, bet FKTK darbība kredītiestāžu uzraudzībā

199skaidras naudas tirdzniecības jomā neesot pieminēta.