1Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valstij nodokļu
2jomā ir liela rīcības brīvība un tiesības noteikt nodokļu
3maksāšanas pienākumu, kas pats par sevi neaizskar personas
4pamattiesības. Savukārt pienākums maksāt nodokļus ir nesaraujami
5saistīts ar tādu līdzekļu noteikšanu, kuri nodrošinātu šā
6pienākuma izpildi. Tādējādi likumdevējam ir tiesības pēc sava
7ieskata, ievērojot samērīguma principu, noteikt nodokļu
8aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību un termiņus, kā
9arī nodokļu maksātāju un nodokļu administrācijas tiesības,
10pienākumus un atbildību. Pienācīga nodokļu administrēšana ietver
11savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus novērš
12izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.
13Tomēr valsts rīcības brīvība un līdz ar to konstitucionālās
14kontroles robežas attiecībā uz nodokļu apjoma noteikšanas kārtību
15un kārtību, kādā tiek iekasēta soda nauda par nodokļu
16nenomaksāšanu, atšķiras. Tiesību normas, kas regulē atbildību par
17nodokļu likumu pārkāpumiem, lielākā mērā ir attiecināmas nevis uz
18nodokļu jomu, bet uz to valsts darbības jomu, kurā valsts īsteno
19soda piemērošanas funkciju (sk. Satversmes tiesas
202007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā
21Nr. 2006-28-01 13. un 19.1. punktu un 2008. gada
223. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. un
2311. punktu).
24Apstrīdētā norma attiecas uz nodokļu jomu, tomēr paredz soda
25naudas samazināšanas priekšnoteikumus. Tāpēc attiecībā uz šādu
26normu valsts rīcības brīvība ir šaurāka, bet konstitucionālās
27kontroles robežas - plašākas nekā attiecībā uz tādu normu, kas
28nosaka, piemēram, konkrēta nodokļa apmēru.
Pārbaudi, vai no šī panta sanāk prasība
Ja pants runā par pārdevēja, pakalpojuma sniedzēja, parāda piedzinēja, bankas vai apdrošinātāja pienākumu, to var izmantot pretenzijā ar pierādījumiem.
Jautājums par šo pantu? Apraksti savu situāciju.