10. pants

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valstij nodokļu

jomā ir liela rīcības brīvība un tiesības noteikt nodokļu

maksāšanas pienākumu, kas pats par sevi neaizskar personas

pamattiesības. Savukārt pienākums maksāt nodokļus ir nesaraujami

saistīts ar tādu līdzekļu noteikšanu, kuri nodrošinātu šā

pienākuma izpildi. Tādējādi likumdevējam ir tiesības pēc sava

ieskata, ievērojot samērīguma principu, noteikt nodokļu

aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību un termiņus, kā

arī nodokļu maksātāju un nodokļu administrācijas tiesības,

pienākumus un atbildību. Pienācīga nodokļu administrēšana ietver

savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus novērš

izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Tomēr valsts rīcības brīvība un līdz ar to konstitucionālās

kontroles robežas attiecībā uz nodokļu apjoma noteikšanas kārtību

un kārtību, kādā tiek iekasēta soda nauda par nodokļu

nenomaksāšanu, atšķiras. Tiesību normas, kas regulē atbildību par

nodokļu likumu pārkāpumiem, lielākā mērā ir attiecināmas nevis uz

nodokļu jomu, bet uz to valsts darbības jomu, kurā valsts īsteno

soda piemērošanas funkciju (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-28-01 13. un 19.1. punktu un 2008. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. un

11. punktu).

Apstrīdētā norma attiecas uz nodokļu jomu, tomēr paredz soda

naudas samazināšanas priekšnoteikumus. Tāpēc attiecībā uz šādu

normu valsts rīcības brīvība ir šaurāka, bet konstitucionālās

kontroles robežas - plašākas nekā attiecībā uz tādu normu, kas

nosaka, piemēram, konkrēta nodokļa apmēru.