19. pants

1Satversmes tiesa lietā Nr. 2007-23-01 vērtēja

2vienīgi nosacījumu, ka nodokļu administrācija, izvērtējot

3atbilstību dažādiem kritērijiem, nodokļu maksātājam piemēroto

4soda naudu var samazināt tikai vienu reizi noteiktā laika posmā.

5Tomēr faktiski ar spriedumu šajā lietā tika atzīts, ka, neņemot

6vērā šo nosacījumu, regulējums, kāds bija spēkā līdz izskatāmajā

7lietā apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim, Satversmei

8atbilst. Satversmes tiesa secināja, ka Nodokļu likuma

933.1 panta pirmajā daļā "ietverta iespēja

10pieņemt saudzīgāku un individuālāk izvērtētu lēmumu gadījumos,

11kad tika pārsūdzēts nodokļu administrācijas lēmums, ar kuru

12uzlikta soda nauda" un šī norma "ir piemērota leģitīmā

13mērķa sasniegšanai, proti, dod VID un tiesām iespēju [..] vērtēt

14nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma būtību un raksturu, kā arī

15viņam uzliktās soda naudas samērību" (Satversmes tiesas

162008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

17Nr. 2007-23-01 16.1. punkts).

18Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma, atšķirībā no iepriekš

19spēkā bijušā regulējuma, nedeva iespēju nodokļu maksātājam lūgt

20aprēķinātās soda naudas samērīguma izvērtēšanu vai tās apmēra

21samazināšanu, bet nodokļu administrācijai vai tiesai - šādu

22lūgumu vērtēt, ja vien 30 dienu laikā nodokļu maksātājs nebija

23budžetā iemaksājis papildus aprēķināto nodokli un

2415 procentus no aprēķinātās soda naudas. Tādējādi pastāv arī

25saudzējošāki veidi, kā sasniegt leģitīmo mērķi.

26Turklāt ar apstrīdēto normu netika nedz nodrošināta soda

27individualizācija, nedz arī sasniegts leģitīmais mērķis, tātad

28nevar uzskatīt, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas

29būtu lielāks par personas tiesībām nodarīto kaitējumu.

30Līdz ar to apstrīdētā norma

31nesamērīgi ierobežo personas tiesības un neatbilst Satversmes

321. pantam.