Par likuma "Par nodokļiem un nodevām" 33.3 panta pirmās daļas vārdu "ja nodokļu maksātājs piekrīt papildus aprēķinātā nodokļa, nodevas vai cita valsts noteiktā maksājuma apmēram [ieskaitot nokavējuma naudu, kas aprēķināta par nodokļa maksājuma kavējuma periodu no nākamās dienas pēc konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa līdz nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanas dienai] un 30 dienu laikā no dienas, kad saņemts nodokļu administrācijas lēmums par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, iemaksā budžetā papildus aprēķināto nodokļa, nodevas vai cita valsts noteiktā maksājuma summu kopā ar soda naudu 15 procentu apmērā no nodokļa pamatparāda" redakcijā, kas bija spēkā līdz 2011.gada 9.novembrim, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam

3. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 1. pantam.

Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Pieteikuma

iesniedzējs nav noskaidrojis apstrīdētās normas saturu ar tiesību

teorijā vispāratzītām tiesību normu iztulkošanas metodēm.

Apstrīdētajā normā ietvertais nosacījums "nodokļu maksātājs

piekrīt papildus aprēķinātā nodokļa, nodevas vai cita valsts

noteiktā maksājuma apmēram" neesot interpretējams un praksē

nekad neesot ticis interpretēts kā tāds, kas prasa, lai persona

neapstrīdētu nodokļu administrācijas lēmumu par audita

rezultātiem, ja vēlas saņemt Nodokļu likuma 33.3 pantā

paredzēto soda naudas samazinājumu. Apstrīdētās normas

sagatavošanas materiāli un piemērošanas prakse liecinot, ka tās

piemērošana nav ierobežojusi personas tiesības uz labu pārvaldību

un tiesības uz taisnīgu tiesu, proti, soda naudu bijis iespējams

samazināt arī gadījumos, kad persona pēc tam apstrīdējusi nodokļu

administrācijas lēmumu. Apstrīdētā norma esot pieņemta

likumdevējam atvēlētās rīcības brīvības ietvaros tieši ar mērķi

nodrošināt samērīguma principa efektīvāku ieviešanu nodokļu

jomā.

Saeima arī norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja argumenti par

nodokļu administrēšanas kārtību pēc būtības ir tiesībpolitiski,

jo atspoguļo Pieteikuma iesniedzēja vīziju par tam vēlamo nodokļu

iekasēšanas tiesisko regulējumu. Taču apstāklis, ka Pieteikuma

iesniedzējam labāks vai pareizāks šķiet kāds cits nodokļu

administrēšanas regulējums, neesot juridisks pamats likumdevēja

noteiktā regulējuma automātiskai atzīšanai par Satversmei

neatbilstošu.

Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētā norma ir zaudējusi

spēku, taču tās piemērošanas laikā nebija aizdomu par to, ka tiek

ierobežotas tiesības uz labu pārvaldību vai tiesības uz taisnīgu

tiesu.