3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas

Banka - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.

un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam.

MONEYVAL Ziņojumā esot norādīts, ka ar Latvijas Bankas 2009.

gada 13. maija ieteikumiem Nr. 37 "Noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas

iekšējās kontroles sistēmas izveides ieteikumi

kapitālsabiedrībām, kas saņēmušas Latvijas Bankas licenci

ārvalstu skaidrās naudas pirkšanai un pārdošanai" (turpmāk -

Latvijas Bankas ieteikumi Nr. 37) esot par maz, lai varētu tikt

pienācīgi uzraudzītas un kontrolētas tādas kapitālsabiedrības,

kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, tāpēc esot

nepieciešams šajā jomā paplašināt Latvijas Bankas kompetenci,

piešķirot tai tiesības izdot juridiski saistošas vadlīnijas, vai

arī šīs jomas uzraudzību un kontroli uzticēt Finanšu un kapitāla

tirgus komisijai (turpmāk arī - FKTK).

Ņemot vērā Ziņojumā norādīto, Finanšu sektora attīstības

padomes 2013. gada 28. marta sēdē apstiprinātajā Darbības plānā

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

finansēšanas novēršanas sistēmas uzlabošanai esot secināts, ka

Latvijas Bankai jāizvirza stingrākas prasības klientu izpētei

kapitālsabiedrībās, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību. Atbilstoši minētajā darbības plānā noteiktajām

vadlīnijām esot pieņemti Novēršanas likuma grozījumi. Attiecīgā

likumprojekta anotācijā esot norādīts, ka Novēršanas likums

nosaka vienīgi minimālās prasības noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai, tāpēc

Latvijas Bankai jānosaka detalizētākas prasības minētajām

kapitālsabiedrībām atbilstoši to darbības veidam.

No Latvijas Bankas noteikumu Nr. 141 anotācijas esot redzams,

ka apstrīdētās normas izstrādātas, izvērtējot riskus, kas

saistīti ar pakalpojumu, kuru sniedz kapitālsabiedrības, kas

nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Minēto noteikumu

projektu Latvijas Banka esot nosūtījusi saskaņošanai desmit

lielākajām šīs nozares kapitālsabiedrībām. Nebanku asociācija

esot sniegusi izvērstu atbildi, savukārt kapitālsabiedrības,

kuras nav šīs asociācijas biedri, neesot izteikušas iebildumus

pret noteikumu projektu. Latvijas Banka esot izvērtējusi

izteiktos argumentus un tādējādi nodrošinājusi apstrīdēto normu

adresātiem iespējas iesaistīties noteikumu izstrādāšanas

procesā.

MONEYVAL Ziņojumā esot minēts, ka kapitālsabiedrības veicot

tikai neparastu un aizdomīgu darījumu un šādus darījumus veicošo

klientu uzraudzību, taču neuzraugot citus klientus un viņu

veiktos darījumus, lai gan tie veidojot lielāko daļu no šo

kapitālsabiedrību apgrozījuma.

Līdz apstrīdēto normu pieņemšanai spēkā bijušie Latvijas

Bankas ieteikumi Nr. 37 esot paredzējuši, ka pašām

kapitālsabiedrībām atbilstoši Novēršanas likumam būtu jāizvērtē

iespējamie darbības riski un jāveic adekvāti to novēršanas

pasākumi. Latvijas Banka, veicot kontroles pasākumus, esot

secinājusi, ka kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras

naudas tirdzniecību, galvenokārt konstatē un reģistrē tikai

neparastus darījumus, kuru apjoms pārsniedz normatīvajos aktos

noteikto robežvērtību - 8 000 euro, taču nereģistrē

apšaubāmus darījumus, kuri to nepārsniedz. Tāpat esot fiksēta arī

izvairīšanās no neparastu darījumu konstatēšanas, piemēram,

sadalot vienu darījumu vairākos darījumos, vai vienādu darījumu

veikšana par identiskām summām īsā laika periodā. Papildus tam

pēc Novēršanas likumā noteiktās neparasta darījuma apjoma

robežvērtības palielināšanas [no 7 100 euro (5 000 latu)

līdz 8 000 euro], kas tika veikta līdz ar euro

ieviešanu, esot konstatēts, ka pieaudzis tādu darījumu skaits,

kuru apjoms pārsniedz iepriekšējo, bet nepārsniedz jauno

robežvērtību. Tādējādi pirms apstrīdēto normu pieņemšanas praksē

esot veidojusies tāda situācija, ka klientu uzraudzība tika

veikta formāli un kapitālsabiedrības, ignorējot Novēršanas likuma

mērķi, neidentificēja un nepārzināja savus klientus.

Pieņemot apstrīdētās normas, esot ievērots arī kontroles

pasākumu laikā konstatētais fakts, ka kapitālsabiedrības, kas

nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, nav parūpējušās, lai

to darbiniekiem būtu pietiekamas zināšanas par noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizācijas novēršanu regulējošiem normatīvajiem

aktiem. Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums esot

nepārprotams, kā arī vienkārši un bez būtiskiem finanšu un

personāla resursiem piemērojams. Savukārt robežvērtība - 2 000

euro - esot izraudzīta, ņemot vērā kontroles pasākumu

ietvaros konstatētās darījumu summas un tām atbilstošo darījumu

regularitāti. Esot spēkā apstrīdētajās normās noteiktajam

regulējumam, personām, kuras vēlas izvairīties no

identifikācijas, nākoties veikt vairākus darījumus dažādās

kapitālsabiedrībās un līdz ar to esot būtiski palielināta iespēja

šādas aizdomīgas darbības atklāt.

Izlemjot jautājumus par speciālā pilnvarojuma pieļaujamību,

Satversmes tiesa esot konsekventi pieļāvusi ne tikai Ministru

kabineta, bet arī citu valsts institūciju tiesības izdot ārējos

normatīvos aktus pārvaldes darbību ietvaros. Likumdevējs Latvijas

Banku esot izveidojis kā patstāvīgu, neatkarīgu iestādi, kuras

pārziņā nodota atsevišķa, no Ministru kabineta kompetences

izņemta valsts pārvaldes joma. Lai nodrošinātu pienācīgu

attiecīgās jomas pārvaldību, Latvijas Banka patstāvīgi īstenojot

visas nepieciešamās no normatīvā regulējuma izrietošās pārvaldes

darbības. Viena no šādām darbībām esot ārējo normatīvo aktu

izdošana tad, ja likumā ietverts speciāls pilnvarojums. Kopš

1992. gada Latvijas Banka esot izdevusi vairāk nekā 100

noteikumu. Līdz ar to Latvijas Bankas noteikumi kā īpašs ārējā

normatīvā akta veids esot ilgstoši pastāvējuši un piemēroti.

Tātad konstitucionāla tradīcija ir izveidojusies. Esot noregulēts

arī jautājums par šādu noteikumu vietu normatīvo aktu

hierarhijā.

Atbilstoši Satversmes 57. pantam speciālā pilnvarojuma

piešķiršana esot likumdošanas ceļā izlemjams jautājums. Autonoma

publisko tiesību subjekta tiesības izdot ārējos normatīvos aktus

esot akceptētas Satversmes 64. panta sistēmā, proti, tā pieļaujot

likumdevēja rīcības brīvību tad, kad lietderības apsvērumi to

prasa, pilnvarot ne tikai Ministru kabinetu, bet arī citu valsts

institūciju izdot ārējos normatīvos aktus.

Latvijas Bankas noteikumus pēc likumdevēja speciāla

pilnvarojuma izdodot Latvijas Bankas padome, kuras sastāvā esot

Latvijas Bankas prezidents, viņa vietnieks un seši padomes

locekļi. Saskaņā ar likuma "Par Latvijas Banku" 22.

pantu Latvijas Bankas prezidentu amatā ievēlot Saeima, kas

apstiprinot amatā arī viņa vietnieku un Latvijas Bankas padomes

locekļus. Šāds process nodrošinot pietiekamu demokrātisko

leģitimāciju, sevišķi ņemot vērā patstāvīgajām iestādēm noteiktos

ierobežojumus.

Ja likumdevējs būtu vēlējies pilnvarot Latvijas Banku noteikt

Novēršanas likuma subjektiem uzlikto pienākumu izpildes

procesuālo kārtību, tas šādu terminu būtu ietvēris likuma normā.

Taču likumdevējs esot izvēlējies citu formulējumu, un tas neesot

nejaušs. Uz to norādot Novēršanas likuma 47. panta otrajā daļā

ietvertais pilnvarojums FKTK. Latvijas Bankai piešķirtā

pilnvarojuma saturs esot noskaidrojams likuma sistēmas

ietvaros.

Likumdevējs attiecīgo jautājumu esot uzskatījis par tādu, kas

regulējams ar Latvijas Bankas izdotiem noteikumiem, nevis likuma

normu. Šāda pieeja atbilstot likuma mērķim un sistēmai, jo arī

citos gadījumos likumdevējs neesot attiecībā uz konkrētu subjektu

detalizēti noregulējis visus nepieciešamos jautājumus, bet

pilnvarojis attiecīgā subjekta kontroles un uzraudzības

institūciju regulēt tā rīcību. Tādējādi Latvijas Banka neesot

rīkojusies ultra vires.

Noskaidrojot, vai izskatāmajā lietā ir personas, kas atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos,

esot jāņem vērā tas, ka Konkurences padome Pieteikuma

iesniedzējas norādītos jautājumus vērtējusi Konkurences likuma

kontekstā. Tiesiskās vienlīdzības principa ievērošanas pārbaude

pēc metodoloģijas atšķiroties no konkurences tiesību ievērošanas

pārbaudes, un vienas pārbaudes ietvaros izdarītie secinājumi

nevarot tikt tieši vai netieši automātiski pārņemti citā

pārbaudē.

Iedzīvotāji nošķirot kapitālsabiedrību, kas nodarbojas ar

skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestāžu sniegtos

pakalpojumus un spējot uzrādīt to būtiskās atšķirības.

Tāpat nevarot uzskatīt, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos

atrodas subjekti, kuru komercdarbības riski attiecībā uz

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

finansēšanas mēģinājumiem esot atšķirīgi. Likumdevējs daudzus

jautājumus attiecībā uz Novēršanas likuma subjektiem esot

regulējis vienkopus, tomēr šis likums nosakot arī speciālu

regulējumu specifiskiem subjektiem. Novēršanas likuma 47. pantā

kredītiestādēm un citiem subjektiem esot paredzēti atšķirīgi

uzraudzības un kontroles modeļi. Tas liecinot par likumdevēja

apzinātu lēmumu kredītiestādes regulēt citādi nekā

kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību. Minētās grupas vajagot salīdzināt kopējā to

piedāvāto pakalpojumu kontekstā, neizdalot atsevišķi tikai vienu

no pakalpojuma veidiem.

Skaidras naudas tirdzniecība neesot būtiskākais kredītiestāžu

pakalpojums. Tās sniedzot arī daudzus citus finanšu pakalpojumus

ar mērķi izveidot ilgtermiņa darījumu attiecības. Atbilstoši

Novēršanas likuma prasībām kredītiestāde pirms darījumu attiecību

nodibināšanas vienmēr veicot klienta identifikāciju neatkarīgi no

plānoto darījumu summas. Kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar

skaidras naudas tirdzniecību, noteiktais tiesiskais regulējums

kopumā būtiski atšķiroties no kredītiestāžu tiesiskā

regulējuma.

Kredītiestāžu likumā kredītiestādēm esot paredzēta konkrēta,

tas ir, juridiskās personas forma un speciālas dibināšanas un

sākotnējā kapitāla prasības, kas nodrošinot to, ka kredītiestādēm

ir pieejami pietiekami plaši resursi finanšu pakalpojumu

sniegšanai, tostarp telpu iekārtošanai un klientu piesaistīšanai.

Tādējādi kredītiestādes varot investēt līdzekļus darbinieku

apmācībā, kontroles mehānismos un dažādās drošības sistēmās,

kuras iespējams balstīt uz darbinieku novērtējumu un rīcības

brīvību. Pieļautie Novēršanas likuma pārkāpumi varot apgrūtināt

kredītiestādes komercdarbību un iesaisti starptautiskajos finanšu

tirgos, kā arī mazināt uzticēšanos tai.

Savukārt Latvijas Bankas 2009. gada 13. maija noteikumos Nr.

36 "Ārvalstu valūtas skaidrās naudas pirkšanas un pārdošanas

noteikumi" esot ietvertas prasības kapitālsabiedrībām, kas

nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Saskaņā ar šiem

noteikumiem licence tiekot izsniegta nevis kapitālsabiedrībai,

bet katrai tās rīcībā esošai ārvalstu valūtas pirkšanas un

pārdošanas vietai. Tāpēc kapitālsabiedrību veidoto valūtas maiņas

punktu iekārtojums būtiski atšķiroties no kredītiestāžu vai to

filiāļu iekārtojuma. Prasības, ko Novēršanas likums izvirza

kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību, un kredītiestādēm, esot atšķirīgas, un šīs

atšķirības ilustrējot arī ievērojami diferencētā sodu

sistēma.

Ņemot vērā minēto, esot jāsecina, ka kredītiestādes un

kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību, neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Tiesas sēdē Latvijas Bankas pilnvarotais pārstāvis Jānis Pleps

atkārtoja un papildināja atbildes rakstā minētos argumentus un

uzsvēra, ka MONEYVAL Ziņojumā esot ietverti ieteikumi attiecībā

uz Latvijas Banku, bet FKTK darbība kredītiestāžu uzraudzībā

skaidras naudas tirdzniecības jomā neesot pieminēta.