21. pants

1Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību

2ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda, vai izraudzītie līdzekļi ir

3nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai leģitīmo

4mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk

5ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Turklāt

6saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

7sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

8(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra

9sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 23. punktu).

10Ievērojot likumdevēja plašo rīcības brīvību nodokļu jomā,

11Satversmes tiesa var pārvērtēt izvēlētā alternatīvā risinājuma

12pamatotību vienīgi izņēmuma gadījumos: ja likumdevēja

13izraudzītajam nodokļa aprēķināšanas principam nav saprātīga, ar

14objektīviem un racionāliem apsvērumiem pamatota izskaidrojuma vai

15ja likumdevējs vispār nav apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas,

16kur tas nepieciešams (sal. sk. Satversmes tiesas

172015. gada 25. marta sprieduma lietā

18Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu).

1921.1. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka pastāv

20citi, to pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem var

21tikt sasniegts pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis.

22Proti, apstrīdētās normas varētu neattiecināt uz patērētāju

23kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri izsniedz aizdevumus ar

24fiksēto likmi. Kā alternatīvs līdzeklis tiek piedāvāts arī tāds

25risinājums, ka nodokļa piemaksu varētu attiecināt tikai uz

26kredītiestādēm atsevišķa terminēta jauna nodokļa maksājuma

27(virspeļņas nodokļa) veidā vai arī noteikt tām paaugstinātas

28uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes.

29Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa jau konstatēja, ka

30likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

31sasniegšanai. Gadījumos, kad likumdevējs, izmantojot savu rīcības

32brīvību, ir nolēmis ieviest konkrētu nodokli vai mainīt tā

33administrēšanas kārtību, par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt šā

34nodokļa neesību (sal. sk. Satversmes tiesas

352015. gada 25. marta sprieduma lietā

36Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu). Šāda alternatīva

37neļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz

38tādā pašā kvalitātē.

3921.2. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka

40apstrīdētajās normās noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa

41būtu piemērojama tikai tajos gadījumos, kad konstatējams konkrēts

42peļņas pieaugums, vai sākot ar konkrētu peļņas kritēriju

43sasniegšanu. Kā alternatīva tiek ieteikta uzņēmumu ienākuma

44nodokļa piemaksas bāzes detalizēta regulēšana pēc noteiktiem

45kritērijiem, piemēram, ņemot vērā tikai peļņu no patērētāju

46kreditēšanas un izslēdzot peļņu no preču mazumtirdzniecības vai

47arī nosakot piemaksu tikai attiecībā uz virspeļņu. Turklāt būtu

48iespējams noteikt, ka piemaksas bāze tiek samazināta par

49pirmstaksācijas gadā samaksāto nodokli no peļņas sadales

50dividendēs vai peļņas. Tāpat nodokļa piemaksas apmērs būtu

51jāsamazina par finansēšanas bāzes likmju procentu izmaksām.

52Savukārt Saeima uzskata, ka šāds regulējums nevar tikt uzskatīts

53par saudzējošāku līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai.

54Nodokļu tiesību jomā ir jānodrošina noteiktība nodokļu

55administrēšanā un jāparedz efektīva nodokļu iekasēšanas kārtība,

56un tas ir būtiski ne tikai nodokļa maksātājam, bet arī

57sabiedrībai kopumā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

5818. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01

5919. punktu). Nosakot patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

60sniedzējiem atšķirīgu uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes

61aprēķināšanas kārtību, piemēram, nosakot, ka to maksā no

62konkrētas peļņas daļas vai ka tajā ņem vērā tikai noteiktu peļņas

63daļu, tiktu apgrūtināta nodokļa piemaksas aprēķināšana,

64palielinātas tās administrēšanas izmaksas un mazināta piemaksas

65efektivitāte. Tādējādi tiktu radīts papildu administratīvais

66slogs gan nodokļu uzraudzības institūcijai tiesību normu

67administrēšanā un skaidrošanā, gan arī nodokļu maksātājiem

68uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķināšanā.

69Ja likumdevēja izraudzītajam nodokļa aprēķināšanas principam

70ir saprātīgs, ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem pamatots

71izskaidrojums un likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu

72alternatīvas, tad Satversmes tiesa nav tiesīga noteikt, ka

73likumdevējam jāizvēlas citāda nodokļa likme, cits nodokļa

74aprēķināšanas princips vai nodokļa aprēķināšanas formulā

75jāiekļauj citi elementi (sk. Satversmes tiesas

762011. gada 19. decembra sprieduma lietā

77Nr. 2011-03-01 20. punktu, 2011. gada

7820. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01

7916. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā

80Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu).

81Kā jau iepriekš tika secināts, uzņēmumu ienākuma nodokļa

82piemaksa ir pastāvīgs tiesiskais risinājums, kam nav tiešas

83sasaistes ar EURIBOR likmes svārstību rezultātā gūto virspeļņu.

84Likumdevēja izraudzītais uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas

85princips ir pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem,

86citstarp secinājumiem, kas izdarīti, pārskatot 2018. gadā

87ieviestās nodokļu reformas rezultātus.

88Līdz ar to nav citu, saudzējošāku

89līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

90varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.