22. pants

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajās

normās noteiktais regulējums ietver tādus jautājumus, kuru

izlemšana ir vienīgi likumdevēja kompetencē (sk. Satversmes

tiesas 2016. gada 1. februāra tiesas sēdes stenogrammu lietas

materiālu 5. sēj. 92.-94. lpp.). Turpretim Latvijas Banka

norāda, ka tā, pieņemot apstrīdētās normas, ir darbojusies

likumdevēja piešķirtās kompetences ietvaros (sk. Satversmes

tiesas 2016. gada 1. februāra tiesas sēdes stenogrammu lietas

materiālu 5. sēj. 101. lpp.).

22.1. Saeima, darbojoties kā likumdevējs, nav tiesīga

nodot izpildvarai izlemšanai tādus jautājumus, kuri saskaņā ar

Satversmi ir tikai pašas Saeimas ekskluzīvajā kompetencē (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr.

2015-05-03 10. punktu). Likumdevējs, pilnvarojot izpildvaru

izstrādāt regulējumu kādā jautājumā, nedrīkst radīt risku, ka

līdzsvars starp likumdevējvaru un izpildvaru varētu nosvērties uz

izpildvaras pusi tiktāl, ka tiktu apdraudēts varas dalīšanas

princips un līdz ar to arī demokrātiskas valsts iekārtas būtība

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2010-40-03 10.2. punktu). Lemjot par pilnvarojumu,

likumdevēja pienākums ir apsvērt konkrētā jautājuma nozīmīgumu un

saistību ar pamattiesībām (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 10. punktu).

Latvijas Banka nedrīkst izdot noteikumus tādos jautājumos,

kurus pilnībā izlēmis pats likumdevējs. Līdz ar to Satversmes

tiesai jānoskaidro, kurus jautājumus konkrētajā jomā ir izlēmis

pats likumdevējs.

22.2. Saeima ir pieņēmusi Novēršanas likumu un

Novēršanas likuma grozījumus, pilnvarojot Latvijas Banku noteikt

kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību, saistošas prasības attiecībā uz šajā likumā

noteikto pienākumu izpildi konkrētā jomā.

Saeima ir izšķīrusies par to, ka kredītiestādēm un

kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību, ir pienākums noteiktos gadījumos identificēt

klientu vai patiesā labuma guvēju (Novēršanas likuma 11. pants),

kā arī ziņot par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem

(Novēršanas likuma 30. pants). Novēršanas likuma 30. panta otrajā

daļā Saeima ir pilnvarojusi Ministru kabinetu izdot noteikumus,

kuros apstiprināts neparasta darījuma pazīmju saraksts un

kārtība, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem

darījumiem. Saskaņā ar šo pilnvarojumu Ministru kabinets ir

izdevis Noteikumus Nr. 1071, kuru 8. punkts noteic, ka par

neparastu darījumu uzskatāms darījums, ja tas atbilst vismaz

vienai no šajā punktā norādītajām pazīmēm. Noteikumu Nr. 1071

8.2.4. un 8.6. apakšpunkts gan attiecībā uz kapitālsabiedrībām,

kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, gan

kredītiestādēm par šādu pazīmi noteic gadījumu, kad klients

(kredītiestādēm - klients, kuram nav konta) pērk vai pārdod

ārvalstu valūtu skaidrā naudā par summu, kuras ekvivalents ir 8

000 euro un vairāk. Atsauce uz neparasta darījuma pazīmju

sarakstā ietvertajām pazīmēm ir ietverta arī Novēršanas likuma

11. panta otrās daļas 2. punktā, tādējādi šīs pazīmes citastarp

attiecas uz klienta vai patiesā labuma guvēja identifikāciju.

Likumdevējs ir pilnvarojis arī vairākas valsts pārvaldes

institūcijas, tostarp Latvijas Banku, izdot saistošas prasības

noteiktās jomās tiem subjektiem, kuru uzraudzību un kontroli šīs

institūcijas īsteno.

Saeima ir izvēlējusies tādu identifikācijas un ziņošanas

modeli, kas balstīts uz riska izvērtējumu, un tā galvenos

virzienus noteikusi likumā.

Tādējādi likumdevējs pats ir izlēmis jautājumus par

kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras

naudas tirdzniecību, izvirzāmajām prasībām, tostarp prasību

identificēt klientu vai patiesā labuma guvēju.