Par likuma "Par nodokļiem un nodevām" 33.3 panta pirmās daļas vārdu "ja nodokļu maksātājs piekrīt papildus aprēķinātā nodokļa, nodevas vai cita valsts noteiktā maksājuma apmēram [ieskaitot nokavējuma naudu, kas aprēķināta par nodokļa maksājuma kavējuma periodu no nākamās dienas pēc konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa līdz nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanas dienai] un 30 dienu laikā no dienas, kad saņemts nodokļu administrācijas lēmums par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, iemaksā budžetā papildus aprēķināto nodokļa, nodevas vai cita valsts noteiktā maksājuma summu kopā ar soda naudu 15 procentu apmērā no nodokļa pamatparāda" redakcijā, kas bija spēkā līdz 2011.gada 9.novembrim, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam

19. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Satversmes tiesa lietā Nr. 2007-23-01 vērtēja

vienīgi nosacījumu, ka nodokļu administrācija, izvērtējot

atbilstību dažādiem kritērijiem, nodokļu maksātājam piemēroto

soda naudu var samazināt tikai vienu reizi noteiktā laika posmā.

Tomēr faktiski ar spriedumu šajā lietā tika atzīts, ka, neņemot

vērā šo nosacījumu, regulējums, kāds bija spēkā līdz izskatāmajā

lietā apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim, Satversmei

atbilst. Satversmes tiesa secināja, ka Nodokļu likuma

33.1 panta pirmajā daļā "ietverta iespēja

pieņemt saudzīgāku un individuālāk izvērtētu lēmumu gadījumos,

kad tika pārsūdzēts nodokļu administrācijas lēmums, ar kuru

uzlikta soda nauda" un šī norma "ir piemērota leģitīmā

mērķa sasniegšanai, proti, dod VID un tiesām iespēju [..] vērtēt

nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma būtību un raksturu, kā arī

viņam uzliktās soda naudas samērību" (Satversmes tiesas

2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 16.1. punkts).

Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma, atšķirībā no iepriekš

spēkā bijušā regulējuma, nedeva iespēju nodokļu maksātājam lūgt

aprēķinātās soda naudas samērīguma izvērtēšanu vai tās apmēra

samazināšanu, bet nodokļu administrācijai vai tiesai - šādu

lūgumu vērtēt, ja vien 30 dienu laikā nodokļu maksātājs nebija

budžetā iemaksājis papildus aprēķināto nodokli un

15 procentus no aprēķinātās soda naudas. Tādējādi pastāv arī

saudzējošāki veidi, kā sasniegt leģitīmo mērķi.

Turklāt ar apstrīdēto normu netika nedz nodrošināta soda

individualizācija, nedz arī sasniegts leģitīmais mērķis, tātad

nevar uzskatīt, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas

būtu lielāks par personas tiesībām nodarīto kaitējumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

nesamērīgi ierobežo personas tiesības un neatbilst Satversmes

1. pantam.