23. pants

Visupirms Satversmes tiesai jāizvērtē, vai,

pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērota tiesību normās noteiktā

pašvaldības domes atlaišanas procesuālā kārtība.

Demokrātiskas tiesiskas valsts varas atzariem, tostarp

likumdevējam, ir jātiecas uz to, lai ikvienas personas

uzticēšanās valstij un tiesībām, kā arī demokrātiska procesa

izpratne arvien pieaugtu. Labas likumdošanas principa ievērošana

sekmē šā mērķa sasniegšanu. Satversmes tiesa kā labas

likumdošanas principa elementus citstarp ir konkretizējusi to, ka

likumdošanas procesā ir jāievēro vispārējie tiesību principi, kā

arī Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktie procesuālie

priekšnoteikumi un tiesības. Likumdevējam pašam ir jāizvērtē

likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka

juridiska spēka tiesību normām, kā arī jāsaskaņo šīs normas ar

tiesību sistēmā jau pastāvošajām normām, pienācīgi jāpamato šo

normu nepieciešamība, kā arī jāizvērtē iespējamie alternatīvie

risinājumi. Likumdošanas procesam ir jābūt vērstam uz ilgtspējīga

tiesiskā regulējuma izstrādi. Demokrātiskā tiesiskā valstī

likumdevējam ir arī pienākums savlaicīgi un pienācīgi informēt un

pēc iespējas iesaistīt likumdošanas procesā sabiedrību un

konsultēties ar ieinteresētajām personām (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑11-01 18.1.

punktu).

No likuma "Par pašvaldībām" 92. panta izriet, ka

likums par pašvaldības domes atlaišanu atšķiras no citiem

likumiem ar to, ka tā projektu Saeimai var iesniegt vienīgi

Ministru kabinets pēc savas vai ģenerālprokurora iniciatīvas.

Savukārt Saeimā likumprojekts tiek izskatīts atbilstoši Saeimas

kārtības rullim. Izvērtējot to, vai apstrīdētā norma ir noteikta

ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāņem vērā tas, ka

likumdevējs, pieņemot šādu normu, faktiski darbojas kā tiesību

piemērotājs un, konstatējot noteiktus faktiskos apstākļus, pieņem

lēmumu par pašvaldības domes atlaišanu, kuru likumdošanas procesā

atbilstoši pamato. Tāpēc, izvērtējot tādas tiesību normas

pieņemšanas procesa atbilstību labas likumdošanas principam, ar

kuru atlaista pašvaldības dome, galvenokārt vērtējama šā procesa

atbilstība likumā "Par pašvaldībām" un Saeimas kārtības

rullī noteiktajai kārtībai un tiem labas likumdošanas principa

konkretizācijas elementiem, kas attiecas uz sabiedrības un

ieinteresēto personu iesaisti likumdošanas procesā un pietiekama

pamatojuma nepieciešamību apstrīdētās normas pieņemšanai.

23.1. Ministrijas izstrādātais Likumprojekts 2019. gada

12. decembrī tika iesniegts Ministru kabinetam, iepriekš saņemot

saskaņojumu no Tieslietu ministrijas un Finanšu ministrijas.

2019. gada 16. decembrī atzinumu par Likumprojektu sniedza Valsts

kanceleja. Savukārt Ministru kabinets 2019. gada 17. decembra

sēdē Likumprojektu atbalstīja un tas tika nosūtīts Saeimai,

lūdzot atzīt to par steidzamu un saskaņā ar Saeimas kārtības

ruļļa 38. panta pirmo daļu sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi 2019.

gada 18. decembrī (sk. Ministru kabineta 2019. gada 17.

decembra sēdes protokolu Nr. 59, 66. §).

Pirmajā lasījumā Likumprojekts tika pieņemts 2019. gada 19.

decembrī, kad tika arī nolemts izskatīt Likumprojektu

steidzamības kārtībā, bet otrajā lasījumā - 2020. gada 13.

februārī. Valsts prezidents likumu izsludināja 2020. gada 24.

februārī, un tas stājās spēkā 2020. gada 25. februārī.

23.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pirms

Likumprojekta iesniegšanas Saeimā Ministru kabinetam bija

jākonsultējas ar Latvijas Pašvaldību savienību un jāuzklausa

Rīgas domes viedoklis. Saeima atbildes rakstā norāda, ka Rīgas

domes viedokļa uzklausīšana Ministru kabineta sēdē būtu

atbilstoša labas pārvaldības principam, taču no normatīvajiem

aktiem Ministru kabinetam neizriet pienākums to darīt. Savukārt

Ministru kabinets norāda, ka tas netika darīts steigas dēļ.

Atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 86. panta

pirmajai daļai un tās 1. punktam, kā arī ceturtajai daļai

Ministru kabinetam tā noteiktā kārtībā ar pašvaldībām jāsaskaņo

jautājumi, kas skar visu pašvaldību intereses, tostarp

likumprojekti, kas attiecas uz pašvaldībām. Saskaņā ar šā panta

otro daļu pašvaldības saskaņošanas procesā pārstāv pašvaldību

biedrība, kas izveidota atbilstoši likuma "Par

pašvaldībām" 96. panta prasībām, tātad - Latvijas Pašvaldību

savienība. Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 7. aprīļa

noteikumu Nr. 300 "Ministru kabineta kārtības rullis"

91.5. apakšpunktu par izsludināto projektu atzinums (saskaņojums)

citstarp nepieciešams no Latvijas Pašvaldību savienības, ja

projekts atbilstoši likumam "Par pašvaldībām" ir

jāsaskaņo ar pašvaldībām. Savukārt likuma "Par

pašvaldībām" 87. pants noteic, ka jautājumi, kas skar

atsevišķas pašvaldības intereses un nav izskatāmi šā likuma 86.

panta kārtībā, tiek izskatīti Ministru kabinetā saskaņā ar

Ministru kabineta kārtības rulli.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka pašvaldības princips

neprasa konkrētu uzklausīšanas procedūras formu un saturu, ciktāl

tas nav konkretizēts likumos (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2008-08-0306 13.1. punktu). Turklāt attiecībās starp publisko

tiesību juridiskajām personām jāvadās no procesuālās ekonomijas

principa un tādēļ pieļaujama tieša vai netieša atsauce uz

iepriekšējiem norādījumiem vai sniegto informāciju (sal. sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr.

2003-16-05 1. punktu). Demokrātiska normatīvo aktu izstrādes

procesa ietvaros Latvijas Pašvaldību savienības un attiecīgās

pašvaldības domes viedokļa uzklausīšana Likumprojekta izstrādes

procesā būtu vērtējama pozitīvi. Tomēr Satversmes tiesa jau

secināja, ka likums par pašvaldības domes atlaišanu ir nevis

likums šā vārda parastajā izpratnē, bet gan pašvaldības darbības

tiesiskuma pēckontroles līdzeklis, kura ietvaros tiek vērtēti

konkrētas pašvaldības domes pieļautie tiesību normu pārkāpumi.

Tāpēc atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 86. pantam

Ministru kabinetam nav pienākuma šādu likumprojektu saskaņot ar

Latvijas Pašvaldību savienību.

Laikā, kad Likumprojekts tika izstrādāts un izskatīts Ministru

kabinetā, Rīgas domes viedoklis Ministrijai jau bija zināms no

savstarpējās sarakstes. Citstarp 2019. gada 29. novembra vēstulē

Nr. RD‑19‑2536‑nd Rīgas dome Ministrijai detalizēti skaidrojusi

savu viedokli attiecībā uz Likumprojekta anotācijā norādītajiem

tās pieļautajiem tiesību normu pārkāpumiem, kā arī uzsvērusi, ka

nav pamata rosināt Rīgas domes atlaišanu (sk. lietas materiālu

2. sēj. 99.-105. lp.). 2019. gada 17. decembrī Rīgas dome

iesniedza savu rakstveida viedokli arī Ministru kabinetam (sk.

lietas materiālu 3. sēj. 129.-140. lp.). Savukārt Latvijas

Pašvaldību savienība viedokli par Likumprojektu izteica 2019.

gada 17. decembra vēstulē Nr. 201912/INIC651/SP1685/NOS926 un tās

pārstāve piedalījās arī Ministru kabineta sēdē, kurā

Likumprojekts tika izskatīts (sk. lietas materiālu 3. sēj.

121.-128. lp.).

Tādējādi Likumprojekta izstrādes procesā bija pienācīgi

uzklausīts Rīgas domes un Latvijas Pašvaldību savienības

viedoklis.

23.3. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka citu valsts

institūciju, piemēram, par nozari atbildīgās ministrijas,

veiktais izvērtējums neatbrīvo Saeimu no pienākuma pašai izvērtēt

attiecīgo jautājumu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3. punktu).

Pozitīvi ir vērtējama ieinteresēto personu uzklausīšana kā

normatīvo aktu izstrādes procesa sastāvdaļa, tomēr likumdošanas

procesu nevar padarīt atkarīgu no personu pozitīvās vai negatīvās

attieksmes pret normatīvā akta projektu (sk. Satversmes

tiesas 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 14.2.

punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas

pieņemšanas pamatā esošie apstākļi pēc būtības tika vērtēti gan

Budžeta un finanšu komisijas 2019. gada 19. decembra sēdē - pirms

Likumprojekta nodošanas Saeimai pirmajam lasījumam, gan 2020.

gada 14. janvāra, 4. februāra un 12. februāra sēdēs pirms

Likumprojekta nodošanas Saeimai otrajam lasījumam. Visās

komisijas sēdēs piedalījās ministriju, tostarp Vides aizsardzības

un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji, Saeimas Juridiskā

biroja pārstāvji, kā arī Rīgas domes un Latvijas Pašvaldību

savienības pārstāvji. Atbildīgās komisijas sēžu protokoli un

audioieraksti liecina, ka komisijas sēdēs tika vairākkārt

uzklausīti Ministrijas, Rīgas domes un Latvijas Pašvaldību

savienības iebildumi un ierosinājumi, kā arī Saeimas Juridiskā

biroja viedoklis. Pēc komisijas lūguma Ministrija sagatavoja

tabulu, kurā apkopoti Rīgas domes pieļautie pārkāpumi. Komisijas

sēdē šī tabula tika izskatīta, kā arī tika uzklausīts Rīgas domes

viedoklis par katru no tabulā minētajiem Rīgas domes pieļautajiem

tiesību normu pārkāpumiem. Tāpat komisijas sēdēs viedokli pauda

arī deputāti, kas bija iesnieguši priekšlikumus par apstrīdētās

normas redakciju. Ņemot vērā visu pieejamo informāciju, komisija

nolēma Likumprojektu virzīt gan uz pirmo, gan uz otro lasījumu

(sk. Budžeta un finanšu komisijas 2019. gada 19. decembra,

2020. gada 14. janvāra, 4. februāra un 12. februāra sēžu

protokolus, pieejami: www.saeima.lv, kā arī šo sēžu

audioierakstus lietas materiālu 8. sēj. 11. lp.).

Arī Saeimas sēdēs, nododot Likumprojektu atbildīgajai

komisijai, kā arī 2019. gada 19. decembrī pieņemot to pirmajā

lasījumā un 2020. gada 13. februārī - otrajā lasījumā, deputāti

izteica savu viedokli par to, vai Ministrijas konstatētie Rīgas

domes tiesību normu pārkāpumi ir pietiekami būtiski, lai

piemērotu galējo pašvaldības darbības pēckontroles līdzekli -

pašvaldības domes atlaišanu (sk. 13. Saeimas 2019. gada 18.

decembra un 19. decembra, kā arī 2020. gada 13. februāra sēžu

stenogrammu).

Tātad apstrīdētās normas pieņemšanas procesā Saeimā tika

vērtēti Rīgas domes pieļautie atkārtotie tiesību normu pārkāpumi

sadzīves atkritumu apsaimniekošanas jomā, kā arī uzklausīts

ieinteresēto personu viedoklis.

23.4. Saeimas Prezidija 2019. gada 17. decembra

atzinumā bija ietverts priekšlikums noteikt, ka par Likumprojektu

ir atbildīga Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija. Savukārt

Saeima 2019. gada 18. decembra sēdē nolēma Likumprojektu nodot

Budžeta un finanšu komisijai, nosakot to par atbildīgo komisiju.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Likumprojekta nodošana Budžeta

un finanšu komisijai uzskatāma par labas likumdošanas principa

pārkāpumu, jo parlamentārajām tradīcijām atbilstošāka būtu bijusi

tā nodošana Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai.

Satversmes 25. pants nosaka: "Saeima izvēlē komisijas,

noteicot to locekļu skaitu un uzdevumus. Komisijām ir tiesība

pieprasīt savai darbībai vajadzīgās ziņas un paskaidrojumus no

atsevišķiem ministriem un pašvaldības iestādēm, kā arī uzaicināt

savās sēdēs dot paskaidrojumus attiecīgo ministriju un

pašvaldības iestāžu atbildīgos priekšstāvjus. Komisijas var

darboties arī starp sesijām." Satversmes tiesa ir atzinusi,

ka Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas

darba daļu uztic Saeimas komisijām. Atbildīgā komisija nodrošina,

ka likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots

pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu).

Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka Saeimas, tāpat kā vairuma citu

parlamentu, komisijas ir ar apzinātu specializācijas ievirzi un

specializācijas princips ir galvenais kritērijs tam, lai

noteiktu, ka konkrēta komisija ir atbildīga par kādu

likumprojektu (sk.: Balodis R. 25. panta komentārs. Grām.:

Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri.

II nodaļa. Saeima. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 390.-391.

lpp.). Taču Saeima kā tautas tieši demokrātiski leģitimēts

likumdevējs savā darbībā bauda autonomiju, citstarp arī sava

darba organizācijas jautājumos. Tādējādi lēmums par likumprojekta

nodošanu kādai konkrētai komisijai uzskatāms par Saeimas darba

organizācijas jautājumu, kuru Saeima var izlemt savas rīcības

brīvības ietvaros. Turklāt, lai gan komisija sagatavo

likumprojektu un lemj par tā nodošanu izskatīšanai Saeimas sēdēs,

tomēr galīgo lēmumu attiecībā uz likumprojektu un katru konkrēto

priekšlikumu par to pieņem Saeima. Tāpat jāņem vērā Satversmes

tiesas secinājums, ka Budžeta un finanšu komisija ir pienācīgi

izvērtējusi apstrīdētās normas pieņemšanas pamatojumu un vairākās

sēdēs uzklausījusi arī ieinteresētās personas (sk. sprieduma

23.3. punktu).

Ņemot vērā šajā sprieduma punktā atzīto, Satversmes tiesa

secina, ka apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas procesā

nav pieļauti pārkāpumi.

Līdz ar to, pieņemot apstrīdēto

normu, ir ievērota tiesību normās noteiktā pašvaldības domes

atlaišanas procesuālā kārtība.