11. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur.

Edvīns Danovskis - uzskata, ka ostas pārvaldes funkciju un ar

to saistīto tiesību un pienākumu nodošana akciju sabiedrībai

nerada konstitucionāli aizsargātu pašvaldības tiesību

aizskārumu.

Katrai publiskai personai varot piederēt sava, no citas

publiskas personas mantas nošķirta manta. Publiska persona ar to

varot rīkoties kā jebkurš īpašnieks, tomēr ievērojot tiesību

normās noteiktos ierobežojumus. Atkarībā no mantas veida un

izmantošanas nolūka varot atšķirties arī rīcībai ar šo mantu

noteiktais tiesiskais regulējums. Valstij esot plaša rīcības

brīvība reglamentēt publiskas personas mantas pārvaldību, šī

brīvība izrietot no valsts pārvaldes vienotības principa.

Divu publisku personu tiesiskās attiecības, kuru objekts ir

vienas publiskas personas manta, varot būt apspriežamas vienīgi

no valsts pārvaldes interešu viedokļa. Publiskai personai neesot

atzīstamas subjektīvas tiesības prasīt noteiktas mantas

piešķiršanu tai vai iebilst pret tai nodotās mantas atsavināšanu

vai citādu apgrūtināšanu. No pašvaldības principa neizrietot

pašvaldības tiesības uz tās īpašuma neaizskaramību, kā arī

tiesības prasīt, lai valsts piešķir tai noteiktu īpašumu.

Lai arī īpašums pašvaldībai var būt nepieciešams, no Satversmē

ietvertā konstitucionālā regulējuma nevarot atvasināt konkrētākus

priekšrakstus attiecībā uz pašvaldības īpašumu. Pašvaldības

principa saturā varētu ietilpt vienīgi valsts procesuāls

pienākums, lemjot par pašvaldībai piederoša īpašuma atsavināšanu

vai tā izmantošanas būtisku apgrūtinājumu, apsvērt arī vietējās

intereses. Tomēr valsts interešu un vietējās pašvaldības interešu

izsvēršana drīzāk esot saistāma ar patvaļas aizlieguma principu,

proti, pienākumu pamatot lēmumu ar objektīviem un racionāliem

apsvērumiem.

Tāpat esot uzsverams tas, ka pēc ostu pārvalžu kā atvasinātu

publisku personu likvidācijas to funkcijas kļūst par valsts

funkcijām. Savukārt valsts kapitālsabiedrības, pildot tām

deleģētās funkcijas, rīkojoties valsts vārdā. Lai gan ar Likuma

grozījumiem ir mainījies pašvaldības pārstāvības modelis,

pašvaldību līdzdalība kā ostas pārvaldē, tā arī attiecīgajās

kapitālsabiedrībās neesot no Satversmes izrietoša prasība. Šāds

mehānisms esot tikai viens no vairākiem iespējamiem modeļiem

valsts stratēģisko interešu un vietējās kopienas interešu

līdzsvarošanai ostu pārvaldībā.

Tiesas sēdē Dr. iur. Edvīns Danovskis norādīja, ka

pašvaldības princips ir no Satversmes izrietošs minimālo prasību

kopums attiecībā uz pašvaldību darbību. Proti, gan pašvaldībai,

gan tās galvenajai lēmējinstitūcijai vajagot būt demokrātiski

leģitimētai. Esot jānošķir pašvaldības principa aizskārums no

citiem pašvaldības tiesību ierobežojumiem. Satversmes tiesas

likuma 19. pantā minētais locus standi un

pašvaldības princips esot atšķirīgas lietas. Ja pašvaldībai tiktu

atņemts īpašums tādā apjomā, ka tai tiktu liegta vai būtiski

apgrūtināta pašvaldības autonomo funkciju izpilde, tad būtu

jāvērtē, vai šī intensitāte nav tik liela, ka var apdraudēt

pašvaldības principā ietverto minimālo garantiju. Tomēr

gadījumos, kad tiek ietekmēti atsevišķi īpašumi vai kāds noteikts

īpašumu kopums, pašvaldības princips kā tāds netiekot aizskarts.

Likumos noteiktajiem ierobežojumiem attiecībā uz rīcību ar

pašvaldības mantu neesot izvirzāmas tādas pašas prasības, kādas

būtu izvirzāmas gadījumā, kad tiek ierobežotas īpašuma

tiesības.