12. pants

No Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4.

punktā ietvertā formulējuma "ja tas nav paredzēts

likumos" izriet, ka pašvaldības ir tiesīgas izdot saistošus

noteikumus, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu,

vienīgi gadījumos, kad likumdevējs nav noregulējis attiecīgus

jautājumus un nav arī tam pilnvarojis citu subjektu. Līdz ar to

izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai

likumdevējs ir pieņēmis regulējumu, kurā paredzēta fizisko un

juridisko personu atbildība par trokšņošanu kā sabiedriskās

kārtības traucēšanu.

12.1. Administratīvā atbildība par tādu darbību

veikšanu, kuras rada noteikta līmeņa troksni, ir paredzēta LAPK

167.1 pantā.

Savukārt administratīvā atbildība par sabiedriskā miera

traucēšanu, kas izpaužas kā necieņa pret sabiedrību vai

bezkaunīga rīcība, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un

traucējot cilvēku mieru, iestāžu, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību)

vai organizāciju darbu (sīkais huligānisms), ir noteikta LAPK

167. pantā.

Lai secinātu, vai šajās tiesību normās likumdevējs ir

noregulējis atbildību arī par tādu troksni, kas traucē apkārtējo

personu mieru, iestāžu un organizāciju normālu darbību,

nepieciešams noskaidrot LAPK 167. un 167.1 panta

saturu.

12.2. 167.1 pants "Akustiskā trokšņa

normatīvu un vides trokšņa robežlielumu pārkāpšana" ietverts

LAPK trīspadsmitajā nodaļā "Administratīvie pārkāpumi, kas

apdraud sabiedrisko kārtību". Tas noteic, ka par jebkāda

veida darbību, kas rada troksni un pārsniedz attiecīgajai

diennakts stundai noteikto akustiskā trokšņa pieļaujamo normatīvu

vai vides trokšņa robežlielumu, personām izsaka brīdinājumu vai

uzliek naudas sodu.

2005. gada 22. decembra likums "Grozījumi Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksā", ar kuru LAPK

167.1 pants izteikts pašreizējā redakcijā (pēc tam

tajā izdarīti vienīgi tādi grozījumi, ar kuriem naudas summas

pārvērstas euro), tika pieņemts citastarp arī ar mērķi

pastiprināt atbildību par atkārtotu akustiskā trokšņa normatīvu

pārkāpšanu dažādās sabiedriskās vietās - restorānos, kafejnīcās,

bāros u.c., kas traucēja sabiedrisko mieru un kārtību [sk.

likumprojekta ar reģ. nr. 1184 (iekļauts likumprojektā ar reģ.

nr. 924) "Grozījums Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksā" anotācijas pirmo sadaļu lietas materiālu 1. sēj.

123. lpp.; pieejama arī:

http://helios-web.saeima.lv/saeima8/reg.likprj].

12.3. Administratīvo atbildību par tādu darbību, kas

rada troksni un traucē sabiedrisko kārtību, likumdevējs ir

saistījis ar akustiskā trokšņa pieļaujamo normatīvu vai vides

trokšņa robežlielumu pārsniegšanu.

LAPK 167.1 panta tiesiskajā sastāvā ietvertos

akustiskā trokšņa pieļaujamos normatīvus vai vides trokšņa

robežlielumus apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī bija noteicis

Ministru kabinets atbilstoši likumdevēja dotajam pilnvarojumam.

Proti, apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī bija spēkā Ministru

kabineta 2004. gada 13. jūlija noteikumi Nr. 597 "Trokšņa

novērtēšanas un pārvaldības kārtība" un Ministru kabineta

2004. gada 13. jūlija noteikumi Nr. 598 "Noteikumi par

akustiskā trokšņa normatīviem dzīvojamo un publisko ēku

telpās" (turpmāk - Ministru kabineta noteikumi Nr. 598),

kuru 1. pielikuma "Trokšņa rādītāju novērtēšana dzīvojamo un

publisko ēku telpās" 3. punktā bija noteikts: "Ja

troksnis nav pastāvīgs, trokšņa līmeni mēra laika intervālā, kas

ietver vismaz vienu pilnu trokšņa līmeņa svārstību ciklu, bet tas

nedrīkst būt mazāks par 15 minūtēm." Savukārt šo noteikumu

2. pielikumā "Akustiskā trokšņa pieļaujamie normatīvi

dzīvojamo un publisko ēku telpās" ietvertie pieļaujamie

trokšņa normatīvi ir noteikti atbilstoši telpu lietošanai jeb

funkcijām, tostarp arī tādi normatīvi, kas ievērojami dzīvojamās

telpās un guļamtelpās.

Ministru kabinets saskaņā ar likumdevēja pilnvarojumu bija

izsmeļoši noregulējis ar akustiskā trokšņa pieļaujamiem

normatīviem vai vides trokšņa robežlielumiem saistītos

jautājumus, tostarp arī attiecībā uz izklaides vietās radītā

trokšņa kontroli. Tādējādi apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī

jautājumus, kas attiecas uz atbildību par jebkāda veida darbību,

kura rada troksni un traucē sabiedrisko kārtību, jau bija

noregulējis likumdevējs, šo atbildību saistot ar akustiskā

trokšņa normatīvu pārsniegšanu.

Ar šādu secinājumu saskan arī Tiesu informācijas sistēmā

atrodamie tiesu nolēmumi lietās par administratīvajiem

pārkāpumiem, kas izdarīti laikā līdz apstrīdēto normu

pieņemšanai. Atbilstoši šajos nolēmumos sniegtajai

interpretācijai personas pēc tam, kad veikti attiecīgi mērījumi

un konstatēta akustiskā trokšņa pieļaujamo normatīvu

pārsniegšana, saskaņā ar LAPK 167.1 pantu tiek sodītas

arī par tādu trokšņošanu, kas traucē sabiedrisko kārtību (sk.,

piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta rīcības sēdes 2008. gada 14. oktobra lēmumu lietā

Nr. SKA-538/2008 un Administratīvās apgabaltiesas 2009. gada 17.

novembra spriedumu lietā Nr. A42427607).

12.4. No Rīgas domes atbildes raksta ir secināms, ka

apstrīdētās normas izdotas, lai noregulētu situācijas, kad

troksnis, kas nepārsniedz noteiktos normatīvus, tomēr traucē

apkārtējiem iedzīvotājiem.

Ministru kabineta noteikumi Nr. 598, kas bija spēkā apstrīdēto

normu pieņemšanas brīdī, noteica tādus akustiskā trokšņa

pieļaujamos normatīvus attiecībā uz dzīvojamām telpām un

guļamtelpām, kuri atspoguļo Pasaules Veselības organizācijas

Nakts trokšņa vadlīnijās Eiropai iekļautos normatīvus, kas

citastarp aizsargā arī jutīgās iedzīvotāju grupas. To savā

viedoklī norāda arī Veselības ministrija (sk. lietas materiālu

2. sēj. 56. un 57. lpp.).

Turklāt no anotācijas Ministru kabineta 2011. gada 25. janvāra

noteikumiem Nr. 76 "Noteikumi par trokšņa novērtēšanu

dzīvojamo un publisko ēku telpās", kuri paredzēja tādu pašu

regulējumu kā spēku zaudējušie Ministru kabineta noteikumi Nr.

598, izriet, ka noteikumi radījuši iespēju iedzīvotājus aizsargāt

pret dzīvojamās un publiskās ēkās esošo trokšņa avotu ietekmi.

Rādītāji noteikti naktij, lai nodrošinātu tādu trokšņa līmeni, ka

netiktu traucēts iedzīvotāju miegs, un līdz ar to mazinātu viņu

garīgās veselības traucējumu riskus, kā arī dienai un vakaram,

lai novērstu funkcionālo sistēmu traucējumu un darbspēju

mazināšanās riskus (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta

"Noteikumi par trokšņa novērtēšanu dzīvojamo un publisko ēku

telpās" anotācijas pirmās sadaļas 1. punktu un otrās sadaļas

4. punktu, pieejami: http://likumi.lv/doc.php?id=225263, aplūkoti

2014. gada 3. decembrī).

Tātad likumdevējs LAPK 167.1 pantā ir ietvēris

norādi uz tādiem akustiskā trokšņa pieļaujamiem normatīviem, kas

nodrošina apkārtējo personu mieru, iestāžu un organizāciju

normālu darbību.

Papildus tam Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētajās normās

ietverto regulējumu nevar uzskatīt par tādu, ar ko vietējā

pašvaldība būtu īstenojusi tai Ministru kabineta noteikumu Nr.

598 6. punktā paredzēto iespēju savā administratīvajā teritorijā

noteikt stingrākus dzīvojamo un publisko ēku telpās pieļaujamos

trokšņa normatīvus. Apstrīdētās normas nosaka nevis stingrākus

pieļaujamos trokšņa normatīvus, bet gan pavisam citu trokšņa

kontroles standartu, proti, iespēju sodīt personu gadījumā, kad

tās radītais troksnis subjektīvi traucē apkārtējās personas,

turklāt paredzot, ka subjektīvais traucējums izvērtējams katras

konkrētās lietas ietvaros.

12.5. Kopsakarā ar LAPK 167.1 pantu skatāms

tajā pašā trīspadsmitajā nodaļā ietvertais 167. pants. Sīkā

huligānisma kā administratīvā pārkāpuma objekts ir sabiedriskais

miers un kārtība, bet objektīvā puse - darbības, kas vērstas uz

sabiedriskā miera un kārtības traucēšanu (sk. Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 9. marta

spriedumu lietā Nr. SKA-61/2007). Noteiktos apstākļos šādas

darbības var būt saistītas ar trokšņošanu (sk., piemēram,

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

rīcības sēdes 2009. gada 30. janvāra lēmumu lietā Nr.

SKA-44/2009). Tādējādi apstrīdētajās normās paredzētais

pārkāpums pretēji tam, ko norāda Rīgas dome un Tieslietu

ministrija, nav visos gadījumos norobežojams no LAPK 167. pantā

paredzētā administratīvā pārkāpuma.

Turklāt no Tieslietu ministrijas viedokļa izriet, ka iepriekš

minētajās LAPK normās un apstrīdētajās normās paredzēto pārkāpumu

objekti esot atšķirīgi. Satversmes tiesa tam nepiekrīt, jo visas

norādītās normas, kā secināts iepriekš (sk. arī šā sprieduma

12.2. punktu), regulē ar sabiedrisko kārtību saistītus

jautājumus.

12.6. Gan no LAPK 167.1 panta vārdiskās

jēgas un vietas likuma iekšējā sistēmā, gan arī no šīs tiesību

normas pieņemšanas un grozīšanas procesa vērtējuma izriet, ka

jautājumus par jebkāda veida darbību, kas rada troksni un traucē

sabiedrisko kārtību (tātad arī apkārtējo personu mieru, iestāžu

un organizāciju normālu darbību), jau ir noregulējis likumdevējs.

LAPK 167. un 167.1 pants visaptveroši regulē dažādu

veidu trokšņa kontroli.

Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4. punktā noteiktais

pilnvarojums aplūkojams kopsakarā ar LAPK regulējumu, kas

attiecībā uz trokšņošanas kā sabiedriskās kārtības pārkāpuma

sodāmību ir izsmeļošs, proti, konkrēto ar sabiedrisko kārtību

saistīto jautājumu regulē likums. Līdz ar to apstrīdētajās normās

ir noregulēts tas pats jautājums, kuru jau regulē LAPK 167. un

167.1 pants.

Apstrīdētās normas ir izdotas, pārkāpjot Pašvaldību likuma 43.

pantā noteikto pilnvarojumu, un Rīgas dome ir rīkojusies ultra

vires. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību

ierobežojums nav noteikts ar likumu.

Ja pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu, tad tas

neatbilst Satversmei. Tātad nav nepieciešams papildus izvērtēt,

vai ar apstrīdētajām normām paredzētā īpašuma tiesību

ierobežojuma mērķis ir leģitīms, vai ierobežojums ir piemērots šā

mērķa sasniegšanai un vai tas ir samērīgs (proporcionāls) (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.

2002-01-03 secinājumu daļas pēdējo rindkopu).

Līdz ar to apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam.