Par Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.1 panta pirmās, otrās un ceturtās daļas, 17. panta 7.1 daļas un pārejas noteikumu 52. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam

13. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona -

Mg. oec. Sabīne Vuškāne - uzskata, ka

apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, atšķirībā no

kredītiestādēm, savā darbībā izmanto nevis klientu vai

noguldītāju naudu, bet gan finanšu tirgū, kā arī no

kredītiestādēm aizņemtus līdzekļus. Pieaugot EURIBOR likmei,

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pieaug

finansējuma izmaksas, kas ietekmē iespējamo peļņu. Patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji pārsvarā pakalpojuma cenu

nosaka kā fiksētu procentu maksājumu, kas aizdevuma laikā

nemainās. Tāpat uz patērētāju kreditētājiem attiecas Patērētāju

tiesību aizsardzības likumā noteiktie pakalpojuma cenas

ierobežojumi. Turklāt būtiski atšķiras arī kredītiestāžu un

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju piedāvāto produktu

un pakalpojumu klāsts. Tādējādi kredītiestāžu darbība pēc būtības

nav salīdzināma ar patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju

saimniecisko darbību.

Apstrīdēto normu mērķis ir nodrošināt taisnīgāku augsto

procentu likmju nastas sadalījumu starp sabiedrību un finanšu

sektoru, kā arī nodrošināt fiskālo funkciju, lai valsts budžeta

ieņēmumi būtu pietiekami. Tomēr nav rodams pamatojums tam, ka ar

apstrīdētajām normām var sasniegt likumdevēja izvirzīto leģitīmo

mērķi. Tāpat likumdevējs nav vērtējis, vai nepastāv personas

pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, turklāt nav pietiekami

pamatots, kādu labumu sabiedrība gūst no tā, ka pret personām,

kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ir noteikta vienāda

attieksme. Tāpat Mg. oec. Sabīne Vuškāne norāda,

ka kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem noteiktā prasība veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksu pati par sevi nav pretrunā ar tiesībām uz īpašumu, ja

vien nodokļu politika ir veidota, ievērojot labas pārvaldības

principus. Tomēr ar apstrīdētajām normām noteiktā tiesību uz

īpašumu ierobežojuma nepieciešamību likumdevējs nav pietiekami

pamatojis.