20. pants

Satversmes tiesa jau vairākkārt ir vērtējusi

pašvaldības darbību tiesiskumu un tā uzraudzības jautājumus un

secinājusi, ka Satversmes 1. pantā ietvertais demokrātijas

princips konkretizējams arī kopsakarā ar Hartā nostiprināto

pašvaldības principu un pilsoņu tiesībām piedalīties publisko

lietu pārvaldīšanā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16.

aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 7.

punktu un 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2019‑17‑05

13.1. punktu). Saskaņā ar Hartas 3. panta pirmo daļu vietējā

pašvaldība nozīmē vietējās varas tiesības un spēju likumā

noteiktajās robežās regulēt un vadīt nozīmīgu valsts lietu daļu

uz savu atbildību un vietējo iedzīvotāju interesēs.

Savukārt saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 3.

panta pirmo daļu vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar

pilsoņu vēlētas pārstāvniecības - domes - un tās izveidoto

institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto

funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru

kabineta noteikto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu

izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās

teritorijas iedzīvotāju intereses.

Pašvaldības lēmējorgāns - dome - tiek ievēlēts atbilstoši

Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likumam.

Pašvaldības dome sastāv no deputātiem, kuru tiesības un pienākumi

noteikti Republikas novada domes un novada domes deputāta statusa

likumā. Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 21. panta

pirmo daļu dome var izskatīt jebkuru jautājumu, kas ir attiecīgās

pašvaldības pārziņā. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka domes

darbībai un lēmumiem jābūt maksimāli lietderīgiem. Domes darbu

vada tās priekšsēdētājs (sk. likuma "Par

pašvaldībām" 25. panta pirmo daļu).

Pašvaldības kompetencē atbilstoši likumam "Par

pašvaldībām" ietilpst autonomās funkcijas, deleģētās

funkcijas, pārvaldes uzdevumi, kā arī brīvprātīgās iniciatīvas.

Pašvaldības autonomās funkcijas ir norādītas likuma "Par

pašvaldībām" 15. pantā, un tās pildāmas kārtībā, kāda

paredzēta attiecīgajos normatīvajos aktos. Autonomo funkciju

izpildi organizē un par to atbild pašvaldība (sk. likuma

"Par pašvaldībām" 7. panta pirmo un otro daļu).

Satversmes tiesa secinājusi, ka pašvaldības autonomās funkcijas

ir tās funkcijas, kuru dēļ pašvaldības vispār pastāv, proti, -

lai noteiktas administratīvās teritorijas iedzīvotāji varētu paši

demokrātiskā procedūrā īstenot savas vietējās intereses. Ja

likumdevējs kādu funkciju noteicis par pašvaldības autonomo

funkciju, tad pašvaldībai ir pienākums to pildīt un savas

kompetences ietvaros nodrošināt to, lai iedzīvotāju tiesības

tiktu īstenotas atbilstošākajā veidā (sk. Satversmes tiesas

2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016‑23‑03 15.1.

punktu).

Pašvaldības atrodas Ministru kabineta padotībā un kompetences

jomā un kā pastarpinātās pārvaldes iestādes organizatoriski

ietilpst vienotajā valsts pārvaldes sistēmā (sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑32‑05 12.

punktu). No likuma "Par pašvaldībām" 5. panta

piektās daļas izriet, ka pārraudzību pār pašvaldību darbību šā

likuma ietvaros veic Ministrija. Savukārt tad, ja citas valsts

pārvaldes iestādes vai amatpersonas konstatē, ka pašvaldības

dome, domes priekšsēdētājs, viņa vietnieks vai citas pašvaldības

institūcijas nepilda vai pārkāpj Satversmi, likumus, Ministru

kabineta noteikumus vai arī nepilda tiesas spriedumus, tām ir

pienākums par to ziņot Ministrijai.

Ministrijas kompetencē ietilpst vairāki pašvaldības darbības

pēckontroles līdzekļi, kuru izmantošanas ietvaros tiek izvērtēts

pašvaldības darbības tiesiskums. Tostarp Ministrija izvērtē

pašvaldības pieņemto lēmumu tiesiskumu un aptur prettiesisku

pašvaldības izdoto saistošo noteikumu vai citu normatīvo aktu vai

atsevišķu to punktu darbību (sk. likuma "Par

pašvaldībām" 49. pantu). Tāpat Ministrija vērtē

pašvaldības amatpersonu un institūciju darbības tiesiskumu,

citstarp pieprasot no pašvaldības domes priekšsēdētāja

paskaidrojumu par pieļautajiem tiesību normu pārkāpumiem,

pieprasot viņa atbrīvošanu vai atstādinot viņu no amata pienākumu

pildīšanas (sk. likuma "Par pašvaldībām" 65. panta

otro daļu, 93. un 94.1 pantu).

Arī pašvaldības domes atlaišana ir viens no pašvaldības

darbības tiesiskuma pēckontroles līdzekļiem. Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka pašvaldības domes atlaišana ir ultima ratio

pasākums (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 14. punktu).

Pašvaldības domes atlaišana ir galējais pašvaldības domes

darbības tiesiskuma pēckontroles līdzeklis, kuram ir vissmagākās

tiesiskās sekas, jo tā piemērošanas rezultātā tiek atlaista

demokrātiski ievēlēta institūcija. Uz šā līdzekļa īpašo raksturu

norāda likumā noteiktais pašvaldības domes atlaišanas process.

Proti, pašvaldības domi noteiktos gadījumos var atlaist vienīgi

Latvijas pilsoņu demokrātiski tieši leģitimētā Saeima, pieņemot

īpašu likumu, kura projektu pēc savas vai ģenerālprokurora

iniciatīvas iesniedz Ministru kabinets. Savukārt attiecīgā likuma

satversmība pēc tā pieņemšanas var tikt izvērtēta Satversmes

tiesā. Tātad pašvaldības domes atlaišanas procesā ir iesaistītas

gan likumdevēja, gan izpildvaras, gan tiesu varas institūcijas,

tādējādi nodrošinot šā procesa tiesiskumu un atbilstību

pašvaldības principam, kā arī nodrošinot valsts varas dalīšanas

principa ievērošanu.

Līdz ar to pašvaldības domes

darbības tiesiskums tiek uzraudzīts ar dažādiem pēckontroles

līdzekļiem, no kuriem galējais ir pašvaldības domes

atlaišana.