4. pants

Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka Latvijas

Banka ir tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus un, pieņemot

apstrīdētās normas, nav pārkāpusi likumdevēja pilnvarojuma

robežas.

Latvijas Banka esot atbildīga par ļoti specifisku valsts

pārvaldes jomu. Turklāt tā esot tiesīga izdot saistošus

noteikumus tikai šajā specifiskajā jomā un tikai uz likumā

ietverta speciāla pilnvarojuma pamata. Šādus noteikumus pieņemot

koleģiāla institūcija, kuras prezidentu ievēlot un locekļus

ieceļot tieši leģitimēts valsts orgāns - Saeima. Lai gan Latvijas

Banka savu uzdevumu izpildē esot neatkarīga, tā tomēr esot

pakļauta Saeimas uzraudzībai un parlamentārajai kontrolei.

Latvijas Bankai esot pietiekama demokrātiskā leģitimācija, lai tā

savas darbības jomā varētu izdot likumam pakārtotus ārējos

normatīvos aktus.

Latvijas tiesību sistēmā jau ilgstoši (gan starpkaru posmā,

gan arī kopš neatkarības atgūšanas) pastāvot tāda konstitucionālā

tradīcija, ka uz likumdevēja speciālā pilnvarojuma pamata tiek

izdoti ārējie normatīvie akti - Latvijas Bankas noteikumi. Šīs

tradīcijas uzturēšana joprojām esot objektīvi nepieciešama, jo

attiecīgā specifiskā pārvaldes joma esot detalizēti regulējama,

bet Saeimas likumdošanas kapacitāte - ierobežota.

Vai apstrīdēto normu izdošana atbilst "būtiskuma

teorijai", tas esot vērtējams kontekstā ar likumdevēja

pilnvarojuma apjomu, proti, noskaidrojot, vai apstrīdētajās

normās nav ietverti tādi jautājumi, kuros politiska izšķiršanās

nav notikusi. Likumdevējs attiecībā uz apstrīdēto normu

regulēšanas priekšmetu esot izdarījis konceptuālu izšķiršanos un

likumā iekļāvis būtiskākos jautājumus, kas norādot galvenos

izstrādājamo noteikumu satura virzienus.

Izdodot apstrīdētās normas, Latvijas Banka esot balstījusies

uz likumdevēja pilnvarojumu, kas paredzot tai tiesības izdot

saistošas prasības attiecībā uz likumā noteikto pienākumu

izpildi, tostarp iekšējās kontroles sistēmas izstrādi, klientu

veikto darījumu uzraudzību un ziņošanu par neparastiem vai

aizdomīgiem darījumiem. Pilnvarojošā norma ietverot norādi uz to,

ka pilnvarojuma apjoms ir izsecināms no citām likuma normām,

kuras nosaka likuma subjektu pienākumus attiecīgajā jomā. Tā

acīmredzami paredzot Latvijas Bankai plašu rīcības brīvību

izstrādāt un pieņemt tādas prasības, kas nodrošinātu likumdevēja

noteikto pienākumu izpildi pēc būtības un neaprobežotos ar

jēdzienu "kārtība". Apstrīdētās normas esot uzskatāmas

par tādām, kas sīkāk reglamentē Novēršanas likumā noteikto

pienākumu izpildi. Apstrīdētās normas kalpojot to mērķu

sasniegšanai un to pienākumu izpildes nodrošināšanai, par kuru

nepieciešamību konceptuāli ir izšķīries pats likumdevējs.

Tādējādi Latvijas Banka, izdodot apstrīdētās normas, neesot

pārkāpusi likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas.

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

finansēšanas novēršana esot balstīta ne tikai uz sniegtā

pakalpojuma riska izvērtējumu, bet arī uz pakalpojuma sniedzēju

un saņēmēju riska izvērtējumu. Šajā ziņā atšķirības starp

kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras

naudas tirdzniecību, tieši ietekmējot arī nepieciešamā normatīvā

regulējuma apjomu un saturu.

Tiesas sēdē pieaicinātās personas pilnvarotā pārstāve Ilze

Tralmaka atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos

argumentus un norādīja, ka apstrīdētajās normās paredzētā

identifikācija ir uzskatāma par vienkāršotu instrumentu

Novēršanas likuma 7. panta prasību izpildei un nav uzskatāma par

jaunu klienta identifikācijas gadījumu Novēršanas likuma 11.

panta izpratnē.