22. pants

1Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajās

2normās noteiktais regulējums ietver tādus jautājumus, kuru

3izlemšana ir vienīgi likumdevēja kompetencē (sk. Satversmes

4tiesas 2016. gada 1. februāra tiesas sēdes stenogrammu lietas

5materiālu 5. sēj. 92.-94. lpp.). Turpretim Latvijas Banka

6norāda, ka tā, pieņemot apstrīdētās normas, ir darbojusies

7likumdevēja piešķirtās kompetences ietvaros (sk. Satversmes

8tiesas 2016. gada 1. februāra tiesas sēdes stenogrammu lietas

9materiālu 5. sēj. 101. lpp.).

1022.1. Saeima, darbojoties kā likumdevējs, nav tiesīga

11nodot izpildvarai izlemšanai tādus jautājumus, kuri saskaņā ar

12Satversmi ir tikai pašas Saeimas ekskluzīvajā kompetencē (sk.

13Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr.

142015-05-03 10. punktu). Likumdevējs, pilnvarojot izpildvaru

15izstrādāt regulējumu kādā jautājumā, nedrīkst radīt risku, ka

16līdzsvars starp likumdevējvaru un izpildvaru varētu nosvērties uz

17izpildvaras pusi tiktāl, ka tiktu apdraudēts varas dalīšanas

18princips un līdz ar to arī demokrātiskas valsts iekārtas būtība

19(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā

20Nr. 2010-40-03 10.2. punktu). Lemjot par pilnvarojumu,

21likumdevēja pienākums ir apsvērt konkrētā jautājuma nozīmīgumu un

22saistību ar pamattiesībām (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

2314. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 10. punktu).

24Latvijas Banka nedrīkst izdot noteikumus tādos jautājumos,

25kurus pilnībā izlēmis pats likumdevējs. Līdz ar to Satversmes

26tiesai jānoskaidro, kurus jautājumus konkrētajā jomā ir izlēmis

27pats likumdevējs.

2822.2. Saeima ir pieņēmusi Novēršanas likumu un

29Novēršanas likuma grozījumus, pilnvarojot Latvijas Banku noteikt

30kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

31tirdzniecību, saistošas prasības attiecībā uz šajā likumā

32noteikto pienākumu izpildi konkrētā jomā.

33Saeima ir izšķīrusies par to, ka kredītiestādēm un

34kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

35tirdzniecību, ir pienākums noteiktos gadījumos identificēt

36klientu vai patiesā labuma guvēju (Novēršanas likuma 11. pants),

37kā arī ziņot par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem

38(Novēršanas likuma 30. pants). Novēršanas likuma 30. panta otrajā

39daļā Saeima ir pilnvarojusi Ministru kabinetu izdot noteikumus,

40kuros apstiprināts neparasta darījuma pazīmju saraksts un

41kārtība, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem

42darījumiem. Saskaņā ar šo pilnvarojumu Ministru kabinets ir

43izdevis Noteikumus Nr. 1071, kuru 8. punkts noteic, ka par

44neparastu darījumu uzskatāms darījums, ja tas atbilst vismaz

45vienai no šajā punktā norādītajām pazīmēm. Noteikumu Nr. 1071

468.2.4. un 8.6. apakšpunkts gan attiecībā uz kapitālsabiedrībām,

47kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, gan

48kredītiestādēm par šādu pazīmi noteic gadījumu, kad klients

49(kredītiestādēm - klients, kuram nav konta) pērk vai pārdod

50ārvalstu valūtu skaidrā naudā par summu, kuras ekvivalents ir 8

51000 euro un vairāk. Atsauce uz neparasta darījuma pazīmju

52sarakstā ietvertajām pazīmēm ir ietverta arī Novēršanas likuma

5311. panta otrās daļas 2. punktā, tādējādi šīs pazīmes citastarp

54attiecas uz klienta vai patiesā labuma guvēja identifikāciju.

55Likumdevējs ir pilnvarojis arī vairākas valsts pārvaldes

56institūcijas, tostarp Latvijas Banku, izdot saistošas prasības

57noteiktās jomās tiem subjektiem, kuru uzraudzību un kontroli šīs

58institūcijas īsteno.

59Saeima ir izvēlējusies tādu identifikācijas un ziņošanas

60modeli, kas balstīts uz riska izvērtējumu, un tā galvenos

61virzienus noteikusi likumā.

62Tādējādi likumdevējs pats ir izlēmis jautājumus par

63kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras

64naudas tirdzniecību, izvirzāmajām prasībām, tostarp prasību

65identificēt klientu vai patiesā labuma guvēju.