11. pants

Tiesības uz īpašumu nav absolūtas. Satversmes 105.

panta trešais teikums noteic, ka tās var ierobežot, bet vienīgi

saskaņā ar likumu. Interpretējot šo Satversmes normu kopsakarā ar

ECT praksi, Satversmes tiesa secinājusi, ka vārds

"likums" aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus, bet

arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus, ja vien tie

izdoti, pamatojoties uz likumu, publicēti normatīvajos aktos

noteiktā kārtībā un ir pietiekami skaidri formulēti, lai adresāts

varētu izprast savas tiesības un pienākumus, kā arī tiem

jāatbilst tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu

daļu).

Apstrīdētās normas Rīgas dome izdevusi, pamatojoties uz

Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4. punktu. Taču

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Rīgas dome ir pārkāpusi likumā

noteiktā pilnvarojuma robežas.

11.1. Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4.

punkts noteic, ka pašvaldības dome ir tiesīga izdot saistošus

noteikumus jautājumos par sabiedrisko kārtību, paredzot

administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav paredzēts

likumos.

Šī tiesību norma ietver tiešu likumdevēja pilnvarojumu, kas

nosaka pašvaldību saistošo noteikumu satura galvenos virzienus un

pašvaldību kompetences robežas. Savukārt atbilstoši Pašvaldību

likuma 43. panta trešajai daļai pašvaldības dome var pieņemt

saistošos noteikumus arī, lai nodrošinātu pašvaldības autonomo

funkciju un brīvprātīgo iniciatīvu izpildi. Šajās tiesību normās

ir ietverti atšķirīgu veidu pilnvarojumi, kuri nav izmantojami kā

savstarpēji papildinoši.

Tādējādi nav pamatots Rīgas domes arguments, ka tā bija

tiesīga izdot apstrīdētās normas, lai īstenotu savu autonomo

funkciju.

11.2. Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas

vara pieder tautai un likumdevējam - Saeimai. Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas principu izpildu varai ir

tiesības izdot noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos un tie

nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un likumiem [sk., piemēram,

Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr.

04-03(98) secinājumu daļu].

Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi par neatbilstošiem

Satversmei normatīvos aktus, kas izdoti, pārsniedzot kompetenci

vai neievērojot pilnvarojuma robežas, proti, ultra vires.

Šajā praksē ietverto atziņu kopums citastarp paredz, ka tiesības

noregulēt kādu jautājumu ar normatīvu aktu var būt noteiktas

tikai ar likumdevēja pilnvarojumu un Ministru kabinets ir

rīkojies ultra vires, ja izdevis ārējos normatīvos aktus

(noteikumus), pārkāpjot tam sniegtā pilnvarojuma robežas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma

lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu un 2013. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2012-22-03 18. punktu). Ultra

vires doktrīna ir attiecināma arī uz citu likumdevēja

pilnvarotas institūcijas izdoto normatīvo aktu atbilstību

augstāka juridiskā spēka tiesību normām (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr.

2007-04-03 15. punktu). Ņemot vērā to, ka arī

pašvaldībām ar likumdevēja pilnvarojumu ir piešķirtas tiesības

izdot ārējos normatīvos aktus (saistošos noteikumus), minētās

doktrīnas ietvaros izteiktās atziņas ir attiecināmas arī uz

izskatāmo lietu.

Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību

normas spēkā esamības priekšnoteikums, tāpēc visupirms jāizvērtē,

vai šī kārtība ir ievērota (sk. Satversmes tiesas 2005.

gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.

punktu).

Tādējādi Satversmes tiesa izvērtēs,

vai Rīgas dome, izdodot apstrīdētās normas, ir rīkojusies

likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežās.