6. pants

Pieaicinātā persona - Satiksmes

ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 1. pantam un 101. panta otrās daļas pirmajam

teikumam.

Ostas robežas, ņemot vērā attiecīgās pašvaldības un citu Ostu

likuma 3. pantā minēto institūciju ieteikumus, nosakot Ministru

kabinets. Tāpēc pašvaldība varot sniegt ieteikumus, bet Ministru

kabinets ar saviem noteikumiem varot noteikt par ostas teritoriju

vienīgi tādu teritoriju, kura perspektīvā ir attīstāma ostas

vajadzībām. Turklāt gan pašvaldībai, gan Ministru kabinetam,

nosakot ostas robežu, esot pienākums pārliecināties par to, vai

jaunā ostas robeža un pats tās noteikšanas process atbilst

speciālo likumu prasībām. Ostas robežās nevajadzētu būt iekļautai

tādai teritorijai, kura nav saistāma ar ostas darbību un

attīstību, bet ir izmantojama pašvaldības autonomo funkciju

nodrošināšanai.

Likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdētās normas, esot bijis

noregulēt jautājumus, kas saistīti ar ostas darbībai un

attīstībai nepieciešamo nekustamā īpašuma objektu valdījumu un

izmantošanu. Apstrīdētajām normām neesot mērķa regulēt ar ostas

darbību un attīstību nesaistītu zemes gabalu un inženierbūvju

valdījuma vai izmantošanas nosacījumus.

Ņemot vērā ostas pārvaldes funkcijas, uzdevumus un pienākumus,

esot likumsakarīgi tas, ka valsts un pašvaldības īpašumā esošā

zeme un ar ostas darbību saistītās inženierbūves tiek nodotas

tieši ostas pārvaldes valdījumā. Pretējā gadījumā ostu pārvaldes

nevarētu pietiekami efektīvi veikt savus pienākumus un uzdevumus.

Ostu efektīva un sekmīga darbība un attīstība esot gan valsts,

gan pašvaldības un tās iedzīvotāju interesēs.

Pēc Satiksmes ministrijas ieskata, arī saskaņā ar iepriekš

spēkā bijušo Ostu likuma regulējumu pašvaldībai neesot bijis

rīcības brīvības lemt par to, vai nodot ostas pārvaldes valdījumā

ostas darbībai un attīstībai nepieciešamo zemi un inženierbūves.

Ostas sekmīgas darbības un attīstības kontekstā neesot pamata

pretstatīt visas Latvijas sabiedrības un attiecīgās pašvaldības

iedzīvotāju intereses. Valsts un pašvaldības intereses - proti,

sekmīga ostas darbība un attīstība - sakrītot.

Satversmes 1. un 101. pants neparedzot pašvaldībai tiesības

saņemt atlīdzinājumu par to, ka tai piederoša zeme tiek

izmantota, lai nodrošinātu tās iedzīvotāju intereses

tautsaimniecības jomā. Savukārt ostu pārvalžu darbībā, kas vērsta

uz ostas attīstību ārpus attiecīgās pašvaldības teritorijas,

neesot saskatāms pašvaldības institucionālo garantiju

pārkāpums.

Atvasinātas publiskas personas izveidošana un likvidācija esot

likumdevēja kompetencē, tāpēc arī jautājumus par turpmāko rīcību

ar likvidējamas atvasinātas publiskas personas mantu risinot

likumdevējs. Savukārt tad, ja likumdevējs nav noregulējis

likvidējamas atvasinātas publiskas personas mantas pāreju citai

personai un attiecīgie jautājumi nav atrunāti arī līgumiskajās

attiecībās, likvidētas atvasinātas publiskas personas manta

pienāktos valstij kā sākotnējai publisko tiesību juridiskajai

personai.

Tādējādi tas, ka valsts pārņem likvidētas atvasinātas publisko

tiesību juridiskās personas mantu, neaizskarot pašvaldības

tiesības.

Tiesas sēdē Satiksmes ministrijas pārstāvji norādīja, ka

tiesības uz īpašumu konstitucionāli ir nostiprinātas Satversmes

105. pantā, bet pašvaldība neesot šā panta subjekts. Pašvaldības

īpašuma esība neesot principiāls priekšnoteikums pašvaldības

jēgpilnai un pilnvērtīgai pastāvēšanai. Esot iespējamas arī tādas

situācijas, kad pašvaldība nav finansiāli pašpietiekama un saņem

dotācijas no valsts. Ostas robežu jautājums esot nošķirams no

ostu reformas pēc būtības. Satiksmes ministrijai esot šaubas par

robežu argumentu saderību ar pretrunīgas rīcības aizlieguma

principu. Ostas teritorijas pašreizējās robežas Ventspils

pašvaldība esot izvēlējusies tā, lai optimizētu Ventspils

brīvostas darbību. Tātad pati pašvaldība arī esot pašreizējās

ostas un brīvostas robežas uzskatījusi par optimālām tieši

brīvostas darbības nodrošināšanai.