4. pants

1Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka Latvijas

2Banka ir tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus un, pieņemot

3apstrīdētās normas, nav pārkāpusi likumdevēja pilnvarojuma

4robežas.

5Latvijas Banka esot atbildīga par ļoti specifisku valsts

6pārvaldes jomu. Turklāt tā esot tiesīga izdot saistošus

7noteikumus tikai šajā specifiskajā jomā un tikai uz likumā

8ietverta speciāla pilnvarojuma pamata. Šādus noteikumus pieņemot

9koleģiāla institūcija, kuras prezidentu ievēlot un locekļus

10ieceļot tieši leģitimēts valsts orgāns - Saeima. Lai gan Latvijas

11Banka savu uzdevumu izpildē esot neatkarīga, tā tomēr esot

12pakļauta Saeimas uzraudzībai un parlamentārajai kontrolei.

13Latvijas Bankai esot pietiekama demokrātiskā leģitimācija, lai tā

14savas darbības jomā varētu izdot likumam pakārtotus ārējos

15normatīvos aktus.

16Latvijas tiesību sistēmā jau ilgstoši (gan starpkaru posmā,

17gan arī kopš neatkarības atgūšanas) pastāvot tāda konstitucionālā

18tradīcija, ka uz likumdevēja speciālā pilnvarojuma pamata tiek

19izdoti ārējie normatīvie akti - Latvijas Bankas noteikumi. Šīs

20tradīcijas uzturēšana joprojām esot objektīvi nepieciešama, jo

21attiecīgā specifiskā pārvaldes joma esot detalizēti regulējama,

22bet Saeimas likumdošanas kapacitāte - ierobežota.

23Vai apstrīdēto normu izdošana atbilst "būtiskuma

24teorijai", tas esot vērtējams kontekstā ar likumdevēja

25pilnvarojuma apjomu, proti, noskaidrojot, vai apstrīdētajās

26normās nav ietverti tādi jautājumi, kuros politiska izšķiršanās

27nav notikusi. Likumdevējs attiecībā uz apstrīdēto normu

28regulēšanas priekšmetu esot izdarījis konceptuālu izšķiršanos un

29likumā iekļāvis būtiskākos jautājumus, kas norādot galvenos

30izstrādājamo noteikumu satura virzienus.

31Izdodot apstrīdētās normas, Latvijas Banka esot balstījusies

32uz likumdevēja pilnvarojumu, kas paredzot tai tiesības izdot

33saistošas prasības attiecībā uz likumā noteikto pienākumu

34izpildi, tostarp iekšējās kontroles sistēmas izstrādi, klientu

35veikto darījumu uzraudzību un ziņošanu par neparastiem vai

36aizdomīgiem darījumiem. Pilnvarojošā norma ietverot norādi uz to,

37ka pilnvarojuma apjoms ir izsecināms no citām likuma normām,

38kuras nosaka likuma subjektu pienākumus attiecīgajā jomā. Tā

39acīmredzami paredzot Latvijas Bankai plašu rīcības brīvību

40izstrādāt un pieņemt tādas prasības, kas nodrošinātu likumdevēja

41noteikto pienākumu izpildi pēc būtības un neaprobežotos ar

42jēdzienu "kārtība". Apstrīdētās normas esot uzskatāmas

43par tādām, kas sīkāk reglamentē Novēršanas likumā noteikto

44pienākumu izpildi. Apstrīdētās normas kalpojot to mērķu

45sasniegšanai un to pienākumu izpildes nodrošināšanai, par kuru

46nepieciešamību konceptuāli ir izšķīries pats likumdevējs.

47Tādējādi Latvijas Banka, izdodot apstrīdētās normas, neesot

48pārkāpusi likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas.

49Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

50finansēšanas novēršana esot balstīta ne tikai uz sniegtā

51pakalpojuma riska izvērtējumu, bet arī uz pakalpojuma sniedzēju

52un saņēmēju riska izvērtējumu. Šajā ziņā atšķirības starp

53kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras

54naudas tirdzniecību, tieši ietekmējot arī nepieciešamā normatīvā

55regulējuma apjomu un saturu.

56Tiesas sēdē pieaicinātās personas pilnvarotā pārstāve Ilze

57Tralmaka atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos

58argumentus un norādīja, ka apstrīdētajās normās paredzētā

59identifikācija ir uzskatāma par vienkāršotu instrumentu

60Novēršanas likuma 7. panta prasību izpildei un nav uzskatāma par

61jaunu klienta identifikācijas gadījumu Novēršanas likuma 11.

62panta izpratnē.