21. pants

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai leģitīmo

mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Turklāt

saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra

sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 23. punktu).

Ievērojot likumdevēja plašo rīcības brīvību nodokļu jomā,

Satversmes tiesa var pārvērtēt izvēlētā alternatīvā risinājuma

pamatotību vienīgi izņēmuma gadījumos: ja likumdevēja

izraudzītajam nodokļa aprēķināšanas principam nav saprātīga, ar

objektīviem un racionāliem apsvērumiem pamatota izskaidrojuma vai

ja likumdevējs vispār nav apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas,

kur tas nepieciešams (sal. sk. Satversmes tiesas

2015. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu).

21.1. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka pastāv

citi, to pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem var

tikt sasniegts pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis.

Proti, apstrīdētās normas varētu neattiecināt uz patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri izsniedz aizdevumus ar

fiksēto likmi. Kā alternatīvs līdzeklis tiek piedāvāts arī tāds

risinājums, ka nodokļa piemaksu varētu attiecināt tikai uz

kredītiestādēm atsevišķa terminēta jauna nodokļa maksājuma

(virspeļņas nodokļa) veidā vai arī noteikt tām paaugstinātas

uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes.

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa jau konstatēja, ka

likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Gadījumos, kad likumdevējs, izmantojot savu rīcības

brīvību, ir nolēmis ieviest konkrētu nodokli vai mainīt tā

administrēšanas kārtību, par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt šā

nodokļa neesību (sal. sk. Satversmes tiesas

2015. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu). Šāda alternatīva

neļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz

tādā pašā kvalitātē.

21.2. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka

apstrīdētajās normās noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa

būtu piemērojama tikai tajos gadījumos, kad konstatējams konkrēts

peļņas pieaugums, vai sākot ar konkrētu peļņas kritēriju

sasniegšanu. Kā alternatīva tiek ieteikta uzņēmumu ienākuma

nodokļa piemaksas bāzes detalizēta regulēšana pēc noteiktiem

kritērijiem, piemēram, ņemot vērā tikai peļņu no patērētāju

kreditēšanas un izslēdzot peļņu no preču mazumtirdzniecības vai

arī nosakot piemaksu tikai attiecībā uz virspeļņu. Turklāt būtu

iespējams noteikt, ka piemaksas bāze tiek samazināta par

pirmstaksācijas gadā samaksāto nodokli no peļņas sadales

dividendēs vai peļņas. Tāpat nodokļa piemaksas apmērs būtu

jāsamazina par finansēšanas bāzes likmju procentu izmaksām.

Savukārt Saeima uzskata, ka šāds regulējums nevar tikt uzskatīts

par saudzējošāku līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Nodokļu tiesību jomā ir jānodrošina noteiktība nodokļu

administrēšanā un jāparedz efektīva nodokļu iekasēšanas kārtība,

un tas ir būtiski ne tikai nodokļa maksātājam, bet arī

sabiedrībai kopumā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01

19. punktu). Nosakot patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem atšķirīgu uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes

aprēķināšanas kārtību, piemēram, nosakot, ka to maksā no

konkrētas peļņas daļas vai ka tajā ņem vērā tikai noteiktu peļņas

daļu, tiktu apgrūtināta nodokļa piemaksas aprēķināšana,

palielinātas tās administrēšanas izmaksas un mazināta piemaksas

efektivitāte. Tādējādi tiktu radīts papildu administratīvais

slogs gan nodokļu uzraudzības institūcijai tiesību normu

administrēšanā un skaidrošanā, gan arī nodokļu maksātājiem

uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķināšanā.

Ja likumdevēja izraudzītajam nodokļa aprēķināšanas principam

ir saprātīgs, ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem pamatots

izskaidrojums un likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu

alternatīvas, tad Satversmes tiesa nav tiesīga noteikt, ka

likumdevējam jāizvēlas citāda nodokļa likme, cits nodokļa

aprēķināšanas princips vai nodokļa aprēķināšanas formulā

jāiekļauj citi elementi (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 2011-03-01 20. punktu, 2011. gada

20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01

16. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu).

Kā jau iepriekš tika secināts, uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksa ir pastāvīgs tiesiskais risinājums, kam nav tiešas

sasaistes ar EURIBOR likmes svārstību rezultātā gūto virspeļņu.

Likumdevēja izraudzītais uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas

princips ir pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem,

citstarp secinājumiem, kas izdarīti, pārskatot 2018. gadā

ieviestās nodokļu reformas rezultātus.

Līdz ar to nav citu, saudzējošāku

līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.