20. pants

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka no finanšu

autonomijas principa izrietot pašvaldības tiesības rīkoties ar

tās mantu un gūt ieņēmumus no šīs mantas apsaimniekošanas. Ar

apstrīdētajām normām noteiktais pienākums kapitālsabiedrības

valdījumā nodot arī tādus pašvaldības īpašumus, kuri nav tieši

saistīti ar ostas darbību, bet tiek izmantoti galvenokārt

pašvaldības saimnieciskajai darbībai un citiem mērķiem, neesot

samērīgs, jo šie īpašumi esot nepieciešami pašvaldības autonomo

kompetenču īstenošanai.

Saeima uzskata, ka atvasinātai publisko tiesību juridiskajai

personai ir sava autonomā kompetence, kas nošķirama no

pašvaldības kompetences. Tas esot attiecināms arī uz šo subjektu

valdījumā nodoto mantu. Līdz apstrīdēto normu pieņemšanai Rīgas

brīvostas pārvalde un Ventspils brīvostas pārvalde bijušas

atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas un neesot

atradušās ne pašvaldības funkcionālajā padotībā, ne arī tās

institucionālajā sistēmā.

Savukārt Mg. iur. A. Kovaļevska uzsver, ka pašvaldības

esība prasa, lai valsts pašvaldībai kā subjektam nodrošinātu

zināmu tiesībspēju. Ar apstrīdētajām normām esot ietekmēta

pašvaldības iespēja gūt ieņēmumus no konkrētiem īpašumiem, un tas

būtu jāvērtē no pašvaldības principa izrietošā finanšu

autonomijas principa ievērošanas aspektā, proti, būtu jāapsver,

vai ir saskatāmi kādi saprātīgi iemesli un Satversmē

nostiprinātas vērtības, kuru dēļ šāds regulējums ir noteikts, un

vai tas nav pārmērīgs. Taču, pēc biedrības "Latvijas Lielo

pilsētu asociācija" pārstāvja ieskata, pašvaldības īpašums

primāri tiekot lietots pašvaldības iedzīvotāju vajadzību

apmierināšanai un pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai.

Ostu pilsētās pašvaldības ekonomiskās intereses sakrītot ar ostas

interesēm, tāpēc ostas teritorijā iekļautie pašvaldības īpašumi

būtu saglabājami tās valdījumā, lai pašvaldība varētu īstenot

savas autonomās kompetences un vienlaikus baudīt brīvostas

ekonomiskās zonas priekšrocības.

20.1. Apstrīdētais Ostu likuma 4. panta trešās daļas 1.

punkts noteic, ka attiecīgās ostas pārvaldes valdījumā atrodas

valsts un pašvaldības zeme un akvatorija. No lietas materiāliem

izriet, ka pašvaldībai ostas teritorijā piederošā zeme,

pamatojoties uz noslēgto vienošanos, kopš 2004. gada no Ventspils

brīvostas pārvaldes valdījuma ir nodota atpakaļ pašvaldības

valdījumā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 101. lp., 5. sēj. 18.

lp. un 2023. gada 13. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas

materiālu 11. sēj. 13. lp.).

Ventspils pašvaldības dome pašvaldības tiesību aizskārumu

saskata tai apstāklī, ka ar apstrīdētajām normām pašvaldībai

liegtas valdījuma tiesības uz tai piederošo zemi, kas atrodas

Ventspils ostas teritorijā un atbilst 42 procentiem no pilsētas

administratīvās teritorijas kopējās platības. Lielākā daļa no

Ventspils brīvostas teritorijā iekļautās pašvaldības zemes neesot

bijusi nepieciešama ostas funkciju veikšanai. Kaut arī

pašvaldībai bijušas tiesības ierosināt pārskatīt Ventspils

brīvostas teritoriju un lūgt no tās izslēgt zemi, kas nav

nepieciešama ostas funkciju veikšanai, pašvaldība neesot bijusi

ieinteresēta Ventspils brīvostas teritorijas samazināšanā.

No tiesas sēdē Ventspils pašvaldības domes sniegtajiem

paskaidrojumiem konstatējams, ka Ventspils brīvostas teritorijā

iekļauto pilsētas administratīvās teritorijas platību Ventspils

pašvaldības dome saista ar tās pienākumu nodrošināt autonomo

kompetenču īstenošanu pilsētas teritorijā, jo tajā, galvenokārt

sekmējot saimniecisko darbību, esot gūti ieņēmumi no komersantu

saimnieciskās darbības, nodevām un maksas pakalpojumiem. Tādējādi

ar apstrīdētajām normām pašvaldībai esot atņemts tās pastāvīgais

ieņēmumu avots.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka brīvostas teritorijā esošā

zeme ir nepieciešama, lai nodrošinātu valstij un sabiedrībai

svarīgas intereses tautsaimniecības jomā. Tāpēc īpašuma tiesiskās

attiecības ostas teritorijā ir saistāmas ar to funkciju izpildi,

kuras raksturīgas ostām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 13.

februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 15.1. punktu).

Jautājumā par ostu teritorijā iekļaujamās zemes izmantošanas

mērķiem Satversmes tiesa ir norādījusi, ka par ostas teritoriju

var noteikt vienīgi tādu teritoriju, kura perspektīvā ir

attīstāma ostas vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 18. punktu). Arī

tiesību normu piemērošanas procesā Senāts, interpretējot ostu

tiesisko regulējumu, ir atzinis: ja attiecīgā teritorija nav

nepieciešama ostas darbībai un var tikt izmantota citiem mērķiem,

tā nebūtu iekļaujama ostas teritorijā (sk. Senāta 2012. gada

8. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-460/2012 (A42854209) 9.

punktu).

Manta publiskai personai nepieciešama valsts pārvaldes

funkciju veikšanai. Likumdevēja mērķis, nododot ostu pārvaldēm

valdījumā zemi, bija nodrošināt pietiekamu ekonomisko pamatu ostu

saimnieciskajai darbībai un attīstībai. Jau sākotnēji Ostu likums

noteica, ka pašvaldības zemi un akvatoriju nodod valdījumā ostas

pārvaldei ar attiecīgās pilsētas domes vai pagasta padomes lēmumu

(sk. sākotnējo Ostu likuma 4. panta trešās daļas

redakciju). Ostu likumā noteiktais pienākums nodot ostu

pārvaldēm ostu zemi, akvatoriju, piestātnes un kopējās

hidrotehniskās būves bija jāveic līdz 1994. gada 1. oktobrim

(sk. Ostu likuma pārejas noteikumu 5. punktu 17.04.1996.

likuma redakcijā).

Tādējādi Ostu likumā noteiktais regulējums par zemes nodošanu

ostas pārvaldes valdījumā ir saglabājies nemainīgs kopš Ostu

likuma pieņemšanas brīža. Vēsturiski no Ostu likuma regulējuma

nav atvasināms likumdevēja mērķis garantēt pašvaldībai, kuras

zeme atrodas ostas teritorijā, tiesības gūt ieņēmumus no

saimnieciskās darbības. Lielo Latvijas ostu galvenie darbības

virzieni ir saistīti ar valsts noteikto ostu politiku. Šo ostu

attīstības mērķi ir pakārtoti valsts kopējam labumam, nevis

atsevišķas pašvaldības interesēm.

Lai arī viens no Ventspils brīvostas teritorijas izveides

mērķiem ir veicināt ražošanas un pakalpojumu attīstību, kā arī

jaunu darba vietu radīšanu, tomēr tas nav interpretējams

tādējādi, ka šajā teritorijā piemērotais nodokļu atvieglojumu

režīms būtu ekonomiskais pamats konkrētās pašvaldības autonomo

kompetenču īstenošanai. Ventspils brīvostas darbības principu un

pārvaldes kārtības noteikšanas primārais mērķis ir veicināt

Latvijas līdzdalību starptautiskajā tirdzniecībā un investīciju

piesaisti. Tiesības izmantot brīvostas teritorijas režīmu nav

saprotamas tādējādi, ka Ministru kabinets ostas robežas noteiktu

atbilstoši tās vietējās pašvaldības saimnieciskajām interesēm,

kuras administratīvajā teritorijā ir osta. Šāda tiesību normu

interpretācija būtu pretrunā ar brīvostas darbības mērķi.

Turklāt, ņemot vērā Ostu likumā ostu pārvaldēm noteiktās

funkcijas, tieši ostu pārvaldēm ir jāveicina uzņēmējdarbības

attīstība visā ostas teritorijā, radot labvēlīgus apstākļus

saimnieciskās darbības veikšanai un attīstot tai nepieciešamo

infrastruktūru.

Līdz ar to finanšu resursi, kas vēsturiski izveidojušies

Ventspils pašvaldības domes noslēgtās vienošanās rezultātā, nav

uzskatāmi par tādiem ar likumu noteiktiem finansējuma avotiem,

kuri nodoti pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai.

20.2. Apstrīdētais Ostu likuma 4. panta trešās daļas 3.

punkts citstarp noteic, ka attiecīgās ostas pārvaldes valdījumā

ir ostas kopējās hidrotehniskās būves, kuģuceļi un pašvaldības

īpašumā esošās piestātnes.

Pēc Ventspils pašvaldības domes ieskata, ar apstrīdētajām

normām esot ierobežotas tās tiesības gūt ieņēmumus no savā

īpašumā esošajām piestātnēm un būvēm, kas iznomātas ostas

pārvaldei. No kuģu piestātņu nomas maksas gūtie ieņēmumi veidojot

pašvaldības budžeta daļu, kas nepieciešama autonomo kompetenču

īstenošanai.

Satversmes tiesa konstatē, ka arī sākotnējā Ostu likuma 4.

panta redakcijā bija ietverts tāds vispārējs regulējums, ka ostas

kopējās hidrotehniskās būves, ieskaitot piestātnes, ir attiecīgās

ostas pārvaldes valdījumā. Šāds regulējums tika attiecināts arī

uz Rīgas ostu un Ventspils ostu.

Arī Satiksmes ministrija 2022. gada 14. jūlija sarakstē ar

Ventspils valstspilsētas pašvaldības domi ir aicinājusi to pildīt

Ostu likumā noteikto pienākumu un nodot pašvaldības īpašumā

esošās piestātnes, vienlaikus skaidrojot, ka akciju sabiedrībai

"Ventas osta" ir svarīgi iegūt valdījumā tādu ostas

teritorijā esošu pašvaldībai piederošu mantu, kas nepieciešama,

lai tā varētu pilnā mērā nodrošināt Ostu likumā noteikto funkciju

izpildi.

Ventspils pašvaldības dome nav sniegusi skaidrojumu tam, uz

kāda tiesiska pamata tā kopš 1994. gada nav pildījusi Ostu likuma

4. pantā noteikto pienākumu nodot ostas pārvaldei pašvaldības

īpašumā esošās Ventspils ostas piestātnes. Faktiskā situācija,

kurā Ventspils ostas kopējās hidrotehniskās būves, ieskaitot

piestātnes, ir saglabātas pašvaldības valdījumā, nedod Ventspils

pašvaldībai tiesisku pamatu uzskatīt, ka piestātnes, kas

nepieciešamas ostas funkciju veikšanai, būtu saglabājamas

pašvaldības valdījumā un izmantojamas kā finansējuma avots

pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai.

Līdz ar to Ostu likumā nebija paredzētas pašvaldības tiesības

ostas funkciju izpildei nepieciešamo infrastruktūru un būves,

ieskaitot piestātnes, izmantot kā ar likumu noteiktu finansējuma

avotu pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai.

20.3. Apstrīdētajā Ostu likuma 4. panta piektajā daļā

citstarp ir paredzētas ostas pārvaldes tiesības tās valdījumā

esošo pašvaldībai piederošo nekustamo īpašumu iznomāt, izīrēt,

piešķirt par to apbūves tiesību un apgrūtināt ar lietu tiesībām.

Tāpat ostas pārvaldei ir piešķirtas tiesības būvēt uz tās

valdījumā esošās pašvaldībai piederošās zemes ostas darbībai

nepieciešamās ēkas (būves) kā patstāvīgus īpašuma objektus.

Savukārt pašvaldība tai piederošo ostas teritorijā esošo

nekustamo īpašumu drīkst atsavināt tikai valstij bez atlīdzības

vai ieguldīt Ventspils brīvostas pārvaldīšanai izveidotās

kapitālsabiedrības pamatkapitālā (sk. Ostu likuma 4. panta

devīto daļu un Ventspils brīvostas likuma 4. panta pirmo

daļu).

Ventspils pašvaldības dome uzskata, ka, nododot valdījumā

ostas pārvaldei tādu ostas teritorijā esošu nekustamo īpašumu,

kas līdz apstrīdēto normu pieņemšanai atradās pašvaldības

valdījumā, tikšot ierobežota pašvaldības rīcība ar tās mantu.

Savukārt ar apstrīdētajām normām noteiktais liegums gūt ienākumus

no nekustamo īpašumu atsavināšanas darījumiem pārkāpjot

pašvaldības finanšu autonomijas principu. Nosakot pašvaldībai

aizliegumu atsavināt savu nekustamo īpašumu nevienam citam kā

vien valstij, likumā esot jāparedz taisnīga atlīdzība.

Kā secināts šā sprieduma 20.1. punktā, Ostu likumā jau tā

sākotnējā redakcijā bija paredzēts, ka zeme, kas atrodas ostas

teritorijā, ir ostas pārvaldes valdījumā. Pašvaldībai gan bija

saglabātas īpašuma tiesības uz konkrētajiem nekustamajiem

īpašumiem, tomēr tās rīcība ar tiem bija ierobežota, jo tieši

ostas pārvaldei bija tiesības slēgt nomas līgumus, apgrūtināt šos

īpašumus ar lietu tiesībām u. c. Tāpat ostas pārvaldei bija

nodota kompetence īstenot ar ostas teritorijas apsaimniekošanu

saistītās funkcijas. Tāpēc kopš Ostu likuma pieņemšanas 1994.

gadā pašvaldības rīcības brīvība attiecībā uz ostas pārvaldes

valdījumā esošiem īpašumiem bija ierobežota.

Attiecībā uz pašvaldības tiesībām gūt ieņēmumus no

nekustamajiem īpašumiem, kas atrodas ostas teritorijā, bet

neatrodas ostas pārvaldes valdījumā, nepieciešams ņemt vērā, ka

viens no likumdevēja mērķiem, nododot ostas pārvaldes valdījumā

zemi, bija nodrošināt pietiekamu ekonomisko pamatu ostu

saimnieciskajai darbībai un attīstībai. Līdz ar to ir tikai

pašsaprotami, ka ostas teritorijā tās vienīgais un likumiskais

pārvaldnieks lemj par rīcību ar tā valdījumā esošo mantu.

Ventspils pašvaldības noslēgtās vienošanās rezultātā vēsturiski

izveidojusies situācija, kad uz ostas teritorijā esošās zemes

atrodas pašvaldībai un privātpersonām piederošas būves, neietekmē

likumā noteiktos ostas teritorijas izveides mērķus. Proti, nav

pamata ostas teritorijā iekļaut tādus īpašumus, kas nav

nepieciešami ostas funkciju veikšanai. Savukārt to nekustamo

īpašumu pārvaldīšana, kuri tiek izmantoti ostas funkcijām

raksturīgās komercdarbības jomās, kas citstarp paredz nomas

līgumu slēgšanu un citus civiltiesiskus darījumus ar

komersantiem, ir Ostu likumā noteikta ostas pārvaldnieka, nevis

pašvaldības funkcija.

Turklāt arī pirms apstrīdēto normu pieņemšanas attiecībā uz

ostas teritorijā iekļauto pašvaldībai piederošo zemi Ostu likums

paredzēja, ka no ostas pārvaldes valdījuma tiesībām var izslēgt

tādu pašvaldībai piederošu neapbūvētu zemi, kura nepieciešama

pašvaldības funkciju īstenošanai. Tāpat nav pamata atzīt, ka no

ostas pārvaldes valdījuma nevarētu izslēgt pašvaldībai piederošu

apbūvētu zemi, uz kuras esošā ēka ir nepieciešama pašvaldības

funkciju izpildei.

Tādējādi no Ostu likuma mērķa un apstrīdētajām normām izriet,

ka aizliegums atsavināt pašvaldībai piederošu zemi trešajām

personām ir attiecināms uz tādu zemi, kurai atbilstoši likumā

noteiktajam bija jābūt ostas pārvaldes valdījumā, turklāt

pašvaldībai kā īpašniecei jau sākotnēji bija ierobežotas iespējas

rīkoties ar šo zemi un gūt labumu no tās. Kā jau minēts iepriekš,

ostas teritorijā ir iekļaujama zeme, kas nepieciešama ostas

sekmīgai darbībai un attīstībai un visas sabiedrības būtisku

interešu nodrošināšanai. Tāpēc pašvaldībai piederošu zemi, kas

nav nepieciešama ostas funkciju veikšanai, var izslēgt no ostas

pārvaldes valdījuma un attiecīgi no ostas teritorijas. Ar

apstrīdētajām normām nav nedz noteikta, nedz arī grozīta Rīgas

ostas un Ventspils ostas teritorija, un no tām neizriet tas,

kādai šai ostas teritorijai vajadzētu būt, proti, cik lielai

sauszemes daļai būtu jāatrodas ostas teritorijā un kādiem valsts

un pašvaldības īpašumiem tajā būtu jāietilpst.

Līdz ar to ieņēmumi, ko pašvaldība var gūt no nekustamo

īpašumu atsavināšanas, nav uzskatāmi par tādu ar likumu noteiktu

finansējuma avotu, kas nodrošinātu pašvaldības autonomo

kompetenču īstenošanu.

20.4. No Ostu likuma izslēgtā 12. panta otrā daļa

citstarp noteica, ka ostas pārvaldes finanšu līdzekļus var

izmantot tikai ostas un tās infrastruktūras apsaimniekošanai un

attīstīšanai, kā arī šā likuma 7. pantā noteikto funkciju

izpildei. Savukārt šā paša panta trešā daļa noteica, ka ostas

pārvalde nedrīkst ar saviem finanšu līdzekļiem piedalīties

komercsabiedrībā ārpus ostas teritorijas.

Pēc Ventspils pašvaldības domes ieskata, ieņēmumi, kurus gūs

kapitālsabiedrība no ostu pārvaldības, vairs netikšot novirzīti

pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai.

No Ostu likuma izslēgtās normas bija daļa no regulējuma, kas

noteica ostas pārvaldes finansējuma avotus. Proti, Ostu likuma

12. panta pirmajā daļā likumdevējs bija paredzējis konkrētus

ostas pārvaldes finansējuma avotus, no kuriem gūtie ieņēmumi

saskaņā ar tā paša panta otro daļu bija izmantojami ostas un tās

infrastruktūras apsaimniekošanai un attīstīšanai. Kā jau tas tika

konstatēts šā sprieduma 19.3. punktā, Ostu likuma 7. panta otrajā

daļā minētās funkcijas ir ostas pārvaldei ar likumu nodotās

valsts pārvaldes funkcijas, nevis Ventspils valstspilsētas

pašvaldības autonomās kompetences. Tāpat arī pēc apstrīdēto normu

pieņemšanas Ostu likuma 14. panta otrajā daļā saglabātais

regulējums, kas paredz ostas pārvaldes pienākumu 10 procentus no

tonnāžas, kanāla, mazo kuģu, enkura un kravas maksas ieskaitīt

pašvaldības budžetā, attiecas uz finanšu līdzekļiem, kas

paredzēti ar ostas darbību saistītās infrastruktūras

attīstībai.

Līdz ar to likumdevējs nebija noteicis, ka ieņēmumi no ostas

pārvaldei paredzētajiem finansējuma avotiem būtu izmantojami

pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai. Tādējādi ieņēmumi,

ko kapitālsabiedrība var gūt no ostas pārvaldības, nav uzskatāmi

par tādu finansējuma avotu, kas ar likumu noteikts pašvaldības

autonomo kompetenču īstenošanai.

Tātad ar apstrīdētajām normām nav

pārkāpts no Satversmes 1. pantā un 101. panta otrās daļas pirmajā

teikumā ietvertā pašvaldības principa izrietošais pašvaldības

finanšu autonomijas princips.