11. punkts

1Tiesības uz īpašumu nav absolūtas. Satversmes 105.

2panta trešais teikums noteic, ka tās var ierobežot, bet vienīgi

3saskaņā ar likumu. Interpretējot šo Satversmes normu kopsakarā ar

4ECT praksi, Satversmes tiesa secinājusi, ka vārds

5"likums" aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus, bet

6arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus, ja vien tie

7izdoti, pamatojoties uz likumu, publicēti normatīvajos aktos

8noteiktā kārtībā un ir pietiekami skaidri formulēti, lai adresāts

9varētu izprast savas tiesības un pienākumus, kā arī tiem

10jāatbilst tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas

112002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu

12daļu).

13Apstrīdētās normas Rīgas dome izdevusi, pamatojoties uz

14Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4. punktu. Taču

15Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Rīgas dome ir pārkāpusi likumā

16noteiktā pilnvarojuma robežas.

1711.1. Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4.

18punkts noteic, ka pašvaldības dome ir tiesīga izdot saistošus

19noteikumus jautājumos par sabiedrisko kārtību, paredzot

20administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav paredzēts

21likumos.

22Šī tiesību norma ietver tiešu likumdevēja pilnvarojumu, kas

23nosaka pašvaldību saistošo noteikumu satura galvenos virzienus un

24pašvaldību kompetences robežas. Savukārt atbilstoši Pašvaldību

25likuma 43. panta trešajai daļai pašvaldības dome var pieņemt

26saistošos noteikumus arī, lai nodrošinātu pašvaldības autonomo

27funkciju un brīvprātīgo iniciatīvu izpildi. Šajās tiesību normās

28ir ietverti atšķirīgu veidu pilnvarojumi, kuri nav izmantojami kā

29savstarpēji papildinoši.

30Tādējādi nav pamatots Rīgas domes arguments, ka tā bija

31tiesīga izdot apstrīdētās normas, lai īstenotu savu autonomo

32funkciju.

3311.2. Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas

34vara pieder tautai un likumdevējam - Saeimai. Satversmes tiesa ir

35atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas principu izpildu varai ir

36tiesības izdot noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos un tie

37nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un likumiem [sk., piemēram,

38Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr.

3904-03(98) secinājumu daļu].

40Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi par neatbilstošiem

41Satversmei normatīvos aktus, kas izdoti, pārsniedzot kompetenci

42vai neievērojot pilnvarojuma robežas, proti, ultra vires.

43Šajā praksē ietverto atziņu kopums citastarp paredz, ka tiesības

44noregulēt kādu jautājumu ar normatīvu aktu var būt noteiktas

45tikai ar likumdevēja pilnvarojumu un Ministru kabinets ir

46rīkojies ultra vires, ja izdevis ārējos normatīvos aktus

47(noteikumus), pārkāpjot tam sniegtā pilnvarojuma robežas (sk.,

48piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma

49lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu un 2013. gada 27. jūnija

50sprieduma lietā Nr. 2012-22-03 18. punktu). Ultra

51vires doktrīna ir attiecināma arī uz citu likumdevēja

52pilnvarotas institūcijas izdoto normatīvo aktu atbilstību

53augstāka juridiskā spēka tiesību normām (sk. Satversmes

54tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr.

552007-04-03 15. punktu). Ņemot vērā to, ka arī

56pašvaldībām ar likumdevēja pilnvarojumu ir piešķirtas tiesības

57izdot ārējos normatīvos aktus (saistošos noteikumus), minētās

58doktrīnas ietvaros izteiktās atziņas ir attiecināmas arī uz

59izskatāmo lietu.

60Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību

61normas spēkā esamības priekšnoteikums, tāpēc visupirms jāizvērtē,

62vai šī kārtība ir ievērota (sk. Satversmes tiesas 2005.

63gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.

64punktu).

65Tādējādi Satversmes tiesa izvērtēs,

66vai Rīgas dome, izdodot apstrīdētās normas, ir rīkojusies

67likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežās.